NORISES
>
Notikumi, problēmas, aktuālas tēmas
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
21. jūnijā, 2019
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Tuvplānā
TĒMA: Valsts vērtības
1
14
1
14

Cēsu kauju simtgade – nozīme un atceres svinības

Rekonstruētā vēsturiskā Igaunijas bruņuvilciena “Brīvība” ierašanās Cēsu dzelzceļa stacijā.

FOTO: Normunds Kažoks, Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades birojs

Pirms simts gadiem gūtajai uzvarai Cēsu kaujās bija lemts kļūt par pagrieziena punktu latviešu un igauņu cīņā par savas valsts neatkarību. Šī uzvara pārvilka svītru Andrieva Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Tā vietā savu darbību Liepājā atjaunoja Kārļa Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdība. Sestdien, 22. jūnijā, ar daudzpusīgu programmu, klātesot Latvijas un Igaunijas Valsts prezidentiem, Cēsīs tiks atzīmēta uzvaras dienas simtgade.

īsumā
  • Igaunijas armijas un latviešu pulkveža Jorģa Zemitāna komandētās Ziemeļlatvijas brigādes uzvara Cēsu kaujās 1919. gada 22. un 23. jūnijā bija pavērsiena punkts politiskajos notikumos.
  • Pēc tam, kad A. Niedras valdībai bija zudis vienīgais nopietnais balsts – bruņotie spēki, t. i., dzelzsdivīzija un landesvēra vienības, – tā nolika savas pilnvaras. 
  • Cēsu kaujās igauņi zaudēja 110 kritušos un 405 ievainotos vai bez vēsts pazudušos, savukārt Ziemeļlatvijas brigāde – 13 kritušos un 43 ievainotos.

Kad 1918. gada 18. novembrī svinīgā Tautas padomes sēdē tika pasludināta Latvijas neatkarība, idejai par brīvu un demokrātisku Latvijas Republiku bija gan ārēji, gan iekšēji ienaidnieki. Tāpēc gatavība veidot savu valsti Latvijas tautai bija jāpierāda un jāizcīna uzvara Latvijas Neatkarības karā, kas noslēdzās 1920. gada 11. augustā, parakstot miera līgumu ar Padomju Krieviju.

Cēsu kauju norise

Lielinieki bija kopīgs ienaidnieks, pret kuru līdz 1919. gada jūnija sākumam cīnījās gan Ziemeļlatvijas brigāde, igauņu karaspēks, Baltijas landesvērs, tā sastāvā ietilpstošā Atsevišķā latviešu brigāde, gan vācu karavīru vienības Latvijā. Taču pēc Rīgas atbrīvošanas no lieliniekiem 1919. gada 22. maijā  daļa vācu spēku devās uz ziemeļiem, lai ieņemtu Vidzemes daļu, ko jau kontrolēja latvieši un igauņi.

Tas bija ģenerāļa Rīdigera fon der Golca un viņu atbalstītāju mēģinājums vērsties pret karaspēku, kas bija saglabājis uzticību Kārļa Ulmaņa vadītajai Latvijas Pagaidu valdībai, kura tobrīd atradās britu flotes aizsardzībā uz kuģa “Saratov” Liepājā. Fon der Golca mērķis bija piespiest sabiedrotos atzīt provācisko Andrieva Niedras valdību.1

Tobrīd Igaunijas armijas vienības un pulkveža Jorģa Zemitāna komandētā Ziemeļlatvijas brigāde vēl nezināja, ka no Rīgas viņu aizmugurē virzās spēcīgas landesvēra kolonnas, tāpēc turpināja Vidzemes atbrīvošanu no lieliniekiem un 1. jūnijā iegāja Cēsīs.

Kā raksta vēsturnieks Jānis Šiliņš2, par spīti pārtikas, bruņojuma un apģērba trūkumam, latvieši un igauņi turpināja raidīt spēkus pa pēdām bēgošajiem “sarkanajiem”, tikmēr Cēsīs steidzīgi sāka formēt jaunas vienības, no kurām slavenākā bija Cēsu pulka Skolnieku rota.

J. Šiliņš norāda, ka latviešu puse Cēsis uzskatīja par dziļu aizmuguri un to izvēlējās par tālāko operācijas bāzi pret Sarkano armiju. Vāciešu virzība uz Cēsīm esot bijis pārsteigums, un Ziemeļlatvijas brigādes pārstāvji vāciešiem pat norādīja, kur atrodas “sarkanie” un kurā virzienā jādodas, ja viņi vēlētos tik tiešām tos vajāt.

4. jūnijā abas puses apmainījās ultimātiem. Latviešu un igauņu puse pieprasīja landesvēram atkāpties līdz Siguldai, turpretī landesvērs – igauņiem un latviešiem atkāpties līdz Igaunijas robežām un atzīt A. Niedras valdību.

Vāciešu prasības bija neizpildāmas. Pirmkārt, tādēļ, ka Vidzemes austrumu daļā vēl atradās Sarkanā armija. Tā 4. jūnija vakarā landesvēra virspavēlnieks Alfrēds Flečers apstiprināja Cēsu ieņemšanas operācijas plānu. Tomēr igauņu bruņuvilciena parādīšanās Cēsīs un pēc tam pie Amatas tilta lika vāciešiem sakopot prāvākus spēkus pilsētas ieņemšanai. Vācu uzbrukums aizkavējās un sākās 6. jūnijā plkst. 3.00 naktī pret Līvu pagastā novietotajām tikko kā saformētajām 2. Cēsu kājnieku pulka vienībām. Vienu pulka rotu veidoja 108 Valmieras un Cēsu skolu vecāko klašu skolnieki.

Lai gan latviešu spēki bija lielāki, nekā vācieši bija gaidījuši (gandrīz 900 karavīru) un tos atbalstīja igauņu bruņuvilciens ar savu artilērijas uguni, latviešu karavīri bija vāji apmācīti un vāji bruņoti. Pēc vairāku stundu izmisīgas pretošanās pēcpusdienā 2. Cēsu kājnieku pulka komandieris pulkvedis-leitnants Krišjānis Berķis deva pavēli atstāt Cēsis, lai nenonāktu ielenkumā.

Konfliktu mēģināja atrisināt sabiedrotie. Pēc viņu priekšlikuma 10. jūnijā tika noslēgts pamiers līdz 19. jūnija rītam. Sarunās Cēsīs piedalījās ASV, Lielbritānijas un Francijas pārstāvji, Baltijas landesvēra komandieris majors A. Flečers, kā arī Igaunijas armijas, K. Ulmaņa valdības un A. Niedras valdības pārstāvji. Vācu spēki atteicās pakļauties rīkojumam atvilkt spēku no Cēsīm un 19. jūnijā atsāka uzbrukumu Limbažu virzienā. Pēc divām dienām vāciešiem izdevās pārraut frontes līniju starp 2. Cēsu kājnieku pulku un 3. igauņu kājnieku pulku. Kritiskajā brīdī kaujā iesaistījās igauņu papildspēki un landesvēra uzbrukumu izdevās apturēt.

Izšķirošās kaujas

Izšķirošās kaujas norisinājās Limbažu, Straupes, Cēsu un Raunas rajonā. 22. jūnijā igauņu un latviešu spēki pārgāja pretuzbrukumā un landesvēristi, ciešot lielus zaudējumus, atkāpās. 23. jūnija rītā 2. Cēsu kājnieku pulka un 6. igauņu kājnieku pulka vienības atbrīvoja Cēsis. Turpmākajās dienās landesvēristi tika padzīti no Siguldas un Inčukalna un bija spiesti atkāpties līdz Juglas upei. Jūlija pirmajās dienās igauņu un latviešu spēki jau atradās Rīgas pievārtē.

Izdevumā “Aizsargs” 1934. gadā3 publicētajā sarunā pulkvedis K. Berķis atminējās interesantu epizodi, kas, viņaprāt, iespaidoja Cēsu kauju iznākumu:

“Trīs reizes uzbrukumu atsitām, bet tad fronti pārrāva. Ar štābu pārcēlos uz Jaunzemju mājām. Savām daļām devu rīkojumu fronti izvirzīt paralēli dzelzceļa līnijai. Ziņas nāca viena par otru uztraucošākas. Uz Mūrmuižas ceļa esot redzēta jau vesela ienaidnieku kolonna. Mūrmuiža bija mums dziļi aizmugurē, bet nolēmām palikt turpat. Tā bija drudžaina nakts. Vāji bija mūsu sakaru spēki. Naktī ieradās sakaru priekšnieks ar diviem telefonu aparātiem. Izvelkot vadus uz atsevišķām daļām, sakarnieki krita ienaidnieku gūstā. Par laimi, vienam no tiem izdevās izbēgt un paziņot man, ka telefona otrā galā ir pieslēdzies ienaidnieks. [..] Drīz vien jau manījām, ka ienaidnieka rīcībā ir ložmetējs un Jaunzemu koka mājā palika bīstami. Nācās to atstāt un ar visu telefona aparātu pārcelties aiz mājas – ielejā. Te nodomāju izmēģināt mazu viltību. Steidzīgi piesaucu pie aparāta bataljona komandieri. (Skaidri zināju, ka mūs noklausīsies vācieši.) Iekliedzu trubiņā: “Fronte pārrauta, bet stāvoklis nav kritisks. Mūsējie apiet ienaidnieka kreiso spārnu un no Valmieras nāk mums lieli pastiprinājumi. Pēc pāris stundām tie būs klāt un varēsim dot izšķirošo triecienu.” Noliku stobriņu un gaidīju, kas notiks tālāk. [..] Izrādījās, ka vācieši sarunu bija noturējuši par nopietnu un viss vācu eskadrons, ar kuru biju savienojies, [..] sacēla paniku un sāka atkāpties. Tas iespaidoja prāvu vācu frontes daļu. Ka šis gadījums nav izdomāts, apliecina arī fon der Golcs savos memuāros, pieminot, ka vācieši no Cēsīm atkāpušies tikai tāpēc, ka naktī kāds eskadrons sacēlis paniku.”

“No pilnīgas sagrāves vācu vienības izglāba sabiedrotie, kuri nebija zaudējuši cerību izmantot šos spēkus cīņā pret lieliniekiem,” raksta vēsturnieks Valters Ščerbinskis. Tā 1919. gada 3. jūlijā Strazdumuižā starp Igaunijas armijas un sabiedroto pārstāvjiem, no vienas puses, un Baltijas landesvēru un dzelzsdivīziju, no otras puses, tika noslēgts pamiers, kā rezultātā Vācijai vajadzēja izvest no Latvijas savas atlikušās karaspēka daļas, bet landesvērs nonāca sabiedroto pārstāvja britu virsnieka pulkveža Harolda Aleksandera pakļautībā un tika iekļauts Latvijas armijā kā 13. Tukuma kājnieku pulks.”4

Reformētās landesvēra vienības vēlāk kļuva par kaujas spēju ziņā vislabāk sagatavotajām, izglītotākajām un motivētākajām Latvijas armijas daļām cīņā pret boļševikiem. “Ja latviešiem otrā pusē varēja karot brālis, vācbaltiešiem Latgales frontē visi pretinieki kā viens bija absolūti ienaidnieki. Viņu devums bija milzīgs,” intervijā par Neatkarības karu “Tas laiks, kad Latvijas zemē karoja 14 armijas” norādījis vēsturnieks Ēriks Jēkabsons. Šī ir tikai viena no daudzām epizodēm, kas apliecina Neatkarības kara notikumu un tā dalībnieku motivācijas sarežģītību.  

Pavērsiens politiskajos notikumos

Igaunijas armijas un latviešu pulkveža Jorģa Zemitāna komandētās Ziemeļlatvijas brigādes uzvara Cēsu kaujās 1919. gada 22. un 23. jūnijā bija pavērsiena punkts politiskajos notikumos.

“Sakāve kaujas laukā nozīmēja to, ka A. Niedras valdībai bija zudis vienīgais nopietnais balsts – bruņotie spēki, t. i., dzelzsdivīzija un landesvēra vienības, – jo sabiedrības plašāku atbalstu tautā pazīstamajam latviešu mācītājam tā arī neizdevās iegūt,” raksta V. Ščerbinskis. Pēc A. Niedras paziņojuma par savu pilnvaru nolikšanu un “valdības varas” nodošanu Latvijas Tautas padomei vācu okupācijas varas iestādēm tika paziņots, ka Vācijas valdība atzīst Tautas padomi par valsts suverēnās varas nesēju un Vācijas armijas pavēlniecībai Latvijā norādīts nelikt šķēršļus K. Ulmaņa Pagaidu valdībai.

Latvijas Pagaidu valdība savu darbu atsāka ar sēdi 28. jūnijā Liepājā, kurā izteica atzinību sabiedrotajiem un kaimiņu valstīm Igaunijai un Lietuvai, kas sniedza “stipru atbalstu”.

Svarīgi atzīmēt, ka Cēsu kaujās izšķīrās ne tikai neatkarīgas Latvijas liktenis. “Pie Cēsīm un pēc tam Limbažiem, Straupes un Raunas tika sagrauti Vācijas ģenerāļa Rīdigera fon der Golca Baltijas iekarošanas plāni,” raksta vēsturnieks J. Šiliņš. “Kaujās pret “baskāju armiju”, kā mēdza dēvēt Ziemeļlatvijas brigādes karavīrus, un igauņiem noasiņoja vācbaltu landesvēra un Vācijas dzelzsdivīzijas spēki. Tā kļuva par vācbaltiešu militāro vienību lielāko sakāvi Neatkarības kara laikā, kuru viņi paši vēlāk pielīdzināja Zviedrijas karaļa Kārļa XII piedzīvotajai katastrofai kaujā pret Krievijas cara Pētera I armiju pie Poltavas 1709. gadā.”

Tautas padomes loceklis – vēlāk Satversmes sapulces un 1., 2. Saeimas deputāts Oto Nonācs – uzsvēra, ka 22. jūnija notikumiem pie Cēsīm nebija “tikai šauru vietēju kauju raksturs”. Viņaprāt, igauņu un atviešu spēku uzvarai bija tālejoša starptautiska nozīme, kas “pārvilka strīpu [..] nodomiem, kuri piepildīšanās gadījumā būtu lielā mērā pārgrozījuši Eiropas karti un radījuši stipri citādākas valstu attiecības”.5

Pēc O. Nonāca domām, kaujās izšķīrās vāciešu nākotne Eiropas Austrumos. “Ne ap Niedru vai Ulmani te (pie Cēsīm) lieta grozījās, bet ap Vācijai draudzīgu autonomu Latviju moderni nokārtotā Krievijā,” viņš rakstīja. Atsaucoties uz 1920. gadā izdotajā grāfa fon der Golca grāmatā “Meine Sendung in Finnland und im Baltikum”6 paustajām idejām, O. Nonācs secina, ka zaudējums Latvijas un tāpat Igaunijas cerības uz patstāvību un neatkarību būtu iznīcinājis.

Latvijas armijas izveide

Tādējādi cīņas, kas ilga līdz Strazdumuižas pamiera noslēgšanai 3. jūlijā un Rīgas atbrīvošanai, kļuva par vērienīgāko uzvaru Igaunijas armijas vēsturē un vienu no nozīmīgākajām Latvijas Neatkarības karā. Ne velti Igaunijā 22. jūniju svin kā Uzvaras dienu. Latvijā šis datums ir Varoņu piemiņas diena.

Latvijas Pagaidu valdības sēžu protokolu, notikumu un atmiņu izdevumā, kas iznācis grāmatu apgādā “Latvijas Vēstnesis”, minēts, ka Cēsu kaujās igauņi zaudēja 110 kritušos un 405 ievainotos vai bez vēsts pazudušos, savukārt Ziemeļlatvijas brigāde – 13 kritušos un 43 ievainotos.  

Pēc tam, kad Ziemeļlatvijas brigāde ienāca Rīgā, kur viņus sagaidīja “dienvidnieki”, 10. jūlijā tikai izveidota Latvijas armija, apvienojot Atsevišķo brigādi ar Ziemeļlatvijas brigādi un Pagaidu valdībai oficiāli ieceļot amatā pirmo armijas virspavēlnieku ģenerāli Dāvidu Sīmansonu. Dažus mēnešus vēlāk, 1919. gada 11. novembrī, šī jaunizveidotā armija atbrīvoja Rīgu no bermontiešu karaspēka.

Nozīmīgo kauju simtgadei veltītas svinības Cēsīs

Atskatoties uz tā laika notikumiem, O. Nonācs tālajā 1934. gadā rakstīja, ka Cēsu kaujas ir savā ziņā simbolisks pamats latviešu un igauņu tautu brālībai un abu valstu sadarbībai. Viņaprāt, šajā liktenīgajā brīdī dzima atziņa, ka bez Latvijas nav Igaunijas un bez Igaunijas nav Latvijas, – pārliecība, kas, par spīti diplomātijas nesekmībai, sakņojas abās tautās arvien dziļāk.

Arī pēc 100 gadiem nozīmīgo kauju gadskārtu igauņi un latvieši atzīmē kopā. Šim notikumam par godu sestdien, 22. jūnijā, Cēsīs tiek rīkoti vērienīgi svētki, kuru organizatori sola daudzveidīgu programmu, kas visas dienas garumā risināsies dažādās pilsētas vietās. 

Svētki tiks atklāti Cēsu dzelzceļa stacijā plkst. 11.00, kur Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs sagaidīs Latvijas Valsts prezidentu Raimondu Vējoni un Igaunijas Valsts prezidenti Kersti Kaljulaidu, lai kopīgi apskatītu vēsturiskā Igaunijas bruņuvilciena “Brīvība” rekonstrukciju.

Pēc svētku atklāšanas pasākums turpināsies Vienības laukumā – ar militāro parādi, kuru pieņems abu valstu prezidenti. Parādē piedalīsies Latvijas un Igaunijas bruņoto spēku vienības un Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Štāba orķestris ar defilē programmu. Pēc militārās parādes Vienības laukumā sāksies koncerts “Ar dziesmu dzīvībā”.

No plkst.11.00 līdz 16.00 dažādās Cēsu pilsētas vietās būs iespēja apskatīt Latvijas un sabiedroto bruņoto spēku militāro tehniku un ekipējumu.

Svētku kulminācija paredzēta Pirtsupītes gravā, kur notiks Cēsu kauju rekonstrukcija, kas sāksies plkst. 16.00.

Plašāka informācija par svētku pasākumu, satiksmes ierobežojumiem un Cēsu kauju vēsturi atrodama tīmekļvietnē LV100.lv.

GALERIJA
6

1 1918.–1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās. Rīga : Latvijas Vēstnesis, 2013, 310.–311. lpp.

2 Šiliņš J. Pirms 100 gadiem sākušās Cēsu kaujas. Lsm.lv, 08.06.2019.

3 Pulkvedis Berķis stāsta par slavenajām Cēsu kaujām. Aizsargs. Nr. 7, 01.07.1934.

4 1918.–1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības sēžu protokolos, notikumos, atmiņās, 29. lpp.

5 Nonācs O. Cēsu kauju nozīme. Latvijas Igaunijas biedrības mēnešraksts. Nr. 2, 22.06.1934., 33.–36. lpp.

6 Von der Goltz R. Meine Sendung in Finnland und im Baltikum. Leipzig : Verlag von K.F. Koehler, 1920.

Labs saturs
14
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU