Ja Latvijā gribam turpināt atkritumus iznīcināt, tos aprokot, tad ir jāņem vērā, ka visi slimības perēkļi, visas indes, ko tie satur, nekur nepazūd. Tas viss ķīmijas kokteilis paliek turpat, un mums nav ne jausmas, kādas jaunas kombinācijas un indes var rasties slēgtā vidē, jo ir skaidrs, ka ķīmiskās reakcijas turpinās. Mūsu aprakto pudeļu lauskas sagaidīs nākamo civilizāciju pārstāvji, kuri tās izraks no zemes un brīnīsies. Atkritumu kalnos var veidoties mutācijas, tur var rasties kukaiņi, kas barojas ar šo ķīmijas kokteili, kuru pēc tam var nodot cilvēkiem. Ir ļoti daudz risku un bīstamību, kas izriet no atkritumu apglabāšanas poligonos.
Attīstītās valstis jau sen pārstrādei nepiemērotos atkritumus izmanto enerģijas ieguvei, tāpat kā biomasu, kuru nereti iepērk no Latvijas un citām Baltijas valstīm. Pirms daudziem gadiem biju Dānijā. Tur viesojos gan katlu mājā, kas tika kurināta ar salmiem no Baltijas valstīm, gan koģenerācijas stacijā, kas izmantoja sienu un šķeldu. Mums demonstrēja jaunu projektu, kurā bija ieguldīts daudz naudas, lai izmantotu kurināmo, kas iegūts no atkritumiem. Viņi jau tolaik zināja, ka atkritumu atliekas ir vērtīgs energoresurss, bet mēs tās aprokam poligonos vai sapūdējam.
Šķeldas apjoms nav neierobežots
Mēs vēsturiski esam gājuši biomasas, šķeldas ceļu, attīstot koģenerācijas projektus, ko veicināja arī Eiropas fondu atbalsts. Tomēr tagad sākam apjaust, ka šķeldas apjoms arī nav neierobežots – esam izpļāvuši krūmus, sakārtojuši ceļmalas. Redzam, ka arī šķeldas cena var kāpt augšup, un ir jādomā par alternatīvām, lai saglabātu elastību un būtu iespējams noturēt siltumenerģijas cenu pietiekami zemā līmenī.
Vienlaikus cilvēce rada atkritumus, kas sadalās daudz lēnāk nekā agrāk, un to daudzums dramatiski pieaug. Mūsu dzīvesveids, koncentrācija pilsētās to tikai veicina. Savukārt vēsturiski Latvijā kopš padomju laikiem ir pierasts atkritumus utilizēt, tos aizvācot, paslēpjot, aprokot. Vārdos mūs atkritumu problēma satrauc, bet darbos – ne pārāk. Aprakšana ir īstermiņa risinājums, kas ir ļoti kaitīgs videi un mūsu pašu veselībai. Turklāt tāpat pienāks brīdis, kad attapsimies, ka dzīvojam uz mēslu kaudzes, ko paši esam radījuši. Hlors, fluors, medicīnas preparāti un citi ķīmiskie elementi neizgaist tāpēc vien, ka tiek apbērti ar zemi.
Laiki ir mainījušies. Agrāk cilvēki apmetās uz dzīvi pie jūras un upes ne tikai zivju dēļ, bet arī tādēļ, ka ūdens spēja aizskalot prom atkritumus, bet tagad vairs nevaram to atļauties, jo zemeslode ir pārāk maza. Beidzot palēnām sāk veidoties izpratne, ka daudz esam ieguldījuši zaļās, atjaunojamās enerģijas ieguvē un izmantošanā. Vienlaikus šis enerģijas ieguves veids nekādā veidā nerisina vides piesārņošanu ar atkritumu krāvumiem. “Fortum” siltumenerģijas ražošanas modernizācijas projekts ir viens no pirmajiem Latvijā, kurā beidzot skatāmies uz vidi, enerģētiku un sabiedrību plašākā kontekstā, kā arī pēc cirkulārās ekonomikas principiem tiecamies atkritumus izmantot kā energoresursu.
Kontrolēta dedzināšana nav ugunskurs pagalmā
Dedzināšana ir laba tādā ziņā, ka novērš daudzus riskus un iznīcina kaitīgas lietas, kas var nonākt vidē. Ne velti Indijā pēc senām tradīcijām mirušos kremēja un atliekas meta Gangas upē. Ja iepilini indes pilienu glāzē, būs beigas, bet nekas slikts nenotiks, to pašu pilienu izdzerot kopā ar kubikmetru ūdens. Dedzināšana bioloģisko vielu noārda līdz parastiem savienojumiem. Dedzinot notiek reakcija ar skābekli un viss pārvēršas CO2, ūdenī un dažos citos savienojumos un gāzēs.
Problēmas rodas tad, ja temperatūra nav pietiekama. Piemēram, notiek daļēja degšana, līdz ar to rodas vesela rinda kaitīgu blakusproduktu. Tieši tāpēc parasts ugunskurs ar slapju malku pagalmā ir veselībai un videi daudzkārt bīstamāks nekā rūpnieciska enerģijas ražošana no atkritumiem iegūta kurināmā. Piemājas ugunskura dūmus neviens neattīra – tie nonāk kaimiņa dārzā un uz tavām drēbēm. Potenciāli ieelpojam ķīmiskās vielas, kas cilvēka veselībai var būt bīstamas. Padomju laikos neieteica ēst ābolus no ceļmalas ābelēm, jo tos klāja svins. Degviela bija ar svinu, kas nesadega, bet pa izpūtēju nonāca uz ceļmalas ābelēm.
Cilvēkiem maldīgi šķiet – tā kā viņu pašu krāsnī dedzinātie vecie zābaki vai citi atkritumi liek smirdēt visai mājai un kaimiņmājām, tad līdzīgi darbosies arī “Fortum” vai citi lielie enerģētikas uzņēmumi. Tās ir muļķīgas iedomas, jo rūpnieciskā līmenī nekas tāds netiek pieļauts un nav iespējams. Pirmkārt, kurināmais, kas iegūts no atkritumiem, nebūs tik smirdīgs, kā mēs iedomājamies. Otrkārt, kurināmā piegāde notiks slēgtos konteineros, pieņemšana – slēgtā telpā ar retinātu gaisu un filtriem, kas visas smakas savāc. Pa slēgtu sistēmu kurināmais tiks nogādāts uz kurtuvi, sadegšana būs tik augstā temperatūrā, ka viss kaitīgais sadegs, bet pārpalikumi nonāks kārtējā filtru sistēmā. Turklāt visus izmešus kontrolēs un uzraudzīs ne vien pats “Fortum”, bet arī Valsts vides dienests un gan jau arī iedzīvotāju modrā acs.
Jāizmanto vietējais resurss
Saprotu, ka “Fortum” šajā projektā izmantos NAIK – kurināmo, kas iegūts no atkritumu atliekām, kuras nav derīgas otrreizējai pārstrādei. Vēlos uzsvērt, ka nedrīkstam kļūt par NAIK importētājvalsti – ir jāizmanto vietējie resursi. Viss, ko varam šķirot un izmantot, ir jāšķiro un jāpārstrādā. Bet nevienam nevajadzīgās un nederīgās atkritumu atliekas visgudrāk ir pārvērst enerģijā. Šādā veidā tiek novērsts jebkāds piesārņojums. Degšana notiek ierobežotā tilpumā ar konkrētu temperatūru, kas nodrošina pilnīgu sadedzināšanu, savukārt viss, kas nāk ārā dūmu veidā, vēl tiek attīrīts, un arī pelni tiek atbilstoši apsaimniekoti un utilizēti.
Arī pelnu daļu var gudri izmantot, un saprotu, ka “Fortum” ir gatavs strādāt arī šajā virzienā, piesaistot Latvijas Lauksaimniecības universitātes vai citu augstskolu zinātniekus. Piemēram, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” zinātnieki jau ir pierādījuši, ka koksnes pelni, kas rodas, koģenerācijas stacijās kurinot šķeldu, ir vērtīgām barības vielām bagāts materiāls, ko ir vērts nogādāt atpakaļ mežā kā mēslojumu. Arī NAIK pelniem pasaulē ir rasti risinājumi lietderīgai izmantošanai, piemēram, ceļu būvē vai siltumizolācijā.
Integrācija pilsētā ir saprotama
Citviet pasaulē enerģijas ražotnes, kurās siltumu un elektrību ražo no atkritumiem, ir integrētas pilsētvidē, kur diendienā apgrozās tūkstošiem cilvēku. Filozofija ir vienkārša, jo siltumu nevar bez zudumiem piegādāt kilometriem tālu. Piemēram, dāņi Kopenhāgenā uz šādas enerģijas ražotnes jumta izveidoja slēpošanas trasi un pastaigu takas, tādējādi izglītojot sabiedrību un lieliski parādot, ka šāds risinājums ir ne tikai efektīvs, bet arī videi un iedzīvotājiem draudzīgs. To pašu dara arī “Fortum”, rīkojot Atvērto durvju dienas, kuru laikā rāda savu koģenerācijas staciju jelgavniekiem, lai viņi redz, ka tur viss tiek kontrolēts.
Es teiktu, ka ir apiets vesels aplis: no atjaunojamiem energoresursiem un koksni uz kaut ko tādu, kas varbūt nav tik atjaunojams, bet ko mēs ražojam regulāri, katru dienu, – uz kurināmo, kas iegūts no neizmantojamiem atkritumiem. Tā ir iespēja saglabāt mūsu vidi un veselību, samazinot apglabāto atkritumu kalnus un nodrošinot to, ko mums vajag, – siltumu un gaismu, kafijas dzirnaviņas, kas griežas, un televizoru, kas darbojas.
