Vērtējot ES veikumu
Vispirms būtu noderīgi saprast, ko ES ir izdarījusi kopš pēdējām EP vēlēšanām 2014. gadā. Šajos piecos gados ir notikušas vairākas labas lietas. Piemēram, ES teritorijā bezdarbs ir samazinājies no vidēji desmit uz sešarpus procentiem. Arī algas ir pieaugušas par apmēram pieciem procentiem. Turklāt Brisele ir panākusi, ka cilvēkiem vienā vietā par vienādu darbu ir jāmaksā vienāda alga, tādējādi novēršot algu dempingu, no kā iegūst arī Latvijas pilsoņi, kuri strādā citās ES valstīs.
Arī ekonomika ir turpinājusi augt visās ES valstīs. Latvijā šī attīstība ir notikusi pat straujāk un veiksmīgāk nekā ES kopumā. Pēc pirktspējas pagājušajā gadā mums izdevās apsteigt Grieķiju. Vispār 2018. gads Latvijai bija veiksmīgs, un arī 2019. gada izredzes ir labas – tas viegli uztverami atspoguļots “Luminor” pārskatā par Latvijas attīstību.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem šajā vēlēšanu periodā bija “Brexit”, kurā ES dalībvalstis spēja rīkoties saliedēti un saprātīgi. Kā veiksmīga ir jāatzīmē arī Eiropas Komisijas (EK) rīcība attiecībā uz lielajiem starptautiskajiem koncerniem. EK ir spējusi pastāvēt uz principiem un sodīt lielās korporācijas par nepareizu darbību. Tā „Google” bija spiesta samaksāt vairāk nekā 7 miljardus eiro par konkurences ierobežošanu, savukārt „Apple” – 13 miljardus eiro nesamaksātos nodokļus.
Kopumā EP ir pieņēmis vairāk nekā 300 likumus un to izmaiņas, kā plastikāta salmiņu aizliegumu, stingrākus izmešu noteikumus automašīnām, reformējusi autortiesības un panākusi viesabonēšanas maksas atcelšanu ES teritorijā. Savukārt straumēšanas pakalpojumu piedāvātājiem, kā „Netflix”, ir pienākums savā piedāvājumā rezervēt 30% Eiropas mākslinieku radītajiem produktiem.
Nevar noliegt, ka īpaši daudz no ES projekta iegūst tie pilsoņi, kuri pārvietojas savienības teritorijā, jo robežas vairs nepastāv. 19 valstīs viņi var samaksāt tajā pašā valūtā, viņi var dzīvot un strādāt jebkurā no 28 dalībvalstīm.
Arī patērētāju tiesību jomā ES ir darījusi daudz – pircēji 14 dienu laikā var atsaukt internetā izdarītus pirkumus. EP ir daudz panācis produktu vienādas kvalitātes nodrošināšanā visā savienības teritorijā.
Kopumā būtu derīgi katram, kurš nav pārliecināts par to, vai ir derīgi piedalīties EP vēlēšanās un balsot par tiem kandidātiem, kuri vēlas tālāk attīstīt ES projektu, ieskatīties šajā vietnē un rūpīgi izpētīt, ko mūsu labā dara Eiropa. Arī tiem, kuri norāda uz faktu, ka Norvēģija un Šveice ir sasniegusi augstu labklājības līmeni, nebūdamas ES dalībvalstis, nākas atzīt, ka liela daļa šo valstu labklājības rodas no dalības Eiropas koptirgū.
Līdzīgi ir arī ar globalizācijas izaicinājumiem. Pasaulē, kurā dienaskārtību nosaka tādi lieli spēlētāji kā ASV un Ķīna, nevienai Eiropas valstij nebūtu iespējams vienai panākt savu interešu aizsardzību. Ja pat Vācijas kanclere Angela Merkele uzsver, ka viņas valstij nebūtu tik daudz ietekmes, lai pastāvētu par savām interesēm šodienas apstākļos, tad varam iztēloties, kādas šajā situācijā būtu Latvijas izredzes.
Pat tajā gadījumā, ja ES nebūtu sasniegusi neko no iepriekš minētā, mēs nekad nedrīkstam aizmirst to, ka dzīve kopējā „mājā” ir devusi Eiropai visilgāko miera periodu vēsturē. Daudzi vēsturnieki norāda, ka Eiropas valstu sadarbība un kopējie projekti ir ļāvuši izbeigties militāriem konfliktiem Eiropas valstu starpā. Tā vietā šīs valstis tagad veido kopēju ekonomiku un vienotu ārpolitiku un aizsardzību. ES ir veiksmīgi izdevies pārvarēt Austrumu un Rietumu pretstāvēšanu, iekļaujot šajā kopējā projektā agrākās Varšavas bloka valstis. Pat mierīgais noregulējums Īrijas un Ziemeļīrijas starpā nebūtu bijis iespējams bez ES piedalīšanās.
Kā ar neatrisinātajām problēmām?
Bet kā tad ar neatrisinātajām problēmām, kā, piemēram, migrācija? Ja ES nespēja tikt galā ar šo lielo izaicinājumu, tad kāda jēga no tās? Šajā brīdī ir svarīgi izprast, ka ES var noregulēt tikai tos jautājumus, uz kuru risināšanu dalībvalstis tai ir piešķīrušas pilnvaras. Apgalvojumi, ka Brisele nosaka visu visās dalībvalstīs, gluži vienkārši neatbilst patiesībai un bieži tiek izmantoti, lai attaisnotu vietējo politiķu neizdarību.
Migrācija ir viena no tām jomām, kura ir tikai dalībvalstu kompetencē, un tādēļ ES tur neko nevar noteikt. EK piedāvāja savu risinājumu krīzes laikā, bet, tā kā dalībvalstis to nepieņēma, tad pie kopēja risinājuma ES neizdevās nonākt. Vienīgā joma, kuru ES ir tiesīga regulēt, ir savienības ārējās robežas apsardze. Arī tas ir iespējams tikai tajos robežposmos, kuros to pieļauj attiecīgā dalībvalsts. Piemēram, Ungārija nevēlas atdot robežapsardzi ES rokās, tāpēc izveidot kopēju politiku ES ārējās robežas apsardzē ir pagrūti. Tomēr šobrīd iespējamo ES ārējās robežas stiprināšanā EP jau ir paveicis – Eiropas Robežu un krasta apsardzes aģentūras “Frontex” pilnvaras ir paplašinātas un finansējums palielināts.
Tiesa, partijas, lai saņemtu vēlētāju balsis, mēdz radīt nepareizu priekšstatu par to, ko viņu deputāti darīs EP. Lai labāk saprastu, kurš politiskais spēks izturas nopietni pret savu vēlētāju un kurš savējo uzskata par vadāmu aitu baru, ir derīgi iepazīties ar to, ko dara EP un kuri jautājumi nav tā pārziņā. Plaši tiek solīts noregulēt sociālos jautājumus no līdzīgas pensijas līdz bezdarbnieku pabalstiem, kaut gan šie jautājumi ir risināmi tikai un vienīgi dalībvalstīs pašās. Tā nav ne ES, ne EP kompetence. Pat ES nākotni nosaka dalībvalstis un nevis EP.
Ir velti aicināt sūtīt cīnītājus par Eiropas ideju uz EP. Šis darbs – rūpēties par savienības nākotni – ir veicams dalībvalstīs uz vietas. Tas attiecas ne tikai uz politiķiem, bet arī uz ikkatru no mums – cik nopietni mēs izturēsimies pret savām – Eiropas Savienības pilsoņa tiesībām piedalīties Eiropas Parlamenta vēlēšanās un cik atbildīgi izvēlēsimies tos politiskos spēkus un deputātu kandidātus, kuri nākamajos piecos gados rūpēsies par mūsu kopējām mājām – Eiropas Savienību.
