Biedrība "Sabiedriskās politikas centrs Providus" un Konrāda Adenauera fonds šodien, 4. decembrī, rīko ikgadējo sabiedriskās politikas forumu "Migrācijas politikas: Sacenšoties par talantiem". Kāda ir "Providus" pozīcija?
Latvijas migrācijas politikā vajadzētu ņemt vērā, kādas ir vajadzības darba tirgū, un palīdzēt darba devējiem piesaistīt nepieciešamo darbaspēku. To var darīt dažādi – atvieglot procesu, padarīt to mazāk birokrātiski smagnēju, vairāk ieviest elektroniskos pakalpojumus. Var pagarināt posmu, pēc cik ilga laika cilvēkam atkārtoti jāreģistrējas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē (PMLP), u. tml.
Svarīgs aspekts ir atalgojuma noteikšana. Pašlaik iebraucējiem ir jāmaksā vidējā alga valstī, nevis nozarē. Tas dažkārt var atalgojumu padarīt vai nu krietni augstāku, vai krietni zemāku. Tāpēc būtu ļoti svarīgi, lai politikas veidotāji uzklausītu darba devēju pozīciju un ļautu atalgojumu pielāgot attiecīgajai nozarei.
Valstij būtu arī vairāk jādomā, kā labāk darba tirgū iesaistīt ārvalstu studentus, kas mācās Latvijā un ir jau pieraduši pie mūsu vides. Kā viņus noturēt šeit? Citās valstīs gadu pēc studiju beigām darbojas tā saucamā darba meklēšanas vīza.
Iepriekš minētie pasākumi ir jāsaista kopā ar integrācijas atbalstu. Pašreizējā situācijā liels slogs gulstas uz darba devēju – valodas apmācība, dzīvokļa īre utt.
Cilvēki uz Latviju nebrauc vieni, bet kopā ar dzīvesbiedru, bērniem, un tas ir saistīts ar piekļuvi izglītībai, veselībai. Tas nav tik vienkārši – atbrauc un sāk strādāt. Nē! Ja gribam, lai sabiedrībā ir labs noskaņojums, savstarpēja sapratne, ir jāīsteno dažādi integrācijas pasākumi.
Saeimas komisijā pavasarī teicāt, ka ir jāidentificē nozares, kurās būtu nepieciešams papildu darbaspēks, kā arī jāaprēķina imigrantu skaits, kādu Latvijas sabiedrība gada laikā var uzņemt. To tagad mēģina darīt Ekonomikas ministrija (EM), izstrādājot profesiju sarakstu. Ir nosauktas vairāk nekā 300 specialitātes/profesijas, kurās tuvākajos gados prognozējams būtisks darbaspēka trūkums un varētu tikt uzaicināti ārzemnieki. Turklāt saraksts veidots tā, lai izvairītos no zemas samaksas darbaspēka ievešanas no trešajām valstīm.
Saskaņā ar darba tirgus prognozēm, kuras ir veikusi Ekonomikas ministrija, būs vajadzīgi vidējas un augstas kvalifikācijas darbinieki. Bet vienlaikus darba devēji ir norādījuši, ka būs nepieciešami arī mazāk kvalificēti darbinieki. Nebūs tā, ka viss piesaistāmais darbaspēks būs augsti kvalificēts.
Vajadzīgo darbaspēku nav iespējams saplānot ļoti ilgā termiņā uz priekšu. Dažādās nozarēs nepieciešamo speciālistu saraksta atjaunošana būs jāveic regulāri, lai atbildētu uz darba tirgus pieprasījumu. Galvenās nozares, kur jau šobrīd tiek kavēta attīstība darbaspēka trūkuma dēļ, ir apstrādes rūpniecība, būvniecība un IT. 30% no lielajiem apstrādes uzņēmumiem atzīst, ka jau šobrīd attīstību kavē tieši darbaspēka trūkums. Vairs pat nav runa par plānošanu, darbinieki jāatrod jau tagad.
Iemesli darbinieku trūkumam ir diezgan skaidri: savulaik maz skolēnu turpināja izglītoties profesionāli tehniskajā vidusskolā, gandrīz vai visi vēlējās studēt augstskolā. Savukārt būvniecībā robu iecirta krīze – darbinieki aizbrauca uz ārzemēm. Bet augstskolās darba tirgum sagatavo nepietiekamu skaitu IT jomas speciālistu.
Jā, tādi iemesli ir, bet tie neatbild uz jautājumu, ko darīt. EM savās prognozēs arī apskata, cik varētu izskolot darbiniekus uz vietas šajās profesijās, cik varētu iegūt no reemigrācijas.
Reemigrācijas aplēses ir diezgan nereālas, cilvēki nebrauc tik lielos apmēros atpakaļ, kā varbūt gribētos. Attiecībā uz to, cik cilvēku varētu izskolot tepat uz vietas, – tas arī paņem noteiktu laiku un neatrisina darbaspēka trūkumu patlaban. Paralēli ir jādomā un jāveicina, kā piesaistīt skolēnus profesionāli tehniskajām vidusskolām, kā uzlabot IT studiju programmas.
Valsts pārvaldē veiks reformas, samazinās darbinieku skaitu. Skolas apvienos, skolotāji paliks bez darba. Arī Ekonomikas ministrija humanitārās izglītības segmentā nākotnē prognozē ļoti lielu pārpalikumu – 10 000 cilvēku. Vai redzat iespēju, ka šie cilvēki varētu pārkvalificēties un aizpildīt vakantās darbvietas?
Tās ir ļoti specifiskas kvalifikācijas, kuras ir nepieciešamas. Ja cilvēki, kas būs bezdarbnieki, ir gatavi pārkvalificēties, protams, tas ir jāveicina un par to ir jādomā jau laikus.
Vasarā, kad pieņēma nodokļu reformas likumus, ieskanējās viedoklis, ka nākamais solis darba devējiem būs cīnīties par ievesto darbaspēku no trešajām valstīm. Bet vai tomēr problēma nav tajā, ka cilvēkiem, īpaši mazkvalificētiem darbiniekiem, maksā ļoti niecīgas algas, tāpēc viņi aizbrauc un darbinieku trūkst? Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, šogad 3. ceturksnī bezdarba līmenis Latvijā bija 8,5%, bez darba bija 84 100 cilvēku.
Nav jau tā, ka visi bezdarbnieki var izpildīt darba devēju kvalifikācijas prasības. Jā, jāveicina pārkvalifikācija ar Nodarbinātības valsts aģentūras palīdzību. Bet korelācija starp bezdarbu un vajadzību pēc darbaspēka nav tik tieša. Nevar paņemt visus bezdarbniekus un uzreiz ielikt šajās tukšajās darbvietās.
Par atalgojumu – ja nozare, uzņēmumi neattīstās, jo ir pārāk zema produktivitāte tāpēc, ka trūkst darbaspēka, atalgojumu lielāku arī nevar maksāt. Vispirms ir jāveicina uzņēmuma produktivitāte, attīstība, un tas ilgtermiņā visiem nodrošinās lielāku atalgojumu.
Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā oktobrī ekonomikas ministrs prezentēja produktivitātes rādītājus dažādās nozarēs, un tikai četras no tām uzrādīja rezultātus, kas ir tuvu vidējiem Eiropas Savienībā.
Darbaspēks nav tas, kas pilnībā atrisinās produktivitātes problēmu. Bet ir uzņēmēji, kas apzinās, ka, lai panāktu papildu kāpumu produktivitātes ziņā, vajadzīgs papildu darbaspēks.
Savā blogā rakstāt, ka Ekonomikas ministrijas plānotais – no ārvalstīm ik gadu piesaistāmo darbinieku skaits būtu 600 – ir niecīgs. Saskaņā ar PMLP datiem 2016. gadā izsniegtas 6007 darba atļaujas, no tām divas trešdaļas izsniegtas kopā ar termiņuzturēšanās atļaujām, kas ir izplatītākais veids, kā saņemt tiesības uz nodarbinātību Latvijā.
Tieši tā, pēc pašreizējiem datiem redzams, ka nepieciešamo darbinieku skaits jau tagad ir augstāks par 600. Šāda skaita nosaukšana ir ļoti problemātiska. Kāpēc vispār noteikt skaitu, kāpēc nerunāt par procedūrām kopumā?
Nevienam darba devējam nav kapacitātes atbalstīt imigrācijas procesu nebeidzamam cilvēku skaitam. Darba devējs šajā gadījumā uzņemas atbildību. Neviens neievedīs vairāk, nekā viņam vajag.
Tātad, jūsuprāt, netiek apdraudēts vietējais darbaspēks?
Nē.
Blogā esat rakstījusi, ka jāņem vērā inovācijas, kas nāk līdzi dažādu nozaru attīstībai līdz ar jauniebraucēju piesaisti. Taču, piemēram, Jaunuzņēmuma darbības atbalsta likuma ietvaros gada laikā nav izsniegta neviena darba atļauja.
Inovācijas jau nav tikai jaunuzņēmumos, turklāt tajos ļoti daudz ir iesaistīti reemigranti un šeit uz vietas dzīvojošie ārvalstnieki. Varbūt viņi nepieprasa darba atļaujas, bet saistība ar migrāciju un mobilitāti ir ļoti liela. Skatoties, piemēram, uz "Infogr.am", – tas ir ļoti veiksmīgs jaunuzņēmums, kuram ir biroji vairākās valstīs – lielākie Latvijā un ASV.
Par migrāciju un mobilitāti ir jādomā mazliet plašākā aspektā – tā nav tikai darba imigrācija. Inovācijas ir ne tikai jaunuzņēmumos, bet visās nozarēs kopumā. Tas, ka valstij ir vairāk darbaspēka mobilitātes vai uzņēmumi vienlaikus strādā vairākās valstīs, nozīmē arī biznesa partneru vizītes u. tml. Runājam ne tikai par attiecīgās nozares, bet daudzu citu pakalpojumu attīstību. Piemēram, ēdināšanas uzņēmumu piedāvājumu paplašināšanās Rīgas centrā pēdējos gados.
Intervijas sākumā nosaucāt – mazāka birokrātija, ārvalstu studentu iesaiste darba tirgū, integrācijas atbalsts. Vai valsts pārvalde virzās uz to, lai šos aspektus ņemtu vērā un atvieglotu?
Migrācijas koncepcijā, kuru, cerams, drīz apstiprinās, ir paredzēts ieviest vairāk elektronisko pakalpojumu. Integrācija limitēti arī ir iekļauta – ir noteiktas grupas, kurām noteikti būs jāapmeklē integrācijas kursi, bet tiem gan nav paredzēts valsts finansējums.
Integrācijas koncepcijā uzsvars vairāk ir uz trešo valstu pilsoņiem. Netiek domāts par Eiropas Savienības pilsoņiem, kas dzīvo Latvijā un kuriem nav gandrīz nekāda integrācijas atbalsta.
Par ārvalstu studentiem īsti līdz galam nav padomāts, viņiem plānots atļaut ilgāk palikt Latvijā, legalizēt savus diplomus u. tml., bet nav plānotas izmaiņas darba meklēšanas kontekstā.
Ja valstī tiks definēta konkrēta migrācijas politika un tiks sakārtots Imigrācijas likums, tas jau būs solis uz priekšu, bet Migrācijas politikas koncepcijā iekļautās iniciatīvas gribētu "pastiept" vēl mazliet, radot skaidrākus nosacījumus gan darba spēka imigrācijai, gan studentu noturēšanai, gan citu valstu pilsoņu integrācijai.
Saeimas deputātiem esat teikusi, ka valstij nevajadzēja pārtraukt Reemigrācijas atbalsta pasākumu plānu, kas bija paredzēts tikai 2013.–2016. gadam. Vai vajadzētu ko tādu turpināt?
Domāju, ka jā. Jādomā, kas ir labākie veidi, kā to darīt. Vai vienmēr ir vērts nošķirt informāciju par iebraukšanu Latvijā starp reemigrantiem un imigrantiem? Daudzi no šiem jautājumiem pārklājas. Vajadzētu optimizēt informācijas sniegšanu, izglītības pasākumus bērniem, salikt kopā lietas, kas pārklājas. Ir jāpārdomā, kāds ir politiskais mērķis no valsts puses.
Mediji nesen rakstīja, ka tie, kas atgriezušies, nevar par saņemto algu izdzīvot un bērni, kas sākuši mācīties skolā, nezina tik labi latviešu valodu, jo auguši angliski runājošā vidē. Adaptācija ir ar zināmām problēmām. Kādu redzat valsts politiku reemigrantu atgriešanās sekmēšanai?
Tas, ka atalgojums ir zemāks nekā citās valstīs, nav šķērslis, ja atalgojums ir atbilstošs, lai šeit izdzīvotu, – tā ir atkāpe no manis kā reemigranta. Dzīvoju ārvalstīs ilgi – studēju migrācijas jautājumus, strādāju Nīderlandē, Vācijā, Spānijā un Turcijā. Un tad atbraucu atpakaļ.
Jau šobrīd izstrādātajās integrācijas pamatnostādnēs diasporas politika, saiknes ar ārvalstu latviešiem veicināšana ir viens no pamatvirzieniem. Tiek ļoti domāts par iekļaušanos gan darba vidē, gan skolā, par to, kādi varētu būt veidi, kā atvieglot atgriešanās procesu.
Bet par atalgojumu un karjeras iespējām runājot: solot kaut kādu atalgojumu no valsts puses, tas "nestrādās". Tas, ko valsts šajā kontekstā var darīt, ir veicināt dzīves kvalitātes un dzīves līmeņa paaugstināšanos kopumā Latvijā. To arī saka ārvalstu latviešu organizācijas.
Labklājība ļoti lielā mērā iet kopā ar ekonomiskās izaugsmes veicināšanu. Jo vairāk uzņēmumi attīstīsies, būs vairāk inovāciju, būs vairāk darba iespēju uz vietas, jo vairāk cilvēki arī atgriezīsies.
Tas ir tas, ko jau teicu par jaunuzņēmumiem. Tajos daudz ir iesaistījušies ārvalstīs studējošie jaunieši, kas ir atgriezušies Latvijā un redz šeit vietu, kur attīstīt savas biznesa idejas, paši radīt sev darba iespējas un pelnīt sev algu.
Tie nevar būt kampaņas uzsaukumi: brauciet, strādājiet šajās nozarēs, jo mēs negribam ārvalstniekus! Tā nav pareizākā pieeja, ir jādomā par to plašākā kontekstā.
Ar tādām pašām problēmām darbaspēka jautājumā kā Latvijā jau sastopas visur Eiropā – zema dzimstība, liela populācijas novecošanās.
Jā, tā ir, bet cenšos nedomāt par migrāciju kā par problēmu. Ir ļoti svarīgi skatīties uz migrāciju un uz mobilitāti kā uz iespēju. Es aizbraucu prom un pēc kāda laika atbraucu atpakaļ, jo redzēju visur iespējas. Ir jādomā par to, kā "ierāmējam" iespējas, kā runājam par vidi Latvijā. Vai gribam būt kā izmisusi valsts, kas sauc kādu atpakaļ, jo mums ļoti vajag darbaspēku? Vai gribam būt valsts, uz kuru cilvēki grib braukt? Ja grib braukt vidēji un augsti kvalificēti ārvalstu speciālisti, tad kāpēc lai negribētu braukt vidēji un augsti kvalificēti emigranti?
Jūs domājat, ka viņi gribētu labāk braukt uz Latviju, nevis, piemēram, uz Vāciju?
Latvijā ir daudz vienkāršāk piekļūt kādām nozarēm. Arī attiecībā uz vidējiem un augsti kvalificētiem speciālistiem – visā Eiropā ir diezgan līdzīga pieeja. Jābūt skaidrai darba devēja pieejai: jābūt izsludinātai darbavietas vakancei uz vietas, un tikai pēc tam var piesaistīt ārvalstu darbaspēku. Ir skaidrs, ka pastāvošā kopiena un labāk attīstīta atbalsta sistēma padara citas valstis vairāk pievilcīgas. Pat ne valstis, bet atsevišķas pilsētas – Frankfurte, Minhene, Berlīne, Hamburga, nevis Vācija kopumā. Tu kā ārvalstnieks esi viens no daudzajiem un vide ir vienkārši saprotama.
Latvijā tā ir Rīga, kura ārvalstniekiem ir vienkārši saprotama, lai gan mēs paši tā neuzskatām. Ārvalstniekiem Rīga liekas tāda pati Eiropas pilsēta kā citas.
Pirms pusgada minējāt aptaujas rezultātus, ka Latvijā pret imigrāciju ir visnegatīvākā attieksme ES. 84% ir pret imigrāciju no trešajām valstīm, 51% pret imigrāciju no ES, bet 9% nesaskata imigrantu pienesumu uzņemošajai valstij. Šajā sakarā minējāt Zviedrijas pieredzi – ka tieši valsts politika migrācijas jomā daudzējādā ziņā ietekmē sabiedrības attieksmi un tā ir jāīsteno ilgtermiņā.
Cilvēki pret imigrāciju ir ļoti daudzās valstīs. Lielākā problēma ir tā, ka nesaskatām ekonomisko pienesumu. Neapzināmies, ka jau šobrīd ir diezgan daudz ārvalstnieku Latvijā, kas palīdz noteiktām nozarēm, ka ir uzņēmēji, kas līdzdarbojas ekonomikā un palīdz veicināt tās izaugsmi. Jo vairāk redzēsim, ka ir nozares, kas no imigrācijas iegūst, ka ir nozares, kuras noturēsim tikai ar imigrācijas palīdzību, jo labāk sapratīsim ekonomisko pienesumu no šiem procesiem, būsim mazāk negatīvi pret imigrāciju .
Ir jāmēģina labāk parādīt imigrācijas pozitīvo pienesumu.
Kad Saeimas komisijās tiek runāts par darbaspēka piesaisti no ārvalstīm, ir sajūta, ka politiķiem šis jautājums ir kā karsts kartupelis. Tuvojas Saeimas vēlēšanas, arī aptaujas rāda, ka sabiedrības noskaņojums pret migrāciju ir negatīvs. Tā arī Migrācijas koncepcija kopš 2012. gada dzīvo pa dažādu iestāžu kabinetiem.
Migrācija ir ļoti jutīgs jautājums, šaubu nav. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi saprast: jo labāk būs noteikts mērķis no valsts puses, jo vieglāk būs to kontrolēt. Globālā līmenī parasti par to runā tā: jo vairāk ir legālas migrācijas iespēju, jo mazāk ir nelegālas migrācijas un jo vienkāršāk ir vadīt šos procesus. Jo skaidrāki ir nosacījumi, darba atļauju saņemšana un reģistrācija ir pārskatāma visām iesaistītajām pusēm, jo mums ir vienkāršāk apzināties pienesumu un paskaidrot iedzīvotājiem, jo vienkāršāk ir novērst kādus sasprindzinājumus, saspīlējumus, kurus cilvēki bieži saista ar migrāciju.
Izvērtējot Latvijas integrācijas politiku, balstoties uz migrācijas integrācijas politikas indeksu, esat secinājusi, ka mūsu valsts ir priekšpēdējā jeb 37. vietā ar vienu no visnelabvēlīgākajām politikām tieši darbaspēka imigrācijai. Sliktāku rezultātu ir uzrādījusi tikai Turcija. Negatīvi tika vērtētas nodarbinātības iespējas, piekļuve izglītības un veselības pakalpojumiem u. c.
Faktori, kas ir apskatīti, ir plaši – arī mājoklis, pakalpojumi, diskriminācijas regulējums un pieredze, imigrācijas process un uzturēšanas atļaujas, piekļuve pilsonībai utt. Latvijā vienīgais integrācijas pasākums, kas tiek veikts, ir latviešu valodas kursi, kurus apmeklē ļoti maz cilvēku no kopējā imigrantu skaita. Arī piedāvājums ir salīdzinoši mazs. Ir vēl dažas sociālās integrācijas un kultūras izpratni veicinošas aktivitātes, taču arī to ir diezgan maz un tās ir izkliedētas, neregulētas. Un tas ir viss. Vairāk neko necenšamies darīt.
