Portālā jauns.lv atradu šādu padomu sievietēm, kurām neizdodas nodibināt veiksmīgas attiecības ar vīriešiem:
„Lai arī mēs nepārtraukti viļamies savos idealizētajos vīriešos, tik un tā spītīgi pieturamies pie «tumšmataina, muskuļota skaistuļa ar brūnām acīm.» Patiesībā, nemainot savu attieksmi pret vīriešiem un iedalot tos kādos konkrētos tipos, pastāv liela varbūtība tā arī palikt vienai.”
Šo likumsakarību var attiecināt ne tikai uz cilvēku attiecībām, bet arī uz sabiedrību kopumā. Vērojot pašreizējo valdības veidošanu, neatstāj sajūta, ka vēlētāju izvēle nav bijusi no tām veiksmīgākajām – Saeima ir sadrumstalota, un tajā ir iekļuvuši daži „vecie vēži”, par kuriem skaidri ir zināms, ko varam no viņiem sagaidīt, tāpēc īsti pie valdīšanas tos laist negribas. Ko varētu sagaidīt no daļas „jauno vēžu”, to savukārt pavisam nevar saprast. Tāpēc arī viņiem bail uzticēt valsts vadīšanu.
Tā nav pirmā reize, kad vērojam vēlēšanu rezultātus un nesaprotam, kā esam pie attiecīgā rezultāta tikuši un ko tagad ar to iesākt.
Vai tiešām arī vēlētāji nepārtraukti viļas savos izvēlētajos politiķos, bet tik un tā spītīgi balso par nākošo „kungu ar smuku frizūru un bagātīgākajiem solījumiem ar vai bez banāniem”? Varbūt arī vēlētājiem vajadzētu mainīt savu attieksmi pret politiķiem?
Jā! Sabiedrībai jāmaina attieksme gan pret politiķiem, gan pret politisko procesu kopumā.
Vai tas nozīmē, ka tagad ir jābalso par politiķiem ar sabužinātu matu ērkuli vai pat vispār bez matiem, jo uz dārgakmeņiem, kā zināms, sūna neaug?
Nē, kā jau jūs, iespējams, nojaušat, frizūrai nav tieša sakara ar politiķa kvalifikāciju. Protams, ja cilvēks spēj uzturēt sevi labā formā un sakopt savu ārieni, tas ir pozitīvs signāls, jo norāda, ka viņš ir disciplinēts un kārtīgs. Vēl svarīgāka ir spēja strukturēti domāt un saprotami izteikties. Ja cilvēks pats nesaprot, ko viņš runā, tad tā ir vēlētāja atbildība, turēt viņu lielgabala šāviena attālumā no vietas varā.
Pilnīgi piekrītot, ka Latvijas politikā ir pārāk liela sponsoru ietekme un ir saprotama sabiedrības vēlme atbrīvoties no sevi diskreditējušiem politiķiem, tad tomēr vēlētājiem ir jāsaprot, ka metode „izdzīt velnu ar Belcebulu” nav tā pati noderīgākā valsts attīstībai, ja nav apdomāts, ko pēc tam iesākt ar ievēlēto Belcebulu.
Mūsu lielākā problēma (neskaitot netaisnīgo partiju finansēšanas likumu, kurš ļauj vietu varā nopirkt par naudu) ir ticība, ka tieši tie ceļojošā cirkus rati ar to „Belcebulu”, kuri ieradušies šogad, būs atveduši īsto Laimes lāci, kurš beidzot iztīrīs mūsu Sūnu ciemu. Diemžēl vēlēšanas paiet un sabiedrība ir vīlusies. Kāpēc vīlusies? Jo ir ievēlēti jauni, bet nezināmi spēki, kuri vai nu ir atkarīgi no saviem sponsoriem, vai maz ko saprot no valsts vadīšanas, vai arī viņiem piemīt abi šie trūkumi.
Ja cilvēks pats nesaprot, ko viņš runā, tad tā ir vēlētāja atbildība, turēt viņu lielgabala šāviena attālumā no vietas varā.
Lai izvairītos no šādas situācijas, vēlētājiem būtu dzelžaini jāpieturas pie principa, nebalstot par nepazīstamiem un sevi nepierādījušiem politiķiem. Ja cilvēks vēlas kaut ko darīt valsts labā, tad šī vēlme viņam parādīsies daudz ātrāk nekā pusgadu pirms vēlēšanām. Viņš vispirms jau būs aktīvi darbojies savā pašvaldībā, iegūstot gan pieredzi politiskajā darbā, gan cilvēku uzticību. Tāda ir loģiskā politiķa izaugsme, nevis pēkšņa sekošana iekšējai balsij, kura čukst: „Pietiks sēdēt pie autobusa stūres vai stāvēt uz skatuves – tagad Tev ir jāsēž Saeimā un publika jāuzrunā no Saeimas tribīnes!”
Īpaši vēlos uzsvērt, ka ar „sevi pierādījušiem politiķiem” nekādā veidā nedomāju tos, kuri ir sevi pierādījuši kā neuzticami blēži. Latvijai ir nepieciešami Rietumu tipa politiķi un nevis austrumnieciski „uzpirksteņu spēlmaņi”. Arī provinciāli aprobežoti ļaudis nespēs Latviju veiksmīgi vadīt nākamajā simtgadē. Jālūkojas uz cilvēkiem, kuri izprot Rietumu demokrātijas sistēmu, orientējās Eiropas un pasaules norisēs. Tikai tādi politiķi spēs pieņemt pareizos lēmumus.
Latvijas specifika ir tā, ka mums svarīgāk ir izšķirties nevis par labējās vai kreisās ideoloģijas pārstāvjiem, bet atbalstīt pro-eiropeiskās partijas. Kremļa vērtību pārstāvji mūs vilks tikai atpakaļ vakardienā.
Izšķirošais ir sabiedrības iesaistīšanās politiskajā procesā
Tomēr sabiedrībai ir jāapzinās, ka pat vislabākais politiķis nespēs viens pats „iecelt Latviju saulītē”. Latvijā sabiedrības iesaiste politiskās partijās ir viena no zemākajām Eiropā, pat Igaunijā un Lietuvā tā ir lielāka.
Ir jāsaprot, ka partijas-viendienītes var parādīties ar apskaužamu regularitāti ik pa četriem gadiem tikai tāpēc, ka mūsu partijas pamatā interešu klubiņi, kuri bieži ir nodibināti ar vienu mērķi – nodrošināt nākošajiem četriem gadiem tās vai citas oligarhu ģimenes intereses. Posteņi un uzdevumi tiek sadalīti „klubiņa” biedru starpā, sabiedrībai atvēlot vien statista lomu – iespēju noticēt viena vai otra „klubiņa” paustajiem solījumiem.
Ja partijas kandidātus vēlēšanām izvirzītu partijas kongresā, sijājot un vētījot daudzas kandidatūras un izvēloties piemērotākās, tad būtu daudz lielāka drošība, ka Saeimā nenokļūs nejauši cilvēki, kuri nav gatavi šim darbam.
Starp citu, arī pie mums pamazām veidojas partijas ar iekšējo demokrātiju, un izskatās, ka to politisko dienaskārtību nosaka partijas biedri un nevis kādi vārdā nenosaukti ārējie spēki. Īpaši iepriecina fakts, ka tajās stājās jauni cilvēki, kas norāda, ka nākotnē politika Latvijā varētu mainīties, ka to dienaskārtību varētu noteikt sabiedrības vajadzības un nevis atsevišķu ģimeņu intereses vien.
Visām mūsu partijām ir iespējams kļūt par īstām tautas partijām un strādāt valsts, nevis atsevišķu sponsoru labā. Arī tās, kuras nav izcēlušās ar pozitīvu pienesumu šajās vēlēšanās, varētu tādā veidā kaut kad nākotnē izveidoties par vērā ņemamu un vērtīgu politisko spēku, ja spētu kļūt par daudzskaitlīgām, demokrātiskām partijām un atbrīvotos no odiozajām personībām to vadībā, ja vien sabiedrība sāks aktīvāk piedalīties politikā, tajā skaitā stājoties partijās.
Vai esam jau vairāk nekā vienu reizi Saeimā ievēlējuši tukšu solījumu bārstītājus?
Ja atbilde ir pozitīva, tad nāksies atzīt, ka pie notiekošā vainīgi ir nevis solītāji, bet gan lētticīgie vēlētāji. Tautas paruna vēsta, ka tur, kur ir aitas, rodas arī cirpēji. Mūsu vēlētājiem ir jāsāk beidzot pašiem nodarboties ar politiku, jo citādi politika turpinās „nodarboties” ar viņiem un dienaskārtību valstī joprojām noteiks „cirpēji”.
