Tikai dažus mēnešus pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, 1919. gada janvārī, lielinieku karaspēks ieņēma Rīgu un drīz pēc tam gandrīz visu Latviju. Kārļa Ulmaņa vadītā Pagaidu valdība atkāpās uz Liepāju. Tūlīt pēc ierašanās ostas pilsētā tā mainīja ārpolitisko kursu. Decembrī slēgtie līgumi ar vāciešiem nepasargāja Rīgu, tāpēc jau 9. janvāra valdības sēdē tika nolemts palīdzības un atbalsta meklēšanai sūtīt vairākus ministrus uz rietumu Sabiedroto valstīm. Attiecībās ar vāciešiem K. Ulmanis turpmāk ievēroja atturību. Vācu karaspēkam šāds valdības politikas pavērsiens, protams, nevarēja patikt, tāpat kā runas par agrāro reformu un arvien aktīvākā latviešu bruņoto spēku veidošanās. Taču tobrīd viņi vēl gaidīja papildinājumu no Vācijas. 1. februārī ieradās ģenerālis Rīdigers fon der Golcs, kam sekoja jaunas karaspēka vienības.
3. martā apvienotais vācu un latviešu karaspēks sāka uzbrukumu lielinieku spēkiem Kurzemē, kas mēneša beigās apstājās pie Lielupes. Nesagaidot piekāpību no K. Ulmaņa valdības puses, 1919. gada 16. aprīlī ar ģenerāļa fon der Golca piekrišanu vācu landesvēra trieciengrupa īstenoja apvērsumu Liepājā. Šo notikumu dēļ Latvijas Pagaidu valdība patvērās uz tvaikoņa “Saratov” klāja, kas, pateicoties veiksmei un dažu entuziastu pūliņiem, bija nonācis tās rīcībā gada sākumā.
Pagaidām velkama, bet neatkarīga
Jau ierodoties Liepājā, Pagaidu valdība atzina nepieciešamību pēc peldoša satiksmes līdzekļa, lai vajadzības gadījumā uz Ventspili pārvestu karaspēku. “Lai mūsējos [..] neiedzītu jūrā, vajadzēja domāt par kādas peldošas bāzes nodrošināšanu. Bija skaidrs, ka tādā gadījumā neatradīs citus, kas par to parūpētos,” savās atmiņās par notikumiem Liepājā rakstīja kapteinis Aleksandrs Plensners (vēlāk pulkvedis).1
Kuģis bija nepieciešams ne vien no militāristu stratēģiskā skatpunkta, bet arī “morāliskā”. “Gadījumā, ja viss brūk, lai mūsu jaunajai armijai – neapbruņotai, neapmācītai, kura atkāpās no Rīgas uz Jelgavu, no Jelgavas uz Kurzemi Liepājas virzienā, vismaz būtu apziņa, ka par viņiem ir gādāts. Ļaunākajā gadījumā mēs sēstos kuģī un atkāpšanās iespējas būtu nodrošinātas,” atminējās Atsevišķās studentu rotas karavīrs un nākamā Jūrniecības departamenta vadītājs Artūrs Ozols.2 Viņa brālis Markus Ozols3, kas bija frontē, stāstījis, ka šī apziņa piešķīrusi cīnītājiem jaunu sparu.
Izvēle gan nebija liela. “Tā nu vajadzēja meklēt kuģi, bet, kad tā apskatījās, kuģa nebija. Bija viens vienīgs, tāds uz sāniem sagāzies “Saratov”. [..] Aizgāju [..] apskatīties, kas tur īsti ir. Uz kuģa sastapu kurinātāju kā vienīgo personu, mašīntelpa bija pilna ar ūdeni, tikai viens katls ar nelielu spiedienu,” rakstīja A. Ozols. Uz jautājumu, kāpēc ūdens no mašīntelpas netiek izsūknēts, saņēmis kurinātāja atbildi, ka tā neesot viņa lieta, negribot nekā pozitīva darīt vāciešiem. Kad uzzināja, ka kuģi vajagot latviešiem, attieksme mainījusies.
Iekams Apsardzības ministrija bija atjaunojusi darbību, tās atlikušie darbinieki nokārtoja “Saratov” pārņemšanu un uzlika uz tā apsardzi. “Ar to bija nodrošināta katram gadījumam “Latvija uz ūdeņiem”. Pie tam tiešām neatkarīga, kaut arī vēl pagaidām velkama. Un par visām lietām sargājama,” rakstīja A. Plensners.
Pagaidu valdība pārņēma kuģi “Saratov” 10. janvārī, uzvelkot mastā Latvijas karogu. Vācieši tobrīd vēl izlikās Pagaidu valdības darbības neredzam, un tā “Saratov” kļuva par otro kuģi zem Latvijas karoga. Pirmais bija mazā tilpuma tvaikonis “Maiga”, kas pacēla Latvijas karogu 1918. gada decembrī.
“Vai kustēsies?” – “Kustēsies!”
Brīdī, kad kuģi pārņēma Pagaidu valdība, tā ārējais izskats bijis pavisam bēdīgs, nedarbojās balasta sūknis, un tvaikonis bija sasvēries. Atmiņas, kā kuģis tika savests kārtībā, gan ir atšķirīgas. Latvijas Kara muzeja materiālos uzsvērts, ka kuģis tika salabots, pateicoties A. Ozola tehniskajām prasmēm, jo Pirmā pasaules kara laikā viņš bija dienējis par flotes inženieri uz Krievijas Melnās jūras flotes kara kuģa “Panteleimon”4. Pats A. Ozols rakstīja, ka tas nav bijis viegls uzdevums, jo nevarējis dabūt neviena cilvēka, kas nāktu palīgā strādāt. “Strādniecība bija pret Pagaidu valdību, tā kā nācās cīnīties ne tikai pret vāciešiem, bet arī latviešu strādniecību. Ilgi nedabūju palīgu, kamēr atnāca kāds Kaimiņš. Mēs divi savedām kuģi kārtībā, bet darba bija daudz.”
Interesantu epizodi 1923. gadā aprakstījis žurnālists Jānis Bankavs laikrakstā “Latvija”: “Kuģis atradās pavisam nelietojamā stāvoklī. Kapteinis Remess un viņa palīgs Aleksandrs Derums strādāja dienas un naktis pie tā labošanas un tīrīšanas. Melni kā mori, bieži vien nepaēduši un neizgulējušies, viņi noņēmās ar labošanu. Uz skeptiskiem jautājumiem: “Vai kustēsies?” vienmēr dabūja pašapzinīgas atbildes: “Kustēsies!””5
Tam laikam raksturīgo sajukumu atmiņās tēlojis toreizējais Latvijas Pagaidu valdības Apgādības ministrijas pilnvarotais Ziemeļvidzemē Hugo Lācis: “Kuģa mašīnas saviem nolūkiem remontēja latvieši, uz kuģa stāvēja vācu militārā sardze, bet kuģa priekšgalā dežurēja divi dāņu velkoņi, lai pie pirmās izdevības aizvilktu to kā kādreizējo krievu-dāņu sabiedrības kuģi uz Dāniju.”6
Atgadījumu ar dāņiem aprakstījis arī pats kuģa kapteinis Aleksandrs Remess: “No kuģa īpašnieka – krievu ziemeļrietumu kuģniecības sabiedrības saņēmu paziņojumu, ka no Dānijas izsūta velkoņus un apkalpi, kas “Saratov” aizvedīs. Tie vēlāk arī atbrauca, bet, asprātīgi rīkojoties ar enkuriem un ķēdēm, izdevās panākt, ka kuģi tomēr aizvest nevarēja. Nesekmīgi izrādījās arī visi paņēmieni, ko pielietoja vāci, lai “Saratov” dabūtu projām no Liepājas: viņš bija un palika Latvijas Pagaidu valdības rīcībā un ar mūsu nacionālo karogu mastā. Nobeidzām kuģa remontu, un drīz vien “Saratov” kļuva par mūsu topošās armijas “peldošo arsenālu”.7
Peldošais arsenāls
Janvāra beigās, lai gan darbojās tikai viens tvaika katls, pēc Pagaidu valdības rīkojuma “Saratov” izgāja jūrā pie angļu kuģiem saņemt ieročus (5000 šauteņu, 50 patšauteņu un munīciju). A. Ozols, kas bija iecelts par “Saratov” pirmo mehāniķi, rakstīja: “Mēs ar vienu katlu lēni kustējāmies, bet ārā tikām itin labi. Nostājāmies pie viena no angļu kara kuģiem un tumsā sākās pārkraušana. Dabūjām arī mantas, kādas Liepājā sen nebija redzētas. Angļi bija ļoti laipni. [..] Man bija jāzina par katlu un reizē jāiet augšā par tulku, jo nebija neviena, kas prastu angliski un varētu stāstīt puišiem, ko instruktors māca, kā rīkoties ar jaunām patšautenēm, kuras mūsējie nebija pat redzējuši. Kad viss bija nokārtots, mēs ar vienu katlu un dārgo lādiņu braucām atpakaļ uz Liepāju.” Kā atbildes dāvanu latvieši aizveduši dzintara rotaslietas.
Tā kuģis “Saratov” uz laiku kļuva par topošās Latvijas armijas ieroču glabātavu. Kuģa kapteinis Remess vēlāk atminējās: “Pirmos ieročus un munīciju, ko Latvijas valdībai atveda angļu transportkuģis pārņēmām uz “Saratova” atklātā jūrā, neitrālā joslā. Atgriezāmies ostā un sākām izdot ieročus un munīciju mūsu vienībām. Vāci cēla iebildumus, ka “arsenāla kuģis” stāv ostā. Lai vācoties projām. Atbildēju, ka man tāda rīkojuma nav, kālab nebraukšu.”
Līdz nopietnam incidentam 5. februārī, kurā bruņotas vācu patruļvienības centās pārmeklēt kuģi “Saratov” un, visticamāk, vērtīgo ieroču kravu konfiscēt, tas stāvēja pietauvots pilsētā. Tikai, ierodoties papildu spēkiem (pēc A. Plensnera atmiņām, tie, iespējams, bijuši Bruno Kalniņa atsūtītie Strādnieku rotas jaunieši), vērtīgo kravu izdevās paglābt, un kuģi atvilka plašākos priekšostas ūdeņos, kur tas arī palika visu vēsturisko “Saratov” posmu.
Pēc kapteiņa Remesa stāstītā, arī jaunajā vietā “Saratov” nepārtrauca izdot ieročus un munīciju latviešu vienībām: “To viņiem kara ostā nogādāja velkonis, protams, naktīs… Kad sāka rasties ledus, iebraucām paši kara ostā. Nāca ziņa, ka fon der Golcs esot noskaities. [..] Smējāmies un turpinājām izdot ieročus jaunkareivjiem. Tā turpinājām līdz 15. aprīlim – puča priekšvakaram.”
“Republika uz ūdens”
1919. gada 16. aprīlī Liepājā notika pret Latvijas Pagaidu valdību vērsts apvērsums, kas paralizēja tās darbu. Saprotot, ka nepieciešams politisks piesegs, lai turpinātu uzbrukumu lielinieku spēkiem, vācieši meklēja iespēju izveidot jaunu valdību, un 10. maijā par tās vadītāju iecēla Andrievu Niedru.
Tikmēr tvaikonis “Saratov”, kas tobrīd bija vienīgā brīvās Latvijas teritorija un atradās angļu flotes aizsardzībā, kļuva par K. Ulmaņa Latvijas Pagaidu valdības patvērumu. Vēl janvāra sākumā kuģošanai nederīgais tvaikonis jau aprīlī bija kļuvis par vienīgo “pamatu zem kājām” visai Latvijas nākotnei.
Latvijas Pagaidu valdības sēžu protokolu, notikumu un atmiņu izdevumā, kas iznācis grāmatu apgādā “Latvijas Vēstnesis”, minēts, ka sākotnēji K. Ulmanis uzturējies Lielbritānijas militārās misijas telpās Liepājā un nekavējoties ziņojis Sabiedrotajiem par valsts apvērsumu. 27. aprīlī par savu atbalstu un lojalitāti Pagaidu valdībai telegrafēja latviešu vienību virspavēlnieks Ziemeļlatvijā pulkvedis Jorģis Zemitāns. Tomēr, lai gan Sabiedrotie bija palīdzējuši K. Ulmanim izbēgt no aresta un A. Niedras jauno valdību neatzina, praktiska palīdzība Pagaidu valdības darba atjaunošanai nesekoja. Tā Ulmanis pārcēlās uz kuģi “Saratov” tikai 1. maijā.
Kā atminas laikabiedri, uz kuģa sākās ārkārtīgi intensīvs darbs, apspriedes, dažādu komisiju sēdes un sanāksmes. Ieradās arī Sabiedroto misijas pārstāvji. “Saratov” kļuva par visu ziņu epicentru. “Kuģī bija mazs saloniņš, dažas kabīnes. [..] Kā tas viss tika izdarīts, kur apkārtne bija naidīgās rokās, nevaru attēlot,” rakstīja A. Ozols, uzsverot, ka sakari starp Pagaidu valdību un fronti bija gandrīz pastāvīgi.
Tikmēr kapteinis Remess pieminējis trūcīgos sanitāros apstākļus: “Uz kuģa ērtību nebija, sevišķi trūka trauku, bet arī te izlīdzējāmies. Kamēr 5 ēda, 7 – gaidīja. Par pārtiku mums jo sevišķi rūpējās Durbes komandants Ozoliņš, par kura galvu, dzīvu vai mirušu, vāci bija izsludinājuši godalgu – 10 000 marku. Bet viņš piemita manās mājās, kur augšstāvā dzīvoja vācu žandarmi. Kas Ozoliņu meklēs šādā mājā?”
Šo Latvijas Republikas un Pagaidu darbības posmu rakstnieks Kārlis Skalbe tēlaini nodēvēja par “republiku uz ūdens”.
Kuģa “Saratov” sagaidīšanai Liepājā – 100
Pēc Igaunijas armijas un latviešu pulkveža J. Zemitāna komandētās Ziemeļlatvijas brigādes uzvaras Cēsu kaujās 1919. gada 22. un 23. jūnijā tika pārvilkta svītra A. Niedras valdības un Vācijas ģenerāļa fon der Golca Baltijas iekarošanas plāniem. Jaunā politiskā situācija deva iespēju Latvijas Pagaidu valdībai ar triumfu atgriezties Liepājas ostā un turpināt ceļu uz galvaspilsētu Rīgu.
27. jūnijā plkst. 18.00 K. Ulmanis un viņa Pagaidu valdība svinīgi nokāpa no “Saratov”, klātesot Tautas padomes priekšsēdētājam Jānim Čakstem, sabiedroto misijas pārstāvjiem un tūkstošiem valdības sagaidītāju. Atskatoties uz tālaika notikumiem, vēlākais Jūrniecības departamenta vadītājs A. Ozols rakstīja: “Mums tas bija ārkārtīgi gaišs un aizkustinošs brīdis, kad Ulmanis un valdība, kas bija turēti kā gūstekņi, nokāpa no kuģa. Visa Liepāja bija pretī, simtām meitu baltās kleitās ar puķēm. Nekad šo brīdi neaizmirsīšu.”
Šī vēsturiskā notikuma simtgadei par godu no 27. līdz 29. jūnijam Liepājā norisinās pasākumu kopums “Kuģa “Saratov” sagaidīšanai Liepājā – 100”. Tā laikā ceturtdien, 27. jūnijā, plkst. 18.00 Liepājas Vecajā ostmalā norisināsies kuģa “Saratov” sagaidīšanas vēsturiskās rekonstrukcijas iestudējums.
Plašāka informācija par svētku pasākumu norisi atrodama tīmekļvietnē lv100.lv.
|
Kuģa “Saratov” likteņgaitas Gandrīz 80 metrus garais, trīsklāju precu kuģis tika uzbūvēts 1888. gadā Kopenhāgenas kuģubūvētavā “Buvmeistar & Wain”. Ielaižot jauno kuģi ūdenī, tam tika dots vārds – “Leopold II”. 1911. gadā to pārdēvēja par “Saratov” un iegādājās akciju sabiedrība Krievijas Ziemeļrietumu kuģniecība, kas to pierakstīja Liepājas ostā. Kara muzeja vēsturnieks Marjus Zaļeckis raksta, ka Krievijas Ziemeļrietumu kuģniecības akciju kontrolpaketi kaut kādā brīdī pārpirka Dānijas valsts. "Visticamāk, tvaikonis “Saratov” jau atradās bojātā stāvoklī, kad 1915. gada maijā Liepāju ieņēma vācu karaspēks. Tomēr nav skaidrs, kāpēc Krievijas armija, atkāpjoties no Liepājas, tvaikoni nenogremdēja kā aizsprostu pie pilsētas ostas. Vēstures literatūrā parādās liecības, ka bojātais tvaikonis tika pārvērsts par peldošu mīnu noliktavu vēl pirms vāciešu ienākšanas pilsētā. Iespējams, tieši pateicoties šim apstāklim, bojātais tvaikonis un peldošā noliktava spēja pārdzīvot Pirmo pasaules karu, neskarti stāvot Liepājas ostā.” Iemesli, kāpēc arī vācieši tvaikoni neiekļāva savā tirdzniecības flotē un nenosūtīja uz Vāciju, nav zināmi. “Saratov” visu laiku bija nostāvējis Liepājas ostā, un okupācijas iestādes to līdz pamiera noslēgšanai izmantoja kā preču noliktavu. Kopš 1911. gada kuģa kapteinis bija Aleksandrs Remess, kurš vēlāk stāstīja: karam noslēdzoties, vācieši tvaikoni izmantoja dažādiem militāriem palīguzdevumiem Baltijas jūrā un beidzot to pārvērta par dezinfekcijas vietu. 1919. gada janvārī tvaikonis “Saratov” tika salabots un 10. janvārī tika pārņemts Latvijas Pagaidu valdības vajadzībām. Pēc K. Ulmaņa Pagaidu valdības nogādāšanas Rīgā 1919. gada 8. jūlijā tvaikonis tika izmantots satiksmē starp Rīgu, Ventspili un Liepāju. Ar kuģi tika pārvadāta ne tikai krava, bet kādreiz arī Siguldas pulka 1500 karavīri ar zirgiem, virtuvēm un munīciju. Ar “Saratov” pārveda arī Līvena nodaļas 1665 karavīrus uz Narvu. Bermonta dienās “Saratov” izmantoja, lai nogādātu drošībā valsts vērtību fondu.8 Pēc Latvijas un Padomju Krievijas 1920.gada 11.augusta miera līguma nosacījumiem tvaikonis “Saratov” bija jāatdod padomju pusei. 1922.gada 14.novembrī Ministru kabineta sēdē, apspriežot Ārlietu ministrijas iesniegumu par Krievijas prasību atdot tās kuģi “Saratov” ar 11 balsu vairākumu tika atzīts, ka kuģis ir Latvijas īpašums, bet aiz lietderības principa atdodams Krievijai. 1923.gada 2.janvārī tvaikoni nodeva Padomju Krievijas pārstāvim un tas padomju kapteiņa vadībā izbrauca no Rīgas uz Lielbritāniju. Kapteinis Remess savās atmiņās atstāsta: “Krievu komandas uzņemšanai tam nācās braukt uz Liepāju. “Saratov” tuvojās Akmeņragam, kas ļoti bīstams zemūdens akmeņu dēļ – tie apdraud kuģniecību samērā tālu no krasta. Vērojot, ka kuģis sāk bīstami tuvoties bīstamai vietai, kapteinim [..] aizrādīts, ka kurss nepareizs. “Mutes turēt, pildīt rīkojumus,” atcirtis krievu kapteinis un “Saratov” uzbrauca bīstamās piekrastes akmeņiem. Vēsturiskais tvaikonis bija beidzis savas likteņgaitas”. Nākošajā naktī, 15.janvārī uznākušajā vētrā, tvaikonis gāja bojā. 1936.gadā Latvijas jūrniecības departaments kuģa vraku pārdeva kādam uzņēmumam, kas to izcēla un nodeva metāllūžņos Liepājas drāšu fabrikai. |
1 Plensners A. Divdesmitā gadsimta pārvērtības: atmiņas. Grāmatu Draugs, 1978, 218. lpp.
2 Ozols O. Pirmajā Latvijas Brīvības gadā. Daugavas vanagu mēnešraksts. Nr. 6, 01.11.1980., 21.– 25. lpp.
3 Artūrs Ozols bija viens no tolaik pazīstamo brāļu Ozolu četrotnes. Viņa brāļi Markus, Aleksandrs un Oskars par varonību cīņās pret bermontiešiem tika apbalvoti ar Lāčplēša kara ordeni.
4 Kara muzeja mēneša eksponāts (2019. gada aprīlis).
5 Bandavs J. “Saratova” piemiņai. Latvija. Nr. 11, 10.02.1923.
6 Lācis H. Kā Latvijas valsts tapa: atmiņas par laiku no valsts proklamēšanas līdz tiesiskai atzīšanai. [ASV]: Jegers, 1954, 26. lpp.
7 Kapteinis stāsta par “Saratova” likteņgaitām. Brīvā Zeme. Nr. 70, 26.03.1938.
8 Pumpuriņš T. Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās. Latvijas Vēstnesis. Nr. 284/285, 02.10.1998.
