Pirms neilga laika jūs kopā ar Neatkarīgo izglītības biedrību viesojāties Somijā, kur novērojāt mācību stundas. Kādi ir secinājumi?
Tas pierādīja, ka arī mazā lauku skolā var iegūt tikpat labu izglītību kā pilsētā, tikai ir vajadzīga atbilstoša vide un gudrs skolotājs. Latvijā jautājumos par skolu tīklu valda divas frontes: vieni saka, ka skolas ir jāslēdz, citi – ka tās nevajag slēgt. Mums ir bijuši vairāki pētījumi, kas pierāda – ja vienā pilsētā netālu viena no otras ir trīs vai četras pustukšas skolas, tad ir pilnīgi skaidrs, ka šīs skolas var apvienot. Tāpat ir arī laukos, ja starp skolām ir novada robeža, bet attālums starp tām vien puskilometrs.
Tomēr apgalvojums, ka bērns kvalitatīvu izglītību var iegūt tikai lielā skolā, ir populistisks, un es uzskatu, ka tās ir pilnīgas muļķības. Skolas tiek slēgtas arī Somijā, arī tur lauki paliek tukšāki. Arī viņiem ir sākumskolas, kur mācās tikai 30 bērnu, bet ar šiem bērniem strādā divi skolotāji. Šie skolotāji ir pietiekami gudri, lai saprastu, kā viņi plānos mācību procesu.
Tomēr mūsu skolās ar tiem 30 bērniem strādā…
... 17 skolotāji. Arī Somijā nauda seko skolēnam, tāpat kā mums. Tomēr sākumskolā uz 30 bērniem pienākas ne vairāk un ne mazāk kā divi skolotāji, kas, protams, situāciju ļoti maina.
Somi to risina tā – līdz sestajai klasei viens skolotājs var mācīt jebkuru priekšmetu. Tikai vēlāk parādās specializācija mācību priekšmetos. Piemēram, mēs novērojām ārkārtīgi atraktīvu mūzikas stundu. Tā bija pirmā reize, kad redzēju, ka skolotājs klasē strādā ar mikrofonu. Tomēr tas ir tik pareizi, jo viņi muzicē, visas klases sienas nokarinātas ar ģitārām, bungām. Viņiem ir uzdevums, viņi dzied un spēlē, un, lai skolotājs nepaliktu bez balss, viņam ir mikrofons.
Tad, lūk, šī mūzikas skolotāja ir gan sākumskolas skolotāja, gan vēstures skolotāja. Viņa raksta vēsturē doktora darbu un būs doktors. Cik daudz specialitāšu viņai ir! Tur ir tā kļūda, ko mēs pieļaujam. Ielaid šos divus gudros skolotājus tajā mazajā skolā, un viss būs kārtībā! Protams, viņš nepasniegs augstākajā līmenī matemātiku 10. klasē. Tas nav iespējams. Tomēr sākumposmā pasniegt var.
Kā jūs salīdzinātu skolas vidi Latvijā un Somijā?
Daudzu Latvijas skolu problēma ir tajā, ka tās atrodas lielās, kolhozu laikos celtās ēkās. Šīs ēkas paredzētas 700 bērniem, bet tur tagad mācās 50. Protams, tas rada ļoti augstas izmaksas. Tad nemāciet šajā ēkā, nojauciet to! Tā vietā ir jāceļ jauna, energoefektīva un mazai skolai (50 līdz 100 skolēni) piemērota ēka. Bērniem ir tiesības mācīties mūsdienīgā vidē. Kāpēc viņiem jādzīvo vecā, milzīgā padomju laika monstrā? Uzbūvēt jaunu nereti ir ekonomiski pareizāk, nekā lietot veco, tas ir arī pedagoģiski pareizāk.
Somiem ļoti svarīgi ir arī tas, ka sistēma tiek veidota, lai visas skolas būtu vienlīdz labas, kā arī visiem bērniem ir vienlīdzīgas iespējas. Turklāt nav tādu izlases skolu, kurās var tikt tikai konkursa kārtībā. Skaidrs, ka Latvijas labās, elitārās ģimnāzijas tādas ir, jo tās mērķtiecīgi atlasa skolēnus. Arī Oksforda sasniedz augstākus rezultātus, jo tur ir tikai cilvēki izlases veidā. Protams, arī Somijā ir skolas, kurās vecāki savus bērnus sūtītu labprātāk, piemēram, universitātes skolas. Nekas nevar būt identisks.
Tomēr, ja man būtu burvju nūjiņa, es elitārajām ģimnāzijām ļautu strādāt tāpat kā līdz šim, bet papildu resursus ieguldītu tieši vājajās skolās.
Kā skolās var panākt vienlīdzību starp visiem skolēniem?
Novērojot stundas, secinājām, ka pamatskolā, kurā mācās skolēni no 7 līdz 16 gadiem, daudz vairāk mācās praktiski nekā vidusskolā, kurā mācās no 16 līdz 19 gadiem. Vērojām fizikas stundu, kurā no 20 bērniem kādi trīs vai četri mācību procesā nebija tik aktīvi. Piemēram, viens bērns bija aizmidzis uz sola, apsedzies ar kapuci, cita meitene koķetēja un taisīja actiņas, tomēr skolotājs pret visiem izturējās jauki, balsi nepacēla. Bērniem bija jāstrādā grupās un jāizveido trīsis. Aktīvākie bērni izveidoja piecus, savukārt sliņķi uztaisīja vienu. Mēs prasījām skolotājai – kāda jēga? Tajā, ka viņi šo trīsi vispār uztaisa. Pēc stundas bērns saprot, kas ir trīsis, viņš zina, ka var buru uzvilkt, smagumu pacelt.
Pamatskolā viņi formulas neapgūst. Savukārt, ja skolēns izvēlas tālāk mācīties vidusskolā, tur gan ir ļoti cītīgi jāmācās. Mēs vērojām matemātikas stundu 12. klasē, kur 90 minūtes pie galda bērni pacietīgi rēķināja, mācījās integrāļus. Man blakus sēdēja matemātikas skolotāja no Latvijas un teica: tas ir iemesls, kāpēc mūsu izglītības diplomu neņem vērā Oksfordā un Kembridžā, jo Latvijā integrāļi ir izņemti ārā no programmas. Tā nav pietiekami spēcīga.
Viens no lielākajiem mītiem par Somijas izglītību – viņiem nav mājasdarbu.
Mājasdarbi ir, tomēr tas nav pašmērķis. Piemēram, Latvijā sarunās ar vecākiem atklājas, ka viņi skolas vērtē pēc mājasdarba daudzuma – skola nav laba, ja mājasdarbu ir maz un bērniem nekas pēc stundām nav jādara. Savukārt somiem tas nav tik svarīgi, mājasdarbi tiek uzdoti ļoti dozēti.
Somijas skolās eksāmenus neliek, jo viņi paļaujas uz skolotāju profesionalitāti un korektu spēju skolēnus novērtēt. No šī gada vairs netiek liktas arī atzīmes. Taču arī viņu skolotāju vidē nav vienprātības par šo jautājumu, diskusijas notiek joprojām.
Protams, lai gan sistēma ir laba, tā nav absolūta. Arī somiem ir savi uztraukumi, piemēram, par to, ka savulaik ir bijuši 60% audzēkņu, kas padziļināti izvēlas matemātiku, bet tagad tikai 20%–30%. Tāpat satrauc, ka bērniem trūkst motivācijas un viņi nevēlas pildīt mājasdarbus. Tādas problēmas ir visur.
Tomēr izglītības sistēmu somi reformē ik pēc 10 gadiem. Pirms tam gan ilgstoši strādā, iesaistot universitātes skolas, diskutējot un reformas izmēģinot dzīvē. Tāpēc reformas somi īsteno soli pa solim, plānojot ilgu laiku uz priekšu.
Kādā veidā somi reformas īsteno dzīvē?
Gatavojot reformas, viņi eksperimentē. Piemēram, paņem divas paralēlklases, kur vienā bērni mācās klasiskā veidā, ierastā frontālā apmācībā, bet otrā mācās ar projektu starpniecību. Rezultāti ir apmēram vienādi, taču atšķirība ir tajā, ka tiem bērniem, kas nav tik apdāvināti, ir jautrāk mācīties. Viņus var motivēt caur praksi! Tas ir tas, ko mēs novērojām, – skolotājs nebaras, neizrāda agresivitāti, bet gan atbalstu.
Bijām viesos jaunizbūvētā vidusskolā, kurā mācījās 600 skolēni, un tā Somijai ir ļoti liela skola. Jāpiebilst, ka vidēja skola viņiem ir 300–400 bērnu. Skolas direktors, pēc izglītības pedagogs, mums pastāstīja, ka viņa uzdevums bija šo skolu izveidot – organizēt būvēšanu, iekārtošanu, veikt iepirkumus, respektīvi, izglītības iestādi nolikt uz kājām un tad atkal iet veidot citu skolu. Somijā ir arī noteikts, ka ik pēc 30 gadiem katra skola saņem lielu naudas summu, par kuru tiek pārtaisīts interjers, iepirkti galdi, krēsli, tehnika. Šis direktors mums pastāstīja, ka pēcāk klase izvēlas galdus un krēslus no kādiem 30 veidiem un skolēni tos testē. Tā nu direktors mūs vadāja pa skolu un stāstīja, re, bērni ir izvēlējušies šādu variantu. Protams, naudai ir liela nozīme, tomēr svarīga ir arī attieksme – bērnos un skolās ir jāiegulda.
Latvijā savukārt ir ļoti liels stress par atzīmēm. Vecāki, skolu reitingi un topi. Somijā ir skolu reitingi?
Starp citu, ir! Viņiem šādus topus veido avīzes, un tas ir saprotams – tā ir brīva, demokrātiska valsts. Tomēr katra skola no valsts atbalstā saņem vienlīdz daudz.
Somijas vispārējās izglītības bērnus var nosacīti iedalīt trīs soļu atbalsta sistēmā. Pirmajā solītī ir bērni, kuriem atbalsts nav nepieciešams. Otrajā ir bērni, kuriem jādarbojas ar papildu speciālistu. Viņi arī tā dara, ik pa laikam iziet no klases pie sava speciālista. Pienākas arī asistenta palīdzība, ko Latvijā, piemēram, nenodrošina. Tas ir ļoti slikti, jo nevar klasē ar 30 bērniem, kurā ir hiperaktīvs bērns, strādāt bez asistenta.
Trešais solis ir speciālā izglītība. Nevaru droši apgalvot, bet mans minējums ir tāds, ka neviens skolēns nevēlas iekļūt šajā trešajā kategorijā, jo bērnam jau garīgās atpalicības nav, viņam ir uzvedības problēmas. Tas kalpo kā motivācija.
Motivē arī augstais skolotāja profesijas prestižs sabiedrībā. Visi vecāki zina, ka skola strādā maksimāli labi, un vecāki sadarbojas ar skolotājiem. Tā ir norma. Labi, bērns guļ uz galda, bet viņš netraucē citiem un nesauc skolotāju rupjos vārdos, kā reizēm gadās Latvijā.
Radies iespaids, palabojiet mani, ja tā nav, ka Latvijā šīs mācību stundu novērošanas ir daudz stingrākas un ne vienmēr tajās rādītais atbilst reālai mācību stundai, kas var nebūt tik stingra.
Tas tāpēc, ka mūsu sistēma ir balstīta uz birokrātiju un inspicēšanu. Tā vietā, lai skola un skolotājs uzņemtos pilnīgu atbildību par to, kā viņš strādā ar bērniem, uz skolām nāk inspektori un pārbauda, vai skolotājs dara, kā vajag. Te svarīga ir skolas autonomija, un tā Latvijā pagaidām ir nosacīta. Nemitīgi tiek norādīts, kā pareizāk darīt, un pārāk maz paļaujas uz skolotāja profesionalitāti, zinātnisko grādu un pieredzi. Iespējams, lēnā garā tas mainīsies. Lai gan jaunais satura projekts paredz lielāku autonomiju, tomēr paralēli tam valstī tiek mainīti normatīvie akti, kas savukārt parāda ko citu.
Savukārt somi ir pieraduši, ka pie viņiem nemitīgi brauc skatīties stundas, un viņi nekautrējas ar to pelnīt naudu.
Vai skolotāju vidē varētu būt pretestība pret jaunā satura modeli?
Domāju, vairumā gadījumu ne. Pretestība var rasties tajā, ka projekta īstenošanai ir izredzētas tikai 100 pilotskolas, kamēr Latvijā ir 800 skolas. Ko darām ar pārējām skolām? Mūsu ieteikums ir izplatīt pēc iespējas vairāk informācija par satura reformu.
Profesionāļus uztrauc arī tas, vai reformu izdosies īstenot laikā – pirmajā klasē to īstenos jau no 2018. gada septembra. Nevar apgalvot, ka visas skolas būs tam gatavas. Iespējams, to vajadzētu īstenot divos termiņos. Tie, kas ir gatavi, var īstenot, kad plānots, bet pārējie pēc gada.
Tas, ka šāda reforma notiek, ir ļoti labi, tomēr ir jāprot demokrātiskā veidā diskutēt gan par labo, gan par slikto. Piemēram, par ierosinājumu, ka skolās jāsāk mācīties no sešu gadu vecuma. Ir gudrinieki, kas saka, ka tā ir visā Eiropā, tomēr tā īsti nav, tas ir 61% valstu. Somijas ekspertu nostāja ir viennozīmīga – svarīga ir vide.
Turklāt piebildīšu, ka jautājums nav jauns. Latvijā pirms 10 gadiem bija ļoti lielas bērnudārzu rindas. Tajā brīdī skolas vēl nebija tik ļoti optimizētas un, lai samazinātu rindas, sešgadniekus varēja sākt sūtīt skolā. Tomēr nolēma attīstīt bērnudārzu tīklu. Tajā brīdī izstrādāja jaunus normatīvos aktus un dokumentus, valsts ieguldīja resursus. Vide ir sakārtota, un tagad mākslīgi pārcelt bērnus uz skolām nav pareizi.
Tomēr ceļu esam uzsākuši pareizu, un papildus jāizglīto arī vecāki un sabiedrība. Ir jāstāsta, kāpēc 21. gadsimta prasmes, sadarbība, komunikācija ir jāapgūst skolā. Nav noslēpums, ka neprasme komunicēt nereti ir arī vecāku problēma, kad viņi publiski sociālajos tīklos norāda uz skolas vai skolotāja neprofesionalitāti. Prasme komunicēt ir jāmācās visai sabiedrībai. Taču tas notiks, tam vajadzētu notikt.
Kā ir ar skolu telpām, vai tās ir piemērotas jaunajam modelim?
Problēmu var radīt tas, ka skolu iekārtojums ir ļoti akadēmisks un klases ir paredzētas frontālai apmācībai. Tas nav slikti, tomēr jaunā pieeja prasa konfigurējamu vidi, kurā ir viegli pārbīdīt skolas solus, kur ir pieejamas tehnoloģijas. Esmu viesojusies daudzās Latvijas skolās un pati redzējusi, ka labā un dārgā tehnika stāv aiz atslēgas un to lieto tikai īpašos brīžos. Tomēr tad pazūd visa jēga, jo ir svarīgi, lai ar šo tehniku strādātu visu laiku. Skaidrs, ka tas mainīsies tikai ar laiku.
Tomēr mums ir arī ļoti labas lietas, kas nav citās valstīs, piemēram, ļoti ātrs internets. Pirms trim gadiem vācu kolēģi brīnījās, ka mums visi klases žurnāli ir elektroniski un mēs visi lietojam e-klasi. Ir lietas, kur Latvija ir priekšā, un mums par to vajadzētu priecāties.
Kā vērtējat speciālās un iekļaujošās izglītības situāciju Latvijā? Šobrīd arvien vairāk tiek runāts par bērnu iekļaušanu vispārējās skolās. Savukārt speciālās izglītības gadījumā daudzi iesaistītie atzīst ļoti skumju ainu, par kuru ir grūti pat runāt.
Es esmu attīstījusies reizē ar šo valsti. 1994. gadā es pati personīgi ticēju idejai, ka iekļaut var visus bērnus. Toreiz šī ideja Latvijai bija pilnīgi jauna, bija pārliecība, ka tā ir jādara, jo tā tas ir citās valstīs. Tomēr patiesība ir tajā, ka iekļaut var tikai daļu bērnu. Šobrīd es pat teiktu, ka tas ir noziedzīgi – mēģināt iekļaut bērnus ar smagu garīgo atpalicību vai diagnozi, kas var nodarīt pāri gan bērnam, gan pārējiem. Par to ir vairāk jārunā.
Speciālai izglītībai ir nepieciešams ļoti liels atbalsts, taču bērni jāiekļauj citādā veidā – nevis bērnu ieliekot parastajā klasē, bet radot apstākļus, lai bērni viens otru redzētu. Piemēram, viņi var mācīties vienā skolas ēkā vai kopīgi piedalīties sporta stundā. Tas ļauj bērniem vienam otru redzēt un saprasties un spēj arī veicināt sadarbību un toleranci pret citādo.
Svarīgi norādīt, ka tiem bērniem, kurus var iekļaut, un tas ir jāvērtē ļoti individuāli, ir noteikti vajadzīgs asistents. Savukārt skolotājam ir nepieciešams palīgs. Mums šādu iespēju ir par maz. Ir atsevišķa kategorija bērnu, kuriem pienākas asistents, un tas ir tāpēc, ka vecāki ir izgājuši ārkārtīgi pazemojošu ceļu caur pedagoģiski medicīnisko komisiju un simtiem birokrātisku jautājumu, lai šo asistentu viņu bērnam nodrošinātu. Un tā ir tikai neliela bērnu daļa. Tomēr šī ir kārtējā reize, kad mēs atduramies pret naudu.
Es piekrītu – ir smagi. Vecāki ir ļoti noguruši, un viņi ir laimīgi, ka ir bērnudārzs vai skola, kur bērns var doties. Tas ļauj vecākam padomāt pašam par sevi. Daudzās ģimenēs vecāki pilnībā ziedojas bērnam. Ir sabiedriskās organizācijas, kur, piemēram, mammai ir iespēja aiziet pie friziera un pie bērna nāk pasēdēt cita mamma. Šādas sabiedriskās kustības valstij vajadzētu atbalstīt. Vecāki ir darbspējīgā vecumā, bet viņiem nav izejas, jo kādam jāpaliek ar bērnu. Beigās viņi strādā ar savu bērnu paši, un tāpēc, lai to risinātu, arī top privātās skolas vai bērnudārzi.
Sabiedrībā daudz tiek runāts par to, kas nepieciešams pedagogiem, kas svarīgi vecākiem. Sakiet, kas, jūsuprāt, visvairāk nepieciešams bērnam Latvijā?
Laimīga bērnība! Lai viņam ir skola, kur mācīties, un priecīgs, mīļš un gudrs skolotājs, kas mīl bērnus.
