Eiropas Padomes komisija tiesu efektivitātei (CEPEJ) nākusi klajā ar visaptverošu Latvijas tiesu sistēmas darba efektivitātes un kvalitātes analīzi. Ko no šī ziņojuma jūs gribētu izcelt?
Pirmais secinājums ir, ka Tieslietu ministrijas piedāvātā un Tieslietu padomē atbalstītā konceptuāli jaunā tiesnešu amata kandidātu atlases kārtība ir pareiza. Otrkārt, šī analīze apliecina, ka īstenotās divas lielās reformas – tiesu instanču un tiesu teritoriālā reforma – arī ir pareizais ceļš.
Kur mēs noteikti izmantosim šo starptautisko ekspertu vērtējumu – tās ir sarunas par tiesu budžetu. Uzskatām, ka šajā ziņojumā minētais par tiesu sistēmas finansējumu, tostarp tiesu darbinieku atalgojumu, ir ļoti spēcīgs signāls tam, ka tiesu darbinieku, it īpaši tiesnešu palīgu, algu celšanai ir jābūt prioritātei, lai turpinātu atalgojuma reformu. Mērķis ir nodrošināt pienākumiem atbilstošu darba samaksu, kas ir konkurētspējīga valsts pārvaldei un privātajam sektoram.
Vēl viens svarīgs secinājums ir par to, ka Latvijā jāreformē tiesu nodevu politika, sevišķi, ja runājam par īpašumtiesību aizsardzību. Ar līdzšinējo sistēmu mēs jau balansējam uz naža asmens, un tā ir jāgroza. Sistēmai ir jākļūst taisnīgākai. Lai šīs nodevas nebūtu kā nepārvarams šķērslis cilvēkiem, kuri, cīnoties par savām īpašumtiesībām, meklē taisnību tiesā. Tātad nodevu sistēma būs jāpārskata, un acīmredzot viens no maniem tuvākajiem rīkojumiem būs tieši saistīts ar šo jautājumu. Lūgsim arī Finanšu ministrijas atbalstu, jo jauno risinājumu rezultātā var samazināties valsts budžeta ieņēmumu daļa.
CEPEJ norāda, ka tiesu sistēmas reformās esam uz pareizā ceļa, bet kāpēc, jūsuprāt, šīs pārmaiņas tomēr pietiekami neatbalsojas tiesu varas reputācijas vērtējumā sabiedrības acīs?
Jāteic, ka tomēr daļēji atbalsojas. Pēc “Eurobarometer” datiem, pozitīvā un negatīvā tiesu vērtējuma starpība 2008. gadā bija mīnus 32% un vēl 2014. gadā mīnus 18%, tad jau 2016. gadā šis vērtējums ir audzis līdz mīnus 2%. Tātad nepilnu desmit gadu laikā atbalsts tiesu varai ir audzis par 30 procentpunktiem un šobrīd nostabilizējies ap mīnus 5% atzīmi.
Tiesu aktīva un profesionāla saziņa ar žurnālistiem un sabiedrību ir jau nesusi pirmos rezultātus. Neprofesionālas un nekvalitatīvas ziņas par tiesas darbu pakāpeniski nomaina profesionāļu sagatavota informācija par faktiem un viedokļiem. Tādējādi informatīvā funkcija tiek apvienota ar izglītojošo. Protams, dialogs ar sabiedrību ir jāattīsta, jo mīnus 5% arī nav nekāds labais rādītājs.
Vienlaikus Valsts prezidents Raimonds Vējonis diskusiju ciklā par Latvijas tiesu varas aktuālajiem jautājumiem nesen pauda gan kritiku par tiesu neefektivitāti un pārāk ilgiem lietu izskatīšanas termiņiem, gan bažas par samērā lielo atcelto vai grozīto nolēmumu īpatsvaru. Vai šiem pārmetumiem ir pamats?
Pirmkārt, dzīvojam sabiedrībā, kurā ikvienam ir tiesības paust savu viedokli. Saredzu, ka Valsts prezidenta viedoklis pamatā ir veidojies, balstoties uz tām atskaņām, kas parādās atsevišķos plašsaziņas līdzekļos. Savukārt CEPEJ redzējums ir balstīts analītiskā, skrupulozā un mērķtiecīgā darbā. Tādējādi secinu, ka diskusijā emocionālajam faktoram ir bijusi lielāka loma nekā pragmatiskajam.
Vai no šīs kritikas tomēr nevar izlobīt racionālo, izvirzot jaunus sasniedzamus mērķus tieslietu nozares attīstībā?
Ir lietas, kas pārklājas. Piemēram, jautājums par jauno tiesnešu atlases kārtību, tiesnešu pašpārvaldes stiprināšanu. Tie ir aktuāli jautājumi. Ir jāatrota piedurknes un jāturpina uz izvērtējumu balstīta tieslietu nozares attīstība.
Ja runājam par lietu izskatīšanas termiņiem, pastāv noteikti cilvēka pamattiesību principi, kuri ir jāievēro. Pēdējo četru gadu laikā tiesvedības termiņi ir samazinājušies visās trijās tiesu instancēs. Ja runājam par turpmākām iespējām padarīt tiesvedību raitāku, ir ļoti svarīgi, kādu rezultātu mums dos tiesu teritoriālā reforma. Kāda būs darba organizācija pirmās instances tiesās pēc reformas, kāds būs specializācijas līmenis? Lieta var būt ļoti specifiska un sarežģīta, bet, ja ir specializējies tiesnesis, tā viņam tik daudz laika neprasīs. Taču sarežģītās, apjomīgajās lietās, kurās ir ļoti daudz procesa dalībnieku, tiesvedība ir, bija un būs salīdzinoši ilga.
Pastāv iespējas, kas ļauj paātrināt tiesvedību. Saeima ir pieņēmusi Tieslietu ministrijas rosinātos grozījumus procesuālajos likumos. Tas, ko tiesām vajadzētu darīt, ir drosmīgāk vērsties pret personām, kas apzināti novilcina tiesas procesu. Raitāku tiesvedību nodrošina arī tehniskie līdzekļi, tādi kā elektroniskā saziņa un vienotā datu sistēma vai sinhronās tulkošanas ieviešana tiesas sēdēs un videokonferences iespēja. Finanšu līdzekļi ieguldīti arī tiesu infrastruktūras uzlabošanā. Nozīmīgi būvniecības projekti tieslietu nozares vajadzībām tiek īstenoti Jēkabpilī, Tukumā, Madonā, Ventspilī un Rīgā. Piemēram, pateicoties telpu pārbūvei un jaunu ēku celtniecībai, tiks nodrošināts tiesas darba organizēšanai nepieciešamais tiesas sēžu zāļu skaits. Bet tas viss nenozīmē, ka tiesvedības termiņi samazināsies bezgalīgi.
Atgādināšu, ka pēc tiesu instanču reformas arī pagājis salīdzinoši neilgs laiks. Līdz ar to rajona tiesas saņem daudz sarežģīto lietu, kuras agrāk kā pirmā instance izskatīja apgabaltiesa. Tiesnešiem tas nozīmē uzņemties lielu slodzi, specializējoties jaunās jomās. Ar to arī loģiski ir izskaidrojams tas, ka ir nedaudz pieaudzis atcelto vai grozīto spriedumu skaits.
Tas nozīmē, ka nākotnē gaidāms atcelto un grozīto nolēmumu īpatsvara samazinājums.
Nākotnē neizbēgami tam būs tendence samazināties. Instanču reformas rezultāts un tiesnešu specializācija rajona tiesās prasa laiku. Vienlaikus jāuzsver, ka tiesneši nav nekādas robotmašīnas. Tiesu prakse nepārtraukti attīstās. Un ir skaidrs, ka šajā attīstības procesā būs situācijas, kad tiesa kļūdīsies, un būs situācijas, kad tiesa izveidos jaunu judikatūru. Tās ir divas dažādas situācijas, un gan vienā, gan otrā gadījumā būs atceltais spriedums. Tā ir trīs instanču tiesu sistēma, un tiesiskā valstī tādai ir jābūt.
Lai stiprinātu tiesu varas neatkarību un vairotu tiesnešu pašpārvaldes lomu, šogad paplašināta Tieslietu padomes kompetence, īpaši tiesnešu karjeras jautājumos. Vai tas paver cerības arī uz kvalitatīvām izmaiņām tiesnešu sastāvā?
Tieslietu padome ir atbalstījusi jaunu tiesneša amata kandidātu sagatavošanas un atlases kārtību. Ja agrāk tā bija un vēl pašlaik ir ilgstoša un smagnēja, tad nākotnē tā būs citāda. Jaunos tiesneša amata kandidātus kā rezervistus atlasīs un profesionāli sagatavos jau laikus. Visdrīzāk, lielāko daļu no viņiem veidos pašreizējie tiesnešu palīgi.
Ja runājam par Tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju, tā ir ļoti pārslogota un jāmeklē risinājumi, kā Tiesu administrācija varētu vairāk palīdzēt kolēģijai stiprināties organizatoriski, analītiski un materiāli. Kolēģijas loma tiesnešu pašpārvaldē pieaugs, un mums – Tieslietu ministrijai – tas jāatbalsta, cik vien iespējams.
Pavasarī noslēdzās visaptveroša pirmās instances tiesu apvienošana. Kādus pirmos rezultātus nesušas šīs pārmaiņas?
Tiesu teritoriālās reformas rezultātus pilnībā varēsim izvērtēt tikai pēc kādiem diviem gadiem. Ļoti liela nozīme būs jaunizveidoto tiesu priekšsēdētāju un viņu vietnieku darbam, loģistikai un savstarpējai pieredzes apmaiņai, kā arī viņu ciešākai sadarbībai ar Tiesu administrāciju. Reformas pilotprojekts Latgales tiesu apgabalā apliecināja, ka priekšsēdētāji ar labām organizatoriskajām dotībām ir veicinājuši jaunizveidoto tiesu darba efektivitāti.
Līdz reformas ieviešanai Latvijā bija salīdzinoši liels tiesu skaits, kurās bija tikai 3–5 tiesneši. Tiesu teritoriālā reforma tika uzsākta 2015. gada 1. martā un pabeigta trīs gadu laikā – 34 tiesu vietā šobrīd Latvijā ir 9 rajona (pilsētas) tiesas, vidēji 33 tiesneši katrā. Tieslietu ministrijas īstenotā reforma ir devusi būtisku ieguldījumu. Piemēram, izlīdzinās tiesnešu noslodze. Ja pirms reformas viena veida lietās dažādās tiesās tā varēja atšķirties pat vairākas reizes, tad tagad varēs nodrošināt personu tiesības uz tiesu līdzīgos termiņos. Tādējādi tiek stiprināta tiesu neatkarība un tiesu darba efektivitāte.
Intervijā “Rīga TV24”, komentējot šo reformu, sacījāt, ka ar to acīmredzot būs par maz. Vai gaidāmas jaunas tiesu apvienošanas?
Ja četros tiesu apgabalos tiesnešu noslodzes izlīdzināsies, tad piektajā – Rīgas tiesu apgabalā – būs nepieciešami jaunu risinājumu meklējumi, jo tiesneši ir noslogotāki un Civilprocesa likuma 32.1 pants (kas dod iespēju tiesu priekšsēdētājiem iniciēt nākamās instances tiesai lemt jautājumu, vai lietas nav nododamas izskatīšanai citai apgabaltiesai vai arī pilsētas (rajona) tiesai) agri vai vēlu būs jāatceļ. Ideju ir daudz, taču ar tām šobrīd bārstīties būtu nevietā. Ja kaut kas vēl tiks apvienots, pievienots vai citādi attīstīts, tad tikai un vienīgi ar pašu tiesnešu un Tieslietu padomes atbalstu.
Varu minēt vienu risinājumu. Lai nodrošinātu iespējas efektivizēt tiesu darbu, nākamgad zemesgrāmatu nodaļu tiesneši papildus jau šobrīd izskatāmajām lietām varēs skatīt arī citu kategoriju lietas. Protams, ja tieneša noslodze to pieļauj. Līdz ar to tienešu kapacitāte tiks izmantota pilnā apmērā.
Šajā gadā tieslietu nozares budžeta pieauguma lielākā daļa tika tiesnešu algu celšanai. No nākamā gada saskaņā ar Satversmes tiesas spriesto jābūt jaunai tiesnešu algošanas sistēmai. Vai jums jau ir vīzija, kādai tai jāizskatās un kādus papildu līdzekļus tas prasīs?
Lai risinātu šo jautājumu, kopš 5. aprīļa pie Ministru prezidenta notiek regulāras četrpusējas sanāksmes – valdības vadītājs un tiesu varas augstākās amatpersonas, finanšu ministre un tieslietu ministrs. Līdz ar otro sanāksmi ir atrasts ceļš, kā īstenot pozitīvu virzību ar konkrētu mērķi – panākt tādu taisnīgu tiesnešu atalgojuma risinājumu, kas likvidētu nevienlīdzību salīdzinājumā ar valsts pārvaldi un dotu tiesnešiem finansiālās drošības garantijas.
Ko tas nozīmē naudas izteiksmē gan konkrētam tiesnesim, gan valsts budžetam?
Galvenais – tiesnešu finansiālā drošība. Tā ir viens no būtiskiem tiesu varas un tiesnešu neatkarības elementiem. Vienlaikus jāuzsver, ka algas celšana nav pašmērķis, bet tiesneša finansiālā drošība ir obligāts priekšnoteikums tiesu neatkarības nodrošināšanai tiesiskā demokrātiskā valstī. Prasības par tiesnešu finansiālo drošību mērķis ir nodrošināt tiesas objektivitāti, tiesisku un taisnīgu lēmuma pieņemšanu.
Ja raugāmies, kādu daļu no IKP atvēlam tieslietu sistēmas uzturēšanai, izskatāmies pārāk dāsni, savukārt, ja raugāmies uz tiesnešu atalgojumu, tas ir salīdzinoši zems. Kāpēc veidojas šāda pretrunīga aina?
Budžets un IKP ir divas atšķirīgas lietas, kuras šķir dažādi faktori. Piemēram, ES Tiesiskuma progresa ziņojumā (Justice Scoreboard) tiek salīdzināts valsts kopējo izdevumu apjoms tiesās – gan uz vienu iedzīvotāju, gan procentos no IKP. Attiecībā uz budžetu izdevumi tiesu sistēmai Latvijā nav lieli, savukārt ES dalībvalstu salīdzinošajā tabulā attiecībā pret IKP tie ir lielāki. Otrkārt, tiesu statistika šajā jomā ir veidota lineāri, salīdzinot tiesu sistēmas izdevumus dažādās ES dalībvalstīs. Piemēram, mums tiesu sistēmā ir iekļauta arī prokuratūra, kas Igaunijā turpretī ir izpildvaras sastāvdaļa. Tātad te ir runa par 29 miljoniem eiro, kas aiziet prokuratūrai. Tāpat mums tiesu sistēmā ir arī zemesgrāmatas, kas, piemēram, Lietuvā ir izpildvaras sastāvdaļa, līdz ar to arī te veidojas diezgan ievērojama summa. Ja mēs tā precīzi, analītiski rēķinām, uzrādās cita aina.
Tādējādi, ja runā par finanšu izlietojuma efektivitāti tieslietu sistēmā, es neteiktu, ka šie rādītāji Latvijā ir slikti, kā to varbūt mēģina pasniegt atsevišķās reizēs, izraujot skaitļus no konteksta. Bet, kam es pilnīgi piekrītu, ir jomas, kurās mēs varam finanšu izlietojuma efektivitāti kāpināt. Pirmā un galvenā – elektroniskā saziņa, kas pakāpeniski pārņems visu līdzšinējo papīra saziņas formu. Tāpat ieviešanas stadijā ir tā saucamais e-lietas projekts, ko ir uzņēmusies īstenot gan Tiesu administrācija, gan arī prokuratūra. Tas ļaus nākotnē atteikties no papīra kalniem.
Papīra kalni samazināsies, bet vai tiešām augs ietaupītās naudas apjomi?
Viens nu ir skaidrs – tiesu varas budžetu samazināt mēs negrasāmies. Valstis, kur ir lētas tiesas, nevar būt demokrātiskas un tiesiskas valstis. Jāmaina ir finanšu sadalījuma prioritātes. Ir jāefektivizē administratīvie izdevumi, un līdz ar tautsaimniecības ekonomiskās izaugsmes palielinājumu ir jābūt garantētam tiesnešu algu un tiesu darbinieku atalgojuma palielinājumam. Viens no galvenajiem tiesu un tiesnešu neatkarības nosacījumiem ir finansiālā drošība.
Līdz rudenim valdībai jārod risinājums arī, ja tā var sacīt, tiesu izpildītāju finansiālās drošības jautājumā. Kā, jūsuprāt, novēršama absurdā situācija, ka atsevišķi tiesu izpildītāji nespēj nosegt sava darba izdevumus, kamēr citi pāris gados kļūst par multimiljonāriem?
Vispirms jāuzsver, ka tiesu izpildītāji atalgojumā nesaņem ne centa no valsts budžeta – viņi paši finansē savu darbu. Ja simt tiesu izpildītāju darbs būtu jānodrošina no valsts budžeta, gadā tas prasītu aptuveni piecus miljonus eiro. Otrkārt, tiesu izpildītāji ik gadu valsts budžetā nodokļos iemaksā 6–8 miljonus eiro. Tiesu izpildītāju institūcijas reforma, nosakot to kā brīvo juridisko profesiju, noslēdzās pirms piecpadsmit gadiem. Reforma bija pareiza, bet kļūda bija neveidot finanšu izlīdzināšanas mehānismu. Tas vēl aizvien nav izveidots, lai arī esmu vairākkārt aicinājis to darīt.
Tiesu izpildītāju finanšu izlīdzināšanas sistēmai ir jābūt vērstai uz to, lai aktīvākās saimnieciskās darbības zonas, piemēram, Pierīgā, zināmā mērā dotētu pārējos tiesu izpildītājus, kuri veic tiesas spriedumu izpildi mazāk aktīvās vietās. Saeima tagad ir uzdevusi līdz 1. novembrim šīs lietas sakārtot. Un tas ir labi, jo es tad sarunā ar zvērinātiem tiesu izpildītājiem vairs neesmu viens kā saucējs tuksnesī. Domāju, ka arī tiesu izpildītāji paši ir sapratuši, ka likumdevējs ir devis diezgan nopietnu mājienu, ka šis jautājums ir jāatrisina. Pusgads ir pietiekams laiks, lai izstrādātu jauno tiesu izpildītāju atlīdzības koncepciju un noteikumus. Un es domāju, ka arī likumdevējs stingri kontrolēs, kā šis uzdevums tiek pildīts.
Kā jūs skaidrojat šādu kūtrumu vai pat pretestību tiesu izpildītāju aprindās pret loģisku finanšu izlīdzināšanas principu? Vai kāds negrib dalīties?
Tiesu izpildītāju pašpārvalde ir profesionāli spēcīga, jo sevišķi pēdējā laikā tā ir augusi. Viņi jau vairāk nekā gadu aktīvi strādā, informējot arī sabiedrību par to, ko dara, par viņu ieguldījumu sabiedrības labā. Domāju, ka tiesu izpildītāju pašpārvaldē un šī aroda iekšienē, visdrīzāk, nav bijis vēlmes veidot kādu konflikta situāciju. Acīmredzot šis grūdiens no malas bija vajadzīgs.
Un kā veicas ar tīrīšanu maksātnespējas administratoru rindās? Ko šajā jomā vēl plānots darīt?
Pagājušais gads bija lūzuma gads. Pateicoties premjera un Saeimas atbalstam, esam lauzuši veco sistēmu, izveidojot jaunu. Domāju, ka jaunā sistēma jaunās Maksātnespējas administrācijas direktores vadībā strādā labi. Absolūtais vairākums to līdzekļu, kurus varēja izmantot negodprātīgi, ir likvidēts. Tiek pabeigta profesijas reforma. Redzam, ka pamazām vienu vai citu apstākļu dēļ negodprātīgi vai citādi šai profesijai neatbilstoši administratori ir spiesti aiziet no šīs profesijas. Profesiju papildina jauni kvalificēti un profesionāli cilvēki. Mahinācijas ar pilnvaru došanu un rindas vietām ir izskaustas.
Visspēcīgākais un ietekmīgākais instruments, kas sevi apliecināja reformas gaitā, ir plānotās un neplānotās pārbaudes administratora darbavietā. Šīs pārbaudes izrādījās arī ļoti labs preventīvs pasākums. Daudziem administratoriem tās likušas uztvert šo profesiju kā savu pamatnodarbošanos, kura jāpilda ar atbildību, rūpību un godprātīgi.
Svarīga ir saziņa ar sabiedrību. Daudzi vēl joprojām domā, ka Maksātnespējas administrācijā strādā administratori, kas ir aplami. Iestādes nosaukums daudzus mulsina, tāpēc ar 1. jūliju to plānots mainīt. Iestādi turpmāk sauks – Maksātnespējas kontroles dienests, kas pilnībā atbildīs tās būtībai un funkcijām. Vēlreiz jāatgādina, ka Maksātnespējas administrācijā strādā civildienesta ierēdņi un tie nav administratori.
Pirms gada sacījāt, ka maksātnespējas administratoru vidū izveidojušies pieci līdz seši savstarpēji konkurējoši grupējumi. Vai tie vairs nepastāv?
Domāju, ka zināmas saites jau pastāv. Bet ikvienam cilvēkam ir tiesības laboties, attīstīties un augt. Un ir ļoti labi, ka cilvēks to dara un maina savu attieksmi pret profesiju.
Vai jums ir apņēmība turpināt tieslietu ministra darbu arī pēc rudenī gaidāmajām Saeimas vēlēšanām?
Uzskatu, ka man šis darbs ir jāturpina, jo ir daudz turpināmu lietu. Bet, ja nāks cilvēks, kurš var strādāt labāk par mani šajā amatā, tad es viņam neliegšu padomu.
