Decembra sākumā publicēts ziņojums, kurā apkopots šajā jomā panāktais.1 Gandrīz katram panākumam pretī ir arī “bet” daļa, kura liek kritiski vērtēt nākotnes perspektīvas.
Kas rada dezinformāciju?
Šajā rakstā un arī EK dokumentos ar vārdu “dezinformācija” domāta nepatiesa, maldinoša, neprecīza informācija, kas radīta ar mērķi radīt kaitējumu vai gūt peļņu. Termins neattiecas uz normatīvajos aktos jau regulētu informāciju, piemēram, naida runu. Tas nav lietojams, ja runā par dažādām kļūdām, kas parādās publiskajā informācijā un visbiežāk radušās paviršības, resursu trūkuma dēļ.
Lielu daļu no dezinformācijas ierobežošanas pirmā gada darbiem veidoja nepieciešamība atdalīt priekšstatus no realitātes. Galvenie jautājumi: kāda ir maldinošas informācijas ietekme? Kādi ir labākie veidi, kā uzlabot sabiedrībai sniegtās informācijas kvalitāti?
Pirmais lielais secinājums: profesionāli mediji un žurnālisti nav tie, kas visvairāk vainojami nepatiesu ziņu radīšanā. Mediju regulācijā jau ir senas tradīcijas, elektroniskie mediji tiek ļoti stingri uzraudzīti. Daudziem plašsaziņas medijiem ir savs ētikas kodekss un izveidoti tā ievērošanas mehānismi. Protams, mediju vidē var sastapt tādus dalībniekus, kuru darbība neatbilst profesionālās darbības principiem.
Svarīgi atdalīt dezinformācijas radītājus un izplatītājus. Dezinformācijas izveidotāju saraksts ir garš – autoritāru valdību komunikācijas dienesti, dažādas organizācijas, kas cenšas izcelties publiskajā vidē. Neuzticamas informācijas aktīvi radītāji ir sociālo mediju lietotāji un to interešu grupas. Būtisks dezinformācijas avots ir klikšķu biznesa pārstāvji, kas izmanto naudas pelnīšanas modeļus tīmeklī. Taču melīga informācija, manipulācijas nevarētu atstāt iespaidu uz sabiedrisko domu, ja nebūtu tās izplatītāju.
Pagājušajā gadā viltus ziņu analīze izcēla viltus portālu darbību. Tie ne vien regulāri publiskoja nepatiesu informāciju, bet arī rūpējās par tās izplatīšanu plašai auditorijai ar sociālo mediju palīdzību. Tomēr Oksfordas Universitātes “Reuters” žurnālistikas institūta pētījums2, kurā analizēja viltus ziņu portālu izplatītās informācijas ietekmi, rādīja pretrunīgu ainu. Viltus portāli nevar pārspēt profesionālos medijus, bet tie gūst lielus panākumus sociālajos medijos.
Pētījumā tika izvērtēta Francijā un Itālijā populārāko viltus vietņu lietojuma statistika pirms vēlēšanām. Abās valstīs darbojās daudzi viltus portāli, izveidoti gan ar biznesa mērķi, gan nolūkā piedāvāt ideoloģisku/politiski motivētu dezinformāciju. Dati rāda, ka tie spēja sasniegt tikai ap 1% iedzīvotāju.
Piemēram, populārākā tīmekļvietne Francijā “Le Figaro” mēnesī sasniedz vairāk nekā 22% iedzīvotāju, “La Republica” Itālijā – 50,9%. Pētījumam izvēlētajās 20 viltus ziņu vietnēs lietotāju pavadītais laiks arī ir daudz zemāks nekā laiks, ko cilvēki veltījuši profesionāliem medijiem. Tomēr “Facebook” piedāvātās auditorijas uzrunāšanas iespējas parādīja, ka globālais sociālais medijs ļāvis viltus ziņu izplatītājiem sasniegt auditorijas iesaistīšanā (komentāri, dalīšanās, reakcijas) tādus pašus rezultātus vai pat pārsniegt profesionālos ziņu medijus.
Globālajām platformām – pašregulāciju vai regulāciju?
Dezinformācijas risinājumi sākotnēji koncentrējās uz jautājumiem, kas skar globālo tīmekļa platformu darbību, jo tās nodrošina dezinformācijas izplatīšanos un arī ietekmi.
Pirmās prātā nāk sociālo mediju vietnes “Facebook” (FB) un “Twitter “vai video koplietošanas platforma “YouTube”, arī “Google” kā informācijas pakalpojumu sniedzējs. Kopumā runa ir par kādiem 150 uzņēmumiem, kuru darbība var ietekmēt lietotājus un informācijas vidi tālu no to izcelsmes valstīm. Kā tās var ierobežot dezinformācijas izplatīšanu, ja sevi neuzskata par medijiem, bet piedāvā komunikācijas vidi citiem vai nodrošina informācijas pakalpojumus? Vienlaikus jārespektē izteiksmes brīvība, tīmekļa sniegtās iespējas katram diskutēt par nozīmīgiem jautājumiem. Tāpēc pirmais risinājumu posms piedāvā pašregulāciju, labprātīgu vienošanos par kopīgiem noteikumiem.
Pašregulācijas mērķis ir platformu darbību padarīt caurskatāmu, uzticamu un atbildīgu. Tās nav tikai frāzes, prasības nozīmē mainīt reklāmu izvietošanas politiku, precīzi informējot patērētājus par apmaksātu saturu, sevišķi par politisku reklāmu. Viens no piedāvātajiem risinājumiem attiecās uz viltus portālu darbības ierobežošanu. Tie ienākumus saņem, ja prot savākt apmeklētāju klikšķus. Digitālās platformas tika rosinātas demonetizēt viltus portālu darbību, proti, atņemt ienākumus, padarīt neiespējamu pelnīšanu ar dezinformāciju.
Bet kurš gan izlems, kura informācija ir patiesa un kura veicina dezinformācijas viļņus? Tāpēc liela nozīme ir faktu pārbaudītāju darbībai un kopīgiem principiem, kas palīdz atpazīt viltus informācijas sniedzējus. Faktu pārbaudīšana ir dārga, ES tikai veidojas organizāciju tīkls, kas to nodrošina un kas arī ievēro ētikas principus, vērtējot informācijas patiesumu.
Monitorings jau kopš janvāra
Šogad septembrī tika izveidots digitālajā komunikācijā iesaistīto spēlētāju Rīcības kodekss3, kas uzreiz tika kritizēts par tā bezzobainumu. Kodeksa sākotnējie parakstītāji ir respektabli – “Facebook”, “Google”, “Twitter” un “Mozzilla”, kā arī tīmekļa platformu asociācija EDIMA, asociācijas, kas pārstāv reklāmas industriju un reklāmdevējus.
“Google”, “Facebook”, “Twitter” un “Mozzilla” ir paredzējuši arī īpašas darbības, lai aizsargātu EP vēlēšanu norisi. Jau janvārī EK publicēs informāciju par kodeksa ievērošanu, bet no janvāra līdz maijam EK vārdā tiks veikts monitorings. Ar tā palīdzību pirms EP vēlēšanām tiks pārbaudīts politisko reklāmu izvietojums, to identificēšana, novērtēts, kā platformas uzrāda automatizētās komunikācijas nesējus (botus) un dzēš viltus sociālo mediju kontus. Ja ar pašregulācijas palīdzību neizdosies panākt nozīmīgus uzlabojumus, no pašregulācijas var nākties pāriet pie regulācijas. Dažas valstis jau ieviesušas dezinformāciju ierobežojošus normatīvos aktus.
Lai sagatavotos EP vēlēšanu laikam, iecerēti faktu pārbaudītāju organizāciju kopīgi projekti, kurus atbalstīt solījuši arī Rīcības kodeksa sākotnējie parakstītāji. Liela uzmanība tiks pievērsta arī pētniecībai. Globālās platformas jau piekritušas nodrošināt datu pieejamību pētniekiem. Jautājumi par dezinformācijas ietekmi uz sabiedrību dažādās valstīs nav atbildami, ja tiek pētīts tikai saturs, bet netiek atšifrēti informācijas izplatīšanas mehānismi un ietekmes faktori. No patiesuma viedokļa apšaubāma satura pārbaude bez dezinformācijas avotu un modeļu pārbaudes sniedz ļoti ierobežotu ainu.
Vai ES iedzīvotājus uztrauc dezinformācija?
Visās ES valstīs notikušajā aptaujā4, iztaujājot 26,5 tūkstošus iedzīvotāju, iespējams atrast labas atbildes uz šo jautājumu. Respondenti atzīst, ka dezinformācija ir ikdienišķa informācijas daļa – katrā no ES valstīm to atzīst vairāk nekā puse aptaujāto. Vairāk nekā trešdaļa (vidēji ES 37%, Latvijā 35%) saka, ka sastopas ar nepatiesu informāciju katru vai gandrīz katru dienu, 31% (Latvijā 28%) – vismaz reizi nedēļā. Vīrieši biežāk (73%) nekā sievietes (64%) uzskata, ka sastopas ar viltus ziņām. Jaunāka gadagājuma respondenti un sociālo mediju lietotāji daudz biežāk nonāk saskarē ar nepatiesu informāciju.
71% (Latvijā 68%) aptaujāto ir pilnībā vai daļēji pārliecināti, ka atpazīst ziņas, kas deformēti atspoguļo realitāti, 26% (Latvijā 29%) – nav par to pārliecināti. Vīrieši (74%) un cilvēki ar labāku izglītību biežāk uzskata, ka spēj atpazīt nepatiesu informāciju. Regulārie sociālo mediju lietotāji par savām prasmēm atpazīt nepatiesas ziņas ir augstākās domās nekā pārējie respondenti.
Atbildot uz jautājumu par dezinformācijas ietekmi, 85% (Latvijā 82%) aptaujāto uzskata, ka tā ir problēma un apdraud demokrātiju (83%) (Latvijā 77%) viņu valstī. Izglītotākie respondenti, aptaujātie pusmūžā un tie, kas vairāk nekā vidēji sastopas ar viltus informāciju, biežāk uzskata, ka tā ir nopietna problēma.
Vērtējot risinājumus un domājot, kas varētu novērst dezinformācijas izplatību, ES iedzīvotāji pirmkārt min žurnālistus (45%, Latvijā 37%), tiem seko nacionālās institūcijas (39%, Latvijā 43%), preses un raidorganizāciju vadītāji (36%, Latvijā 28%), paši pilsoņi (32%, Latvijā 28%), sociālie mediji (26%, Latvijā 19%), ES institūcijas (21%, Latvijā 13%), nevalstiskās organizācijas (15%, Latvijā 8%). Jaunākie respondenti uzskata, ka tīmekļa sociālo mediju vietnēm un pašiem pilsoņiem jābūt atbildīgiem par dezinformācijas ierobežošanu. Lielāku skaitu atbildīgo, kam jāiesaistās problēmas risināšanā, uzrāda izglītotākie respondenti.
Pētījums parāda, ka ES iedzīvotāji vairāk uzticas tradicionālajiem informācijas avotiem, salīdzinot ar interneta ziņām un citiem informācijas sniedzējiem tīmeklī. Visaugstākā ir uzticība televīzijai (70%) un radio (66%), drukātajiem medijiem (63%). Mazāk nekā puse aptaujāto (47%, Latvijā 52%) uzticas digitālajiem laikrakstiem un žurnāliem, daudz zemāka ir uzticība koplietošanas video izplatītājiem (27%, Latvijā 37%), sociālajiem medijiem un ziņapmaiņas lietotnēm (26%, Latvijā 39%). Jauni cilvēki vairāk nekā vidēji ES tic tīmekļa ziņu medijiem, bet šādas atšķirības nav ievērojamas, analizējot uzticības līmeni ziņām sociālajos medijos un tīmekļa ziņapmaiņas vietnēs, – tām neuzticas līdzīgs skaits visu paaudžu respondentu.
Autore ir Eiropas Komisijas Augsta līmeņa ekspertu grupas par viltus ziņām un tīmekļa dezinformāciju locekle.
1 European Commission. 5 December, 2018. Report on the implementation of the Communication ʺTackling online disinformation: a European Approachʺ.
2 Fletcher, r., Cornia, A., Graves, L., and Nielsen, R.K. February 2018. Measuring the reach of “fake news” and online disinformation in Europe. Reuter Institute of the Study of Journalism.
3 European Commission. 26 September, 2018. Code of Practice of Disinformation. Retrieved form.
4 Eurobarometer. April 2018. Fake news and disinformation online. Eurobarometer 464. Report. doi:10.2759/559993.
