VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TIEŠRAIDE

Grāmatas “Tiesas un mediju komunikācija. Sabiedriskā viedokļa un mediju ietekme uz taisnīgu tiesu” atvēršana. Skatīties

TĒMAS
Lolita Čigāne
bijusī Saeimas deputāte, speciāli LV portālam
23. maijā, 2019
Lasīšanai: 10 minūtes
RUBRIKA: Viedoklis
TĒMA: Politika
4
4

Populisms Eiropā: viļņošanās vai devītais vilnis?

FOTO: Freepik

Aģentūras “Bloomberg” prognoze pirms nedēļas nogalē gaidāmajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām liecina, ka Eiropas valstu populisti iegūs 29% vietu. Daudzi šo salīdzinoši lielo pieaugumu (2014. gadā ievēlēts 21%) sauc par Eiropas vienotības beigām, jo populistu pamatpazīme ilgtermiņā ir cīņa par pašlabumu, izcīnot savu vietu zem saules uz citu rēķina, bet Eiropas šodienas integrācija ir rūpīgi un lēni veidotu kompromisu rezultāts.

īsumā
  • Pēc “Bloomberg” prognozēm Eiropas Parlamentā (EP) ievēlētie populisti nāks no vismaz 10 dažādām dalībvalstīm.
  • Lai gan labi pārstāvētiem, populistiem EP tomēr varētu neizdoties izveidot vienotu monolītu fronti.
  • Redzams, ka interese “no ārpuses” Eiropas Savienības (ES) sairumā ar populistisko partiju palīdzību ir liela.
  • Tādas sociālās platformas kā “Facebook” joprojām nav radījušas ticamus aizsargmehānismus pret ārējo “leļļu meistaru” ietekmi.
  • Pētījums: ES sabiedrību galvenais rūpests, pretēji populistu vēstītajam, nav migrācija, bet gan citi jautājumi – klimata pārmaiņas, veselības aprūpe, mājokļu pieejamība, dzīves līmenis un arī korupcija.
  • Aptauja rāda, ka ES sabiedrības ir Eiropas Savienību atbalstošas – atbalsts pieaudzis līdz 60%. Šajā ziņā kārtis no populistu rokām izsitis “Brexit”.
  • Ar radikāliem labējiem un kreisajiem flangiem populistiskās partijas ar savu pastāvēšanu vien “iztukšo centru”, būtiski vājinot tradicionālās Eiropas politiskās partijas.

Tomēr dziļāka analīze liecina, ka, lai gan labi pārstāvētiem Eiropas Parlamentā (EP), populistiem tomēr varētu neizdoties izveidot vienotu monolītu fronti, kas īstermiņā varētu būtiski mainīt Eiropas Savienību (ES).

Tas skaidrojams gan ar populistisko partiju būtību, gan ar to ievērojamām ideoloģiskām atšķirībām. Ja satura ziņā populists ir jebkuras ideoloģiskas nokrāsas politiķis, kas iesaistās cīņā par “labo” tautu, pret korumpēto eliti, formas ziņā populisti parasti prasa visu uzmanību sev, vēloties uz skatuves atrasties vieni.

Tā, piemēram, Itālijas premjerministra Salvini mēģinājums 2019. gada aprīlī pulcināt visas ES populistiskās partijas, lai veidotu pirmsvēlēšanu koalīciju, piesaistīja pārstāvjus tikai no Somijas, Dānijas un Vācijas, ironiskā kārtā, tikai no valstīm ar senām demokrātijas un politisko kompromisu tradīcijām, bet ne skaļākos Eiropas kritiķus. Populistiem nepatīk būt nepopulāriem, tomēr darbs kopā ar citiem politiskajiem spēkiem un nemitīgi kompromisi bieži nozīmē popularitātes noasiņošanu par labu citiem vai vismaz nepieciešamību brālīgi dalīt publikas uzmanību.

Pēc “Bloomberg” prognozēm EP ievēlētie populisti nāks no vismaz 10 dažādām dalībvalstīm. Pašreizējā EP populisti strādā sešās no astoņām dažādām politiskajām grupām, un, kas svarīgi, to skaits kopš ievēlēšanas samazinājies par 51 deputātu, jo no radikālajām partijām ievēlētie galu galā pieslējušies kādai no tradicionālajām partijām. Otrkārt, Eiropas populisti ir atšķirīgi ideoloģiskā un politikas izvēļu ziņā. Piemēram, Ungārijas ilglaicīgā premjera Viktora Orbāna partijai “Fidežs” Putina autoritārā Krievija ir simpātiska, bet Polijas valdošās partijas “Likums un Taisnīgums” vadītājs Kačinskis Putinu uzskata par pretinieku. Populisti pēc maija vēlēšanām būs daudzskaitlīga, bet raiba grupa, kas radīs lielu troksni, bet kam īpaši vienotu fronti var neizdoties izveidot.

Ko rāda sabiedriskā doma

Lai vērtētu populistisko partiju iespējamos panākumus EP vēlēšanās, vērtīgi papētīt arī sabiedrisko domu. Ietekmīgā domnīca ECFR pirms mēneša publiskoja aptauju par to, ko no EP vēlēšanām sagaida ES sabiedrības. Tās secinājums bija, ka ES sabiedrību galvenais rūpests, pretēji populistu vēstītajam, nav migrācija, bet gan citi jautājumi – klimata pārmaiņas, veselības aprūpe, mājokļu pieejamība, dzīves līmenis un arī korupcija.

Aptaujā secināts, ka Grieķijā, Itālijā, Polijā, Rumānijā un Spānijā sabiedrība vairāk uztraucas par aizbraukušajiem no valsts (emigrāciju) nekā imigrāciju. Kopumā aptauja rāda, ka ES sabiedrības ir Eiropas Savienību atbalstošas – pašlaik atbalsts pieaudzis līdz 60%, kas ir augstākais rādītājs kopš 1983. gada. Šajā ziņā kārtis no populistu rokām izsitis “Brexit”. Piemēram, Zviedrijā pirms katrām iepriekšējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām t.s. Sveksits (Zviedrijas izstāšanās no ES) ir bijis dienaskārtības jautājums, taču šogad, redzot vispārējo sairumu, kas valda par Eiropas jautājumu galēji sašķeltajā Lielbritānijā, piedāvājums izstāties no Eiropas Savienības neizskanot pat no visradikālākajiem spēkiem.

No iepriekšminētā varētu secināt, ka viss tomēr “būs labi”, ka jauno populisma vilni Eiropas Savienība pārdzīvos kā bērnu dienu slimību un stiprāka dosies uz priekšu, tomēr šāds uzskats būtu pārāk vienkāršots.

Interese “no ārpuses”

Pirmkārt, Eiropas Savienības populistisko partiju nostiprināšanā ir ieinteresēti “ārējie spēki”. ASV prezidenta Donalda Trampa bijušais padomnieks Stīvs Banons 2018. gadā paziņoja, ka viņa mērķis ir Eiropā izveidot “kustību” (the movement), kas lielā mērā spoguļotu tēmas un paņēmienus, ar kādiem 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās uzvarēja Tramps. Tāpat vispārzināms, ka Francijas prezidenta amata kandidāte Marina Lepēna saņēmusi finansiālu palīdzību no Krievijas un ka, piemēram, Itālijas populistiskajām partijām ir ciešas saites ar Krieviju.

Lielbritānijas sabiedriskais radio BBC pētījumā “Leļļumeistars” analizēja prezidenta Putina bijušās “labās rokas” Vladislava Surkova ietekmi Krievijā un Eiropā. BBC intervējis pētniekus, kas strādājuši ar e-pastiem, kas nopludināti no Putina nometnes iekšienes. Viņi secina, ka tur redzams plašs Kremļa aktivitāšu un aģentu tīkls, kas darbojas Eiropā – Itālijā, Polijā, Baltijas valstīs, un ka slavenais populisms, kas radīja Trampu, “Breksitu” un Eiropas populistiskos politiķus, ir Surkova radīts. Viņš radīja tādu “prāta stāvokli” – šo politisko izrādi, kas nebalstās ne uz ko reālu, bet tā mērķis ir sēt polarizāciju, bailes, apjukumu.

Redzams, ka interese “no ārpuses” Eiropas Savienības sairumā ar populistisko partiju palīdzību ir liela, tāpēc viss atkarīgs no tā, cik lielu sabiedrības atbalstu tās var iegūt, un no tā, vai tās spējīgas strādāt kopā. Ja izveidotos Eiropas populistu alianse, kas spētu vienoti strādāt, tas patiesi varētu iezvanīt vienotās Eiropas beigu sākumu.

Centra “iztukšošana”

Visbeidzot ar radikāliem labējiem un kreisajiem flangiem populistiskās partijas ar savu pastāvēšanu vien “iztukšo centru”, būtiski vājinot tradicionālās Eiropas politiskās partijas. Populistu eksistence abās ideoloģiskā spektra pusēs spiež ciešāk kopā ierastās, vēsturiski izveidojušās partijas, kas dekādēm ilgi piedāvāja konkrētas, saprotamas politikas izvēles un atšķirības. Bīstami ir tas, ka vēlētāji situācijās, kurās tiem nav īstas izvēles, kļūst apātiski. Tas mazina atbalstu “centriskajiem” vai “normālajiem” politiskajiem spēkiem.

Labs piemērs šeit ir Vācija, kur pēc 2017. gada nekonkrētā vēlēšanu iznākuma ilgā un mokošā procesā tika izveidota vēl viena “lielā koalīcija”, kurā darbojas gan centriski labējās CDU/CSU, gan sociāldemokrāti. Partijas, kas iepriekš piedāvāja ideoloģiski atšķirīgas un skaidri nodalāmas politikas izvēles, nu ir saķepinātas kopā, zaudējot politiskās sacensības dzirksti. Eiropā tas jau izpaudies ievērojamā sociāldemokrātisko partiju popularitātes zaudēšanā, jo populisti ir pārņēmuši daudzus no tradicionālajiem sociāldemokrātu jautājumiem – pamatā “cīņu pret netaisnību”, bet pozicionē tos krietni radikālāk un trokšņaināk.

Varētu secināt, ka viss tomēr “būs labi”, ka jauno populisma vilni Eiropas Savienība pārdzīvos kā bērnu dienu slimību un stiprāka dosies uz priekšu, tomēr šāds uzskats būtu pārāk vienkāršots.

“Centra iztukšošanos” traģiskā, reizēm pat traģikomiskā veidā pašlaik piedzīvo Lielbritānija, kuras sabiedrība un politiskās partijas pašlaik sadalījušās divās naidīgās nometnēs. Gaidāmajās EP vēlēšanās valdošā Konservatīvā partija, visticamāk, būs piektajā vietā, kas ir viszemākais rezultāts, kādu jebkad Lielbritānijā piedzīvojusi valdošā partija. Visticamāk, populistu spiediens no abiem politiskā spektra flangiem arī pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām radīs “lielo koalīciju”, kurā kopā strādās centriski labējās un centriski kreisās partijas, radot vēlētājos pārliecību, ka “viņi taču visi ir vienādi”.

Ievērojamā politiskā spektra fragmentācija, dažādās partijas un populistiskās kustības Eiropā ataino sabiedrības arvien lielāko sadalītību. Sociālie mediji, kur iespējams dzīvot informatīvos “burbuļos” un tieši komunicēt ar politisko partiju pārstāvjiem un kandidātiem, padara politiku fragmentētu. Kā zināms, tādas sociālās platformas kā “Facebook” joprojām nav radījušas ticamus aizsargmehānismus pret ārējo “leļļu meistaru” ietekmi. Kā savā nesen publicētajā grāmatā atklājusi ASV komunikācijas profesore Ketlīna Džeimsone, attēls sociālajā vietnē “Facebook”, ar kuru dalījās miljoniem amerikāņu, attēloja Hilariju Klintoni kā sātanu, kas cīkstas ar Jēzu. Šis attēls bija radīts nekur citur kā “troļļu fermā” Krievijā.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU