VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Laura Studente
LV portāls
05. jūnijā, 2018
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Skola
12
12

Šadurskis: Svarīgi, lai labi iecerētais tiktu arī labi ieviests

LV portālam: KĀRLIS ŠADURSKIS, izglītības un zinātnes ministrs

FOTO: Evija Trifanova, LETA

“Esmu pārliecināts, ka izdosies ieviest jauno izglītības saturu visā izglītības sistēmā, sākot no pirmsskolas līdz vidusskolas pēdējai klasei,” intervijā LV portālam uzsver izglītības un zinātnes ministrs KĀRLIS ŠADURSKIS. “Tās ir pārmaiņas, kuras pieprasa skolēni, darba devēji, augstskolas. Pārmaiņas, kuras gaida,” uzskata ministrs.

īsumā
  • Jaunā izglītības satura ieviešana visā izglītības sistēmā – sākot no pirmsskolas līdz vidusskolas pēdējai klasei – ir pārmaiņas, kuras pieprasa skolēni, darba devēji, augstskolas.
  • Mūsu piedāvājums ir tāds, ka sešgadnieki turpinās saņemt to izglītības saturu, mācību formas, metodes un dienas režīmu, kas ir piemērotākais šim vecumposmam.
  • Uz obligāto vidējo izglītību mums ir jāvirzās, bet domāju, ka šis jautājums ir uz dažiem gadiem jāatliek.
  • Vairāk nekā 70 pašvaldībās jau šobrīd atalgojuma vidējā likme ir lielāka par 710 eiro. Skolotāju atalgojums nemitīgi pieaug – mērķdotācija pedagogu atalgojumam ir pieaugusi par vairāk nekā 50 miljoniem eiro.

Nosauciet, lūdzu, vienu no realizētajām reformām, ar ko visvairāk lepojaties, un reformu, par kuru īpaši nožēlojat, ka to nav izdevies pabeigt!

Uz pirmo jautājuma daļu es ļoti labprāt atbildēšu. Tā ir latviešu valodas lomas nostiprināšana skolā, kā arī Izglītības likuma un Vispārējās izglītības likuma grozījumi, kurus ir pieņēmusi Saeima un kurus esam veiksmīgi izstrādājuši jaunā izglītības satura ietvaros. Manuprāt, tas ir darbs, ko jau sen vajadzēja izdarīt.

Par to, ko nav izdevies paveikt, bet vēl ceru paveikt un esmu pārliecināts, ka izdosies, – tā ir jaunā izglītības satura ieviešana visā izglītības sistēmā, sākot no pirmsskolas līdz vidusskolas pēdējai klasei. Pārmaiņas, kuras pieprasa skolēni, darba devēji, augstskolas. Pārmaiņas, kuras gaida. Lai arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā ZZS deputātu pozīcijas dēļ pagaidām nav atbalstīta mūsu iecere par iespēju specializēties vidusskolā to mācību priekšmetu padziļinātā apguvē, kas ir jauniešu nākotnes izvēle studijām augstskolā, tomēr ticu, ka izdosies pārliecināt ZZS frakciju jauniešiem šādu iespēju dot.

Šobrīd ir tāda skriešanās ar kalendāru, proti, Saeimas darba grafiku, jo ap Jāņiem Saeima dosies starpsesiju pārtraukumā, bet jāapstiprina vēl vairāki likuma grozījumi. Saeimas lēmumi ir svarīgi, lai IZM var sekmīgi turpināt darbu pie normatīvā regulējuma izstrādes un virzīšanas apstiprināšanai Ministru kabinetā.

Viena no visvairāk apspriestajām reformām izglītības satura kontekstā ir doma par bērnu skolas gaitām no sešu gadu vecuma. Šim ierosinājumam joprojām ir daudz pretinieku.

Teiksim tā – par šo jautājumu ir bijis daudz mītu un jocīgu spekulāciju. Mums ir pārmests tas, ko mēs nekad mūžā neesam grasījušies darīt. Lai gan esam daudz runājuši par šo jautājumu, tomēr līdz šim sabiedrībai nav izdevies sniegt izpratni par pašu būtību. 

Pamatā ir tas, ka mums ir ļoti svarīgi optimāli izmantot to bērna vecumposmu, kad viņš visvairāk ir spējīgs apgūt jauno. Mūsu piedāvājums ir tāds, ka sešgadnieki turpinās saņemt to izglītības saturu, mācību formas, metodes un dienas režīmu, kas ir piemērotākais šim vecumposmam.

Jautājums ir tikai par to, kā to sauc – pirmā klase vai sešgadnieku izglītība pirmsskolas izglītības iestādē. Kāpēc nosaukums ir svarīgs? Tāpēc ka sabiedrības subjektīvā attieksme pret pirmsskolas iestādi un skolu atšķiras.

Mūsuprāt, akcentējot šo tik ārkārtīgi svarīgo laiku bērnu attīstībā, būtu pareizi to nosaukt par pirmo klasi.

Lai arī Saeimā nav gūts atbalsts šai pieejai, tomēr esmu pārliecināts, ka pie šī jautājuma būs jāatgriežas un risinājums jāpanāk. Visticamāk, šis jautājums būs jārisina nākamajai Saeimai.

Tas, kas līdz galam nav skaidrs, – kur bērni mācīsies? Vai viņi mācības turpinās bērnudārzā vai tās uzsāks skolā?

Iespējami ir abi varianti, un mēs neuzstājam ne uz vienu. Tā būs pašvaldības izšķiršanās, vai mācības pirmajā klasē notiks bērnudārzā vai skolā. Jau šobrīd ir liels skaits skolu, kur ir integrēta pirmsskolas un skolas izglītība, – tur nebūs problēmu ieviest reformu.

Viss pārējais atkarīgs no pašvaldību gatavības, jo mūsu mērķis nav piespiest īsā laikā veikt investīcijas mācību vides sakārtošanā.

Ir pašvaldības, kurās joprojām ir rindas uz pašvaldību bērnudārziem. Vai privātais bērnudārzs arī varēs nodrošināt iespēju sešgadniekiem apgūt 1. klases vielu?

Arī privātais bērnudārzs varēs īstenot sešgadnieku izglītību, bet tādā gadījumā būs jāizņem atbilstoša licence, kā arī divu gadu laikā jāsaņem akreditācija izglītības programmai.

Ir skaidrs, ja skolu vide atļauj sešgadīgos integrēt pirmajā klasē skolā, tad tas palīdzēs arī pašām pašvaldībām, primāri Rīgai, atrisināt bērnudārzu rindu problēmas. Tāpēc patiesībā pašvaldības pret šo ideju izturas visumā pozitīvi, jo saprot – lai gan pārejas periodā tas radīs zināmas grūtības, tas nesīs augļus.

Bet, ja raugāmies uz mācību programmu saturu, vai tas tiks noteikts pirmsskolas iestāžu vadlīnijās vai pamatskolu standartā?

Kā viens, tā otrs dokuments faktiski paredz sasniedzamos mērķus atbilstošā vecuma izglītības posmā. Metodes var būt dažādas, bet mērķis ir definēt, kādi mācību rezultāti jāsasniedz sešgadniekam pēc pirmās klases beigšanas. Vadlīnijas ir nedaudz vispārīgāks, aprakstošāks dokuments. Tas, kurā no šiem dokumentiem būs iekļauts sešgadnieks, būs atkarīgs no Saeimas lēmuma.

Pirms laika tika aktualizēts jautājums par obligātu vispārējo vidējo izglītību. Kādā veidā jāvirzās uz šo mērķi?

Uz obligāto vidējo izglītību mums ir jāvirzās, bet domāju, ka šis jautājums ir uz dažiem gadiem jāatliek. Trīs mācību gadu laikā mēs pāriesim uz jauno izglītības saturu visās izglītības pakāpēs, pēc tam būs vajadzīgi vēl pāris gadu, lai saturu aprobētu un saprastu, kā tas strādā.

Šobrīd svarīgāks jautājums ir: kas būs nākamie vidusskolas beidzēji, kas studēs augstskolās? Vai mums būs pietiekami daudz vidusskolas beidzēju, kas varēs sekmīgi studēt un apgūt ar zinātni integrētas augstākās izglītības programmas?

Latvijā ir ap 300 vidusskolu. Dažas no tām – ļoti mazas, tāpēc lieli infrastruktūras ieguldījumi un mācību kabinetu aprīkojuma iepirkšana šajās skolās vienkārši neatmaksājas, kā arī ir lielas problēmas ar atbilstošu darba samaksu pedagogam. Rezultātā izglītības kvalitāte ir tāda, kāda ir.

Jaunais izglītības saturs paredz, ka 10. klasē skolēni apgūs 12 obligātos pamatizglītības priekšmetus. Savukārt 11. un 12. klasē viņi varēs izvēlēties sešus no tiem, kurus apgūt padziļinātā līmenī, jau gatavojoties studijām. Vidusskola piedāvās vairākus izvēles grozus jauniešiem, kuri grib specializēties dabaszinātnēs, informātikā, ekonomikā, sociālajās vai humanitārajās zinātnēs. Lai varētu piedāvāt šos izvēles grozus, vidusskolā nepieciešamas vismaz divas piepildītas paralēlklases.

Nav noslēpums, ka Latvijā atšķiras pašvaldību finansiālās iespējas, tātad arī tas, ko tās var nodrošināt skolēniem, arī skolotājiem. Kā to novērst?

Te mēs nonākam pie nepabeigtas administratīvi teritoriālās reformas – daļa mūsu pašvaldību vairs neatbilst likuma prasībām par minimālo iedzīvotāju skaitu. Tā kā pašvaldības ir ļoti dažādas, arī skolas ir dažādas un ir ārkārtīgi grūti izveidot kopīgu, integrētu pedagogu algu modeli.

Diemžēl mums nācās ieiet ļoti sīkā fragmentācijā par apdzīvoto vietu tipiem, nosakot dažādus proporcionalitātes koeficientus skolotāju un skolēnu attiecības ziņā. Tas modeli padara smagnēju, bez pietiekamiem stimuliem attīstībai.

Protams, skolai ar mazu skolēnu skaitu ir grūti atrast skolotāju, kas vēlētos strādāt tikai pusslodzi un līdz ar to saņemt atbilstošu algu. Tāpēc Saeima ir pieņēmusi likuma grozījumus, kas ļaus no 2020. gada mainīt finansēšanas modeli vidusskolā. Proti, ja skolēnu skaits skolā būs pietiekams un pārsniegs minimālās prasības, valsts turpinās piešķirt pilnu mērķdotāciju. Ja ne, tad pašvaldībai nāksies skolu līdzfinansēt, lai pedagogi var nopelnīt vismaz minimālo amata algu par atbilstošu slodzes daļu. Domāju, ka arī tas palīdzēs sakārtot skolu tīklu.

Iepriekš pedagoga atalgojuma paaugstinājuma grafiks paredzēja visiem pedagogiem atalgojumu palielināt līdz 710 eiro par likmi. Kāpēc tagad šāds palielinājums tiek solīts tikai tām pašvaldībām, kas optimizējušas skolu tīklu?

Pedagogu atalgojuma palielināšanas tālākajā grafikā ir rakstīts minimālais skaitlis – 710 eiro par likmi, bet mums ir vienošanās, ka līdzekļi pedagogu algu palielināšanai tiek solidāri iegūti divās daļās – no pašvaldību mērķdotāciju ietaupījuma, kas rodas no skolu tīkla sakārtošanas, kā arī no valsts budžeta līdzekļiem.

Minimālā algas likme jāceļ ne tikai skolotājiem vispārējās skolās, bet arī profesionālās izglītības iestādēs, pirmsskolas iestādēs, interešu izglītībā, kā arī skolotājiem citu ministriju padotības skolās. Esam izrēķinājuši, ka, lai to finansētu, gadā būtu nepieciešami 19 miljoni eiro.

Mēs valdībai piedāvāsim vairākus variantus, un tā būs valdības izšķiršanās, kuru no tiem izvēlēties. Šobrīd no skolu tīkla sakārtošanas mēs saredzam budžeta līdzekļu ietaupījumu apmēram 4 miljonu apmērā, ko varam ieguldīt no valsts. Uzskatām, ka pašvaldībām, kas jau sakārtojušas skolu tīklu vai uz to virzās, pienākas bonuss.

Jāpiebilst, ka vairāk nekā 70 pašvaldībās jau šobrīd atalgojuma vidējā likme ir lielāka par 710 eiro. Skolotāju atalgojums nemitīgi pieaug – mērķdotācija pedagogu atalgojumam ir pieaugusi par vairāk nekā 50 miljoniem eiro. Protams, ka tam ir pozitīva ietekme, un to jūt arī skolotāji.

Vai skolēnu skaita proporcija pret vienu skolotāju turpina samazināties?

Tā ir dabiskā depopulācija un migrācija, bet Pierīgā ir cita problēma – tur ir telpu trūkums.

Interesanti, ka iepriekšējā mācību gadā bija novērojama arvien izteiktāka bērnu aizplūšana no salīdzinoši vājākām uz stiprākām skolām, pat jūtamāka nekā dabiskā migrācija. Vecāki lielā mērā balso par izglītības kvalitāti – iepretim ērtībām un tuvākajai skolai. Rīgas spēcīgākajās skolās šogad, manuprāt, bijis jūtami lielāks konkurss nekā citus gadus. 

Es saredzu attīstību tajā, ka Pierīgā nodrošinātu labu un spēcīgu pamatizglītību, tomēr vidusskolā jauniešiem būtu jādodas mācīties uz Rīgu.

Pēdējo gadu laikā izmaiņas piemeklējušas arī augstāko izglītību – ir ieviests trīs pīlāru finansēšanas modelis. Ik pa laikam arī dažas no augstskolām ierosina pārskatīt budžeta vietu pārdali, kur šobrīd vietas tiek piešķirtas pēc vēsturiskā principa.

Budžeta vietu sadalē ir liela inerce. Patiesībā tur nedrīkst veikt radikālas pārmaiņas, jo mums ir darīšana ar dzīviem cilvēkiem, kas strādā šajās augstskolās.

Bet pārmaiņas notiek – varbūt tās nav skaitliski lielas, bet virzāmies uz budžeta vietu pieaugumu valstij svarīgākajās jeb STEM (zinātne, tehnoloģijas, inženierzinātnes un matemātika) programmās. Tur gan nevaram daudz manevrēt, jo mums vienkārši pietrūkst vidusskolu beidzēju, kuru izglītība ļautu sekmīgi studēt STEM jomās. Tāpēc ir būtiski jāceļ pamata un vidējās izglītības kvalitāte, jāinvestē skolās un pedagogos.

Ir nepieciešams panākt, lai mūsu divas vadošās augstskolas – Latvijas Universitāte un Rīgas Tehniskā universitāte – pasaules rangā būtu pirmajā simtniekā. Lai to panāktu, svarīgas ir gan programmas, akadēmiskās programmas, gan studenti, kas to var paņemt pretī. Bet, lai mēs iegūtu šo motivēto studentu, viņam ir jānāk no labas vidusskolas.

Es ļoti pozitīvi skatos uz vidusskolām, kas jau integrējas ar to vai citu universitāti. Piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes Inženierzinātņu vidusskola. Nupat arī Rīgas Stradiņa universitāte parakstījusi sadarbības līgumu ar Rīgas 41. vidusskolu, kas ir pašvaldības skola. Tie nav vienīgie piemēri, kad skolai ir ciešāka saikne ar universitāti.

Ir viedoklis, ka par valsts līdzekļiem studējušajiem jābūt pienākumam pēc tam kādu laiku strādāt Latvijā, nevis kādā citā valstī. Šādas diskusijas ir bijušas, piemēram, par medicīnas studentiem. Kā jūs uzskatāt?

Esam ieviesuši studējošo un absolventu reģistru, kas ļauj uzkrāt informāciju par to, vai studiju programmas beidzējs strādā savā specialitātē, kādus nodokļus viņš maksā, lai saprastu konkrētās programmas pievienoto vērtību arī tīrā naudas izteiksmē. Tas ir ļoti labs stimuls augstskolām stiprināt savas studiju programmas.

Vai tas būtu jāsasaista ar finansiāliem instrumentiem? Tas patiesībā ir ļoti sarežģīti. Arī šobrīd mums ir vairāki mehānismi, kas finansiāli palīdz studentiem, piemēram, iespēja dzēst studiju vai studējošo kredītu. 

Protams, tā lielā mērā ir nejēdzība, ka “bagātā” Latvija sagatavo speciālistus “nabadzīgajai” Lielbritānijai, Vācijai vai medicīnas speciālistus “vēl nabadzīgākajai” Norvēģijai, bet droši vien pie tīras dzimtbūšanas mēs nenonāksim. Mēs nedrīkstam savu augstāko izglītību padarīt mazāk pievilcīgu mūsu jauniešu acīs – salīdzinājumā ar to, ko piedāvā citas Eiropas valstis. Ja mēs uzliksim smagus nosacījumus mūsu augstskolās, mēs pazaudēsim labākos prātus, jo viņi dosies studēt uz Lielbritāniju, Dāniju vai Nīderlandi.

Kādi, jūsuprāt, ir svarīgākie uzdevumi, kas būs jārisina nākamajam izglītības un zinātnes ministram?

Atbildot uz šo jautājumu, jāteic – labprātāk gribētu, ka šos pienākumus man būtu iespēja turpināt pašam, jo esam veikuši pamatīgas izmaiņas normatīvajā bāzē un tagad šīs izmaiņas jāievieš dzīvē. Ceru, ka Latvijā pēc Saeimas vēlēšanām nenotiks tektoniskas pārmaiņas. Bet, protams, ir ļoti svarīgi, kāda ir izglītības attīstības politika turpmāk, vai tas, kas ir labi iecerēts, tiks arī labi ieviests. Tāpēc es labprāt turpinātu darbu arī nākamajā valdībā. Pēc pēdējiem notikumiem Saeimā, kur redzami centieni radīt šķēršļus jaunā izglītības satura ieviešanai, izglītības ministrs gribu būt vēl vairāk nekā pirms tam.

Labs saturs
12
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU