AMATU KONKURSI
LASĪT VĒLĀK ( 3 )
VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
09. novembrī, 2018
Lasīšanai: 22 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Latvijai 100
3
154
3
154

Tas laiks, kad Latvijas zemē karoja 14 armijas

LV portālam: LU profesors Dr.hist. ĒRIKS JĒKABSONS

FOTO: Toms Grīnbergs, Latvijas Universitātes Preses centrs

Tikai pāris dienas pirms intervijas LV portālam vēsturnieka ĒRIKA JĒKABSONA rokās nonāca britu arhīvos teju gadsimtu nogūlusi radiogramma, kurā Latvijas armijas virspavēlnieks Simansons lūdz britu sabiedrotos nosūtīt Pāvelam Bermontam radio ziņu ar pamiera lūgumu par katru cenu. Varam tikai minēt, vai tad, ja sabiedrotie pirmajās bermontiādes dienās šo ziņu būtu nosūtījuši, Latvija šodien atzīmētu Rīgas atbrīvošanu no bermontiešiem 1919. gada 11. novembrī. Strādājot ārvalstu vēstures arhīvos, Latvijas Neatkarības kara pētnieks ik dienu pārliecinās par to, cik maz mums ir zināms par notikumiem Latvijas valsts veidošanās laikā. Cik nepelnīti aizmirsts ir sabiedroto atbalsts, tā radot idealizētu priekšstatu par tā saukto Brīvības cīņu gaitu. Tas traucē saskatīt kopsakarības, izprast notikumus arī mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā, pārliecināts ir Latvijas Universitātes profesors.

īsumā
  • Pilnīgi visi cīnījās par brīvību. Sākot ar Stučkas boļševikiem un beidzot ar vācbaltiešiem, tikai izpratne par to, ko katrs saprata ar brīvību, bija pilnīgi atšķirīga no tās, ko mēs šodien saprotam ar vārdiem – Brīvības cīņas.
  • Tas ir prātam neaptverami, ka mazajā Latvijas teritorijā atradās un cīņās piedalījās 14 bruņoto spēku vienības un vēl 8 citi nacionāli formējumi to 
    sastāvā, ieskaitot ķīniešus rotas Sarkanās armijas rindās.
  • Latvija, pateicoties boļševiku varas eksperimentam 1919. gadā, atradās vissmagākajā situācijā reģionā – šeit bija totāls bads un posts. Humānā situācija tolaik bija smagākā, kāda vispār jebkad šeit jaunāko laiku vēsturē ir bijusi.
  • Nacionālu apsvērumu dēļ latvieši uzsvēra, ka Ziemeļvidzemi atbrīvoja latviešu un igauņu spēki, bet tā nav taisnība! Ziemeļvidzemi atbrīvoja igauņi ar nelielu latviešu palīdzību. Tāda pat situācija ir ar poļiem un Dienvidlatgales atbrīvošanu.

Publicistikā un tautas valodā arvien vēl bieži lieto terminu – Brīvības cīņas. Kā būtu pareizāk dēvēt šo laiku?

Brīvības cīņas nav nepareizs termins, bet no mūsdienu zinātniskā viedokļa ir novecojis. Tas vien simboliski parāda to, cik ļoti daudz vēl nav izpētīts. Pat par nosaukumu nevaram vienoties. Taču pareizāk ir teikt – Neatkarības karš.

Tam procesam, kas šeit norisinājās no 1918.  līdz 1920. gadam, nebija vienota nosaukuma arī Latvijas laikā (starpkaru periodā). Brīvības cīņas bija viens no tiem, kas tautā iedzīvojās. To, starp citu, iekļāva arī Konversācijas vārdnīcā. Taču īpašu nozīmi tas ieguva jau ulmaņlaikos, kad šie notikumi zināmā mērā tika padarīti nacionāli romantiski, tāpat kā šis termins, kas ir neprecīzs kaut vai tāpēc, ka visi, kas bija iesaistīti tanī procesā, – pilnīgi visi cīnījās par brīvību. Sākot ar Stučkas boļševikiem un beidzot ar vācbaltiešiem, tikai izpratne par to, ko katrs saprata ar brīvību, bija pilnīgi atšķirīga no tās, ko mēs šodien saprotam ar vārdiem – Brīvības cīņas. Lai sagrautu ilūzijas, ka mēs zinām šo norisi, lai parādītu, cik patiesībā šis laiks ir pretrunīgs un sarežģīts, atliek pateikt, ka 1918.–1920. gadā šeit atradās 14 armijas un vēl kādi astoņi nacionālie formējumi citās vienībās, ieskaitot ķīniešu rotas Sarkanajā armijā.

Runājot par šo laiku, pārsvarā min trīs valdības – Ulmaņa, Stučkas un Niedras atbalsta spēkus, tad vēl Bermonta armiju. Ar to vien pietiek, lai radītu pilnīgu jucekli izpratnē, kas Latvijā norisinājās Neatkarības kara laikā.

Tieši tā. Tas ir prātam neaptverami, ka mazajā Latvijas teritorijā atradās un cīņās piedalījās 14 bruņoto spēku vienības – Latvijas, Padomju Latvijas, provāciskās Latvijas valdības, Krievijas Sarkanās armijas, Vācijas, Bermonta, topošās Krievijas Ziemeļrietumu armijas, vācbaltiešu vienības, kas darbības rakstura un iespaida dēļ ir iekļaujamas šajā kategorijā, Igaunijas, Polijas, Lietuvas armijas, Baltkrievijas Tautas Republikas bruņotie spēki. Minētajiem var pieskaitīt arī Lielbritānijas un Francijas karakuģus, Francijas tankus un tankistus Polijas armijā, kā arī vēl nacionālās vienības citu armiju sastāvā – somu un dāņu Igaunijas armijā, baltkrievu – Lietuvas armijā, latviešu, igauņu un ķīniešu – Sarkanajā armijā, vācbaltiešu un krievu – Latvijas Pagaidu valdības spēkos. Ja skatās arī 1917. gadu, tad jāmin vēl Krievijas armija. Viņi šeit atradās un karoja katrs par kaut ko citu. Mēģināt to saprast, kur nu vēl izstāstīt, ir teju neiespējami.

Šogad izdevāt apjomīgu grāmatu par Latvijas un ASV attiecībām no 1918. līdz 1922. gadam, kurā apkopots Vašingtonas Nacionālā arhīva un Stenforda Universitātes Hūvera institūta arhīva dokumentos atrodamais par valsts izveides laiku Latvijā. Vai, strādājot ar šiem dokumentiem, jums pašam mainījās priekšstats par Neatkarības karu? 

Protams! Arī tas vēlreiz apliecina to, ka Neatkarības karu esam maz pētījuši un ļoti daudz ko par to nezinām. Visos šo valstu arhīvos, kuru armijas šeit tolaik karoja, var meklēt un skatīties materiālus, kuri mums nav zināmi, kuri vēl mums jāatklāj un kuri apgriež visus līdzšinējos priekšstatus otrādi.

Piemēram, šobrīd strādājam pie dokumentu krājuma par britu sabiedroto karakuģu ziņojumiem par situāciju Latvijā 1919. gadā. Burtiski pirms pāris dienām atklāju faktu, ka pirmajās bermontiādes dienās, 9.–10. oktobrī, Kārlis Ulmanis un Latvijas armijas virspavēlniecība Dāvida Simansona personā, kam nebija radio iespēju, lūdzās britu virspavēlniecību nosūtīt Bermontam radio ziņu: “Lūdzam pamieru par katru cenu!” Panika bija tāda, ka Latvijas Pagaidu valdība lūdza pamieru! Taču briti šo lūgumu nemaz nenosūtīja, pamatojot, ka nevar to darīt, kamēr notiek kaujas un šaušana. Viņiem joprojām ir saglabājusies radiogramma ar Simansona lūgumu, kas mūsu oficiālajā vēsturē vispār nav zināma. Tikmēr 12. oktobrī Bermonts jau pats prasīja pamieru, uz ko Latvijas puse vairs nereaģēja, jo bija mainījusies situācija. Šādu momentu ir ārkārtīgi daudz.

Domāju, daudziem ir pārsteigums, ka arī aizokeāna arhīvos ir atrodami kaut kādi vēstures avoti par Latvijas Neatkarības kara laiku. Kas tie ir par dokumentiem?

Amerikas arhīvi ir pilni ar ziņojumiem par to, ko amerikāņi šeit redz. Ziņo gan oficiālie pārstāvji, gan palīdzības misiju, piemēram, Sarkanā Krusta, Amerikas palīdzības administrācijas, darbinieki, kuri informē ne tikai par medicīniskām lietām, sanitāro situāciju, kas bija pilnīga katastrofa – no tīfa mira vairāk, nekā krita kaujās, – bet par pilnīgi visu, ar ko tieši vai netieši šeit saskārās. Amerikāņus šeit uztvēra kā pusdievus, visi ar viņiem runāja, tai skaitā Ulmanis, Meierovics u. c. Tas viss atspoguļots šajos ziņojumos, un tas ir nenovērtējams papildu avots par mūsu vēsturē ļoti svarīgiem notikumiem, par kuriem Latvijas historiogrāfijā teju nekas nav zināms.

Vai Amerikas arhīvos ir daudz šādu dokumentu?

Milzīgs daudzums. Es ļoti daudziem esmu izgājis cauri, bet tur vēl ir daudz materiāla publikācijām.

Latviešus vienmēr interesē, kā viņus redz citi. Kā tolaik mūsu tautiešus redzēja sabiedrotie, piemēram, amerikāņi, briti?

Nereti viedoklis rodas no nezināšanas, savstarpēji ietekmējoties no ziņām, piemēram, vācu vai krievu. Tas ārzemnieku aprakstos ir manāms diezgan bieži. Par Latviju vispār bija izplatīts viedoklis, ka šeit ir absolūti lauki un latvieši ir neizglītota zemnieku tauta. Ir neizpratne – kā mēs iedomājamies pārvaldīt valsti? Kā tiks organizēta administrācija, ja latviešiem vispār nav inteliģences?

Ir daudz interesantu epizožu, piemēram, kāda amerikāņu kuģa kapteiņa teiktais “Jaunāko Ziņu” korespondentam, neslēpjot izbrīnu par to, kas šeit apsējis kuplās labības druvas, jo pēc avīžu ziņām viņš Latviju bija iedomājies kā galīgu postažu, kur drupās kauc vilki un dienas saulītē gozējas čūskas. Negatīvu iespaidu šim kapteinim radījusi cenšanās norobežoties no kaimiņiem igauņiem, kas izpaudās kā drāšu žogs Valkā. Tas esot atgādinājis Amerikas fermeru centienus nosargāt laukus no ragulopiem.

Piemēram, 1919. gada janvārī britu eskadras komandieris Aleksandrs Sinklērs bija ļoti kritisks, raksturojot iedzīvotājus kā apātiskus attieksmē pret neefektīvajām un nepieredzējušajām valdībām un tādus, kas nav gatavi demokrātijai. Raksturīgi, ka nelabvēlīgus ziņojumus rakstīja tie, kuri Latvijā iebrauca uz īsu brīdi. Diplomātu, ārstu virsnieku, kas šeit pabija ilgāk, ziņojumi par Latviju un latviešiem ar laiku kļuva pozitīvāki.

Grāmatā plašāk atspoguļots, ka ik pa laikam Amerikā starp vārdiem “latvietis” un “revolucionārs” likta teju vienādības zīme.

Kad tika dibināta Latvijas Republika, ASV dzīvoja ap 30–40 tūkstošiem latviešu, kas veidoja savā ziņā īpatnēju iedzīvotāju grupu ne tikai no nacionālā, bet arī politiskā skatpunkta. Ievērojamu daļu no viņiem veidoja kreisi noskaņoti cilvēki, kas bija ieradušies Amerikā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā, īpaši daudz pēc 1905. gada revolūcijas, bēgot no represijām cariskajā Krievijā. Jau tolaik ASV laikraksti pirmo reizi plašāk ziņoja par latviešiem kā revolucionāriem.

Liela daļa tā arī palika ieciklējusies 1905. gada uzskatos, atklāti sauca sevi par komunistiem un neizprata Latvijā notiekošo cīņu pret boļševikiem. Piemēram, Bostonas Latviešu strādnieku biedrības priekšsēdētājs Rūdolfs Zālītis Latvijas informācijas biroja vadītājam Georgam Biseniekam rakstīja, ka neizprot nostāšanos pret boļševikiem, jo latviešu nāvīgais ienaidnieks taču ir vācu muižniecība, no kuras jūga katrs latvietis gribot atsvabināties. Zālītis vairākkārt lūdza skaidrot, kāpēc latviešu valdība ieņem draudzīgāku pozīciju pret vāciešiem nekā pret boļševikiem, kas cīnoties par Latvijas neatkarību, “kāpēc latviešu valdībā tiek pielaisti vācieši un žīdi” u. tml.

Šo revolucionāro tēlu paspilgtināja 1908. gadā notikusī nežēlīgā laupīšana Bostonā kādā krogā, kur trīs latviešu anarhisti sašāva īpašnieku un vairākus apmeklētājus. Sekoja dramatiska pakaļdzīšanās ar apšaudi, kurā bija iesaistīti vairāk nekā 200 vīri, visa Bostonas policija. Šim notikumam bija plaša rezonanse presē, kur parādījās virsraksti “Latvieši. No kurienes viņi nāk?” u. tml. Uzbrukuma nežēlīgā rakstura dēļ ASV prese rakstīja par latviešiem kā par bandītiem, desperados. Šī iemesla dēļ policija pievērsa uzmanību visai latviešu kopienai kopumā, līdzīgi kā itāļu mafijas gadījumā. 1914. gadā latviešu anarhisti pat organizēja atentātu pret magnātu Džonu Rokfelleru, bet tas neizdevās, jo pašrocīgi gatavotā bumba uzsprāga sazvērnieku dzīvoklī.

Kāds bija ASV aprēķins organizēt humāno palīdzību neprognozējamiem latviešiem? Cik noprotams, tāda apjoma palīdzību, kas aptvēra ne vien pārtiku, bet arī medicīnas iekārtas visām slimnīcām u. c., Latvija no ASV puses vēlāk vairs nav pieredzējusi. Latvijā aplūkotajā laikposmā dažādās palīdzības organizācijās darbojās vairāki simti amerikāņu.

Pirmkārt, lai apturētu boļševismu. Boļševisma uzvaras gājienā Eiropā amerikāņi saskatīja risku zaudēt saikni ar savu vēsturisko dzimteni, kas tiem vienmēr bijusi svarīga. Vismaz agrāk. Tieši iedzīvotāji un viņu noskaņojums šajā cīņā bija noteicošais, valdības tika skatītas drīzāk kā līdzeklis, nevis atbalsta mērķis.

Nenoliedzami, Herbertam Hūveram [ASV Pārtikas administrācijas vadītājs 1. pasaules kara gados, no 1917. gada Amerikas palīdzības administrācijas vadītājs, vēlāk ASV prezidents] bija plāns apgādāt ar pārtiku karā cietušo Eiropu, tādējādi sagādājot arī ASV produkcijai jaunus noieta tirgus nākotnē. ASV prezidents Vudro Vilsons ne tikai piekrita plānam, bet arī pasludināja tā mērķi – apturēt boļševismu ar pārtiku. Atbalstīja jau ne tikai Latviju, bet visu Austrumeiropu un Centrāleiropu. Vienkārši Latvija un Ungārija, pateicoties boļševiku varas eksperimentam 1919. gadā, atradās vissmagākajā situācijā reģionā – šeit bija totāls bads un posts. Humānā situācija Latvijā tolaik bija smagākā, kāda vispār jebkad šeit jaunāko laiku vēsturē ir bijusi.

Kāpēc par šo palīdzību tik maz zināms? Tāpat ir maz zināms par citu nacionālo armiju, ne tikai Igaunijas, bet arī Polijas, Lietuvas u. c. ieguldījumu Latvijas neatkarības nosargāšanā, radot maldīgu priekšstatu, ka latvieši paši ar visu spēja tikt galā?

Līdzīgi kā igauņiem, lietuviešiem, poļiem, viena no mūsu nelaimēm ir tā, ka salīdzinoši labi zinām, piemēram, Francijas, Vācijas vēsturi, bet neko daudz nezinām par savu kaimiņu vēsturi. Mēs ļoti bieži uz savu vēsturi skatāmies tā, it kā tā būtu tādā kā rāmī, kuru ierobežo šodienas vai 1930. gada administratīvās robežas. Šādi raugoties, ir neiespējami saprast, kas notika Neatkarības karā Latvijā. Kāpēc lietuvieši nekaroja ar Bermontu un koķetēja ar viņu? Kāpēc igauņi pieļāva savā teritorijā balto spēkus, kas bija absolūti naidīgi gan Igaunijas, gan Latvijas neatkarībai? Kāpēc pēdējo kaujas pavēli Latvijas armijai 1920. gada 2. septembrī izdeva uzbrukumam lietuviešiem Subatē? To un citus notikumus ir grūti saprast, ja skatāmies šauri.

Visā Centrāleiropā un Austrumeiropā, izveidojoties jaunām nacionālām valstīm, jaunām robežām, radās neskaitāmi etniski konflikti par teritoriju dalīšanu. Iedomājieties, gadsimtiem ir bijusi viena teritorija, kur dažādas tautības ir dzīvojušas blakus, bet tagad pēkšņi tiek novilktas robežas. Tas viss bija cēlonis asiem konfliktiem. Polija ir viens no spilgtākajiem piemēriem, jo karoja ar visiem – čehiem, slovākiem, lietuviešiem, vāciešiem, krieviem, ukraiņiem. Domstarpības poļiem bija arī ar latviešiem par teritoriju aiz Daugavpils – Ilūkstes apriņķī.

Runāt par cittautiešu atbalstu nebija labais tonis jau uzreiz pēc kara beigām, tā savā ziņā izdzēšot no kolektīvās apziņas vienu būtisku uzvaras priekšnoteikumu cīņā pret pārspēku – sabiedrotie.

Par atbalstu negribējās runāt arī tīri patriotisku, nacionālu iemeslu dēļ. Bīdīja priekšplānā sevi. Piemēram, uzsvēra, ka Ziemeļvidzemi atbrīvoja latviešu un igauņu spēki, bet tā nav taisnība! Ziemeļvidzemi atbrīvoja igauņi ar nelielu latviešu palīdzību. Tāda pat situācija bija ar poļiem un Dienvidlatgales atbrīvošanu.

No otras puses, kā to visu izstāstīt? Piemēram, minēto Ilūkstes apriņķi sev gribēja arī lietuvieši. Būtībā izveidojās situācija, ka 1920. gadā poļi kāvās ar lietuviešiem Latvijas teritorijā. Turklāt lietuvieši, karojot par šīm teritorijām, nekaroja, lai palīdzētu Latvijai, – viņi tās uzskatīja par savējām. Pirms tam 1919. gada augustā tur notika milzīgas kaujas, kur no vienas puses karoja “nepareizie” lietuvieši un poļi (nepareizie tāpēc, ka šīs teritorijas grib sev), bet no otras puses – “nepareizie” igauņi un latviešu strēlnieki Sarkanajā armijā. Tas bija savstarpējs slaktiņš, vienam otru nepārtraukti atsitot, desmitiem reižu mainot teritoriju piederību. Piemēram, Kalkūnes stacija daudzas reizes pārgāja no vienām rokām otrās un pēc tam trešajās. Viens pats poļu kājnieku pulks zaudēja ap trīs simtiem karavīru. Poļiem izdevās uzvarēt šo kauju un ieņemt tagadējo Grīvas cietumu Daugavpils teritorijā (toreiz – Daugavpils cietokšņa priekštilta nocietinājumu forts), tikai iesaistot sava pirmā tanku pulka rotu, kurā atradās franču tanki ar visām franču apkalpēm.

Izrādās, Latvijā Neatkarības cīņu laikā notika karadarbība ar tankiem. Pieļauju, nav daudzu, kas par to būtu vispār dzirdējuši.

Vienīgā kauja ar tanku iesaistīšanos visā reģionā notika tieši Latvijā, taču par to neviens nerunāja, jo nav labi runāt par cīņām, kurās Latvijas armija vispār nepiedalījās. Vēl ļaunāk – par svešu armiju cīņām uz Latvijas zemes par teritorijām, lai tās paņemtu sev, nevis lai atdotu Latvijai. Kritušo bija simtiem. Tāpēc nebija pieklājīgi pat pieminēt šo kauju, par kuru neko daudz vairāk arī nemaz nezinām. Tikmēr varēja droši domāt, ka lielākā bija Cēsu kauja, kurā krita 11 latvieši.

Lai gan savstarpēji bija konflikti gan ar igauņiem, gan lietuviešiem, tāpat poļiem, kas lika izšķirošos brīžos mesties palīgā?

Situācija bija ļoti vienkārša – cik ilgi noturētos Igaunija, ja Latvija nebūtu neatkarīga? Cik ilgi noturētos Lietuva, ja Latvija nonāktu Padomju Krievijas varā? Tas būtu mēnešu jautājums. Tā arī ir atbilde, vai Latvija varēja izcīnīt brīvību viena pati. Protams, ka nevarēja. Tas bija kopīgs process visā Centrāleiropā un Austrumeiropā pēc 1. pasaules kara, kurā Latvijas ceļš uz valstiskumu organiski iekļāvās. To pašu var teikt arī par somiem, poļiem. Nevienai no šīm tautām nebija lielas izredzes kļūt neatkarīgām, ja nebūtu šo kopīgo procesu.

Tas, ka šodien ir izplatīts uzskats, ka Latvijai nevajag sabiedrotos, ka Latvija varētu būt neitrāla, daļēji ir arī sekas tam, kā mums tiek mācīta vēsture – ka latviešu vēsture apstājas pie valsts administratīvās robežas. Skolēniem vēsturi liek iekalt, iezubrīt, taču Neatkarības karu nevar tā iemācīties saprast. Tā vēsturi var iemācīties ienīst un aizmirst. Izprast šos notikumus var, tikai skatoties visu reģionu kopumā. Tikai tad var saprast, kas, piemēram, bija Bermonts. Kādi bija viņa motīvi? Saskatīt līdzības ar šodienu.

Diemžēl arī tos laikus piedzīvojušajiem ar savu dzīves pieredzi neizdevās izveidot noturīgu Baltijas savienību, kas bija, piemēram, Z. Meierovica sapnis, iekļaujot pat Poliju, Somiju, un 1940. gadā milzīga pārspēka priekšā palikām vieni.

Skatoties plašāk, vēsture ir viens no veidiem, kā saprast mūsdienu politikas procesus, prognozēt iespējamos nākotnes scenārijus. To vairāk vai mazāk zina visi. Paskatīsimies tikai nedaudz vēlāku periodu – 20. gadus – kādas bija Latvijas attiecības ar Padomju Krieviju? Kāda bija Padomju Krievijas ārlietu politika, atbalstot kominternes graujošo darbību kaimiņvalstīs, šķeļot iespējamās valstu savienības utt.? Lietuva ir labs piemērs, kas, sākot no Neatkarības kara, bija tendēta vairāk sadarboties ar Vāciju un Padomju Krieviju, jo bija ieinteresēta cīņā ar Poliju. Kas no tā iznāca? Nekas! Viņus izmantoja.

Runājot par Baltijas vienotību: vai tā šodien ir izdevusies labāka? Tā joprojām nav tik cieša, kā gribētos. Sākot ar atšķirībām pilsonības politikā 90. gados, beidzot ar militāro politiku šodien. Lietuvieši sadarbojas ar poļiem, ukraiņiem, latvieši to nedara. Arī attieksmē pret Ukrainas notikumiem ir redzamas atšķirības. Esam gļēvāki, atkarīgāki no Krievijas, iekšējā situācija ir nestabilāka. Ir saskatāms daudz līdzību ar situāciju 20. gados, kad Krievijai kā PSRS mantiniecei izdevās graut vienotību.

Saprotu, ka nezināmā par Neatkarības karu ir daudz, bet vai varat izcelt tēmas, kuras, jūsuprāt, būtu svarīgi turpmākajos gados pētīt dziļāk?

Noteikti būtu vērts pētīt vācbaltiešu faktoru. Kāda bija viņu motivācija cīnīties par Latvijas neatkarību? 30. gados viņus attēloja kā nezvērus, asinssūcējus. Varēja jau arī viņus saprast – iedomājieties, viņiem atņēma dzimtu muižas un īpašumus. Viņu uztverē tas bija absolūti netaisnīgi.

Vēsturiski vācbaltiešu devums Neatkarības karā nav ticis novērtēts. Nerunāsim par laiku, kad viņi cīnījās pret Ulmaņa valdību Cēsu kaujās. Taču pēc tam, kad Baltijas landesvēru reformēja un iekļāva Latvijas armijā, amerikāņi un briti ziņoja, ka tā bija kaujasspēju ziņā vislabāk sagatavotā Latvijas armijas daļa. Tās tas tiešām bija – vācbaltieši bija izglītotākā, vismotivētākā karaspēka daļa cīņā pret boļševikiem. Ja latviešiem otrā pusē varēja karot brālis, vācbaltiešiem Latgales frontē visi pretinieki kā viens bija absolūti ienaidnieki. Viņu devums bija milzīgs. Taču, pateicoties starpkaru periodam, kad par vācbaltiešiem varēja runāt tikai sliktu vai neko, viņi no mūsu atmiņas ir ārā. Arī Bermonta arhīvs līdz galam nav izpētīts.

Kur tas atrodas?

Daļēji tepat Latvijā, daļēji Vācijā, daļēji arī Amerikā, piemēram, Hūvera institūtā. Bermonts nomira 1973. gadā Ņujorkā.

Saprotu, ka īsā sarunā var ieskicēt tikai Neatkarības kara sarežģītību. Bet kā šajā haosā bija iespējams izveidot valsti – bez sakariem, bez līdzekļiem, ar 14 svešzemju armijām līdzās, tomēr ir grūti aptvert.

Tāpēc jau tas ir liels sasniegums. Neatkarības karu caurvija motīvs, ka tauta pakāpeniski pārliecinās, ka vienīgais pozitīvais iznākums ir tieši nacionāla valsts – Latvija. Cīņā par Latvijas neatkarību pakāpeniski iesaistījās lielākā tautas daļa, ieskaitot sievietes un bērnus, – vēl viena tēma, kurā ir daudz nezināmā un noklusētas varonības.

Labs saturs
154
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU