Vai e-pasta laikmetā Latvijā vajadzīga pasta infrastruktūra? Atbilde rodama svaigākajā piemērā – Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde salīga lētāku izpildītāju – SIA “Reller” – paziņojumu izsūtīšanai par Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Marinai Mjasņikovai piederošais mikrouzņēmums pilsētu adresēs tos vēl varbūt spēja piegādāt, bet daudzi pagasti palikuši bez neviena saņemta sūtījuma. Tik lēti, kā to apsolīja firma ar trim darbiniekiem, “Latvijas Pasts” ar tūkstoš reižu lielāku darbinieku skaitu darbu nevarēja uzņemties.
Šis piemērs parāda, ka informatīvā patēriņa preču piegāde ir dārgāka, nekā nosaka pašreizējie piegādes tarifi. Līdz šim valsts kompensēja preses piegādi tālākajos lauku reģionos. Kaut gan būtībā tā nav kompensācija par preses piegādi, bet valsts atbalsts VAS “Latvijas Pasts” infrastruktūras uzturēšanai, pastāvīgo izdevumu daļējai segšanai. Pasts pats tādu tīkla pārklājumu un servisu nevar atpelnīt (tāpat kā, piemēram, to nevar VAS “Pasažieru vilciens”).
Ja kompensāciju pasta piegādei lauku reģionos vairs nepiešķirs, “Latvijas Pasts” būs spiests palielināt tarifu vairākas reizes, kas savukārt sadārdzinās ne tikai preses piegādi. Tālāk nav grūti prognozēt, ka preses izdevumu abonēšana varētu samazināties par aptuveni 50%, visvairāk ikdienas vai iknedēļas izdevumu. Samazinoties “Latvijas Pasta” kopējiem ieņēmumiem, var nākties slēgt daudzas pasta nodaļas un atbrīvot vairākus simtus darbinieku… Pasta nodaļas, kādas mēs tās pazīstam šodien, paliks vairs tikai pilsētās.
Dienas laikraksti pastāvēs tik ilgi, kamēr kāds tos finansēs. Rajona avīžu nebūs, būs pašvaldību biļeteni. Rakstošo žurnālistu skaits valstī saruks par aptuveni 30–40% (daļa aizies uz privātajiem portāliem, daļa – uz valsts medijiem, daļa – par sabiedrisko attiecību speciālistiem). Informatīvais lauks krasi saruks, un tā dažādība mazināsies. Vai tāda demokrātiskas preses attīstības gaita vajadzīga Latvijas valstij un tās pilsoņiem?
Preses izdevēju asociācijas skatījumā ir jāatrod finansējums “Latvijas Pasta” infrastruktūras atbalstam un sakārtošanai, vismaz uz diviem gadiem “iesaldējot” situāciju. Šai laikā jādefinē valsts intereses pasta infrastruktūras uzturēšanā un jāapzina infrastruktūras izmaksas, atsevišķi izrēķinot preses piegādes pienesumu. Esmu pārliecināts, ka preses piegāde nebūtu vislielākā zaudējumu radītāja, drīzāk gan otrādi.
Daudzas Eiropas valstis, saprazdamas neatkarīgu drukāto mediju vietu demokrātiskā sabiedrībā, velta lielus finanšu resursus gan tiešajās investīcijās, gan nodokļu atvieglojumos, gan mediju piegādes līdzfinansējumā. Ja to pārtrauc, vietā neizbēgami nāk pašmāju varas PR kampaņas un citzemju propaganda.
Otrs ar valsts atbalstu saistīts jautājums ir: kāda veida presei sniegt atbalstu? Tikai ikdienas? Bet nedēļas un mēneša – ne? Sabiedriski politiskajiem izdevumiem, bet izklaides žurnāliem – ne? Šobrīd es nevaru iedomāties objektīvus – ne politiskus, ne periodiskuma, ne satura – parametrus, pēc kuriem šķirot medijus. Indivīda izvēles brīvība un viņam piedāvātā iespēja izvēlēties lasīt daudzveidīgus medijus veido domāšanu un medijpratību.
Mediju fonda palielināts finansējums rakstošajai presei būtu vien īslaicīgs risinājums. Ja netiks radīts pastāvīgs kompensējošs mehānisms, kas nosegtu pasta piegādes tarifu kāpumu, drukātā prese nīkuļos. Šeit risinājums meklējams kompleksi – ar samazinātu PVN likmi, kā lielā daļā Eiropas valstu, ar Mediju fonda atbalstu un pasta infrastruktūras rentabilitātes izvērtēšanu pēc pārskatītiem kritērijiem universālā pakalpojuma ietvaros.
Dānija, Zviedrija, Apvienotā Karaliste, Luksemburga, Francija, Itālija un Vācija, saprazdamas neatkarīgu drukāto mediju vietu demokrātiskā sabiedrībā, velta lielus finanšu resursus gan tiešajās investīcijās, gan nodokļu atvieglojumos (piemēram, PVN nulles vai 5% likme), gan mediju piegādes līdzfinansējumā. Ja to pārtrauc, vietā neizbēgami nāk pašmāju varas PR kampaņas un citzemju propaganda.
