Vēsturē ir iegājis kāds 4. gs. p.m.ē. Efesā dzīvojošs grieķis vārdā Hērostrats. Vēlēdamies kļūt slavens un iemūžināt savu vārdu, viņš nodedzināja toreiz par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem uzskatīto Artemīdas templi. Lai gan sods par nodarījumu bija bargs – nāvessods un aizliegums pieminēt viņa vārdu, tomēr, pateicoties grieķu vēsturnieka Teopompa darbiem, kurš nepakļāvās šim aizliegumam, Hērostrata vārds ir zināms vēl šodien.
Nevēlos apgalvot, ka Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, vēršoties Eiropas Savienības Tiesā (EST), vēlējās kaut kādā veidā ieiet vēsturē. Tomēr tieši tas I. Rimšēvičam ir izdevies, vismaz Eiropas tiesību vēsturē šim spriedumam būs nozīmīga vieta. Daniels Sarmiento, Eiropas tiesību un administratīvo tiesību profesors Madrides Universitātē (Universität Complutense Madrid), kurš šajā tiesas procesā bija iesaistīts no sūdzētāja (Eiropas Centrālās bankas) puses, sprieduma nozīmīgumu apzīmē kā “Baltijas Rubikona pāriešanu”. Proti, kā notikumu, kurš kardināli izmainīja situāciju Eiropas Savienības tieslietās, kā “konstitucionālā pagrieziena situāciju” (constitutional moment), pēc kuras atpakaļceļš vairs nav iespējams. Tiesiski tā ir jauna realitāte, kurā Eiropa tagad atrodas. Zinātnieki, kuri vēl pēc gadiem pētīs, kā EST spriedumos atspoguļojās reāli notiekošā Eiropas federalizācija, noteikti pieminēs arī tiesas 2019. gada 26. februāra spriedumu.
Par ko tika spriests Luksemburgā?
Mums ir skaidri jāsaprot, ka EST nesprieda, vai I. Rimšēvičs ir vainīgs vai nav vainīgs viņam inkriminētajos kriminālnoziegumos. Tiesa savā spriedumā uzsvēra, ka tā neiejaucas nacionālās valsts kompetencē. Konstitucionālais sadalījums – ka krimināllietas atrodas dalībvalstu kompetencē – pamatā netika izmainīts. Latvija turpinās kriminālprocesu I. Rimšēviča lietā, kura, cerams, noslēgsies ar taisnīgu Latvijas tiesas spriedumu – Latvijas Bankas prezidents tiks notiesāts vai arī attaisnots – atkarībā no lietas apstākļiem un tiesai iesniegtajiem pierādījumiem.
Tomēr Latvijā uzsāktā kriminālvajāšana skar augsta ranga Eiropas Savienības (ES) amatpersonu. Nekas tāds līdz šim vēl nebija pieredzēts. Latvija, balstoties uz līdzšinējo izpratni, uzskatīja, ka I. Rimšēviča lieta kā krimināllieta nav EST kompetencē. Tomēr EST lēma citādi. Tā paplašināja tiesības uz dalībvalstu rēķina, izņemot šo ierobežoto jomu no nacionālo valstu kompetences.
EST šajā spriedumā balstījās uz nerakstītiem vispārējo tiesību principiem, kurus juristi dēvē par “efektivitātes principiem”, kas šajā gadījumā bija balstīti uz Eiropas Centrālo banku sistēmas (ECBS) un Eiropas Centrālās bankas (ECB) statūtu 14. punktu. Jāatceras, ka šie statūti ir noteikti protokolā, kurš pievienots Līgumam par Eiropas Savienības darbību, – tas nozīmē, ka tie ir saistoši visām dalībvalstīm.
Eiropas federalizācija
Protams, šis spriedums nozīmē lielu soli federalizācijas virzienā. Tomēr no šī vārda nevajag baidīties – jau pati ECB izveidošana bija solis federalizācijas virzienā. Vai tad iespēja brīvi ceļot, strādāt, saņemt pensiju un veselības aprūpi visās dalībvalstīs nav federalizācijas izpausme? Tāpat iespēja zvanīt visā ES teritorijā bez viesabonēšanas maksas? Piemērus tam, ka mēs visi iegūstam no šī tuvināšanās procesa, varētu minēt vēl un vēl – līdz pat iespējai aizstāvēt savas tiesības Eiropas tiesās.
Arī kopēja nauda – eiro – ir federalizācijas izpausme. No ekonomiskā viedokļa kopēja valūta reāli nefunkcionē bez kopējas fiskālās politikas. Vēsturiski monetārās apvienības ir bieži sabrukušas, ja dalībvalstis ir centralizējušas monetāro politiku, bet fiskālā politika ir palikusi decentralizēta. Pie šāda secinājuma ir nonācis Halles Ekonomikas pētniecības institūta zinātnieks Hūberts Gabrišs (Hubert Gabrisch) savā pētījumā Valūta bez suverenitātes (Währung ohne Souverän: Zur Ursache und Überwindung der Euro-Krise). Apzinoties to, ir tikai loģiski, ja šie procesi rod atspoguļojumu arī tieslietās.
Jāsaprot gan, ka līdz Eiropas Savienības transformācijai federācijā ir vēl ļoti tālu un dalībvalstis šobrīd savu nozīmi un rīcībspēju nezaudē. Par to šobrīd nevar būt ne runas – arī šis EST spriedums attiecas tikai un vienīgi uz augstām ES amatpersonām. Nekādu citu tiesību paplašināšanu pašreizējie ES līgumi neparedz. Kaut gan ilgtermiņā mums visiem par to ir ļoti nopietni jādomā – globalizētajā pasaulē Eiropa spēs pastāvēt un saglabāt savu labklājību tikai kā vienots spēks. Ja pat Vācijas kanclere Angela Merkele atzīst, ka Vācijai vienai nav nekādu izredžu sacensties ar šodienas globālajiem spēlētājiem, tad uz ko varam cerēt mēs Latvijā?
Vai Latvija rīkojās nepareizi?
Nē, noteikti nē! Latvijas rīcība bija pilnīgi pareiza, ņemot vērā līdzšinējo praksi. Tas pat nebija pieredzes trūkums, kā to pirmajās apjukuma dienās pēc sprieduma apgalvoja ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers. Tieši otrādi – prokurore Viorika Jirgena rīkojās atbildīgi un saskaņā ar Latvijas likumiem, kuri prokurorei par izmeklēšanas noslēpuma izpaušanu paredz disciplināro un kriminālatbildību. Viņa rūpējās par izmeklēšanas noslēpumu, vienkārši sakot – neļāva I. Rimšēvičam uzzināt, kādi pierādījumi ir un kādi varbūt vēl nav prokuratūras rīcībā, lai viņš nevarētu attiecīgi sagatavoties un ietekmēt tālāko tiesvedību.
Neskatoties uz šo nacionālās likumdošanas normu, Latvijas prokuratūra bija gatava iesniegt pierādījumus EST, ja tiktu garantēta to konfidencialitāte. Tiesa to garantēt nevarēja. ECB atteicās no iespējas iepazīties ar šiem pierādījumiem, piekrita situācijai, ka tikai tiesa pati iepazīstas ar tiem. Pavisam citādi rīkojās I. Rimšēvičs – viņš no šīm tiesībām neatteicās. Publiskajā telpā ir izskanējuši minējumi, ka iespēja piekļūt pierādījumiem varēja būt viens no iemesliem, kādēļ I. Rimšēvičs iesniedza sūdzību EST. To LR prokuratūra saprotamu iemeslu dēļ pieļaut nevarēja. Pareizs ir KNAB priekšnieka Jēkaba Straumes teiktais par zaudēto kauju, lai uzvarētu karā.
Ir saprotams, ka tiesvedības zaudējums Latvijai nav patīkams. Tomēr nekāda milzu traģēdija tā arī nav. Kriminālprocess pret I. Rimšēviču turpinās neatkarīgi no drošības līdzekļa. Vēl vairāk – juristi jau ir norādījuši, ka prokuratūra, ja uzskatīs par vajadzīgu, drošības līdzekli var piemērot atkārtoti. Tiesa, V. Jirgena intervijā norādīja, ka tas, iespējams, vairs nebūs nepieciešams – viņai esot izdevies savākt pietiekami daudz pierādījumu, lai varētu sagatavot apsūdzību bez drošības līdzekļa pielietošanas. Tad viss ir kārtībā? Attiecībā uz procesu pret I. Rimšēviču tā varētu teikt. Tomēr šis spriedums dod iespēju pārdomāt, ko mūsu tieslietu sistēmā vajadzētu uzlabot.
Ko Latvija var mācīties no šī tiesas procesa?
Jācer, ka preses konference ar ģenerālprokurora, tieslietu ministra Jāņa Bordāna un KNAB vadītāja J. Straumes piedalīšanos, kurā E. Kalnmeiers attaisnojās par zaudējumu EST, būs sava veida modinātāja zvans visai Latvijas tieslietu sistēmai – bija skaidri redzams, ka valstī, ar dažiem izņēmumiem, praktiski nav juristu, kuri orientētos Eiropas tiesību jautājumos. Kā vēlāk varēja redzēt no mediju materiāliem, pie šiem dažiem izņēmumiem pieder Tieslietu ministrijas valsts sekretāres vietniece tiesu jautājumos Irēna Kucina, kura strādā J. Bordāna vadītajā Tieslietu ministrijā. Kāpēc, piemēram, ministrs un ģenerālprokurors pirms preses konferences nevarēja konsultēties ar viņu par šo spriedumu? Īpaši tāpēc, ka jau kopš 2018. gada decembra bija zināmi EST ģenerāladvokātes secinājumi. Tas būtu aiztaupījis vienu vai otru, maigi sakot, diezgan neveiksmīgu apgalvojumu minētajā preses konferencē.
Mums kā ES dalībvalstij pienāktos nopietnāk attiekties pret Eiropas tiesību jomu. Mums trūkst cilvēku ar Eiropas tiesību dimensiju. Nepietiek, ja Latvijā ir dažas ierēdnes, kuras izprot šos jautājumus. Latvijas Universitātē noteikti būtu izveidojama Eiropas tiesību profesūra.
Arī nacionālajā likumdošanā būtu nepieciešams ieviest šī EST sprieduma normas. Lai gan šis spriedums ir augstāks par Latvijas likumu un tas jau tagad ir spēkā, tomēr labāk būtu, ja Saeima šo principu ieviestu Latvijas likumos. Tas varētu mūs pasargāt no kādiem nepatīkamiem pārpratumiem nākotnē.
Starp citu, šis process parādīja, ka arī Eiropas Savienības Tiesai ir veicami mājas darbi – tajā nav īsti izstrādāta konfidencialitātes sistēma. Šis jautājums EST būs jāsakārto tuvākajā nākotnē.
Sava mācību stunda no šīs tiesvedības būs arī Latvijas sabiedrībai, ja tā kaut nedaudz iedziļināsies notikušajā. Kā atzina kāds jurists: “Iespējams, daļai sabiedrības spriedums šķiet pārsteidzošs, jo tā nesaskata to, ka runa ir tikai par procesuālu jautājumu, nevis tiek lemts par to, vai cilvēks ir vai nav vainīgs noziegumā. Turklāt daļā sabiedrības ir stipri iesakņojies padomju laiku princips, ka “orgāni par velti nevienu neņem ciet”, līdz ar to jebkas, kas ar šo priekšstatu nesaskan, šķiet sazvērestība. Tādējādi lielā mērā tajā varam saskatīt audzinošu, izglītojošu efektu.”
