Kā man paskaidroja pašreizējā Valsts prezidenta kancelejā, šādas detaļas – vai ielūgt uz pasākumu tikai vienu personu vai ar pavadoni – vispār protokolā netiek regulētas. Uzņemošā puse var izvēlēties noteikumus, ņemot vērā tādus apstākļus kā pasākuma nolūks, vieta, laiks utt.
Varētu jau nepievērst uzmanību Z. Liepiņam un viņa pāridarījuma sajūtai, ja šis notikums neizgaismotu lielu mūsu sabiedrības neizpratni par oficiālajiem pasākumiem un to norisi. Esam brīvi un neatkarīgi jau 30 gadus, bet joprojām ar neapskaužamu regularitāti rādām, ka etiķete un protokols mums ir svešvārdi.
Pārpratumi gadās arī citur
Tomēr jāatzīst, ka latvieši šajā ziņā nav pilnīgs izņēmums. Līdzīgs kuriozs notika Vācijā 2017. gada martā, kad amatā stājās pašreizējais Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers (Frank-Walter Steinmeier). Tiesa, tracis izcēlās nevis tādēļ, ka ielūgums bija tikai vienai personai (tik tālu vācieši jau ir tikuši, lai nejauktu zaļumballi ar inaugurāciju), bet gan apģērba etiķetes nezināšanas dēļ. Ielūgumā bija norādīts, ka jāģērbjas “tumšā uzvalkā/īsā kleitā”, kas Vācijā nenozīmē neko citu kā lūgumu ierasties elegantā kostīmā vai t. s. “kokteiļkleitā” – melnā, apmēram līdz ceļiem garā kleitā. Bundestāga deputāte Nadīne Šēna (Nadine Schön), acīmredzot nezinot šo “dreskodu”, norādi uzvēra pārāk burtiski. Viņa tviterī pajautāja prezidentam: “Cik īsa drīkst būt tā kleita, un cik īsai tai jābūt?”, pievienojot norādi uz it kā seksistisko ielūgumu.
Īsā laika posmā tvītu vairāk nekā tūkstotis cilvēku atzīmēja ar “patīk”, pustūkstotis to retvītoja un pāris simti uz to atbildēja. Tiesa, vairāki atbildētāji atzīmēja, ka parlamenta deputātei nenāktu par ļaunu vismaz virspusēji iepazīties ar protokolu. Starp citu, šajā tvītā ir nofotografēts ielūgums uz Vācijas prezidenta inaugurācijas pieņemšanu un tajā ir skaidri redzams, ka N. Šēna ir ielūgta viena, kaut gan sieviete ir precējusies un viņas ģimenē aug divi bērni. Vācijā gan par to neviens nesatraucās un neapgalvoja, ka viņa tagad būs spiesta “nodot vīru”. Arī Vācijas prezidenta kancelejā man apstiprināja, ka šādi ielūgumi – tikai vienai personai, bez pavadoņa – nav nekāds retums.
Uz visaugstākā līmeņa pasākumiem bieži ielūdz bez pavadoņa
Tā nav tikai Vācijā vien. Piemēram, Sandra Veinberga, profesore komunikācijas zinātnē, kura konsultē arī publisko attiecību jomā, kas apskata protokola reglamentu, un vairākas reizes ir bijusi uzaicināta uz pieņemšanu pie Zviedrijas karaļa, pastāstīja:
“Man ir nācies diezgan daudz piedalīties visaugstākā līmeņa pieņemšanās kā žurnālistei. Tas, protams, ir gods. Taču prasa arī zināšanas, kā rīkoties, kā apģērbties, kā uzvesties utt.
Es saprotu tos, kuri, saņemot privātu ielūgumu uz balli un vakariņām pie karaļa, vēlētos piedalīties kopā ar dzīvesbiedru. Taču šāds ielūgums vienmēr tiek adresēts tikai vienai konkrētai personai, nevis divām. Tieši tāpat kā darba komandējumā vīrs nemēdz braukt līdzi, arī visaugstākā līmeņa pieņemšanā pie karaļa vai prezidenta dzīvesbiedrs nemēdz komplektā sekot līdzi.
Atceros, ka pirmajā šādā reizē, redzot mani garā vakarkleitā, bērni pieprasīja, lai ņemu viņus līdzi uz karaļa balli. Viņiem likās, ka tas būtu lielisks piedzīvojums. Taču šāds ielūgums ir atzinības izteikšana konkrētam cilvēkam par viņa darbu, ieguldījumu, nevis aicinājums kaut ko svinēt. Tas ir darbs jeb, precīzāk sakot, darba turpinājums. Tāpēc būtu pareizi nejaukt protokola pasākumus ar mums ierastajām ballēm, rautiem, kāzām vai kristībām un noteikumiem, kas šādos pasākumos ir pieņemti.”
Protokols nav nekas nesaprotams vai nevajadzīgs
S. Veinberga atzīmēja, ka, iespējams, diezgan daudziem nav priekšstata par to, kas ir protokols. Tas ir formāls apzīmējums zināmu noteikumu kopumam, kas jāņem vērā oficiālu pasākumu rīkošanā. Ar šādiem jautājumiem galvenokārt nodarbojas valstu ārlietu ministrijas, un parasti tajās ir īpaša nodaļa, kas gatavo vizītes ārzemēs vai pieņem pie mums valsts vizītēs ārzemju pārstāvjus. Šajā amatpersonu saziņā eksistē noteikumi.
Tādi paši noteikumi pastāv arī visaugstākajā valsts pārvaldības līmenī: prezidentu vai karaļnamu aktivitāšu jomās. Šajā līmenī nedarbojas tie paši noteikumi, kurus mēs esam pieraduši izmantot savās godībās un svinībās, jo šeit tiekas amatpersonas – valstu, uzņēmumu un iestāžu reprezentētāji –, nevis privāti draugi. Tā ir liela atšķirība.
Varētu jautāt – vai tik daudzi no mums tiek aicināti uz pieņemšanu pie karaļiem vai prezidentiem, lai būtu vērts aizdomāties par protokolu un tamlīdzīgiem smalkumiem. Domāju, ka ir vērts. Rietumu pasaulē aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta labām manierēm un prasmei uzvesties. Šajā ziņā mēs ne vienmēr esam spējuši parādīt sevi no labākās puses. Cik nav dzirdēts par gadījumiem, kad uzņēmuma, medija vai iestādes vadītājs ir aicināts uz svinīgu pasākumu ar personīgu ielūgumu. Tomēr šī persona nomet ielūgumu uz galda darbiniekiem ar piezīmi – ja kāds grib aiziet pieēsties par velti, tad šeit ir tāda iespēja.
Ielūgtā persona nemaz nepadomā, ka ielūdzējs ir rūpīgi izvēlējies galda partneri, lai būtu kopēji temati, kurus pārrunāt (piemēram, mediju darbs un tā specifika abās valstīs), ir izgatavojis galda kartes, bet atnāk sekretāre, kuras vārds ir citāds un kura no mediju darba specifikas arī neko daudz nezina. Paredzētajam sarunu biedram un arī uzņemošajai pusei rodas nepatīkama situācija. Līdzīgi notiek arī tad, ja ielūgums ir vienam, bet atnāk divi un pieprasa vietu. Galds taču jau ir saklāts, vietas sadalītas – nav īsti, kur apsēdināt.
Ir vērts ieguldīt laiku un pūles, lai apgūtu etiķetes pamatus
Ar nepieklājīgiem cilvēkiem ir nepatīkami kontaktēties, bet, piemēram, biznesā liela nozīme ir labiem kontaktiem un to uzturēšanai. Pieļaujot rupju kļūdu vai netaktisku uzvedību, vēlāk ir grūti radīt labāku iespaidu par sevi. Ir vērts apgūt labas manieres, lai tādā situācijā vispār nenonāktu, – lasīt grāmatas vai apmeklēt kursus. Speciālajā literatūrā, piemēram, vācu klasiskajā darbā “Knigge”, tiek skaidri norādīts pamatprincips – ielūgums, pat neformāls, pat privāts, vienmēr attiecas tikai uz to personu, kura tajā ir uzrādīta. Ja ielūgtais vēlas ņemt līdzi partneri, tas ir īpaši jāpajautā. Protams, pilnīgi nepieņemami būtu uzdot šādu jautājumu prezidentam vai karalim, bet arī tādā biznesa pasākumā kā uzņēmuma jubileja vai formālas direktora dzimšanas dienas svinības to darīt nebūtu pareizi.
Līdzīgi norāda arī vācu portāls, kurš paredzēts uzņēmuma vadības asistentiem. Nevienā no uzskaitītajiem pasākumiem – uzņēmuma jubilejas svinībās greznā viesnīcā, pilsētas jubilejai veltītā pieņemšanā, pat pasākumā golfa klubā – nav pieļaujams ņemt līdzi cilvēku, kurš nav ielūgts.
Vienā rakstā izskaidrot visus ar labām manierēm saistītos jautājumus nav iespējams. Rīkojot pasākumus vai pieņemot uzaicinājumu, ir jāzina un jāievēro daudzi dažādi nosacījumi. Man pašai tikko gadījās piedzīvot situāciju, kad tiku uzaicināta piedalīties kādā palielā pasākumā, kurš notika pēc nedēļas. Labprāt būtu aizbraukusi uz turieni, bet tik ātri pārplānot dienaskārtību un pārcelt sarunātās tikšanās ir grūti. Nācās atteikties no ielūguma. Arī šādas lietas regulē protokols – nav pieklājīgi ielūgt pēdējā brīdī.
Redzot, ka Latvijā arī 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas joprojām ir daudz nezināšanas šajā jomā, der atkal un atkal uzsvērt labu manieru nozīmi un aicināt cilvēkus izglītoties šajā jomā. Tad būs vieglāk saprast, ka Valsts prezidents vēlas rīkot nevis formālu balli vai pieņemšanu, bet gan demokrātisku, pilsonisku un vienlaikus nedaudz svinīgu pasākumu darba sākuma atzīmēšanai (uz ko norāda arī pasākuma vieta – Latvijas Nacionālā bibliotēka) un ka tam nav nekāda sakara ar dzīvesbiedra “nodošanu” vai uzbrukumu nācijas tikumībai.
