VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Iveta Buiķe
publiciste, speciāli LV portālam
06. jūnijā, 2019
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Eiropas Savienība
6
6

Vēzis, līdaka un gulbis Eiropas Parlamentā

FOTO: Freepik

Pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām labējie populisti bija vienoti savos solījumos. Vai un kā šie solījumi rezultēsies rīcībā un darbos? Pirmie signāli liecina, ka tas nav skaidrs pat pašiem parlamentā iekļuvušajiem. Intereses ir dažādas un savstarpēji pretrunīgas.

īsumā
  • Atsevišķo valstu labējo partiju nostājā ir lielas pretrunas, un nav saprotams, ko viņi visi, vienā partiju grupā apvienojušies, īsti vēlētos sasniegt un vai vispār šī apvienošanās izdosies.
  • Vācieši nevēlas nekādu solidaritāti ES valstu starpā, kamēr parādos iegrimušās Dienvideiropas valstis vēlas tieši to – jo tad par viņu parādiem maksās bagātās Ziemeļeiropas valstis.
  • Arī jautājumā par to, ko darīt ar Eiropas Savienību, dažādu valstu populistu intereses ir diametrāli pretējas.
  • Tiem, kuri kaut nedaudz izprot vēsturi, šie savstarpējie ķīviņi un vēlme, lai katra paša valsts atrastos pirmajā vietā, atgādinās Eiropas vēstures drūmās lappuses – laikus, kad savstarpējos karos cieta miljoni eiropiešu un kontinents pārvērtās drupu kaudzē.

“Reiz vēzis, gulbis, līdaka
Bij` vezumu aizvest apņēmušies,
Un visi trīs tur iejūgušies,
Tie lien no ādas, bet nekā!
Tiem vezums nekust ne no vietas,
Kaut gan tas gluži viegls šķietas:
Jo gulbis raujas mākoņos
Un līdaka velk ūdeņos,
Bet vēzis rāpjas atpakaļ.”

Šī izcilā krievu fabulista Ivana Krilova pirms 200 gadiem rakstītā fabula par vezumu, kurš nekust ne no vietas, trāpīgi raksturo arī labējos populistus, kuri ir ievēlēti Eiropas Parlamentā (EP). Vēl pirms vēlēšanām viņi mediāli iespaidīgi demonstrēja savu apņēmību aizvilkt “Eiropas vezumu” sev vēlamajā virzienā, nodibināt savu frakciju EP. Viņu mērķis bija iegūt 30% mandātu parlamentā un tad tikai visiem parādīt!

Ko parādīt? Jā, šis jautājums šobrīd īsti skaidrs nav. Kārtīgi aplūkojot atsevišķo valstu labējo partiju nostāju, atklājas tik lielas pretrunas, ka nav saprotams, ko viņi visi, vienā partiju grupā apvienojušies, īsti vēlētos sasniegt un vai vispār šī apvienošanās izdosies. Izskatās, ka katrs velk vezumu uz savu pusi. Par vienotību mērķos un to sasniegšanā nevar būt ne runas.

Tēmu loks, par kuru vajadzētu vienoties, ir ļoti dažāds un daudzveidīgs: eiro, migrācija, attiecības ar Krieviju, budžeta konsolidācija utt., u. t. jpr. – to visu attiecīgās partijas saviem vēlētājiem solīja sakārtot. Kā lai to izdara, ja it kā vienotajā frontē skaidri redzamas plaisas?

Ekonomiskā un fiskālā politika

Kamēr vācu “Alternative für Deutschland” (AfD) par visu varu vēlas izstāties no eirozonas un ieviest nacionālo valūtu, tikmēr gan itāļu, gan franču un austriešu nacionāļi vēlas eiro saglabāt. Kā gan ne? Gan Francijai, gan Itālijai ir svarīga atrašanās eirozonā. Piemēram, ja Itālija pārietu atpakaļ uz liru, tad tai vispār vairs nebūtu pieejami kredīti – tik vāja ir Itālijas ekonomika. Kreditori ir tikai tāpēc ar mieru aizdot naudu Itālijai, ka tā atrodas Eiropas Centrālās bankas (ECB) paspārnē. Kreditori zina, ka Itālija kā eirozonas un Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts var paļauties uz citu valstu solidaritāti. Valstīm, kuras atrodas dziļos parādos, tā ir milzīga priekšrocība. Tāpēc arī Francija nevēlas atteikties no eiro, arī tai ir lieli parādi.

Tikpat lielas pretrunas valda attiecībā uz fiskālo solidaritāti Eiropas valstu starpā. Vācu AfD tika nodibināta tieši tāpēc, lai pārtrauktu šo parādos ieslīgušo valstu nereālos plānus, nesabalansēto budžetu – izdevumus, ar kuriem uzpirkt vēlētāju balsis. Vācieši nevēlas nekādu solidaritāti ES valstu starpā, kamēr parādos iegrimušās Dienvideiropas valstis vēlas tieši to – jo tad par viņu parādiem maksās bagātās Ziemeļeiropas valstis.

Arī Latvijā ir dzirdēta sajūsma par Itālijas plāniem palielināt dažādus sociālos izdevumus, aizņemoties vēl vairāk naudas. Šobrīd Itālijas valsts parāds sasniedz 130% no iekšzemes kopprodukta. Saskaņā ar eiro līgumiem ir atļauta tikai puse no tā. Eiropas Komisija (EK) centās ierobežot Itālijas bagātīgos plānus par izdevumiem uz parādu rēķina. Nez kāpēc arī pie mums cilvēki bija sašutuši par “rupjo Briseles iejaukšanos Itālijas suverenitātē”, nepadomājot, ka par Itālijas un citu parādnieku trakajiem plāniem maksāsim mēs visi. Visi, kuru nacionālās valūtas ir aizstātas ar eiro. Arī Latvija.

Ko darīt ar Eiropas Savienību?

Arī šajā jautājumā dažādu valstu populistu intereses ir diametrāli pretējas. Vācieši savā programmā kā reālu nākotnes ieceri ir paredzējuši Vācijas izstāšanos no ES. Savukārt nedz Ungārija, nedz Polija šādu plānu pieļaut nevēlas. Nav nekāds brīnums, jo šīs abas valstis no Briseles saņem ievērojami vairāk, nekā iemaksā ES budžetā. 2017. gadā tie bija lieki 12 miljardi eiro, kurus abu valstu populisti varēja iztērēt, kā vēlējās. Pretēji visādos dezinformācijas portālos rakstītajam un poļu, ungāru un citu nacionālistu apgalvotajam, Briselei praktiski nav nekādu iespēju ietekmēt šo subsīdiju izlietojumu ES dalībvalstīs. Naudu saņem valstu vadība un izlieto pēc saviem ieskatiem, kuri ir visai savdabīgi. Par to stāstīts, piemēram, telekanāla “ARTE” dokumentālajā raidījumā “Kurš maksā par Eiropu?” (https://www.arte.tv/de/videos/083965-000-A/wer-bezahlt-europa/?xtor=CS3-569). Manuprāt, ļoti noderīgs skatāmgabals visiem Viktora Orbāna & Co faniem. Tajā ir tik daudz skaistu stāstu, piemēram, par to, kā V. Orbāna znots ar vienu pasūtījumu, kurš tika veikts par ES naudu, kļuva par miljonāru, un daudz līdzīgu piemēru. Jābrīnās, kā tie paši cilvēki, kuri Latvijā cieš no korumpantiem un budžeta līdzekļu izšķērdētājiem, ar degsmi un aizrautību var aizstāvēt tādus pašus blēžus Polijā vai Ungārijā.

Pats bēdīgākais ir tas, ka ES rīcībā nav mehānismu, kā šo kungu apetīti ierobežot. Lai gan ir izveidota ES pretkorupcijas aģentūra OLAF, tomēr reāli viss, ko viņi var darīt, ja atklāj korupcijas gadījumu vai nelietderīgu naudas izsaimniekošanu, ir darīt zināmu šo faktu attiecīgās valsts vadībai. Tātad tikko minētā piemēra ar V. Orbāna znotu gadījumā OLAF var informēt V. Orbānu par šo notikumu. Tas arī viss. Jauka sistēma. Nav brīnums, ka šīs valstis nevēlas izstāties no ES, kura viņiem piedāvā iespēju tik viegli tikt pie milzīgiem naudas līdzekļiem.

“Labējo Eiropa būs māja ar vismaz duci iedzīvotāju”

Tā nacionālistu tikšanās reizē Milānā vēl pirms EP vēlēšanām paziņoja vācu AfD politiķis Jergs Moitens (Jörg Meuthen). Ja gara acīm iedomājamies labējo Eiropas māju, kurā dzīvo tikko pieminētie politiskie spēki, tad kļūst skaidrs, ka šīs mājas iedzīvotājus sagaida pamatīgi strīdi un ķīviņi. Nerunājot par tik sarežģītiem jautājumiem kā ekonomika, valūta vai ES nākotne, šīs mājas iedzīvotāji nevar vienoties pat tik vienkāršā lietā kā sankcijas pret Krieviju. Austrieši, piemēram, vēlētos atcelt šīs sankcijas. To pašu vēlas arī liels Putina draugs un atbalstītājs V. Orbāns, kā arī vācieši. Savukārt Polijas nacionālisti ir kategoriski pret sankciju atcelšanu pret Krieviju.

Arī migrācijas jautājumā kopēja pieeja pagaidām nav izveidota. Ungārija nekādā gadījumā nevēlas migrantu sadalīšanu starp ES valstīm, arī pārējie labējie populisti to nevēlas, kamēr Itālija grib migrantus pārsūtīt citām dalībvalstīm.

Pat tik salīdzinoši sīkā jautājumā kā Eiropas Parlamenta atrašanās vieta nacionālisti nespēj vienoties. Kā zināms, EP atrodas gan Strasbūrā, gan Briselē. Braukāšana starp šīm abām pilsētām prasa lielus līdzekļus. Vācu AfD katrā ziņā vēlas pārtraukt šādus nevajadzīgus tēriņus, kamēr franču nacionālisti Marinas Lepēnas vadībā uzstāj uz to, lai EP turpinātu bāzēties gan Francijā, gan Beļģijā. Pretējā gadījumā Strasbūrā samazinātos darbvietu skaits.

Varētu jau uzjautrināties par skaļo “nacionālistu Internacionāli” un to, kā viņi teju nevienā jautājumā nav vienisprātis. Tomēr tiem, kuri kaut nedaudz izprot vēsturi, šie savstarpējie ķīviņi un vēlme, lai katra paša valsts atrastos pirmajā vietā, atgādinās pavisam drūmas Eiropas vēstures lappuses – laikus, kad savstarpējos karos cieta miljoni eiropiešu un kontinents pārvērtās drupu kaudzē. Tas nevar atkārtoties, jūs teiksiet? Es tik droša par to nebūtu vis. Kaut vai raugoties uz to, kā austriešu nacionālisti kurina sen nodzisušus naida un strīdus ugunskurus, pasludinot, ka “Dienvidtirole nav Itālija”, un piedāvājot piešķirt Austrijas pases visiem dienvidtiroliešiem, kuri šobrīd ir itāļi. Kur nu vēl katras atsevišķās valsts populistu vēlme aizstāvēt tikai savas intereses un nerēķināties ar citiem. To Eiropa jau ir pieredzējusi. Tas ir bīstami. Ja rotaļājas ar sērkociņiem, tad var gadīties, ka uguns aizdegas ātrāk, nekā mums šķiet. Vai spēsim to apdzēst?

Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU