Rumānija ir otra nabadzīgākā Eiropas Savienības valsts, un, kā izrādās, rumāņi mazāk par citām kaimiņvalstīm ir gatavi balsot par daiļi runājošiem korumpantiem. Viņi ar 63% balsu amatā apstiprināja Klausu Johanisu (Klaus Johannis). Kā Rumānijā ir izdevies tas, kas nedz Polijā, nedz Ungārijā pagaidām nav izdevies?
Vai K. Johaniss ir izcila un tautas masas aizraujoša personība?
Varbūt tā šķitīs pretruna, bet ir tieši otrādi – K. Johaniss nebūt nav harismātisks līderis. Viņš rada kokaina un mazrunīga cilvēka iespaidu. Priekšvēlēšanu kampaņas laikā prezidents nepiedalījās diskusijās, nerunāja ar plašsaziņas līdzekļiem. Tomēr rumāņus acīmredzot tas netraucēja. Viņi jau 2014. gadā par valsts prezidentu izvēlējās šo pēc izskata piezemēto politiķi.
Jāatzīmē, ka K. Johaniss varēja uzrādīt atzīstamus panākumus kā savas dzimtās Sibiu pilsētas galva. Šajā amatā viņu ievēlēja trīs reizes pēc kārtas, un pilsēta viņa vadībā pārvērtās par paraugu visai Rumānijai. Sibiu kļuva par attīstītu tūrisma centru, un tā piesaistīja daudzas ārzemju investīcijas. Arī ar Rietumeiropas valstu politiķiem viņš uzturēja labas un draudzīgas attiecības.
Pats galvenais – Johaniss bija un ir pārliecināts eiropietis un tiesiskas valsts principu aizstāvis. Izrādās, tieši šī konsekventā nostāja vairumam rumāņu bija svarīga. Viņi nav aizmirsuši 2017. gada notikumus, kad toreizējā sociāldemokrātiskā valdība gatavoja plašas tieslietu sistēmas reformas, kuru galvenais mērķis bija pasargāt no kriminālvajāšanas korumpētus augsta ranga politiķus. Tas saasināja Bukarestes attiecības ar Briseli. Toreiz K. Johaniss stingri kritizēja valdības kursu.
Lai arī vēlāk viņš taktisku apsvērumu dēļ jutās spiests atsaukt no amata Rumānijas Nacionālās pretkorupcijas direkcijas (DNA) vadītāju Lauru Keveši, par ko saņēma daudz kritikas, tomēr tieši Johanisam izdevās mobilizēt pret valdību noskaņotos vēlētājus Eiropas Parlamenta vēlēšanām šī gada maijā. Līdz ar to korumpētā sociāldemokrātu partija PSD (īstenībā tā, līdzīgi vācu “Die Linke” vai mūsu pašu “Saskaņai”, lielā mērā ir izveidojusies uz bijušās kompartijas bāzes) zaudēja šīs vēlēšanas, kam sekoja partijas vadītāja (un faktiskā valdības vadītāja) Liviu Dragnea apcietināšana.
Beidzot oktobrī arī pati PSD valdība bija spiesta atkāpties, jo parlaments izteica tai neuzticību. Kopš tā laika valdību vada K. Johanisa domubiedrs, Nacionāli liberālās partijas PNL pārstāvis Ludoviks Orbāns. Rumānijā beidzot pēc ilgā spriedzes un tiesiskuma principu pārkāpšanas perioda var runāt par iekšpolitisku stabilitāti.
Pilsoniskās sabiedrības nozīme
Kā jau minēju, amatā pārvēlētais Rumānijas prezidents ir saņēmis arī kritiku pat no saviem atbalstītājiem. Viņi pārmet, ka prezidentam jau daudz agrāk vajadzēja rīkoties un vērsties pret korumpēto sociāldemokrātu (Rumānijas komunistu mantinieku) valdību. Daudzi politiskie novērotāji atzīmē, ka tieši sabiedrības spiediens bija izšķirīgais faktors, kas noteica attīstību valstī. Jau 2017. gadā vairāk nekā 100 000 rumāņu izgāja ielās, lai protestētu pret korupciju un valdības nodomiem atcelt no amata neatlaidīgo korupcijas apkarotāju Lauru Keveši. Šie protesti turpinājās arī 2018. gadā, kad notika sadursmes policistu un demonstrantu starpā, kurās cieta vairāk nekā 400 demonstranti un tika ievainoti 35 policisti. Rumāņu sabiedrība aktīvi iestājās pret korupciju valstī, un prezidents pievienojās šim spiedienam.
Jāatzīmē arī lielā rumāņu diasporas nozīme šajā neatlaidīgajā cīņā pret korumpētajiem politiķiem. Šogad Eiropas Parlamenta vēlēšanu laikā, kad valdība bija paredzējusi noturēt arī referendumu par jau minēto tieslietu reformu, rumāņu diaspora aktīvi piedalījās vēlēšanās. Viņi ieradās vēlēšanu iecirkņos tik lielā skaitā, ka nācās gaidīt garās rindās vairākas stundas un arī tad ne visi, kuri vēlējās, varēja nodot savas balsis. Vēlētāji izteica aizdomas, ka Rumānijas valdība speciāli bija radījusi situāciju, kad nav iespējams nobalsot visiem vēlētājiem ārzemēs, jo tā zina, ka diaspora neatbalsta korumpēto PSD. Piemēram, Vācijā situācija bija tik nokaitēta, ka tajā iesaistījās vietējā policija.
Grūti pateikt, kā situācija būtu attīstījusies, ja Rumānijas pilsoniskā sabiedrība nebūtu rīkojusies tik skaidri un nepārprotami, ja cilvēki tikai pasīvi sūdzētos sociālajos tīklos, bet ielās lielā skaitā neizietu. Ne visur sabiedrība tik aktīvi vēršas pret varu, un ne vienmēr protesti sasniedz savu mērķi. Ne vienmēr, bet pietiekami bieži, lai saprastu, ka ne brīvība, ne labklājība un taisnīgums neatnāks paši, bet ir atkarīgi arī no sabiedrības pilsoniskās aktivitātes. Nekur nekas nevienai sabiedrībai vēl uz šķīvīša nav atnests.
Arī Honkongā tikko pēc garām protestu nedēļām vēlēšanās ar pārliecinošu vairākumu uzvarēja demokrātisko spēku kandidāti. Šis panākums gan vēl nav garantija tam, ka viņiem ilgtermiņā izdosies paglābties no Ķīnas cietās rokas, bet savu nostāju Honkonga ir parādījusi. Piemērus, kuros sabiedrībai ar aktīvu rīcību ir izdevies izmainīt virzību valstī, panākot tābrīža varas atkāpšanos, varētu turpināt uzskaitīt – to starpā ir Bolīvija, Libāna un vairākas citas vietas, kurās protesti vēl turpinās.
Ne visas problēmas ir risināmas ar jaunām vēlēšanām
Tomēr ir būtiski saprast, ka ne vienmēr ir jāgāž valdība vai jāatlaiž parlaments, lai atrisinātu kādu krīzi vai nopietnu problēmu valstī. Vislabākais piemērs tam ir šībrīža notikumi Lielbritānijā. Jau pati ideja par jaunām vēlēšanām breksita dēļ ir diezgan apšaubāma. Ja parlaments ir bloķēts tikai sakarā ar izstāšanos no Eiropas Savienības, tad vienīgā saprātīgā izeja no šī strupceļa būtu referenduma ceļā jautāt britu sabiedrībai, vai viņi piekrīt Borisa Džonsona panāktajam izstāšanās līgumam. Pēc būtības šis ir galvenais jautājums, kuru jānoskaidro.
Šobrīd breksits ir sapīts kopā ar jaunām vēlēšanām, tādā veidā padarot parlamenta vēlēšanas par izšķiršanos par vai pret breksitu, nevis par valsts tālākās attīstības izvēli. Parlamentam ir jārisina daudzi dažādi jautājumi, ne tikai par izstāšanos no Eiropas Savienības. Kāda jēga tagad ievēlēt deputātus tikai pēc vienas pazīmes? Tomēr britu partiju politika diemžēl ir spējusi panākt tikai šādu risinājuma ceļu – ar jaunām vēlēšanām.
Arī Latvijā dažas aprindas mēģina izmantot sašutumu par mediķu atalgojumu, lai panāktu pirmstermiņa Saeimas vēlēšanas. Ja katras nozares specifisko problēmu risināšanai mēs vēlēsim jaunu parlamentu, tad vienās vēlēšanās vien dzīvosim. Nebūs pat, kad kūlu dedzināt.
Manuprāt, Latvija varētu mācīties no Rumānijas panākumiem un Lielbritānijas kļūdām. Arī pie mums daudzas problēmas, ieskaitot medicīnu, radušās tādēļ, ka pārāk brīvi varēja notikt koruptīvi darījumi. Sabiedrībai būtu derīgi to saprast un nekādā gadījumā neatbalstīt korupcijas ēnā stāvošo partiju atgriešanos pie varas.
“Pārmaiņu vējš pūš no Rumānijas. Eiropa, mosties!” tā savā “Facebook” kontā vēl 2017. gada februārī rakstīja viens no rumāņu protestētājiem Adrians Docea. Arī Latvijā vējo pārmaiņu vēsmas. Pēdējās Saeimas vēlēšanas ir ļāvušas izveidot valdību, kurā dažs labs politiskais spēks, uz kā gulstas aizdomas par īpašu labvēlību pret sponsoriem, nav pārstāvēts. Arī sabiedrība aktīvāk uzstājas savu interešu aizstāvībai. Lai arī līdz rumāņu līmenim mums vēl tālu, tomēr ir pamatotas cerības, ka sabiedrības neiecietība pret negodīgumu un korupciju politikā arī Latvijā aizvien vairāk pieaugs.
