Demokrātijas festivālu rīkošanas tradīciju pirms 50 gadiem, 1968. gadā, aizsāka zviedru politiķis Ūlofs Palme, toreizējais Zviedrijas izglītības ministrs, uzstājoties ar runu par politiskajām aktivitātēm savas mājas Almedālenā, Visbijā, dārzā uz kravas mašīnas piekabes vairāku simtu cilvēku priekšā. Kā fondam “DOTS” radās doma sākt rīkot sarunu festivālu “Lampa”?
Pirms kādiem pieciem gadiem uzzinājām, ka līdzīgs festivāls notiek Dānijā – “Folkemødet” jeb cilvēku sanāksme. Tas likās intriģējošs, interesants un fascinējošs formāts – cilvēki brīvā, atvērtā atmosfērā un lielā mērogā var sarunāties par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem. Sākām pētīt Dānijas pieredzi.
Pārsvarā Ziemeļvalstu festivāla rīkotāji ir politiskās partijas, kas nosacīti ir saimnieki un rīko lielo programmu, bet, protams, pievienojas arī nevalstiskās organizācijas, uzņēmumi, augstskolas. Somijā savukārt festivālu rīko televīzija un Pori dome.
Fondā “DOTS” ilgi domājām par festivāla konceptu. Pirmkārt, kāpēc tas būtu svarīgi, kāpēc cilvēki nāktu, ko ar to vēlamies panākt un uz kādiem principiem rīkot šādu pasākumu? Kad veidojām savu festivālu, skatījāmies ne tikai uz Dānijas, bet arī uz Igaunijas modeli, jo kaimiņvalsts to sarīkoja jau pirms sešiem gadiem.
Pērn Baltijā un Ziemeļvalstīs jau notika astoņi demokrātijas festivāli, arī Lietuvā un Igaunijā.
Jā, pērn septembrī demokrātisko festivālu tradīcijai pievienojās arī Lietuva. Baltijas festivālu ceļš ir mazliet citāds nekā Ziemeļvalstīs, jo tur ir politisko partiju rīkoti festivāli, ir spēcīgākas politisko partiju tradīcijas. Turpretī Baltijas valstīs un Islandē tā ir vairāk pilsoniskās sabiedrības un uzņēmumu iniciatīva. Igaunijā, piemēram, līdzīgi kā Latvijā, festivāls dzima kā pilsoniskās sabiedrības un biznesa iniciatīva, tā nebija politisko partiju ierosme. Lielā mērā tie ir brīvprātīgie, kas rīko Igaunijas festivālu.
“Lampa” tātad vairāk ir nevalstisko organizāciju saruna ar sabiedrību, kurā iesaistās arī valsts pārvalde.
Es neteiktu, ka nevalstisko organizāciju saruna. Šogad ir vairāk nekā 230 organizācijas, kas rīko pasākumus, un valsts pārvaldei ir liela un būtiska loma. Programmu veido arī uzņēmumi, mediji, politiskās partijas, kultūras un mākslas organizācijas, universitātes. “Swedbank” ir festivāla atbalstītāja un jau no pirmā gada veido saturisko programmu par izglītības jautājumiem, arī Latvijas Radio ik gadu rīko diskusijas tiešraidē.
Valsts pārvalde iesaistījās, sākot ar otro festivālu. Piedāvājām sarīkot diskusiju, izvēlēties tēmu, par ko runāt. Jau sākumā vienojāmies par principiem, kas ir nemainīgi, proti, ir jābūt sarunai, kurā ir pārstāvēti dažādi, plašāki viedokļi. Lūdzām visus pasākumu rīkotājus strādāt pie tā, lai arī publikai ir iespēja iesaistīties un piedalīties sarunās. Ne vienmēr visi formāti to paredz, taču to tomēr uzsveram. Treškārt, arī uzņēmumiem un nevalstiskajām organizācijām sakām, ka ir jārunā par sabiedriski aktuālām lietām. Nu, neejiet un nestāstiet, ka jums ir jauns produkts vai jauns projekts, bet runājiet, kas ir aktuāls plašākai sabiedrībai. “Lampa” nav vieta, kur nodarboties ar mārketinga aktivitātēm.
Līdz ar to “Lampā” ir diezgan viegli uztverami noteikumi un formāts. Vēl viena lieta, kas ir ārkārtīgi svarīga: cilvēki balso ar savām kājām, izvēlas, kurš pasākums šķiet interesants. Un cilvēkus nevar tik viegli piemuļķot: ja viņi jūt, ka ir tukšāka saruna, nav tik interesanta vai “vienos vārtos”, tad viņi aiziet uz citu pasākumu. Tas uzliek ļoti augstu kvalitātes latiņu katram pasākumu rīkotājam, un organizācijas daudz iegulda, lai sarīkotu šādu pasākumu “Lampā”. Tie ir intelektuālie resursi, ir uzaicināti runātāji, apakšā ir finanšu resursi. Tie ir jāuztver nopietni. Ja tas tā ir, tad rezultāts izdodas labs.
Pērn trešajā festivālā iegadījās ļoti neveiksmīgi laikapstākļi – bija auksts un visu laiku lija. Apmeklētāju gan bija par 1000 vairāk nekā aizpērn – 10 000 cilvēku.
Esam priecīgi, ka lietus atnāca tikai trešajā, nevis pirmajā gadā, tad turpināt būtu bijis daudz grūtāk. Mēs pērn bijām ļoti uztraukušies, jo tas ir bezmaksas pasākums, nebija zināms, vai cilvēki atbrauks nejaukā laika dēļ. Bet viņi atbrauca, atmosfēra bija ļoti laba, saspiedās vairāk zem jumta, teltīs un nojumēs, un sarunas notika. Šobrīd vairs neuztraucamies, vai atbrauks cilvēki, ja būs lietus. Lietus ir apsvērums uzbūvei – ka ir pietiekami droša un ērta infrastruktūra, ka viss pasākums var notikt arī lietus laikā.
Vai var teikt, ka festivāls ir ieskrējies un noteikti turpināsies? Skatījos, ka dalībnieku pulkā būs arī Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess, daudzi žurnālisti, tiesneši, arī brīvprātīgie.
Jā, festivāls ir ieskrējies. Negribētu teikt, ka tas vienmēr augs ģeometriskā progresijā. Kādā brīdī festivāls sasniegs optimālo apjomu, kas Latvijai ir pieņemams. Dānijā, piemēram, tie ir 40 000 apmeklētāju. Latvijā tie varētu būt starp 10 000 un 15 000.
Sarunu festivāla tēma šogad ir uzticēšanās. Kāpēc?
Līdz šim festivālam neizvirzījām kādu kopējo vēstījumu, šis ir pirmais gads, un tas ir saistīts ar Latvijas simtgadi. Aiz cieņas pret valsti un pateicībā, ka mums ir iespēja dzīvot brīvā, neatkarīgā un demokrātiskā valstī.
Gribējām šo faktu svinēt un pieminēt un ilgi domājām, kādā veidā. Tad radās doma: izvirzīsim uzticēšanos kā lielo vadmotīvu, kas vijas cauri festivālam. Kāpēc uzticēšanās? No vienas puses – zemie sabiedrības uzticēšanās rādītāji valdībai un politiskajām partijām. Taču negribējām skatīties caur negatīvo prizmu, bet uz to, kāpēc uzticēšanās ir svarīga. Mēs kā sabiedrība nespējam funkcionēt, ja nevaram uzticēties viens otram. Tā ir ļoti liela iekšēja cilvēka nepieciešamība, esot sabiedrībā kopā ar citiem. Tāda uzticēšanās, ka viņš zina, ka kopā varam kaut ko labu izdarīt un panākt.
Lai stiprinātu šo sabiedrības spēju kopā darīt, kopā vienoties par sarežģītiem un grūtiem jautājumiem, mums ir jāstiprina uzticēšanās. Uzticēšanās ir kā apburtais loks: cilvēki teiks – es negribu maksāt nodokļus, jo neesmu drošs par pakalpojumiem, ko man sniegs valsts. Birokrātiskais aparāts savukārt atbildēs: nevaram jums uzticēties, tāpēc līdz pēdējam sīkumam un detaļai visu pārbaudām. Es neesmu pret birokrātiju, pret procedūrām, bet ļoti svarīga ir uzticēšanās mentalitāte. Kā mēs kā sabiedrība spēsim vienoties par to, kā risināsim lietas, kas mums stāv priekšā. Un to būs daudz un dažādas, jo dzīvojam ļoti sarežģītā laikā.
Savā mājaslapā aprakstāt nesen veiktu uzticēšanās eksperimentu, pārdodot saldējumu par vienu eiro četrās vietās Rīgā bez pārdevēja. Secinājāt, ka tikai 20% par to samaksā mazāk un ka kopumā cilvēki ir godīgi.
20% samaksāja mazāk, bet viņi tomēr kaut ko atstāja, un neviens nepaņēma saldējumu, neatstājot neko. Un tā ir lielākā vērtība: ka neviens neaizgāja bez maza un simboliska ziedojuma. Tas nozīmē, ka uzticēšanās un godīgums ir iespējams.
Bet kā žurnāliste, sarunājoties ar politiķiem, nereti esmu sajutusi, ka ne viss sabiedrībai tiek teikts. Tāpēc sabiedrības un valsts pārvaldes uzticēšanās tēma ir ļoti jutīga.
Ko šajā ziņā paģērē uzticēšanās tēma? To, ka ir atklātība, caurskatāmība.
Tieši tā mums trūkst.
Tas arī paģērē pārliecību, ka darbs notiek sabiedrības, nevis privātajam labumam.
To jau nevar tā deklaratīvi izvirzīt kā mērķi. Šoruden būs Saeimas vēlēšanas, festivālam droši vien būs liela piekrišana no politiķu puses. Var jau daudz ko skaisti stāstīt, bet...
Ir jāvērtē, kam var uzticēties. Būtu muļķīgi pasludināt: visi sadosimies rokās un uzticēsimies viens otram. Cilvēki ir jāvērtē, arī fakti un ziņas informatīvajā telpā. Visa informācijas plūsma, kas tiek sniegta caur digitālo pasauli, ārprātīga gūzma un liels daudzums, ir liels jautājums – vai šīs informatīvās telpas ietekmē pieņemu lēmumu kā brīvs un neatkarīgs pilsonis, vai arī pieņemu lēmumu, balstoties uz to informācijas plūsmu, kas man tajā brīdī ir apkārt? Protams, uzticēšanās paģērē kritiku un veselo saprātu.
Vai netrūkst līderu, kam uzticēties?
Mani mazliet biedē tas, ka ir vēlme pēc atsevišķiem lieliem un spilgtiem līderiem, piemēram, politikā. Tā ir riskanta vēlme. Man drīzāk simpātisks liekas viens pelēks ierēdnis, kas dara savu darbu godīgi un profesionāli. Līderi var būt arī bibliotēku vadītāji, radošo profesiju pārstāvji, arī neliela uzņēmuma īpašnieks reģionā var būt līderis savā kopienā. Cilvēki, kas ikdienā spēj organizēt citus kopīgam darbam sabiedrības labā, ir cienījami līderi.
Zolitūdes traģēdijas dienās LTV raidījumā “1:1” skatījos interviju ar Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani. Tā ir līderība, ko es redzu: cilvēks nāk ar lielu integritāti, augstiem morāles standartiem un milzīgi augstām prasībām pats pret sevi. Viņš spēj paiet arī vienu soli atpakaļ, paskatīties, izskaidrot lietas un mazliet pacelt mūs aiz matiem augšā no tās putras. Tā ir cilvēciska un morāla līderība.
Ko sagaidāt šogad festivālā no uzticēšanās tēmas? Ko gribat panākt?
Pirmkārt, mums par to ir jādomā. Man ir dziļa pārliecība, ka mēs kā sabiedrība nespējam funkcionēt, ja nespējam rast uzticēšanās un saskarsmes punktus. Otrkārt, tas, ka runājam un par to domājam, gribu cerēt, ka katram pavērs plašākus un dziļākus apvāršņus. Tas visus mūs aicinās uz godīgāku un morāli augstāku rīcību. Ja padomājam un uzliekam sev iekšēju kompasu, tad arī kaut ko darām šajā virzienā.
Treškārt, sabiedrībai ir liels spēks. Tā var prasīt atskaitīšanos, iedziļināšanos, sabiedrība var lēmumu pieņēmējiem uzdot jautājumus par dažādiem faktiem. ”Lampa” ir tā vieta, kur to var darīt. Šāda veida sarunas ceļ mūsu kopējo saziņas un lēmumu pieņemšanas kultūru. Ja politiķis zina, ka klātienē cilvēkiem ir jāpamato savi lēmumi vai analīze, pārliecība, tas uzliek daudz augstāku latiņu, nekā slēpjoties aiz preses relīzēm, reklāmām vai plakātiem.
Tātad jēgpilna saruna, jēgpilnas diskusijas.
Tas ir pirmais solis, vieta, kur ejam un pasakām, ka no rītdienas mēs gribam dzīvot tādā vai citādā Latvijā. Mēs lēnām evolucionējam un augam kā sabiedrība. Es vienmēr esmu teikusi, ka “Lampa” nav revolūcija, tā nav.
Vai to arī redzat, ka caur festivālu lēnām augam kā sabiedrība?
Domāju, jā. Man ir liels gandarījums par visām organizācijām, kas “Lampā” rīko pasākumus. Ir ļoti daudz jaunu cilvēku, kas iet no vienas diskusijas uz otru, apmainās ar domām. Cilvēkiem ir interese, un tas ir ļoti svarīgi. Ir jādod saturs, lai interesei pretī ir piedāvājums.
Vai valsts grib sadzirdēt sabiedrību un ņem arī kaut ko vērā? Savā mājaslapā sakāt – klausīšanās ir tikpat svarīga kā runāšana.
Pēdējos divus gadus festivālā Valsts kanceleja ir veidojusi ļoti vērtīgu programmu, kurā ir sapulcējušās teju vai visas valsts iestādes. Var redzēt, ka viņiem interesē runāt. Šogad Valsts kancelejas programmas vadmotīvs festivālā arī ir uzticēšanās. Diskusijās apskatīs e-pārvaldes jautājumus, policijas darba specifiku un sabiedrības uzticēšanos policijai, iespējas administratīvā sloga un birokrātijas mazināšanai. Pērn bija interesanta saruna par līderismu un godīgumu, uz kuru Valsts kancelejas teltī bija pulcējušies uzņēmēji un garīdznieki. Ļoti augstu vērtēju darbu, ko “Lampā” dara Valsts kanceleja. To redzu kā vēlmi pēc saprašanās, dialoga un kādu jaunu ideju testēšanas.
Lai stiprinātu saskarsmes kultūru, esam sākuši sarunu skolas “Lampa” nodarbības, kurās runājam par otra cilvēka sadzirdēšanu un saklausīšanu. Nereti saka: tu jau mani nedzirdi. Ja skaļāk saka, tas jau nenozīmē, ka vairāk dzird. Tas ir iekšējs darbs pašam ar sevi – lai otru sadzirdētu. Tās ir cilvēciskas kategorijas, kas attiecas uz ikvienu cilvēku, – vai esam sarunu biedri pie galda? Kā sadzird cilvēks, kuram amats dod varu?
Nesen lasīju rakstu par viedokļa līderiem, ar kuriem aizraujas jauni cilvēki, kuri ar saviem līderiem komunicē sociālo mediju kanālos, kuros nav viņu vecāku. Vai valsts zina, kā un kādos kanālos iedzīvotāji vēlas, lai ar viņiem sarunājas? Vai valsts pārvaldei ir skaidra izpratne par to, kas ir valsts stratēģiskā komunikācija?
Tas ir ļoti labs jautājums. Mans bērns arī nav “Facebook”, kur esmu es. Publiskās komunikācijas vidē vēstījumi jau arī tiek nodoti atraktīvā veidā, caur viedokļa līderiem, reperiem vai dziedātājiem, kas varētu būt jauniešu līderi. Visi šie paņēmieni arī tiek izmantoti.
Mana saskarsme ar tiem jauniešiem, kuriem ir 20 un plus gadu un kas iesaistās “Lampā”, ir ļoti pozitīva. Man ir priekšstats, ka viņus interesē kaut kas vairāk par mājas slieksni. No vienas puses, viņus interesē profesionālā izaugsme un karjera, bet, no otras, – ļoti svarīga ir lielāka misijas apziņa un lielāka ideja, kā dēļ un kā labā viņi strādā. Šogad pirmo gadu esam izveidojuši speciālu programmu “Īssavienojums” jauniešiem (15+ gadi), kas notiks Cēsu pils parka Riekstu kalnā. Tā ir ļoti interesanta, ar nakts pārgājieniem un citām aktivitātēm.
“Latvijas Vēstneša” konferencē “Runā valsts” kāds dalībnieks norādīja: komunikācijai nav jābūt vienvirziena: valsts – sabiedrība. Arī valstij jāzina sabiedrības domas un jāvēlas sadzirdēt sabiedrību.
Valsts nevar pastāvēt, ja cilvēkiem ir vienalga, ja viņi norobežojas no sabiedriski politiskajām norisēm, atstāj tās šaurākas sabiedrības daļas, politiķu, rokās: ak, ko nu es tur līdīšu politikā, lai viņi paši tur ņemas. Nevar sabiedrība pastāvēt tādā veidā, nevaram paši organizēt savu sabiedrību, ja par to neinteresējamies. Ar tādu ticību – ja cilvēkiem dod iespēju sekot sabiedriski politiskajām norisēm Latvijā, tad cilvēki to darīs – ir tapis festivāls. Mums bija ārkārtīgi svarīgi, ka “Lampa” ir kopēja darba rezultāts, kopēja sabiedrības platforma. Tas, ko radām no savas puses, ir vieta, kur var runāt, bet “Lampas” programmu veido ļoti daudzas organizācijas.
Man ir liels prieks, ka šis pierādījums apstiprinājās: ja cilvēkiem no dažādām organizācijām dod iespēju, viņi vēlas veidot dialogu ar plašāku sabiedrību.
Savā mājaslapā paužat pārliecību – viss sākas ar sarunu. Sarunāt nozīmē diskutēt, ieklausīties, pieņemt otra viedokli. Kādas ir izvērtušās diskusijas?
Tas ir atkarīgs no tēmas. Var būt arī skarbas diskusijas, bet tas ir ļoti labi. Ja viedokļi vispār neatšķiras, tas nozīmē, ka neesam pietiekami labi sagatavojušies diskusijai. Nekad nevar būt tā, ka visi domājam vienādi. Līdz ar to ir ļoti svarīgi, ka parādās dažādi aspekti un ir mazliet parīvēšanās un pakonfliktēšana. Bet svarīgākais ir nepārnest konfrontāciju pret cilvēku kā personību, tomēr mēģināt nošķirt. Runājam par idejām, uzskatiem, interpretācijām – lai tas nepazemina otra cilvēka vērtību sarunu biedra acīs. Ego lietas. Tā ir viena lieta – sarunāšanās kultūra, pie kā varam strādāt un ko varam celt.
