NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TIEŠRAIDE

Grāmatas “Tiesas un mediju komunikācija. Sabiedriskā viedokļa un mediju ietekme uz taisnīgu tiesu” atvēršana. Skatīties

TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
10. jūlijā, 2019
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Latvijai 100
4
4

Latvijas armijas dzimšanas diena – 10. jūlijā

Latvijas bruņoto spēku vadība pieņem parādi Rīgā 1919. gada 6. jūlijā. Pirmajā rindā no kreisās: pulkvedis Jorģis Zemitāns (Ziemeļlatvijas brigādes komandieris), pulkvedis Jānis Balodis (Dienvidlatvijas brigādes komandieris), pulkvedis–leitnants Eduards Kalniņš (Ziemeļlatvijas brigādes komandiera vietnieks).

FOTO: Latvijas Nacionālā vēstures muzeja arhīvs

Šogad aprit 100 gadi, kopš 1919. gada 10. jūlijā oficiāli tika izveidota Latvijas armija, apvienojot Atsevišķo latviešu jeb Dienvidlatvijas brigādi ar Ziemeļlatvijas brigādi. Latvijas militāri politiskās situācijas dēļ abi spēki veidojās atšķirīgos apstākļos un tikai pēc lielinieku padzīšanas no Rīgas un vācu spēku sakāves Cēsu kaujās tika pakļauti vienotai organizācijas struktūrai ģenerāļa Dāvida Sīmansona vadībā.

īsumā
  • 1919. gada 3.  janvārī tika dibināts Latviešu atsevišķais bataljons (vēlāk brigāde) Oskara Kalpaka vadībā, kas kopā ar vācu landesvēra vienībām cīnījās pret lieliniekiem Kurzemē. Pēc Kalpaka krišanas tā nonāca pulkveža Jāņa Baloža vadībā.
  • Latviešu karavīru vienības Igaunijā sāka formēties februārī un 31. martā pulkveža Jorģa Zemitāna vadībā apvienojās Ziemeļlatvijas brigādē, un kopā ar igauņu spēkiem cīnījās pret lieliniekiem Ziemeļvidzemē. 
  • T.s. “ziemeļnieki” un “dienvidnieki” sāka atbrīvot Latviju no divām pusēm – no Ziemeļvidzemes un Liepājas–Rīgas virzienā, kur sastapās 6. jūlijā.
  • Latvijas armiju izveidoja 1919. gada 10. jūlijā, apvienojot Latviešu Atsevišķo brigādi un Ziemeļlatvijas brigādi.

Latviešu atsevišķā brigāde Kurzemē

Pēc tam, kad 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta neatkarīga Latvijas Republika, sāka veidoties arī nelielas Kārļa Ulmaņa vadītajai Pagaidu valdībai uzticīgas karaspēka vienības. Taču straujais padomju Sarkanās armijas iebrukums Latvijā lika steigā saformētajām un nepilnīgi apbruņotajām Latvijas Pagaidu valdības vienībām atkāpties uz Kurzemi. Nepilnu divu mēnešu laikā lielinieku kontrolē nonāca lielākā daļa Latvijas teritorijas, izņemot Liepājas apkārtni, kur patvērās arī pati Pagaidu valdība. Tā kopā ar sev lojāliem spēkiem un tobrīd vēl sabiedroto vācu karaspēku nostiprinājās Ventas upes kreisajā krastā.

Pēc Latvijas Pagaidu valdības aizbraukšanas no Rīgas 1919. gada 3. janvāra agrā rītā Oskars Kalpaks kopā ar valdībai uzticīgiem karavīriem devās uz Jelgavu, kur 5. janvārī izdeva pavēli Nr.1, apvienojot sev pakļautās vienības Latviešu atsevišķajā bataljonā (vēlāk Latviešu atsevišķā brigāde).  

16. janvārī Lielaucē notika pirmā kauja starp O. Kalpaka komandēto Latviešu atsevišķo bataljonu un lieliniekiem. Latviešu karavīri kopā ar landesvēra vācu vienībām sīvi pretojās, un pēc lielinieku padzīšanas no Skrundas 1919. gada 29. janvārī sākās Kurzemes atbrīvošana. Dienu iepriekš, 28. februārī, O. Kalpaku paaugstināja par pulkvedi. Viņa komandētais bataljons pieauga gan skaitliskā, gan kaujas spēju ziņā. Taču nejaušā apšaudē starp latviešu rotām un vācu bataljonu 6. martā  Kalpaks guva nāvējošus ievainojumus. Par bataljona komandieri tika iecelts Jānis Balodis, kurš par nopelniem uzvarētās kaujās no Saldus līdz Rīgai tika paaugstināts par pulkvedi.

Marta beigās pulkveža Baloža brigāde uzbrukuma gaitā bija sasniegusi Lielupes līniju un gaidīja pavēli uzbrukuma turpināšanai Rīgas virzienā. Galvaspilsēta Rīga no lieliniekiem tika atbrīvota 22. maijā. Baloža brigāde, iedzīvotāju jūsmīgi sagaidīta, Rīgā ienāca 23. maijā.

Ziemeļlatvijas brigāde Vidzemē

Kamēr Latviešu atsevišķā brigāde cīnījās Kurzemē, uz Tallinu devās Latviešu Pagaidu valdības militārais pārstāvis kapteinis (vēlāk pulkvedis) Jorģis Zemitāns. Ar Latvijas konsula Tallinā Jāņa Ramaņa atbalstu 20. janvārī J. Zemitāns, Igaunijas valsts vadītājs Konstantīns Pets un Igaunijas armijas komandieris ģenerālis Johans Laidoners parakstīja vienošanos par latviešu militāro vienību formēšanu Igaunijā kopīgai cīņai pret Sarkano armiju.

Latviešu karavīru vienības Igaunijā sāka formēties februārī. 31. martā tās pulkveža J. Zemitāna vadībā apvienojās Ziemeļlatvijas brigādē un kopā ar igauņu spēkiem cīnījās pret lieliniekiem Ziemeļvidzemē. 

Situācija mainījās pēc Rīgas atbrīvošanas 22. maijā. Līdzšinējie sabiedrotie pret lieliniekiem – vācu spēki – centās nostiprināt savu kontroli un devās uz ziemeļiem, lai ieņemtu Vidzemes daļu, un 6. jūnijā uzbruka latviešu un igauņu spēkiem pie Cēsīm.

Latviešu vienību tikšanās Rīgā

Pēc Cēsu kaujām, kurās Ziemeļlatvijas brigāde kopā ar igauņiem pilnībā sakāva vācbaltiešu landesvēru un vācu dzelzsdivīziju (līdz ar to pieliekot punktu arī provāciskās Andrieva Niedras valdības darbībai), 3. jūlijā tika noslēgts Strazdumuižas pamiers.

Ziemeļlatvijas brigāde, pulkvedim J. Zemitānam baltā zirgā jājot pa priekšu un karavīriem nesot karogus, iesoļoja Rīgā 6. jūlijā, kur viņus jau sagaidīja "dienvidnieki". Piedaloties sajūsminātām “ļaužu masām”, vietā, kur tagad atrodas Brīvības piemineklis, notika latviešu karaspēka parāde, ko pieņēma abu brigāžu komandieri – pulkveži J. Balodis un J. Zemitāns –, piedaloties Cēsu pulka komandierim pulkvedim K. Berķim, Ziemeļlatvijas štāba priekšniekam Ed. Kalniņam u. c. (skat. attēlu).

8. jūlijā no Liepājas ar kuģi “Saratov” galvaspilsētā atgriezās K. Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība, kas nekavējoties ķērās klāt pie latviešu bruņoto spēku apvienošanas. 

Vienotas Latvijas armijas izveide

Pēc vācu spēku sakaušanas katrā latviešu brigādē bija ap 10 tūkstoš karavīru. Labākai bruņoto spēku funkcionēšanai bija nepieciešams apvienot šos divus latviešu bruņoto spēku kodolus vienā Latvijas armijā.

Tas nebija vienkāršs uzdevums, ņemot vērā, cik atšķirīgos militāri politiskos apstākļos abas grupas bija izveidojušās. Taču vispirms bija nepieciešams pieņemt izšķirīgu lēmumu, kurš būs jaunās armijas virspavēlnieks. Abu brigāžu vadītāju pulkveža Baloža un pulkveža Zemitāna starpā valdīja domstarpības par to, kuram no abiem pienāktos augstāks amats un kurš kuram pakļautos. Bija skaidrs – lai izvairītos no nevajadzīgām papildu konfliktsituācijām, nevienu no viņiem par armijas virspavēlnieku izvēlēties nevarēja.

1919. gada 10. jūlijā Rīgā sanāca kārtējā Ministru kabineta sēde, kurā pēc apsardzības ministra Jāņa Zālīša priekšlikuma par Latvijas armijas virspavēlnieku iecēla ģenerāli Dāvidu Sīmansonu, kā arī tika izteikta pateicība pulkvežiem Balodim un Zemitānam par viņu pašaizliedzīgo darbību cīņā par Latvijas valsts ideju un neatkarību.1

Ģenerālis Dāvids Sīmansons.

Šim lēmumam sekoja jaunieceltā Latvijas armijas virspavēlnieka Sīmansona pavēle Nr. 1: “Uz pagaidu valdības pavēli no 10.07.1919. esmu iecelts par Latvijas armijas virspavēlnieku, pie kura dienesta pienākuma izpildīšanas, sākot ar šo dienu, esmu stājies. Armijas virspavēlnieks, ģenerālis Sīmansons.” Dažas dienas vēlāk Sīmansonam uzticēja arī apsardzības ministra pienākumus otrajā K. Ulmaņa Pagaidu valdībā.

Ģenerāli Sīmansonu vēstures literatūrā sauc par kompromisa figūru. 60 gadus vecais vīrs bija pieredzējis Krievijas cara armijas komandieris, kas sava dienesta gaitas bija beidzis 1917. gada oktobrī. Vecuma dēļ viņš vairs nebija aktīvam dienestam piemērots un veselības dēļ 1919. gada 16. oktobrī no Latvijas armijas virspavēlnieka amata atteicās.

Savās atmiņās par D. Sīmansonu pulkvedis Aleksandrs Plensners rakstīja: “Domāju, vairumam citu latviešu karavīru viņš bija pilnīgi nepazīstams. [..] Kad es viņu, atgriezies Rīgā, sastapu jau arī kā apsardzības ministru un armijas virspavēlnieku, vēroju viņu, protams, ar lielu interesi. Sākumā domāju – [..], ka būs grūti ar viņu latviski sarunāties. Gluži tā nebija. Nezinu, cik tas viņam bija viegli vai grūti, bet latviski teikto viņš, uzmanīgi klausoties, redzami saprata un visu arī latviski atbildēja vienkāršos teikumos, bez manāma krievu ārdu iejaukuma vismaz tanīs pāris teikumos, ko man nācās ar viņu pārmīt. Viņam jau bija apaļi 60 gadi, manā toreizējā uztverē pamatīgs vecums, bet daudz to nevarēja just. Man likās, viņš labi reprezentēja krievu ierindas ģenerāļa tipu. Ar zobena jostu virs manāmā vēderiņa. Tomēr uzmanīgs un laipns pret cilvēkiem, vienalga, kas tie būtu [..] Man palika no viņa labs iespaids. Protams, ka viņš bija ienācis pavisam citā gaisotnē un pavisam citādā karaspēkā, nekā darbojies līdz šim. No agrākā viedokļa viņš tagad bija kļuvis par dumpinieku komandieri.”2

Brigāžu pārveide divīzijās

“Ģenerāļa uzdevums nebija viegls – no ārkārtīgi dažādām, daudzveidīgām, dažos gadījumos no disciplīnas viedokļa grūti vadāmām dažādas uzbūves un lieluma vienībām bija jāizveido vienots, kaujasspējīgs organisms, kāds jaunajai valstij bija ļoti nepieciešams,” uzsver vēsturnieks Ēriks Jēkabsons.

Abām brigādēm bija raksturīgs mazliet citāds kontingents un tradīcijas, kas bija manāmas arī karavīru ārējā izskatā. Atšķirīga bija apgādes un operatīvā pakļautība: J. Baloža brigāde bija landesvēra virsštāba, bet Ziemeļlatvijas brigāde – Igaunijas armijas virspavēlniecības operatīvajā pakļautībā. Arī organizatoriski brigādes bija veidotas pēc dažādiem principiem: Ziemeļlatvijas brigādē bija ieviesta pulku organizācija, bet Dienvidlatvijas brigādē ietilpa atsevišķi bataljoni, tāpēc, tām apvienojoties, bija nepieciešams ievest vienādu struktūru.

Ģenerālis Sīmansons izveidoja armijas virspavēlnieka štābu ar štāba priekšnieku un visām nepieciešamajām nodaļām, kuras organizēja ikdienas darbu, izlūkošanu un operācijas. Par pamatu armijas struktūras izveidē tika izvēlētas divīzijas, pulki un bataljoni.

Divīzijām tika doti Latvijas novadu nosaukumi, tā iemūžinot Latvijas nacionālās vērtības armijā. 15. jūlijā pēc armijas virspavēlnieka pavēles tika saformētas trīs divīzijas ar 3 kājnieku un 1 artilērijas pulku, 1 eskadronu un 1 inženieru rotu katrā.3 Tā Dienvidlatvijas brigāde pārformējās par Kurzemes divīziju pulkveža Baloža vadībā, bet Ziemeļlatvijas brigāde par Vidzemes divīziju pulkveža Zemitāna vadībā. Savukārt Latgales divīzijā pulkveža Berķa vadībā tika iekļauti kadri no jauniem saformētiem atsevišķiem bataljoniem (1920. gada sākumā tika izveidota arī Zemgales divīzija pulkveža Dankera vadībā).

Savukārt pulkiem tika doti Latvijas pilsētu vārdi, kas ne vienmēr sakrita ar pulka novietojumu, bet no šīm pilsētām nāca karoga dāvinājumi. Veidojot armijas pulkus, par bāzi tika ņemts kāds konkrētais bataljons, papildināts un apvienots, negraujot tās saites, kas bija izveidojušās kaujās, atstājot "ziemeļniekus" un "dienvidniekus" dienēt kopā.4

Jau pēc dažiem mēnešiem vienotajai Latvijas armijai bija jāstājas pretī diviem ienaidniekiem – Sarkanajai armijai Latgales frontē un Pāvela Bermonta vadītās Rietumu brīvprātīgo armijas uzbrukumam Rīgai.

1 1918.–1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās. Rīga : Latvijas Vēstnesis, 2013, 328. lpp.

2 Plensners, A. Pret vētrām un negaisiem. Atmiņas. Grāmatu Draugs, 1982, 76.–78. lpp.

3 Mūsu armija. Tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos. Red. ģen. Aleksandrs Kalējs un plkv. ltn. Aleksandrs Plensners. 1929, 104. lpp.

4 Ekmane, B. 10. jūlijs – Latvijas armijas dzimšanas diena. Sargs.lv, 05.07.2012.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU