Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Anita Vaivade: “Latvijā nereti esam ļoti vērsti uz izcilu rezultātu, mēs vēlamies, lai mūsu koncerti ir izcili, lai ir izcils sniegums amatiermākslas formātos, bet vienlaikus jau vērtība ir arī pats līdzdalības process, un par to domāt Latvijai ir būtiski.”
FOTO: Jānis Deinats, Latvijas Kultūras akadēmija
Nemateriālā kultūras mantojuma izpausmju, piemēram, prasmes izgatavot vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu, nodošana nākamajām paaudzēm nereti šķiet pašsaprotama. Tomēr sava loma ir arī normatīvajam regulējumam. Kā rāda nesen publicēts starptautisks pētījums, kurā līdzdarbojušies arī Latvijas zinātnieki, attieksme pret nemateriālo kultūras mantojumu un izpratne par jēdziena nozīmi pasaulē nav vienāda. Par to, kādi ir problēmjautājumi un kā Latvija izskatās uz citu valstu fona, LV portāls izvaicāja pētījuma dalībnieci, Latvijas Kultūras akadēmijas vadošo pētnieci, UNESCO katedras vadītāju Dr. art., Mg. iur. ANITU VAIVADI.
Viņa ir arī viena no zinātniskajiem redaktoriem monogrāfijai “Nemateriālais kultūras mantojums nacionālajās un starptautiskajās tiesībās: pārsniedzot 2003. gada konvenciju”, kurā aplūkota 26 valstu pieredze nemateriālā kultūras mantojuma tiesību jomā. Pētījums īstenots Latvijas un Francijas zinātniskās sadarbības programmas “Osmoze” ietvaros.
Kā šis pētījums tika organizēts, un kāda veida dati tika ievākti?
Šis bija ciešas partnerības projekts vairāk nekā piecu gadu garumā, to īstenojām sadarbībā ar Francijas kolēģiem, kuri galvenokārt ir kultūras mantojuma tiesību pētnieki. Mēs kopā strādājām pie metodoloģijas izveides. Jau tās izstrādē parādījās sarežģīti jautājumi, jo ne vienmēr dažādu valstu likumos tiek lietots jēdziens “nemateriālais kultūras mantojums”, bet tai pašā laikā to, par ko tiek runāts, varētu uztvert kā nemateriālo kultūras mantojumu. Līdz ar to radās jautājums par robežu noteikšanu pētījuma īstenošanai. Mēs raudzījām tās paturēt atvērtas, lai varētu identificēt pēc iespējas dažādas tiesību veidošanas pieredzes.
Kopumā aplūkojām 26 valstis, vērsāmies pie to pētniekiem un jautājām par šo valstu nacionālo pieredzi, mums bija svarīgs sadarbības tīkls, uz ko mēs balstījāmies. Pētījumu veidojām starpdisciplināru, pieaicinot etnologus, antropologus, folkloristus.
Kā jau minējāt, pētījumā aplūkotas 26 valstis, tas ilga piecus gadus un rezultāts ir kolektīvā monogrāfija. Ko šis pētījums dos, un kas būtu veicams tālāk?
Kolēģi dažādās valstīs mūsu pētniecisko interesi ir pamanījuši, saskatījuši tajā iespēju pētījumus turpināt. Piemēram, turpinās dažādi pētījumi par nemateriālā kultūras mantojuma saikni ar intelektuālā īpašuma aizsardzību, savukārt citi pievēršas tam, kādā veidā nemateriālā mantojuma politika būtu saistāma ar citu jomu politikām, piemēram, ar lauksaimniecību, ar mantojuma komercializāciju saistītiem jautājumiem.
Par pētījumu mēs izjūtam arī lielu interesi no dažādu valstu valdību delegāciju puses, jo pētījums tika prezentēts UNESCO birojā Parīzē – plašākas starpvaldību sanāksmes ietvaros. Šobrīd ir grūti pateikt, ko no tā politikas veidotāji paņems. Nemateriālā kultūras mantojuma lauks ir ļoti dinamisks, notiek jaunu politiku veidošana un jaunu likumu izstrāde, iespējams, pētījuma publikācijas būs ierosmes avots valstu politiku veidošanā.
Kurā no pētījumā aplūkotajām valstīm ir vislabvēlīgākais normatīvo aktu regulējums nemateriālā kultūras mantojuma ilgtspējai? Kas to nosaka?
Uz šo jautājumu šobrīd atbildēt ir gandrīz neiespējami, jo mēs vēl īsti nezinām, kāda varētu būt viena vai otra likuma vai politikas ilgtermiņa ietekme.
Pozitīvs piemērs ir Beļģija, it īpaši Flandrijas reģions, kurā ar finansiālu atbalstu meistarus mudina nodot tradīcijas mācekļiem. Šāds politikas instruments pastāv arī daudzās citās valstīs, kurās ir tā dēvētās “dzīvo dārgumu programmas”, kas angliski tiek sauktas par “living human treasures”, tās paredz, ka ar stipendiju palīdzību veicina tradīciju pārmantošanu. Vērš uzmanību uz sabiedrības līdzdalības stiprināšanu, uz nevalstisko organizāciju atbalstīšanu.
Ir valstis, kurās nonākts pie atziņas, ka tieši nevalstiskajam sektoram vajadzētu rūpēties par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, līdz ar to tam tiek veltīti resursi. Šis mantojums ir ļoti saistīts ar dažādām dzīves sfērām, ar dažādām politikas jomām; lai nonāktu pie ilgtspējīgiem rezultātiem, nepieciešams dialogs, kas ir liels izaicinājums.
Pētījuma projekta dalībnieki (no kreisās puses): Marija Kornī (Marie Cornu), Žeroms Fromažo (Jérôme Fromageau), Lilī Martinē (Lily Martinet), Līga Ābele, Kleā Anse (Cléa Hance), Anita Vaivade un Noē Važnērs (Noé Wagener) Latvijas Kultūras akadēmijas “Zirgu pastā” 2016. gada decembrī. Līdzās attēlā redzamajiem pētniekiem projektā piedalījās Daina Teters, Dace Bula un Sanita Pretkalniņa Latvijā un Kristians Otēns (Christian Hottin), Vincents Negrī (Vincent Négri) un Emīlija Terjē (Emilie Terrier) Francijā, kā arī pētnieki visās 26 aplūkotajās valstīs.
Foto: no personīgā arhīva
Daudzās jomās Baltijas valstis tiek cita ar citu salīdzinātas. Kā Latvija izskatās uz Igaunijas un Lietuvas fona nemateriālā kultūras mantojuma tiesību jomā?
Lietuvā samērā agri, 1999. gadā, tika pieņemts likums par etniskās kultūras aizsardzības principiem, bija vēlme nostiprināt dzīvo tradīciju pārmantošanu, reģionālās identitātes, lietuviešu valodas lietojumu. Savukārt Igaunijā ir nostāja pēc iespējas mazāk šos jautājumus risināt ar tiesību instrumentiem. Igauņi vairāk domājuši par dažādām atbalsta programmām nemateriālā mantojuma saglabāšanai. Tā ir bijusi apzināta izvēle stingri neiet “likuma ceļu”, kaut arī Igaunijā 2019. gadā tika pieņemti grozījumi kultūras mantojuma likumā, kurā iestrādāja atsevišķu pantu, nosakot, ka daļa kultūras mantojuma ir arī nemateriālais kultūras mantojums.
Baltijas valstu kopainā Latvija ar 2016. gadā pieņemto Nemateriālā kultūras mantojuma likumu zināmā mērā ir atšķirīga, piemēram, nosakot kopienu tiesības nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā. Mūsu gadījumā likums galvenokārt iedod tādu kā ietvaru, kas ir piepildāms ar saturu. Zināmā mērā tas tiek uztverts kā vērtības apliecinājums – ja reiz ir nemateriālajam mantojumam veltīts likums, tas kaut kādā ziņā apliecina, ka tas ir vērtīgs arī likumdevēju acīs.
Pieeja Baltijas valstīs ir atšķirīga arī kopīgās Dziesmu un deju svētku tradīcijas ziņā. Domājot par Latviju un Lietuvu, abās valstīs ir pieņemti Dziesmu un deju svētku likumi, Latvijā – 2005. gadā, Lietuvā – 2007, bet šī tradīcija arī bez likuma esamības ir dzīva Igaunijā.
Kas no citu valstu pieredzes būtu adaptējams Latvijā?
Būtiski būtu raudzīties uz tiem piemēriem, kas stiprina aktīvu sabiedrības dalību un iesaisti. “Osmozes” pētījuma ietvaros mēs neaptvērām ziemeļvalstis, patlaban savā pēcdoktorantūras pētījumā raugos uz politiku veidošanu tieši Ziemeļeiropā – Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā. Mēs varam raudzīties, kā tiek stiprināts nevalstisko organizāciju sektors, kā tiek veicināta organizāciju darbība un iesaistīti cilvēki, kā pati līdzdarbošanās ir vērtība. Manuprāt, no šī mēs varam smelties iedvesmu. Latvijā nereti esam ļoti vērsti uz izcilu rezultātu, mēs vēlamies, lai mūsu koncerti ir izcili, lai ir izcils sniegums amatiermākslas formātos, bet vienlaikus jau vērtība ir arī pats līdzdalības process, un par to domāt Latvijai ir būtiski.
Otrs aspekts būtu dialoga veidošana starp dažādām politikām. Kā piemēru var minēt Alpu kalnu reģiona valstis. Itālija, Francija un Šveice mēģina saprast, kā ar dažādām politikām stiprināt vietējo kulināro mantojumu. Tas ir jautājums par komercializāciju, reģionālo attīstību. Tāda dialoga veidošana jebkur ir izaicinājums.
Vēl nedaudz pakavējoties pie pētījuma, Latvijas Radio raidījumā “Etnovēstis” minējāt, ka grāmatā aplūkota arī likumu piemērošanas prakse un tiesu procesi, kuros sastopas dažādas ar nemateriālo kultūras mantojumu saistītas intereses. Vai varat minēt kādu piemēru?
Mēs raudzījām šajās 26 valstīs taujāt arī pēc dažādiem tiesu procesu piemēriem, kas varētu saturiski skart to, ko šobrīd saucam par nemateriālo kultūras mantojuma. Ne vienmēr tas tā jēdzieniski ir nosaukts šajos tiesu procesos. Viens no piemēriem, kurā saduras dažādi skatījumi uz dzīvniekiem un to labturību, dzīvnieku izmantošanu tradīcijās un rituālos, ir saistīts ar vēršu cīņām Francijā. Atbilstoši nacionālajiem likumiem vēršu cīņas ir atļautas tādos reģionos, kuros tās bijušas nepārtraukta tradīcija. Vēršu cīņas tika iekļautas arī Francijas nacionālajā nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Dzīvnieku tiesību un dzīvnieku labturības aizstāvji pret to protestēja, sakot, ka tas nav pieļaujams. Viņi arī apstrīdēja to, ka šāda tradīcija vispār varētu tikt turpināta, vērsās Francijas Konstitucionālajā tiesā. Tiesas lēmums bija, ka šajā gadījumā attiecībā uz dzīvnieku labturību var pastāvēt izņēmums. Tomēr, ņemot vērā dažādās viedokļu sadursmes, vēršu cīņas no nacionālā saraksta tika izņemtas.
Citi piemēri ir par saikni starp nemateriālo kultūras mantojumu un pilsētvidi. Grāmatā aplūkoti divi procesi, kuros tiesu spriedumi atšķiras. Viens gadījums ir no Meksikas par to, vai pilsētas vēsturiskajā centrā konkrētā ēkā varētu sākt darboties ātrās ēdināšanas uzņēmums, kas piedāvā maltītes, kuras nav raksturīgas vietējai gastronomijai. Tiesa, atsaucoties uz to, ka vietējā pilsētplānošanas dokumentā tika paredzēts pilsētas vēsturiskajā centrā veicināt vietējās gastronomijas saglabāšanu un atpazīstamību, lēma, ka vēsturiskajā centrā būtu jābūt vietējās gastronomijas restorāniem.
Šveicē, Cīrihes kantonā, apelācijas instances tiesā izskatīja līdzīgu jautājumu. Strīds bija par veikala saglabāšanu vēsturiskā ēkā. Tiesa sprieda, ka nemateriālā mantojuma saglabāšana un materiālā mantojuma aizsardzība ir pilnīgi nošķiramas jomas un ēkas kā materiālā mantojuma aizsargāšana nenozīmē, ka automātiski tiek aizsargātas ar šo ēku lietojumu saistītās tradīcijas.
Pieminējāt Franciju, un es atcerējos nesen redzētu televīzijas sižetu par to, ka Francijā likumdošana aizsargā lauku skaņas un smaržas.
Šo konkrēto piemēru komentēt nevaru, bet UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstos ir piemēri, kuros skaņa ainavā tiek minēta kā būtiska šī mantojuma daļa. Man nāk prātā piemērs no Portugāles. Viņi iesniedza UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstam nomināciju, kas skāra govju zvanu izgatavošanas prasmes. Pamatojumā cita starpā tika norādīts, ka zvanu lietojums dzīvniekiem, ganāmpulkiem veido būtisku daļu no viņu ainavām, tieši domājot par skaņu ainavu.
Pārejot pie Latvijas situācijas, ko, jūsuprāt, nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai dos Valsts prezidenta rosinātais “Latviešu vēsturisko zemju likumprojekts”?
Šī likumprojekta virzība var tikt saistīta ar diezgan lielām cerībām, jo līdztekus tiek domāts arī par likumprojekta īstenošanas plānu, ka tam varētu sekot konkrēti atbalsta mehānismi, uz kā pamata vietējās kopienas varētu gan stiprināt savu lokālo identitāti, gan arīdzan domāt par savu tradīciju tālāku pārmantošanu. Likumprojekta īstenošanā tiešām varētu veidot dialogu starp dažādu jomu politikām, arī domājot par pašvaldību iesaisti. Interesanti būs redzēt, kā likumā ietvertie jēdzieni tiks piepildīti ar saturu, piemēram, jēdziens “kultūrtelpa”.
Kāpēc jums ir svarīgi aktualizēt nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas jautājumu?
Vienā brīdī savijās interese par kultūras un sabiedrības procesiem un par juridiskiem jautājumiem jeb tiesību zinātnēm. 2005. gadā pirmo reizi uzzināju par UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma konvencijas pieņemšanu. Tas likās kaut kas pilnīgi jauns tiesību laukā, kaut kas tāds, kas ir svarīgs, domājot par pašu kultūras piederības sajūtu, par savas identitātes jautājumiem, par valodu, par daudziem dažādiem citiem aspektiem. Ir interesanti mēģināt saprast, kā šo it kā netveramo un visaptverošo jautājumu loku ietvert tiesību jēdzienos.
Jūs esat ieguvusi atbalstu pēcdoktorantūras pētniecībai, un jūsu pētījumi saistās ar sāmu un lībiešu kopienām. Pastāstiet īsumā par pētījumu un to, kādēļ izvēlētas tieši šīs kopienas.
Kā jau minēju, “Osmozes” pētījumā nebijām palūkojušies uz ziemeļvalstu pieredzi, man tā šķiet interesanta. Ziemeļvalstis ir vienas no retajām, kas ir UNESCO Konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu dalībvalstis un kas vienlaikus nemateriālā kultūras mantojumu politiku saista ar jautājumiem par pirmiedzīvotājiem un viņu tiesību aizsardzību, šajā gadījumā domājot par sāmiem. Ja skatāmies uz citām valstīm, kurās arī ir būtiski pirmiedzīvotāju jautājumi, piemēram, Kanādā, Amerikas Savienotajās Valstīs, Austrālijā, Jaunzēlandē, tad šīs valstis nav pievienojušās šai konvencijai.
Ņemot vērā, ka Latvijā lībieši ir atzīti par pirmiedzīvotājiem, ir būtiski palūkoties, ko šis statuss dod, domājot par nemateriālā mantojuma saglabāšanu. Līdz ar to tāds ir tas salikums, ziemeļvalstis un Latvija, lai vienlaikus paraudzītos uz nemateriālo mantojumu politikā, tiesību jautājumiem, uz pirmiedzīvotāju interešu aizstāvību.
Gatavojoties intervijai, izlasīju vairākus rakstus par to, kā augstās modes industrija ekspluatē Meksikas pirmiedzīvotāju nemateriālo kultūras mantojumu, piemēram, kolekciju radīšanā izmantojot kopienu ornamentus un tekstilijas. Tas rada neapmierinātību kopienās, jo tādā veidā turpinās kolonizācija. ASV pērn aizsākušies protesti saistībā ar Džordža Floida nogalināšanu aktualizēja kolonizācijas problemātiku ne tikai ASV, bet arī daudzās citās pasaules valstīs. Vai, jūsuprāt, tas ietekmēs ar nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu saistītos jautājumus?
Jautājums par tradicionālo zināšanu un simbolu izmantojumu komerciālos nolūkos joprojām ir ārkārtīgi aktuāls. Pasaules Intelektuālā īpašuma organizācija jau vairāku gadu desmitu garumā turpina izstrādāt starptautisku līgumu, kas skartu tieši jautājumus par tradicionālajām zināšanām un tradicionālās kultūras izpausmēm. Grūtības rada tas, ka valstīm ir dažādi viedokļi par to aizsardzību. Lielākā daļa Eiropas valstu uzskata, ka kultūras tradīcijām vajadzētu būt visiem brīvi pieejamām, lai ikviens tās varētu lietot savām inovācijām, vai tā būtu modes industrija, zinātne vai kāda cita nozare. Savukārt valstīs, kurās ir pirmiedzīvotāji ar savu kultūras mantojumu, kas viņiem tiek atņemts, jautājumi par tradicionālo zināšanu, ornamentu un dažādu kultūras izpausmju aizsardzību ir īpaši būtiski. Īsti nav skaidrs, vai izdosies nonākt līdz starptautiskai konvencijai, un tikmēr valstis mēģina šo jautājumu risināt ar saviem nacionālajiem likumiem.
Šo jautājumu aktualitāte parādās arī tepat Eiropā. Somija ir nākusi klajā ar iniciatīvu starp ziemeļvalstīm, kurās dzīvo sāmi, nonākt līdz reģionālajai konvencijai, lai aizsargātu sāmu tradicionālās zināšanas un tradicionālās kultūras izpausmes. Līdzās šādiem aizsargājošiem mehānismiem kopienas un kultūru pārstāvji mēģina aizsargāt savas kultūras izpausmes, piemēram, amatniecības darinājumus, izveidojot preču zīmes. Sāmiem pastāv logo, ar kuru viņi apzīmē savus amatniecības darinājumus, un viņi kontrolē tā piešķiršanu. Tikmēr Eiropas Savienības ietvaros tiek izvērtētas iespējas, lai ģeogrāfiskās izcelsmes norādes varētu attiecināt arī uz tādiem produktiem, kas nav pārtikas produkti.
Jautājums par koloniālo vēsturi ir aktuāls. Galvenokārt prātā nāk piemēri, kad dažādi kultūras priekšmeti pakāpeniski tiek atdoti valstīm, no kurām tie nākuši. Iespējams, šis jautājums plašāk aktualizēsies arī nemateriālā kultūras mantojuma kontekstā.
