VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
29. jūlijā, 2020
Lasīšanai: 25 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Labklājība
43
43

Maija Kūle: Cieņa ir dzīve atzīšanas režīmā

LV portālam: MAIJA KŪLE, profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore

Maija Kūle: “Šķiet, ka Latvijā patlaban ir spriedze starp divām politiskajām filosofijām – deviņdesmitajos gados radīto “Latvijas ceļa” doktrīnu par brīvo tirgu un pašpietiekamu individuālismu un vēlāk apjausto Skandināvijas tipa sociālās labklājības valsti, kurā pienākas rūpēties par mazāk spējīgajiem un atstumtajiem.”

FOTO: Ieva Čīka, LETA

Cilvēka cieņai atbilstoša dzīve ir ne tikai fizisko pamatvajadzību apmierināšana, bet arī garīga atzīšana no līdzcilvēku puses, ko spēj nodrošināt darbs, pienākuma apziņa un vēlme attīstīties, kas tikai kopumā sniedz iespēju pilnvērtīgi iekļauties sabiedriskajā dzīvē, sarunā par sociālā nodrošinājuma atbilstību cilvēka cieņai saka filozofe, profesore MAIJA KŪLE.

īsumā
  • Cieņa ir viens no jēdzieniem, kas raksturo cilvēka dzīvi civilizētos apstākļos.
  • Lai gan valsts pamatdokumentos par galveno vērtību izvirzīts cilvēks, politikas īstenojumā tas nav manāms: idejiskā ziņā Latvija sevi ir tikai pasludinājusi par sociālas labklājības valsti, taču tāda pie mums nav iesakņojusies.
  • Līdzcilvēku reakcija uz personu, tās stāvokli un attīstību savienojumā ar materiālo palīdzību rada tādu eksistences līmeni, kad dzīvot ir vērts.
  • Vispirms rūpes ir pašas personas pienākums, un tikai pēc tam būtu jānāk palīgā valstij.
  • Pabalstu sistēmai nevis jāmudina cilvēks dzīvot no pabalstiem, bet gan jāpalīdz no tādas situācijas izrauties un kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli.
  • Rietumu pasaulei, kas varbūt gaidīja jauna darbaspēka pieplūdumu, vajadzētu saprast, ka nedrīkst atteikties no tām vērtībām, kas veido pašus pamatus, – darba, cieņas, pienākuma, morāles normām, iesaistīšanās.

Tiesībsarga vēršanās Satversmes tiesā saistībā ar valsts sociālo pabalstu nepietiekamo apmēru aktualizējusi jēdzienu “cilvēka cieņa” un “cilvēka cieņai atbilstoša dzīve”, kurai, kā jau secinājusi tiesa attiecībā uz pabalstu trūcīgajām personām, tas neatbilst un ir pārskatāms. Vienlaikus normatīvajos aktos nav tieši definēts, kas ir cilvēka cieņa, tai atbilstoša dzīve un kāds apstākļu kopums to spēj nodrošināt. Kādu atbildi te varētu sniegt, raugoties no filozofa pozīcijām?

Cieņa ir viens no jēdzieniem, kas raksturo cilvēka dzīvi civilizētos apstākļos. Tiesību sistēmā cieņas nodrošinājums ir pamattiesība. Dzīve pilnīgā trūkumā, badā, zem klajas debess ir nolemtība dzīvot mežonības apstākļos. Pirms daudziem gadsimtiem tas nebija retums, arī šodien tā gadās. Taču modernajā pasaulē, ja neplosās karš vai nerodas cita veida ārkārtas apstākļi, neviena cilvēka dzīve mežonībā netiek uzskatīta par pieļaujamu.

Tādēļ daudzu valstu konstitūcijā, arī Latvijas Satversmē, tiek lietots jēdziens “cieņa”, lai vēstītu, ka valsts, proti, nācijas kopīgās dzīves augstākie organizējošie principi, paredz katra cilvēka iespēju dzīvot vēsturiski un kulturāli iespējami normālos apstākļos – iegūt pārtiku, apģērbties, mitināties mājoklī, saņemt medicīnisko palīdzību, gūt izglītību, iekļauties sabiedrībā.

Vienmēr gan var uzdot konkrētāku jautājumu: ko nozīmē “normāli dzīvot”?

Atbildes ir vēsturiski mainīgas, piemēram, mūsdienu Latvijā tās ir minimāli 2000 kalorijas dienā (nodrošinātas ar daudzveidīgu pārtiku – ekonomikas doktores Ingrīdas Milleres atzinums Satversmes tiesas sēdē). Tāpat mājoklim būtu jābūt ziemā apkurināmam, jābūt pieejamam ūdenim, ar ko nomazgāties, un tamlīdzīgām pašsaprotamām lietām.

Ekonomisti mēģina aprēķināt vidējo ienākumu līmeni, kādu nepārsniedzot persona vai ģimene atzīstama par trūcīgu. Tāpat rēķina, cik lielam būtu jābūt garantētajam minimālajam ienākumam (GMI), par ko sprieda Satversmes tiesas sēdē. Izrādās, ka Ministru kabinetam nav pārliecinošu metožu, kā to izdarīt, kaut ekonomistu un sociālā darba zinātnieku Latvijā netrūkst. Acīmredzot tā vairāk ir politiskas izšķiršanās lieta.

Pat ar veselo saprātu redzams, ka 64 eiro mēnesī – kā GMI – galīgi nav pietiekami, jo ar to nepietiek, lai trūcīgie iegādātos elementāru pārtiku. Tam nepieciešami vismaz deviņdesmit eiro mēnesī, bet kur tad vēl citi izdevumi! Šobrīd prese raksta par diskusijām ap 200 eiro GMI nākotnē. Situācijā, kad Latviju jau pieskaita pie labklājības valstīm, maksāt cilvēka cieņai neatbilstošu GMI summu ir sociālās politikas kauns un negods.

Kāpēc tas tik ilgi ir noticis?

Atbilde var būt vienkārša – cilvēks kā tāds politiskajām aprindām patiešām nav īstena vērtība, kaut šī vērtība minēta visos valsts pamatdokumentos. Tāpēc tiesībsargs Juris Jansons darīja pilnīgi pareizi, rosinot Satversmes tiesu izskatīt jautājumu par GMI līmeni.

Lasot uzaicināto personu uzstāšanos Satversmes tiesas sēdē par GMI, redzams, ka Latvijas politiski idejiskā doma svārstās, sākot no tēzēm, kas raksturīgas deviņdesmito gadu “džungļu liberālismam”, vienkāršāk sakot, “lai viņi, sasodīts, tiek paši ar sevi galā!”, “mums budžets to nevelk…”, līdz pat maigai, sociāldemokrātiskā garā veidotai glābšanas misijai, ka “visi jābalsta, jādod, lai cik tas maksātu”. Šķiet, ka Latvijā patlaban ir spriedze starp divām politiskajām filosofijām – deviņdesmitajos gados radīto “Latvijas ceļa” doktrīnu par brīvo tirgu un pašpietiekamu individuālismu un vēlāk apjausto Skandināvijas tipa sociālās labklājības valsti, kurā pienākas rūpēties par mazāk spējīgajiem un atstumtajiem.

Vai aiz politiskajām kolīzijām nozūd ceļš uz valsts pasludināto stratēģisko mērķu sasniegšanu?

Tikko portālos pavīdēja ziņa, ka tiesībsargam Jurim Jansonam varētu netikt ļauta pārvēlēšana amatā, jo būs citi amata noteikumi, kurus tagad izdomā partiju apvienības “Attīstībai/Par” un “Jaunās Vienotības” deputāti. Tas liek domāt, ka hipotēze par vismaz divu politisko orientāciju kolīziju tiešām varētu būt pareiza – politikas neoliberālā gala pārstāvjiem, kā izskatās, neder tiesībsarga iniciētās sociālās politikas pilnveidošana un droši vien līdz ar to viņa popularitātes pieaugums. Tiesībsarga ideju pamatā nenoliedzami ir rūpes par trūcīgajiem un valsts budžeta pārorientācija sociālā nodrošinājuma virzienā. Tad jau nākamais solis varētu būt Satversmes tiesas nomierināšana, kura arī argumentus meklē sociālās labklājības filosofijas virzienā.

Gribas teikt, ka idejiskā ziņā Latvija sevi ir tikai pasludinājusi par sociālas labklājības valsti, taču tāda pie mums nav iesakņojusies. Nav kauna par tik augstu Džini koeficientu – ienākumu nevienmērīgu sadalījumu – valstī, kas atklāj milzīgu plaisu starp trūcīgajiem, maznodrošinātajiem, no vienas puses, un buržuāzisko eliti, no otras puses. Ko tur teikt, neoliberālismam taču nepiemīt kauna kultūra – katrs savas laimes kalējs un savas nelaimes avots!

Arī publiskajā telpā izskan domas – lai taču trūcīgie savāc sev visus pieejamos pabalstus, tad jau izdzīvos. Nereti tā runā arī ierēdņi. Taču saruna ir par garantēto minimumu valsts ieskatā, par personas tiesībām saņemt sociālās palīdzības minimumu, un tas nedrīkstētu būt no “zila gaisa” ņemts.

Bet vai cilvēka cieņai atbilstoša dzīve būtu iegūstama tikai ar naudu, pabalsta summas palielinājumu?

Ar cilvēka cieņai atbilstošu dzīvi nav domāta bagātība vai sabiedrības kopīgo labumu izdalīšana, kam pagadās vai visiem (“helikoptera nauda”), bet gan minimums, lai nodrošinātu galveno – eksistenci bez tām ciešanām, ko rada cilvēcisko pamatvajadzību apmierināšanas trūkums. Tā ir ne tikai fiziskā izdzīvošana, kad nav jāmirst no bada vai jānosalst, bet arī garīgā atzīšana, tas, ka līdzcilvēki mani pieņem, novērtē un atbalsta. Taču, kad nav apmierinātas pamatvajadzības, nekāda garīgā cieņa neglābs situāciju, sakot, nu, mīļais, pacieties, rītdien labāki būs! Taču rītdienu tu nesagaidīsi.

Viens no Eiropas iespaidīgākajiem filosofiem Hēgelis (kuru droši vien grautiņu rīkotāji ASV drīz, tāpat kā Aristoteli, Platonu, u. c., prasīs izmest miskastē par rietumniecisko vērtību dominanci) savā slavenajā “Kunga un verga dialogā” saka: galvenais, ko cilvēks dzīvē vēlas, ir atzīšana. Tieši līdzcilvēku reakcija uz personu, tās stāvokli un attīstību savienojumā ar materiālo palīdzību rada tādu eksistences līmeni, kad atkal dzīvot ir vērts!

Jurists Jānis Lazdiņš šādu cieņas līmeni sauc par iespēju saglabāt personai pilnvērtīgas sabiedrības locekļa statusu – baudīt kultūru, iet uz vēlēšanām, klausīties ziņas, lietot medijus utt. Sakārtotā sabiedrībā, kas nav pārpilna ar traumētiem cilvēkiem, atzīšanu mēdz saņemt par jebkuru labu darbu vai rīcību, kas ir vajadzīga citiem un sevis attīstībai. Tāpēc cieņa filosofiski būtu nosaucama par dzīvi atzīšanas dimensijā. Modernajām valstīm ir pienākums gādāt par apstākļiem, lai trūkumā nonākušajiem būtu iespēja dzīvot tā, lai tiktu atzīti, pat ja paši to nav sapratuši vai savu dzīvi veidojuši pretējā virzienā – bez izglītības, bez savu iespēju attīstības. Sociālie darbinieki uzsver, ka GMI saņēmēji pirmām kārtām objektīvu apstākļu dēļ ir bez pašu vainas, trūkumā nonākušie, tajā skaitā bērni, personas ar invaliditāti. Tādēļ jo vairāk labklājībā dzīvojošas sabiedrības pienākums ir nodrošināt viņiem cilvēciski cienīgu dzīvi.

Tomēr derētu kādreiz parunāt vairāk arī par to iedzīvotāju slāni – un tādu ir ne mazums –, kas savu dzīvi piepilda alkohola reibumā, ar sīkām zādzībām, rupjībām un lielā mērā bezjēdzīgi. Vērojams, ka uz viņiem lielākoties tiek attiecināts radikāli nevērīgs neoliberālisma princips – lai tiek paši ar sevi galā, gan jau pēc dažām desmitgadēm izmirs –, nevis kāda saprātīga sociālā politika.

Cik lielā mērā cilvēka cieņas jēdziens būtu attiecināms uz šādiem cilvēkiem?

Cieņas izpratnei filosofiskā nozīmē ir vairāki līmeņi. Viens no tiem ir atklāts Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā. Pasaule kopš 1948. gada ANO virsvadībā ir vienojusies par īpašu, universālu tiesību un ētisko platformu, kas vēsta, ka ikvienam cilvēkam piemīt neatņemamas pamattiesības un pret viņu jāattiecas ar cieņu. Skaisti tas ir pateikts 1. pantā: “Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Viņiem ir dots saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.” Tas pats ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartā. Šī nostādne sakņojas Eiropas civilizācijas aizsākumos ar to, ka visi cilvēki ir dzimuši kā dzīvas radības Dieva pasaulē, kaut grēcīgas, tomēr spējīgas uz grēku nožēlu un tiekšanos uz kaut ko augstāku. Kristietībā to var vienkārši pateikt – visi ir Dieva bērni. Mūsdienās to mēdz saukt modernāk – sabiedrībā dzīvojošas personas ar brīvo gribu, spējīgas uz sevis pārveidi un sociuma attīstību.

Tomēr daudzi jautātu: kā tas iespējams, ka visiem vienlīdz pienākas universāla līmeņa cieņa, arī slepkavām, bandītiem un sociāliem parazītiem?

Te jāiedziļinās filosofiskajā nostādnē, kas ir īpaši svarīga, – tiek pieļauta jebkuras personas spēja mainīties un attīstīties. Tā ir apgaismības filosofijas ideja, kurai seko visa Rietumu pasaule, noliedzot nāvessodu un izglītojot ļaunprāšus. Protams, nekāda cieņa nav iespējama pret konkrēto ļaundarību, par to jāsaņem sods. Bet katrā cilvēkā, kā uzskata jau kopš renesanses, mīt tā “dievišķā kripatiņa”, kas satur cilvēcisku spēju mainīties, pāraugt. Tādēļ cieņa nav atceļama, personu nedrīkst spīdzināt, pīšļus nedrīkst apgānīt utt.

Cilvēka universālas cieņas izpratni kā viens no pirmajiem izstrādāja renesanses laika itāļu filosofs Piko della Mirandola. Tai pievērsta uzmanība viņa 1496. gadā darbā “Svinīgā runa par cilvēka cieņu”, ko mēdz saukt par renesanses cilvēcisko manifestu. Domas centrā ir cilvēka vērtība un attīstība, ko veido trīs dimensijas – mīlestība pret Radītāju, inteliģence un taisnīgums. Šī kārtība ir hierarhiska, sākot ar Radītāju un beidzot ar taisnīgumu. Tātad cieņa, mūsdienu valodā runājot, aptver metafiziku, sabalansētu gudrību attiecībā pret sevi un citiem un labvēlīgu sociālo politiku. Cieņa ir nācijas un pasaules tautu kopdzīvošanas pamats.

Filosofijā cieņas jēdziens 18. gs. beigās ir nozīmīgs Imanuela Kanta darbā “Praktiskā prāta kritika” aprakstītajā ētiskajā pamatlikumā: vienmēr pret otru cilvēku rīkojies kā pret mērķi, nevis līdzekli. Citiem vārdiem, nemanipulē, neizmanto, nekrāpies, esi taisnīgs un godprātīgs. Ļauj citiem būt un dzīvot, tāpat kā to gribi pats. Ja tas būtu universāls likums un tam sekotu visi, kopējā dzīve būtu ļoti laba. Kanta domā iezīmējas svarīga filosofiskā liberālisma nots, kas ir nozīmīga līdz pat šim laikam, – cilvēka atbildība par sevi, spēja domāt pašam, spēja pakļauties pienākumam un morālei, respektējot citus.

Kas noticis ar pienākuma apziņu modernajā sabiedrībā?

Mūsdienu cilvēktiesību doktrīnā vairāk priekšplānā ir iznākušas tiesības, kas, vienkārši runājot, sadzīvē mēdz tikt tulkotas kā “man pienākas”, bet otrajā plānā ir palicis pienākums un cieņa. Taču tiesības nevar būt bez cieņas un pienākuma, tā ir mūsdienu trīsvienība. Galu galā, Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 29. pants saka: “Katram cilvēkam ir pienākumi pret sabiedrību, jo tikai tajā ir iespējama viņa personības brīva un pilnīga attīstība.” Taču modernajā sabiedrībā cilvēkiem vairs nepatīk pienākumi, tiek iebilsts pret normatīvu dzīvi, pret universāliem ētikas principiem. Gribas dzīvot tikai brīvā vaļā un, tikko kaut kas gadās, meklēt palīdzību, lamājot visus citus, valdību, pasauli utt. Tas nesaskan ar cieņas jēdzienu, jo cieņa ir savīta kopā ar personas attīstību, pienākumu izpildi, kārtīgumu un ilgtspēju. Satversmes preambulā ir teikts, ka ikviens rūpējas par sevi un saviem tuviniekiem. Tas nozīmē, ka vispirms rūpes ir pašas personas pienākums un tikai pēc tam būtu jānāk palīgā valstij.

Vai tad nezinām, ka cilvēkus mēdz cienīt par to, ko viņi sasniedz, pārvarot grūtības un nečīkstot? Lai kādi būtu eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas nelabvēļi, pat tie nevar noliegt, ka tauta viņu dziļi ciena. Citus – politiskus nemākuļus un intrigantus – ciena daudz mazāk vai nemaz.

Kāpēc vajag pašcieņas uzturēšanu un cieņu pret līdzcilvēkiem? Atbilde ir vienkārša, tāpat kā visi ētikas pamatprincipi, – lai nebūtu posta un kara, kas darīs ļaunu visiem. Filosofs Hobss 17. gs. mācīja, ka briesmīgākais ir visu karš pret visiem, tāpēc vajag sakārtot sociālās attiecības, vajag pievaldīt dabiskā stāvokļa radīto alkatību, pašlabuma gūšanu un dzīvot pēc tādiem pārvaldes principiem, kas dod labumu visiem.

Cilvēktiesības paredz, ka cilvēkam jābūt valsts darbības mērķim, jo kam tad ir šī valsts? Ne jau politbiznesa grupējumiem. Taču valsts, kuras finanses būtībā veido visu iedzīvotāju kopā saliktās ienākumu daļas (kā nodokļi), var spēt izdarīt to, ko var. Jo mazāk iedzīvotāju respektē savu pienākumu pret valsti, jo mazāk ir ko pārdalīt un ar ko atbalstīt trūcīgās un minoritārās grupas. Tas ir kā apburtais aplis, kad jautājumu par to, cik naudas man būs iespējams saņemt kā sociālo pabalstu, nedrīkst atraut no visu iedzīvotāju attieksmes pret pienākumu, vairot kopējo labumu.

Tieši tāpēc diskutabls allaž bijis arī jautājums, vai pabalstu apmēram un izmaksas ilgumam būtu jānodrošina “cilvēka cienīga dzīve”, ja pastāv risks, ka saņēmējiem tādējādi zūd motivācija šādu dzīvi sev nodrošināt pašiem.

Tieši tā. Cilvēks antropoloģiski nebūt nav īpaši strādīga būtne, jo nav jau skudriņa. Tomēr visi civilizācijas sasniegumi balstās uz darbu – gan fizisku un intelektuālu darbu, gan rosīšanos kultūras sfērā. Bez darba vārda plašā nozīmē mēs dzīvotu mežonībā.

Mūsdienās valsts paredzētais izdzīvošanas minimums neprasa nekādu darbu, nekādas sociālās iemaksas, to dod par eksistenci. Tas balstās uz kristīgā humānisma preambulu – palīdzi vājākajam. Taču šo palīdzības izjūtu var apdraudēt pieradums, atkarība, nespēja šādā režīmā saņemt to, par ko jau teicu ar Hēgeļa vārdiem, – atzīšanu. Tāpēc tik svarīga ir personas attīstība, kas dod konkrētu cieņu, t. i., kaut ko mazliet vairāk varēt, mazliet vairāk kam būt mīļāks, mazliet vairāk kaut ko zināt. Kas nu kuram iespējams, taču cilvēciski cienījama dzīve nav izsakāma tikai naudā (kaut naudas sabiedrībā tā ir ļoti vajadzīga). 

GMI līmeņa pabalstu saņem arī darbaspējīgas personas un pat strādājošie. Tāpēc diskusijās pareizi tiek norādīts, ka pabalsts, ko varētu paredzēt, nedrīkstētu līdzināties minimālajai algai, jo ko tad strādāt, ja dod naudu tāpat par velti.

Pasaulē jau ir bijuši mēģinājumi dot universālu pamata ienākumu pilnīgi visiem. Vai tā būtu saprātīga un taisnīga pieeja?

Es neticu tāda eksperimenta jēgai, kāds tika izmēģināts, piemēram, Somijā: visiem garantēt noteikta apjoma universālo ienākumu, piemēram, 560 eiro mēnesī. Par neko. Tāpat vien. Varbūt tas vienu brīdi sekmē ekonomisko apriti, taču rada spriedzi civilizācijas vērtībās un cilvēku pašvērtībā. Un, galvenais, tiek zaudēta jēdziena “darbs kā civilizācijas pamats” jēga. “Mazais komunisms” nebūt nav taisnības ieviesējs, jo tālākā perspektīvā vairo tādas izjūtas kā “man pienākas, bet man nav pienākumu; man dos, nevis es radīšu un par to saņemšu atzīšanu”.

Ja Vatikāns patlaban uztraucas par tā saucamās pretrasisma kustības saistību ar katoļu baznīcu demolēšanu, tad būtu jāuztraucas arī par kaut ko citu – par protestantismā sludinātās ētiskās vērtības – darbs – degradāciju (par protestantisma ētikas un kapitālisma saikni vairāk var uzzināt Maksa Vēbera sociālajā filosofijā).

Turklāt nav pamata runāt, ka robotu ērā nebūs darba. Pasaulē ir tik daudz nesakoptu vietu, tik daudz iespēju mācīties, radīt kultūru, jaunas tehnoloģijas, izzināt nezināmo. Vajag paplašināt skatījumu uz to, kas ir darbs, ietverot arī māmiņu/tēvu darbu ar mazuļiem, ģimenes rūpes, sociālās palīdzības darbu, klimata katastrofu novēršanu un dabas ainavu veidošanu utt. Darbs kā atzīšana rada skaisto, morālo un taisnīgo pasauli.

Kā salāgot pabalstu saņemšanu ar eksistences jēgas meklēšanu, savas dzīves sakārtošanu ilgākā dimensijā?

Šo tēmu var skatīt plašāk, tieši tā, kā patlaban piedāvā tiesībsargs Jansons – par sociālās aizsardzības un palīdzības sistēmu un pabalstu jēgu. Sistēmai nevis jāmudina cilvēks dzīvot no pabalstiem, bet gan jāpalīdz no tādas situācijas izrauties un kļūt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. Trūcīgajiem, kas par tādiem kļuvuši objektīvu apstākļu dēļ, personām ar invaliditāti, bērniem u. c. bez ierunām pienākas sociālie pabalsti, jo to paredz jau pašreizējā likumdošana, kuru nāksies pilnveidot.

Pabalstu filosofija mūsdienās ir sarežģīts jautājums, īpaši kopš tā saucamo patvēruma meklētāju un ekonomisko migrantu masveida ierašanās Eiropā. Protams, ka bēglim vai patvēruma meklētājam līdzi nav nekā, tomēr bieži vien viņam pieder tāda mūsdienu ekstra kā dārgs mobilais telefons. Un ir saskatāms arī mērķis – iesakņoties valstī, ja tajā ir augsts dzīves līmenis. Cilvēciski to var saprast, jo katra būtne tiecas uz labklājību, ja tāda iespēja tiek pavērta. Taču bagātās Rietumvalstis ir aizrāvušās ar pabalstu dalīšanu ekonomiskajiem migrantiem, manuprāt, jau sākot degradēt pabalstu filosofiju un ētiku. Ja bēglim cilvēktiesības nozīmē rast sev jaunu dzīvesvietu, patvērumu, glābties no politiskas vajāšanas, tad par ekonomiskajiem migrantiem būtu jāteic, ka viņu mērķim būtu jābūt darbam, izglītībai un kopīgo labumu vairošanai, iekļaujoties tajā civilizācijā, kurā viņi likumīgi nonākuši. Bet tieši par vēlmi un pienākumu strādāt ir dzirdams vismazāk.

Daudzas balsis skan citādi – kur mani pabalsti?, kur mani mūžīgie pabalsti?, strādāt nav mans mērķis! Vērojama pretestība Rietumu civilizācijas pamatvērtībām. Tādēļ Rietumu pasaulei, kas varbūt gaidīja jauna darbaspēka pieplūdumu, vajadzētu saprast, ka nedrīkst atteikties no tām vērtībām, kas veido pašus pamatus, – darba, cieņas, pienākuma, morāles normām, iesaistīšanās.

Ja runā par cieņu, var minēt vēl plašāku cieņas izpratni – civilizācijas pašcieņa, nācijas pašcieņa, lielo korporatīvo uzņēmumu pašcieņa utt. Man liekas, ka Rietumu pasaule pēdējā laikā sāk zaudēt pašcieņu. Nerunāsim par globālo kosmētikas biznesu, kas it kā atsakoties no kosmētikas produktiem ar nosaukumu “balts”. Nu nekas, smērēsim dzeltenos krēmus. Taču, ja Jeila Universitāte vairs nemācīšot ievada studiju kursu par renesansi (pārāk “balta”), tad jāpadomā, kāda politiskā menedžmenta anarhija te plosās.

Mēdz teikt, ka ābols no ābeles tālu nekrīt. Ja valsts vara demokrātijā atspoguļo varu ievēlējušo sabiedrību, tad varbūt pašreizējo valsts attieksmi pret indivīdu nosaka vispirms pašu indivīdu savstarpējo attiecību modeļi, kuros ir par maz solidaritātes un empātijas? Taču varbūt sabiedrība nav ābele, bet ābols un vietā ir teiciens par zivi, kas pūst no galvas?

Ja runā par Latvijas sabiedrību, es neteiktu, ka ir maz solidaritātes un izpalīdzības. Visi redz, cik daudz laba dara labdarības organizācijas, bērnu fondi utt. Cilvēkus var diezgan ātri iekustināt un ar mediju palīdzību samest naudu slimajiem, nelaimē nonākušajiem. Mani vienmēr ir aizkustinājusi organizācija bezvests.lv, svešo cilvēku nesavtība, ar kādu tie dodas meklēt pazudušos iedzīvotājus. Ja tie ir mazi bērni, traģēdija izskan pa visu valsti.

Liela sabiedrības daļa, manuprāt, ir saglabājusi kristīgos principus, humānismu, konservatīvās vērtības, proti, to izjūtu, ka ir jārūpējas arī par citiem. Lielā mērā tas ir intuitīvs humānisms (jo ar pašu kaut kas tāds var notikt). Zināmā mērā tā tradicionālā audzināšana, kapitālisma džungļos vēl nepazaudētā līdzcietības un empātijas spēja.

Atbildot uz jautājumu, vai sabiedrība nebūtu tas ābols, jāteic, ka tā tomēr ir ābele, no kā viss rodas. Nelaime tāda, ka vara ir atrāvusies no tautas. Pārāk spilgti izgaismojas politinterešu sfēras, daudzu politisko līderu ķermeņa valoda runā ar nicīgumu, kaut vārdi ir skaisti. Tie ir sapuvušie āboli, kas grib tikai pašlabumu un ar to saistīto varu. Nenoliegsim, ka ikvienai ābelei ir kādi neizdevušies augļi, taču tie visvairāk spīd tad, kad atrodas koka galotnē. Politika ir bauda no varas. Taču ābelei ir jābūt tam, kas pievalda savu neglīto augļu rašanos, ātrāk tos nomet zemē. Ja nevar, tad tārpu novēršanai jāapsmidzina viss koks, un tas jau ir dumpis, sacelšanās un varbūt koka bojāeja.

Latviju tomēr uzskatu par ziedošu ābeli, ko reizēm aizkož salnas (krīzes), kurā briest arī garšīgi augļi, kura neapēno nevienu citu koku, bet kopumā aug sakarīgā, racionālus lēmumus pieņemt spējīgā Eiropas Savienības dārzā.

Labs saturs
43
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU