Katalonijas konflikta potenciālā ietekme uz Latviju un citām ES valstīm

Līdzīgi kā daudzos citos starptautiskās politikas jautājumos, arī šajā gadījumā vieglas izvēles nav gandrīz nevienai tieši vai pat netieši iesaistītai pusei. No vienas puses, mazām valstīm būtiska ir starptautisko tiesību, standartu un paražu ievērošana, jo tā rada drošu un prognozējamu vidi. Taču vēsturiski nemainīgajā ciniskajā un netaisnīgajā pasaules kārtībā mazām valstīm vēlams, pirmkārt, domāt par savu drošību un, otrkārt, atbalstīt tos, kas rūpējas par to drošību (pat gadījumos, kad sabiedroto darbība var tikt vērtēta dažādi). Ideālā gadījumā pieturēšanās pie tiesību, standartu un paražu ievērošanas sakrīt ar tiešajām mazu valstu drošības interesēm.

Stabilā nestabilitāte Eiropā

Pēdējās desmitgades laikā ES valstis piemeklējušas dažnedažādas likstas. Starp tām bija pasaules finanšu un ekonomiskā krīze un tās izraisītās problēmas, jo īpaši Grieķijas parādu krīze. Tā sauktā Arābu pavasara izraisītie konflikti Ziemeļāfrikā un Tuvajos Austrumos, tostarp pilsoņu karš Sīrijā, veicināja "Islāma valsts" izveidošanos, terora aktus un migrantu krīzi Eiropā. Krievijas iejaukšanās Ukrainā atgādināja, ka militāri konflikti Eiropā nav vien pagātnes liecība. Aizvadītā gada Apvienotās Karalistes pilsoņu lēmums atstāt ES parādīja, ka savienība var ne vien paplašināties, bet arī sašaurināties. Savukārt jaunā ASV prezidenta ievēlēšana ir raisījusi jautājumus par transatlantiskās saiknes noturību. Šo likstu sarakstu varētu vēl turpināt. Tikmēr ekonomisko rādītāju stabilizēšanās, "Islāma valsts" zaudējumi kaujās, kā arī vēlēšanu rezultāti Nīderlandē, Francijā un Vācijā ļāva mēreni uzelpot. Tomēr nesenā konflikta attīstība Spānijā ienes jaunu dinamiku Eiropas nu jau daudzdimensionālajā stabilajā nestabilitātē. Varam tikai minēt, kas būs nākamais stabilitātes dinamiku ietekmējošais notikums.

"Nesenā konflikta attīstība Spānijā ienes jaunu dinamiku Eiropas nu jau daudzdimensionālajā stabilajā nestabilitātē."

Pirms Ukrainas krīzes Baltijas valstis un Polija bieži tika uztvertas kā pārlieku negatīvi noskaņotas pret Krieviju. Tomēr pēc Krievijas iejaukšanās aizvadītā gada ASV prezidenta vēlēšanās, kā arī mēģinājumiem līdzīgi rīkoties citviet Rietumos aizvien vairāk sāk apzināties Krievijas intereses un to īstenošanas rīkus. Viens no Krievijas mērķiem šķiet acīmredzams – Rietumvalstu vājums un sadrumstalotība jeb iespēja "skaldīt un valdīt". Tāpēc runas par Krievijas mēģinājumiem ietekmēt notiekošo Katalonijā vai viedokļus par notiekošo ārpus Spānijas vairs nešķiet kādu šķietami rusofobu valstu izdomājumi. Var atzīmēt, ka Krievijas valsts medijs "Russia Today", kurš, starp citu, darbojas arī spāņu valodā, savos virsrakstos izmanto tādus tekstus kā "Vai Spānija ir atgriezusies pie Franko stila militāras diktatūras?" ("Russia Today", 2017a) un "Katalonijas neatkarības balsojums atjauno Skotijas saucienus par Apvienotās Karalistes dalīšanos" ("Russia Today", 2017b) (ar plašāku analīzi par Krievijas mediju un tiešsaistes grupu iesaistīšanos Katalonijas jautājumā var iepazīties pazīstamās ASV domnīcas "Atlantic Council" analīzē (Atlantic Council’s Digital Forensic Research Lab 2017)).

Tomēr Krievijas interesēs ir ne vien vājāka un sadrumstalotāka Eiropa. Ar šīs valsts tiešu dalību jau izveidoti vairāki tā sauktie "iesaldētie konflikti" (tiesa gan, dažādās "sasaluma pakāpēs") – Piedņestrā Moldovas teritorijā, Abhāzijā un Dienvidosetijā Gruzijas teritorijā, kā arī Krimā un Donbasā Ukrainas teritorijā. Hipotētisku Katalonijas neatkarību Krievija, visticamāk, interpretētu kā papildu argumentu tautām vai tautām līdzīgām grupām lemt par savu pašnoteikšanos kā Krievijas tiešo interešu reģionos, tā arī ārpus tiem, protams, atbilstoši Krievijas valsts interesēm. Līdz ar to viens no Katalonijas konflikta ieguvējiem var izrādīties tieši Krievija.

Notiekošais Katalonijā var veicināt arī pierimušo separātisma tendenču atjaunošanos Eiropā un ārpus tās. Nemeklējot piemērus pat ārpus Spānijas, vērts atcerēties basku separātistu ilgstošo un asiņaino, bet neveiksmīgo cīņu par Basku zemes neatkarību. Šī cīņa faktiski noslēgusies vien šogad līdz ar organizācijas "Eta" atbruņošanos. Notikumi Katalonijā diez vai radīs pēkšņu lavīnveida separātisma efektu, tomēr šāda efekta potenciālā ietekme ilgtermiņā nebūtu jānovērtē par zemu. Paši par sevi šādi procesi – jaunu valstu veidošanās – ir normāla starptautiskās politikas daļa. Tomēr jāatceras, ka ne vienmēr tie noslēdzas miermīlīgi, un tie sev līdzi var nest nestabilitāti iesaistītajās valstīs un arī tālu aiz to robežām.

Izvēles tieši vai netieši iesaistītajām pusēm

Kas notiks Spānijā, ja Katalonijas autonomais apgabals pasludinās neatkarību, varam tikai minēt. Lai gan, protams, līdzšinējā Spānijas oficiālā pozīcija skaidri parāda stingru pieturēšanos pie valsts teritoriālās nedalāmības (starp citu, tik bieži Latvijas un citu ES valstu lietotais termins Gruzijas un Ukrainas vienotības aizstāvībā). Toties Spānijas rīcība starptautiskajā arēnā Katalonijas neatkarības paziņojuma gadījumā ir viegli prognozējama. Visticamāk, tiktu apturētas diplomātiskās attiecības un ierobežota sadarbība ar valstīm, kas atzītu Katalonijas neatkarību.

"Viens no Katalonijas konflikta ieguvējiem var izrādīties tieši Krievija."

Vērtējot Latvijas rīcību, der atcerēties Spānijas aso reakciju 2013. gadā uz toreizējā Latvijas Ministru prezidenta Valda Dombrovska divdomīgo atbildi par Latvijas rīcību Katalonijas neatkarības gadījumā. Tomēr būtiskāk ir ņemt vērā to, ka Spānija ir ne tikai viena no ietekmīgākajām ES dalībvalstīm ar valsts ekonomiku turpat vai Krievijas izmērā (tām aizvadītajā gadā bija attiecīgi 13. un 12. lielākais iekšzemes kopprodukts starp visām pasaules valstīm (Pasaules Banka, 2017)). Turklāt Spānijas lielais ekonomiskais un politiskais "svars" saglabāsies pat hipotētiskas Katalonijas neatkarības gadījumā. Spānija ir NATO dalībvalsts ar skaitliski septītajiem lielākajiem bruņotajiem spēkiem starp visām alianses valstīm (NATO, 2017a, 10). Tomēr vēl būtiskāk atcerēties to, kādu ieguldījumu Spānija dod Latvijas drošībā. Patlaban Latvijā ir izvietoti aptuveni 300 šīs valsts karavīri jeb otrs lielākais sabiedroto valstu kontingents aiz Kanādas (NATO, 2017b, 1). Tāpat Spānijas kaujas lidmašīnas ir patrulējušas Baltijas valstu gaisa telpā – pēdējo reizi vēl šogad.

Visbeidzot, svarīgi ņemt vērā arī pašas Latvijas un tās atbalstīto Austrumeiropas valstu iekšējo situāciju (atcerēsimies kaut vai 2012. gada tā saukto valodu referendumu Latvijā). Ir būtiski izšķirt situācijas, kad pret kādu cilvēku grupu tiek īstenots genocīds vai citi tam līdzīgi noziegumi un jaunas valsts izveide ir pamatota, un tādas situācijas, kuru precedenti nākotnē var izrādīties kaitīgi mums pašiem vai mūsu sabiedrotajiem. Līdz ar to Latvijas Ārlietu ministrijas šīsnedēļas vēstījums, ka "(..) tas ir Spānijas iekšējs jautājums, kas jārisina saskaņā ar Spānijas likumiem un Konstitūciju" (Ārlietu ministrija, 2017), vērtējams kā starptautiskās politikas reālijām un Latvijas drošības interesēm atbilstoša nostāja.

Atsauces: