VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Iveta Buiķe
publiciste, speciāli LV portālam
12. septembrī, 2019
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Kultūrpolitika
11
11

Medijkritika – mediju kvalitātes garants

Medijkritikas vietā plaši izplatīta ir cita parādība – balvas un prēmijas žurnālistiem.

FOTO: Gatis Diedziņš, LETA

Laiki, kad kompartija izmantoja žurnālistus un medijus kā savas varas nodrošināšanas mehānismu, vismaz Latvijā ir pagājuši. Jācer, ka uz neatgriešanos. Šobrīd mediji vairs nav propagandas līdzekļi, kā tas bija PSRS, nacistiskajā Vācijā vai fašistiskajā Itālijā, kur tie tika izmantoti, lai nonivelētu atšķirības sabiedrībā un pakļautu to viena vadoņa vajadzībām.

īsumā
  • Medijkritika nav žurnālistu brīvības ierobežošanas līdzeklis, bet vitāli nepieciešama mediju demokrātijas sastāvdaļa.
  • Bez kritikas nav iespējams nodrošināt mediju kvalitāti. Jebkurā nozarē ir nepieciešama analīze no malas.
  • Medijkritika analizē žurnālistu darbu un norāda uz trūkumiem un nepietiekamu kvalitāti.
  • Neprofesionālā sabiedrisko mediju vadība nomoka raidījumu veidotājus ar birokrātiskām atskaitēm par paveikto, nevis runā par mediju produkta kvalitāti pēc būtības.
  • Būtu nepieciešami mediju kritiķi, kuri spētu kompetenti un profesionāli izvērtēt mediju satura kvalitāti.
  • Žurnālistiem nav publiski jāapkaro vai jāpazemo citam citu. Žurnālistu darbs ir jāvērtē publikai un medijkritiķiem.
  • Visiem ar mediju darbu saistītajiem jautājumiem ir nepieciešama profesionāla, objektīva un godīga kritika, nevis savstarpēja slavināšana.

Mūsdienās mediju uzdevums ir informēt, izglītot, audzināt un izklaidēt sabiedrību, kā arī informēt varu par sabiedrības viedokļiem. Vienlaikus medijiem ir jākontrolē un, ja nepieciešams, jākritizē notiekošais un tādā veidā jāpiedalās sabiedrības uzskatu veidošanā.

Lai veiktu šos pienākumus, žurnālistiem ir jābūt brīviem atspoguļot savu un redakcijas viedokli. Žurnālisti nav suņi, kuri rej, kā saimnieks (medija īpašnieks) liek. Šo principu Latvijas sabiedrība teorētiski ir sapratusi. Arī žurnālisti asi reaģē uz savas brīvības ierobežošanu. Vismaz daļā gadījumu tā notiek. Tas ir labi.

Neveselīga attieksme pret kritiku

Ne pārāk labi ir tas, ka žurnālisti neiecietīgi reaģē uz kritiku, kura tiek izteikta par viņu darba kvalitāti. Medijkritika nav žurnālistu brīvības ierobežošanas līdzeklis, bet vitāli nepieciešama mediju demokrātijas sastāvdaļa.

Diemžēl Latvijā šobrīd medijkritika praktiski neeksistē un arī šis apstāklis ir novedis mūsu medijus krīzē. Bez kritikas nav iespējams nodrošināt mediju kvalitāti. Tas attiecas ne tikai uz medijiem vien. Jebkurā nozarē ir nepieciešama analīze no malas. Starp citu, mediju kritika nav nekas jauns. Jau pirms gandrīz 2 500 gadiem grieķu filozofs Platons kritizēja medijus. Viņš savos “Dialogos” rakstīja, ka mutiskie mediji ir daudz vērtīgāki nekā rakstiskie. Rakstu valodu viņš uzskatīja par mutiskās saziņas kopiju.

Īpaši liela nozīme medijkritikai ir demokrātijā. Tikai kvalitatīvi un profesionāli mediji ir spējīgi veikt sev uzticētos uzdevumus. Medijkritika analizē žurnālistu darbu un norāda uz trūkumiem un nepietiekamu kvalitāti.

Ar medijkritiku nodarbojas mediju un komunikācijas zinātnieki, kuri pēta mediju darbību un to ietekmi uz sabiedrību. Eiropas valstīs regulāri tiek publicēti gan raksti, gan grāmatas par medijkritiku. Daudzu publikāciju autori ir mediju un komunikācijas zinātnieki, bet diskusijā iesaistās arī citu zinātņu pārstāvji, kā politologi, vēsturnieki, sociologi un arī mediju profesionāļi. Svarīgi ir tas, ka diskusiju līmeni nodrošina tieši nozares profesionāļi.

Pie mums šajā jomā darbojas praktiski tikai citu nozaru speciālisti, un tam ir fatālas sekas. Latvijas sabiedrība un pat mediju vadība ir pieradusi pie neprofesionalitātes un brīžiem pat vairs neizprot, kādai ir jābūt kvalitatīvai žurnālistikai. Žurnālistam nav jāraksta tikai sauss faktu atreferējums. Profesionalitāte izpaužas spējā informāciju sagatavot tā, lai arī vidusmēra lasītājs/klausītājs/skatītājs varētu saprast materiāla vēstījumu.

Latvijā jau sen tiek kultivēts uzskats, ka žurnālists un arī mediju eksperts var būt katrs, šo darbu nav nepieciešams mācīties. Nav brīnums, ka regulāri no tiem, kuri sevi uzskata par mediju ekspertiem un kopumā nosaka toni mūsu medijos, ir jādzird, ka Latvijas publika esot neizglītota un neko nesaprotot. Mediji visu ko skaidrojot, rakstot un rādot, bet “viņi” (tas ir – sabiedrība) kā nekļūstot gudrāki, tā nekļūstot.

Starp kvalitāti un “haltūrām”

Varbūt vaina nav sabiedrībā, bet pašos skaidrotājos? Mediju nespējā pasniegt informāciju tā, lai to saprastu pat “piedzēries ezītis”? Ja pietiktu ar to, ka mediji atreferē lēmumus, dokumentus, notikumus, tad mums vairāk par “Latvijas Vēstnesi” neko nevajadzētu. Tajā publicētu visu informāciju, sākot no likumiem, lēmumiem, paziņojumiem presei un beidzot ar izmeklēšanas materiāliem un tiesu spriedumiem. Diemžēl no šīs “sausās” informācijas vien sabiedrība gudrāka netiks. Nevar sagaidīt, lai katrs cilvēks spētu saprast šos sarežģītos dokumentus. Ir vajadzīgs kāds, kurš visu šo informāciju izskaidro cilvēkiem saprotamā formā, nevis vienkārši publicē faktu sarakstu vai nopludinātus izmeklēšanas materiālus. Tieši tas ir žurnālistu un mediju uzdevums, kuru mūsu mediji nepilda vajadzīgajā apjomā un kvalitātē. Starp citu, tieši šī iemesla dēļ “Latvijas Vēstnesis” izveidoja LV portālu – lai skaidrotu sabiedrībai tiesību normas un norises valstī, kā arī uzturētu kvalitatīvu diskusiju par valsts attīstībai svarīgiem jautājumiem.

Vērtējot sabiedrisko mediju raidījumus, jāsecina, ka līdzās kvalitatīviem un profesionāli sagatavotiem materiāliem Latvijas Televīzijas (LTV) un Latvijas Radio ēterā nonāk “haltūras”. Pat par tik traģisku laiku mūsu vēsturē kā okupācija nez kāpēc tiek raidīti materiāli, kuri izskatās kā uz ātru roku sataisīti, lai tikai kaut kas parādītos un atskaitēs varētu ielikt ķeksīti, ka sabiedrība ir informēta par vēstures notikumiem. Neprofesionālā sabiedrisko mediju vadība nomoka raidījumu veidotājus ar birokrātiskām atskaitēm par paveikto, nevis runā par mediju produkta kvalitāti pēc būtības. Ķeksītis ir ielikts, birokrāti ir apmierināti, bet publika ir spiesta samierināties ar ne visai labu kvalitāti.

Minēšu vienu, manuprāt, ne pārāk labas kvalitātes piemēru. Pēc nejaušības principa izvēlējos LTV raidījumu cikla “Atslēgas” materiālu “1940. gada okupācija – valsts izlaupīšana un sagraušana”. Šajā sērijā pusi ētera laika ekrānā bija redzams vadītājs, kurš, nebūdams vēsturnieks, vienkārši atreferēja skolas mācību grāmatas līmeņa tekstus vai arī tos nolasīja diktore. Brīžos, kad viņš pats nebija redzams ekrānā, tika demonstrēti arhīva materiāli, vēsturiski attēli vai filmas. Tā raidījuma gaitā bija redzami divi attēli ar Staļina emisāra Andreja Višinska runu no Krievijas vēstniecības balkona. Viens attēls esot īsts, bet otrs – viltojums, apgalvoja raidījuma vadītājs. No kurienes šie attēli? Par to raidījumā nebija ne vārda. Tā parasti rīkojas Kremļa propagandas materiālu autori, kuri bez atsaucēm rāda materiālus, lietojot tos kā pierādījumus. Nešaubos, ka Mārtiņa Ķibilda un komandas izveidotais materiāls nav dezinformācija, bet kāpēc tad netiek norādīta pierādījumu izcelsme? Varbūt mums to nevajag, jo visi jau tāpat visu zina? Tad jau arī pašu raidījumu ir lieki rādīt. 

Jāsecina, ka lielākoties pārraidē izmantotajam videomateriālam nebija sakara ar raidījuma vadītāja stāstīto. Piemēram, stāstot par kādas skolotāju Tumarkinu ģimenes neveiksmīgo cīņu par savu personīgo mantu atgūšanu, ekrānā bija redzami Rīgas ielu skati ar soļojošiem krievu karavīriem, to pašu A. Višinski uz Krievijas vēstniecības balkona, krievu karavīrs, kurš dejo un spēlē bajānu, cilvēki, kuri gāja pa ielu, nesdami tīkliņus un pakas, un pēc brīža nāca atpakaļ. Vai tiešām arhīvā nebija atrodami kādi attēli vai citi materiāli, kuri saistīti ar konkrēto ģimeni, par kuru tika stāstīts? Jā, tas prasa darbu arhīvos, atlasot materiālus, bet šāda mēroga raidījumu sērija taču nav viena vakara komēdiju šovs. Tā paliks kā vēsturiska liecība arī nākamajām paaudzēm. Protams, arī 13 raidījuma minūtes ir pārāk īss laiks, lai tēmā iedziļinātos vairāk, nekā vien vispārīgi to pārstāstot. Raidījumam noteikti varēja piešķirt vairāk laika, ja vispār bija vēlme nopietni pievērsties šim grūtajam un sarežģītajam tematam.

Kopumā nesapratu, kāpēc materiālā neparādījās neviens vēsturnieka komentārs. Mums ir kompetenti vēsturnieki, kuri ir pētījuši šo laika posmu. Kāpēc nedot vārdu viņiem un kvalitatīva satura vietā skatītājam piedāvāt neskaitāmas variācijas par tēmu “Es ekrānā”? Vai šādi jautājumi nebūtu publiski apspriežami, lai izkristalizētos kopsaucējs, kādi un kādas kvalitātes mediju produkti mums ir vajadzīgi? To, ka mums ir profesionāļi, kuri šo darbu var veikt atzīstamā līmenī, rāda kaut vai Eduarda Liniņa veidotie raidījumi Latvijas Radio. Mums arī ir mediju zinātnieki, kuri spētu izvērtēt materiālu kvalitāti un uzturēt diskusiju par mediju darbu.

Atsevišķa saruna varētu veidoties par ziņu dienestu darbu. Ziņu veidošana ir grūts un sarežģīts process. Ziņu galvenais uzdevums ir nevis atklāt skandālus (tam paredzēta rokošā žurnālistika), bet gan diendienā informēt sabiedrību par notiekošo pašu valstī un pasaulē tā, lai cilvēkiem veidotos pēc iespējas pilnīgāks priekšstats par šīm norisēm.

Nepieciešama profesionāla, objektīva un godīga kritika

Būtu nepieciešami mediju kritiķi, kuri spētu kompetenti un profesionāli izvērtēt mediju satura kvalitāti. Šiem kritiķiem, tāpat kā žurnālistiem, ir jābūt profesionāli izglītotiem cilvēkiem, nevis ļaudīm no malas. Šo uzdevumu nevar veikt nedz sociologi, nedz vēsturnieki vai filozofi, pat teātra kritiķi ne. Arī pašiem žurnālistiem nav iespējams uzņemties šo pienākumu, ja viņi aktīvi darbojas savā profesijā. Nav pieņemts viena medija žurnālistiem kritizēt cita medija žurnālistu darbu. Žurnālistiem nav publiski jāapkaro vai jāpazemo citam citu. Strādā labāk par kolēģi, nevis stāsti publiski, cik slikti strādā citi žurnālisti. Žurnālistu darbs ir jāvērtē publikai un medijkritiķiem.

Pie mums medijkritikas vietā ir plaši izplatīta cita parādība – balvas un prēmijas žurnālistiem. Visbiežāk šos apbalvojumus sadala “savējo” starpā. Tas nav labi. Jāņem vērā, ka Latvijas žurnālistu vide ir sadrumstalota, mums nav vienotas mediju organizācijas, kura spētu kaut cik neitrāli izvērtēt visu žurnālistu darbu. Šobrīd balvas un prēmijas pēc būtības ir žurnālistu uzpirkšana – sava veida žurnālistu korupcija. Nevienam nav noslēpums, ka mediji pie mums neatrodas labā materiālajā stāvoklī. Nauda darbam ir vajadzīga. Ja strādāsi tā, kā balvu dalītājiem, tiem, kuriem ir pieeja pie līdzekļiem, patiks, tad saņemsi materiālo atbalstu. Ja ne, tad vari palikt arī tukšā. Šobrīd neviena no Latvijas mediju balvām un prēmijām nav radījusi iespaidu, ka tā tiek piešķirta pēc kādiem objektīviem principiem. Vai tā ir? Arī par to būtu jāspriež profesionālā līmenī.

Tātad visiem ar mediju darbu saistītajiem jautājumiem ir nepieciešama profesionāla, objektīva un godīga kritika, nevis savstarpēja slavināšana. Bez kvalitātes kontroles nav iespējama nevienas nozares veiksmīga darbība. Cilvēks pats nevar pietiekami labi izvērtēt savu darbu. Žurnālisti un mediju ļaudis nav izņēmums. Mūsu mediju politikas veidotājiem ir jāņem vērā arī šis svarīgais aspekts.

Labs saturs
11
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU