Esat Rīgā, lai Latvijas Universitātes simtgades simpozijā “Universitāte un sabiedrība; jauns skatījums uz nacionālas valsts izaugsmi un vērtībām” uzstātos ar priekšlasījumu par nacionālas universitātes nozīmi viedas valsts attīstībā. Kāda, jūsuprāt, ir universitātes loma mūsdienu sabiedrībā?
Nacionālā universitāte ir vieta, kurā koncentrējas visaptverošas zināšanas. Tur veidojas nacionālā inteliģence. Tas ietekmē valsts ekonomiku, politiku, kultūru, identitāti, sabiedrības virzību kā tādu. Igaunijas panākumi ir cieši savijušies ar Tartu Universitātes attīstību. Domāju, ka arī Latvijai kā salīdzinoši jaunai politiskajai nācijai nacionālā universitāte ir ārkārtīgi svarīga.
Taču, vēršot skatu nākotnē, ir skaidrs, ka universitāšu loma mūsdienu pasaulē mainās. Mēs saskaramies ar bezprecedenta sociālām, ekonomiskām, vides izmaiņām, kuras dzen uz priekšu pieaugošā globalizācija un straujā tehnoloģiju attīstība, kas vienlaikus piedāvā arī neskaitāmas jaunas attīstības iespējas. Bijušais Igaunijas prezidents Tomass Henriks Ilvess ir teicis: “Tas, kas mūs atvedis līdz šodienai un līdz šim labi kalpojis, nekur tālāk vairs neved.”
Nebūšu oriģināls, teikdams, ka atslēgas vārds, kas raksturo mūsu nākotni, ir – nenoteiktība. Nākotne ir neskaidra, mēs nevaram to pareģot. Varam tikai sagatavoties tai. Līdz ar to no universitātēm kā svarīgākajām sabiedrības intelektuālajām “spēkstacijām” tiek sagaidīts piedāvājums, kādi varētu būt iespējamie risinājumi līdz šim nepieredzētām problēmām.
Mums jāspēj sagatavot studentus straujām un neprognozējamām ekonomiskām, sociālām un vides pārmaiņām, jo viņi darīs darbus, kuri šobrīd vēl nav radīti, saskarsies ar problēmām, kādas neesam pieredzējuši. Turklāt risinājumus nevar meklēt pēc nejaušības principa, mācoties tikai no kļūdām un vadoties pēc izjūtām. Pieejai jābūt kompleksai.
Tātad, ja vēsturiski zinātniskie atklājumi un idejas, kas radās noslēgtā universitāšu vidē, pastarpināti iedvesmoja sabiedrības virzību progresa virzienā, tad šobrīd universitātes kā vieta, kurā koncentrējas zināšanas, būtu mērķtiecīgi jāiesaista valstiski svarīgu jautājumu risināšanā, kas cieši savijas ar valstu pārvaldi, politiku?
Igaunijā šobrīd ir aktuāla diskusija par to, kā harmonizēt šīs aktivitātes. Domāju, ka nacionālā līmenī būtu jāpārņem Eiropas pētniecības un inovācijas programmas “Apvārsnis Eiropa” modelis, kas balstīts misijās orientētā pieejā. Strādājot pie Igaunijas attīstības plāna 2020–2035, ir izveidota darba grupa, kas iezīmējusi galvenos izaicinājumus, ar kādiem saskarsimies vismaz tuvākajos 15 gados. To sarakstā ir iekļautas deviņas tematiskās jomas jeb misijas, kas jārisina ilgtermiņā un ir aktuālas ne tikai Igaunijā. To vidū ir, piemēram, demogrāfiskās izmaiņas, viedās uzņēmējdarbības vecināšana, veselīga dzīves ilguma pagarināšana un citi aktuāli problēmjautājumi, kuriem risinājums meklējams dažādu nozaru integrācijā.
Igaunijas ilgtspējība ilgtermiņā ir atkarīga ne tikai no jaunām, efektīvām tehnoloģijām, bet arī no visu iesaistīto pušu spējas savstarpēji mijiedarboties, veidot dialogu un radīt jaunas idejas. Līdz ar to nepieciešams panākt sadarbību starp valsti, universitātēm un uzņēmējiem, lai, izmantojot holistisku pieeju un izvairoties vilkt robežas starp šaurām pētniecības tēmām vai tautsaimniecības nozarēm, rastu inovatīvus risinājumus.
Kāda ir Tartu Universitātes iesaiste šobrīd?
Tartu Universitāte sadarbībā ar uzņēmējiem jau šobrīd sniedz savu artavu vairākos attīstības virzienos, kuri iekļaujas “Igaunijas 2035” stratēģijā. Piemēram, mūsu pētnieki analizē t. s. lielos datus (big data), kurus ģenerē vairāki Igaunijas publiskie e-pakalpojumi: e-vēlēšanas, e-veselība, digitālā ID, e-rezidentūra un citi. Datu analīze un jauni digitāli risinājumi sniedz nebijušas iespējas, piemēram, veselības aprūpē. Gribētu pieminēt Igaunijas Gēnu banku, kas varētu tikt integrēta milzīgajā e-veselības infrastruktūrā. Tie ir tikai daži piemēri, kā Tartu Universitāte sniedz savu artavu viedas valsts izveidē.
Jūs runājat par pārdomātiem, zinātnē un datu analīzē balstītiem lēmumiem politikas veidošanā?
Jā! Bet tam jānotiek holistiski. Minēšu vienkāršotu piemēru. Ar intensīvu lauksaimniecību saistītās vides problēmas nevar tikt atstātas tikai lauksaimniecības universitāšu un pašu lauksaimnieku ziņā. Ir jāiesaista ekologi, biologi, ģeologi, ģenētiķi, molekulārbiologi, datorzinātnieki un citu nozaru pārstāvji. Esmu diezgan drošs, ka jau šobrīd eksistē daudz ideju alternatīviem risinājumiem, kuriem no pirmā acu uzmetiena ar lauksaimniecību vai klimata pētniecību pat nav nekāda sakara.
Tomēr, ja pareizi saprotu, tās vēl ir tikai idejas.
Šobrīd esam tikai ceļa sākumā. Problēma ir tā, ka Igaunijas gadījumā daļa pētniecībai paredzētā finansējuma, aptuveni 70 miljoni eiro, tiek pārdalīta starp ministrijām, kas administrē šīs naudas sadali atbilstoši savām atbildības jomām. Diemžēl tas nozīmē, ka rezultāts ir atkarīgs no atsevišķas ministrijas prioritātēm, kapacitātes un izpratnes. Tas noved pie fragmentētas atbildības un nevienmērīgas attīstības.
Uz misijām orientētā plānošana, manuprāt, ir labākais veids, kā šīs problēmas novērst. Misiju padomes, kas sastāvētu no 10–15 labākajiem ekspertiem nozarē, arī zinātniekiem, formulētu specifiskas problēmas, risinājumus, sasniedzamos mērķus, ietekmi, budžetu u. tml. un piedāvātu vienotu stratēģiju visām ministrijām. Esmu pārliecināts, ka tas ir virziens, kurā mums būtu jāiet, jo, katram atsevišķi darbojoties kādā šaurā jomā, nevar efektīvi stāties pretī mūsdienu izaicinājumiem.
Šobrīd Igaunijā notiek aktīvas diskusijas, vai nacionālo misiju padomes vislabāk pildītu savu lomu, ja tās strādātu pie valdības, Igaunijas Pētniecības padomes vai Izglītības un pētniecības ministrijas.
Nacionālās universitātes nozīme valsts attīstībā ir neapšaubāma. Bet vai nacionālās universitātes pozīcija pasaules universitāšu reitingā ir savstarpēji saistīta ar valsts izaugsmes līmeni?
Tas ir interesants jautājums, jo Tartu Universitāte ir sasniegusi diezgan labu pozīciju šajos starptautiskajos reitingos. Neskatoties uz to, ka līdz šim nemaz nebijām izvirzījuši tādu mērķi – ieņemt augstāku vietu pasaules universitāšu reitingā.
Kāda ir panākumu atslēga?
Tā ir kvalitātes zīme. Protams, ka Eiropas un pasaules universitātes seko līdzi šiem reitingiem. Tādā ziņā ir svarīgi tur būt. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka universitāte no tik mazas valsts kā Igaunija vai Latvija nekad neiekļūs universitāšu topa pirmajā desmitniekā vai pat piecdesmitniekā. Tām universitātēm, kuras atrodas pašā augšgalā, ir pilnīgi cits finansējums un iespējas.
Arī mēs, protams, sekojam līdzi reitingiem, jo tie veicina izpratni, kādai ir jābūt mūsdienīgai universitātei, sniedz ieskatu, kādā virzienā iet. Tāpat vērtējam atsevišķas pozīcijas, kas kopsummā nosaka universitātes vietu pasaules universitāšu topā. Vairākās no tām pērn esam uzlabojuši rādītājus. Sekojam līdzi tam, kā mūsu absolventi iekļaujas darba tirgū, cik apmierināti ir ar iegūto izglītību, kāds ir ārvalstu studentu un mācībspēka īpatsvars u. tml. Katra šī pozīcija ir svarīga. Atceros, ka iepriekšējā stratēģiskajā plānā bija iekļauts mērķis palielināt ārvalstu studentu īpatsvaru līdz noteiktam procentam. Šobrīd tas vairs nav aktuāls, mēs vairs neizvirzām šāda veida mērķus.
Kādi ir Tartu Universitātes stratēģiskie mērķi patlaban?
Pašreizējā stratēģiskās attīstības plānā ir izcelta Tartu Universitātes kā nacionālās universitātes loma meklēt risinājumus tiem izaicinājumiem, ar kādiem saskaras mūsdienu sabiedrība. Viens no galvenajiem universitātes uzdevumiem ir gādāt par igauņu valodas un kultūras mantojuma saglabāšanu. Tas ir ārkārtīgi svarīgi arī pasaules mērogā – saglabāt kultūru dažādību, unikalitāti.
Tātad tas nozīmē arī ieguldīt vairāk humanitārajās un sociālajās zinātnēs?
Pilnīgi noteikti. Piemēram, esam izveidojuši t. s. nacionālās profesūras pozīcijas, kopumā 11 vakances igauņu valodas, kultūras, vēstures jomā. Valsts šiem profesoriem nodrošina papildu piemaksas. Par spīti tam, ka tās ir specifiskas jomas, uz šīm amatu vietām pretendē arī pētnieki no ārvalstīm.
Latvijā ik pa laikam uzvirmo diskusija, vai ir pareizi, ka valsts augstskolās nevar ievēlēt profesoru, kam nav labas valsts valodas zināšanas. Kā tas ir Igaunijā?
Arī Igaunijā tas nav iespējams. Igauņu valodas zināšanas ir obligāta prasība. To nosaka likums. Vai tā ir problēma? Tas atkarīgs no nozares. Iespējams, ir grūti atrast augstas raudzes mācībspēku, kas tekoši runātu igauniski, piemēram, IT jomā. Tomēr arī viņiem ir jāspēj kaut kādā līmenī komunicēt valsts valodā, tāpēc piedāvājam akadēmiskajam personālam valodas kursus.
Vai nacionālajai universitātei jābūt konservatīvai vērtību sargātājai vai tomēr atvērtai globālām tendencēm?
Tai ir jābūt atvērtai. Universitāte, tās akadēmiskais personāls un studenti nevar būt izolēti no pasaules. Vienlaikus, protams, tai jāsaglabā nacionālās vērtības. Lai cik tas būtu paradoksāli, mūsu centieni saglabāt kultūras identitāti kalpo arī globāliem mērķiem saglabāt pasaules kultūru daudzveidību, kas ir tikpat svarīgi, kā rūpēties par apkārtējās dabas daudzveidību. Bet jāapzinās, ka neviens cits mūsu valodu un kultūru nesargās. Ir jāpanāk balanss.
Mēs Tartu Universitātē uzskatām, ka nacionālā universitāte var spēlēt nozīmīgu lomu dažādās jomās un tajā nav pretrunu. Gluži otrādi, tā var īstenot savu misiju tikai tad, ja aptver plašu disciplīnu spektru un vienlaikus darbojas gan kā nacionāla, gan starptautiska universitāte, kas sniedz ieguldījumu valsts ekonomiskajā un sociālajā attīstībā.
