Jums ir gan ekonomista, gan jurista izglītība. Kas Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijas (UGFA) direktora amatā ir vajadzīgs visvairāk, kāpēc?
Jurista kvalifikācija ir vajadzīga, lai izvērtētu un varētu pieņemt administratīvo aktu par uzturlīdzekļu piedziņu, bet, tā kā administrējam fonda līdzekļus un ir liels finansējuma apjoms – šogad tas būs aptuveni 40 miljoni eiro –, ir nepieciešama arī ekonomista izglītība. Procesi balstās uz datu apmaiņas risinājumiem, un ir jāpārzina arī informācijas tehnoloģijas lietas. Ne tieši programmēšana, bet loģiskā uzbūve – kā strādā dažādas sistēmas, kā var veidot procesus. Šīs zināšanas esmu apguvis pašmācības ceļā, mani tas aizrauj.
Savā amatā esat kopš 2005. gada, gandrīz tikpat ilgi, cik dibināta UGFA – 2004. gada augustā. Vai tas tomēr nebija diezgan novēlots valsts lēmums – domāt par bērniem, par kuriem viens no vecākiem vispār neliekas ne zinis?
Nav daudz valstu Eiropas Savienībā, kurās ir šāds fonds. Latvijā šis fonds bija pirms Lietuvas, pirms Igaunijas, Baltijā bijām pirmie. Kad 90. gadu sākumā atguvām neatkarību, valsts finansiālā situācija nebija tāda, lai varētu uzņemties šādas saistības.
Uzturlīdzekļu garantijas fonda darbības princips balstās uz uzturlīdzekļu piedziņu. Ja cilvēkam nav darba un ienākumu, nav no kā piedzīt. Tad vienā brīdī valstij ir jāiesaistās. Vienīgā lieta, ko valsts var darīt, ir attīstīt ekonomiku, lai cilvēkam būtu darbs. Ja viņam ir darbs, nav vajadzīgi piespiedu līdzekļu piedziņas mehānismi.
Taču patlaban daudzreiz ir situācija, ka cilvēkiem ir darbs, bet ienākumi, algas ir mazas, īpaši reģionos, pat ja cilvēks godīgi strādā, kaut vai valsts sektorā par skolotāju, kur alga sākas no dažiem simtiem eiro mēnesī. Izveidojas pat kuriozas situācijas, kad cilvēkam jānodrošina minimālie uzturlīdzekļi bērniem, bet no algas, kuru viņš saņem, tas nemaz nav iespējams. Sanāk diezgan absurdi: viņš godīgi strādā publiskajā sektorā, bet kļūst par ļaunprātīgo parādnieku.
Jaunie likuma grozījumi atrisina šādu situāciju: parādnieks var vienoties ar valsti par uzturlīdzekļu atmaksu.
Kopš 2004. gada kopā ar likumiskajiem procentiem 33 000 cilvēku valstij ir parādā 207 miljonus eiro. Kāds ir tipiskā uzturlīdzekļu nemaksātāja portrets?
95% uzturlīdzekļu nemaksātāju ir vīrieši. Vairāk nekā 60% ir vecumā līdz 45 gadiem, un viņu parādu apmērs ir līdz 5000 eiro. Tātad cilvēki darbspējīgā vecumā, kuri nav uzkrājuši lielus parādus un kuriem ir visas iespējas neturpināt veidot lielāku parādu, sameklēt darbu un sākt kārtot saistības. Man nav izprotama šo jauno vīriešu situācija, kāpēc viņi to nedara.
Lielākā daļa parādnieku dzīvo Rīgā vai Pierīgas pašvaldībās.
95% uzturlīdzekļu nemaksātāju ir bērnu tēvi. Kādus argumentus ir gadījies dzirdēt, lai attaisnotu šādu rīcību?
Tipiskākais arguments – nav darba, nevar to atrast. Ja skatāmies oficiālajās datubāzēs, redzam, ka parādniekam patiesi nav darba, bet, no otras puses, ja viņš ir dzīvs un paēdis, tas nozīmē, ka viņam ir līdzekļi. Tātad, visticamāk, parādnieks darbojas ēnu ekonomikā. Kad valsts pastiprina cīņu ar ēnu ekonomiku, pieaug to skaits, kuriem parādās reģistrēta darbavieta un ir iespējama uzturlīdzekļu piedziņa.
Kā valsts var atrast rīkus, kas ietekmē ēnu ekonomikā strādājošos? Pirmais bija parādnieku datu publiskošana (pēc Satversmes tiesas sprieduma tika mainīta publiskošanas kārtība no UGFA mājaslapas uz vienoto valsts un pašvaldību portālu www.latvija.lv, ieviešot autorizāciju un atsakoties no iesniedzējas piekrišanas informācijas pieejamībai par parādnieku, – red.), otrais – transportlīdzekļu un kuģošanas līdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums.
Ieviešot datu publiskošanu, atgūto līdzekļu apjoms sāka strauji augt – ik gadu par 30%.
Kāds ir vislielākais viena vecāka uzturlīdzekļu parāds valstij?
Noapaļojot – 65 000 eiro. Šis apjoms ir uzkrāts gandrīz no fonda pirmsākumiem un par lielu skaitu bērnu.
Ja, piemēram, ir astoņi bērni un minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam pēc 7 gadiem ir 114 eiro, reti kurš ar oficiāliem ienākumiem varētu atļauties nodrošināt kaut minimumu.
Kurš tad lai rūpējas par astoņiem bērniem?
Vecākiem ir jārūpējas par saviem bērniem. Cilvēkam jāapzinās, ko viņš var atļauties.
Šī situācija ir jāsaista ar demogrāfiju – ja katra ģimene izvēlēsies vienu vai nevienu bērnu, jo nevar atļauties, tad demogrāfijas līkne ies uz leju. Valstij te jāatrod vidusceļš. Ir jāattīsta ekonomika, izglītība, lai valstī ir izglītoti cilvēki, kas spēj gūt tādus ienākumus, kuri var atļauties vismaz divus un vairāk bērnu.
No 1. aprīļa fonda administrācija sāks piemērot transportlīdzekļu un kuģošanas līdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegumu uzturlīdzekļu parādniekiem. Vai kādam šis aizliegums jau ir piemērots?
Juridiski šie ierobežojumi vēl nav piemēroti, jo 1. aprīlī sākas atskaites punkts. Ko tas nozīmē? Tiem parādniekiem, no kuriem ar tiesas spriedumu tiek piedzīti uzturlīdzekļi bērniem un spriedumu izpildei ir pieaicināti tiesu izpildītāji, ir jābūt konstatētam, ka viņš neveic trīs maksājumus pēc kārtas. 1. aprīlis ir atskaites punkts, un mēs sekojam līdzi, vai tiešām netiks veikti trīs maksājumi.
Kas attiecas uz administratīvo procesu, tikai tagad, aprīļa vidū, tiek pieņemti pirmie lēmumi jaunajā kārtībā, kas uzturlīdzekļu maksājumus ļauj piedzīt bez tiesas nolēmuma. Tagad ir pieņemti tikai lēmumi par uzturlīdzekļu izmaksāšanu. Transportlīdzekļu vadīšanas tiesību izmantošanas aizliegums būs pēc tam, ja parādnieki neslēgs vienošanos, tad sāksim administratīvo procesu.
Esat teicis, ka uzturlīdzekļu parādniekiem par autotransporta vadīšanas tiesībām ir lielāka interese nekā par saviem bērniem.
Jā, kopš decembrī Saeima pieņēma grozījumus Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā un bija skaidrs, ka šāda norma stāsies spēkā, parādnieku interese ir ļoti liela. Gadās pat brīži, kad apmeklētāju vidū parādnieku ir vairāk nekā uzturlīdzekļu piedziņas iesniedzēju.
Šādu tendenci redzam arī pēc atgūto līdzekļu apjoma. Salīdzot pagājušā gada trīs mēnešus ar šī gada attiecīgo laika posmu, tas atkal ir audzis par 30%. Faktiski parādās parādnieki, kas gadiem nav interesējušies par uzturlīdzekļu maksājumiem un kam nav bijis neviena maksājuma. Nākas secināt, ka bērni nav nepieciešami, bet transportlīdzekļu vadīšanas tiesības gan ir vajadzīgas.
Ar šo normu tika aizskarta tā daļa parādnieku, kuriem ir nauda, bet kuri izmanto transportlīdzekli, kas ir reģistrēts uz trešo personu vārda. Taču transportlīdzekļa vadīšanas tiesības ir konkrētai fiziskai personai. Līdz ar to cilvēkam nākas sakārtot parādsaistības.
2017. gadā uzturlīdzekļu apmērs bērnam no viņa dzimšanas līdz 7 gadu vecumam ir 95 eiro mēnesī, bet no 7 gadu vecuma līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 114 eiro mēnesī. Vai šīs ir adekvātas summas, kuras pieprasīt kā uzturlīdzekļus?
Man arī ģimenē aug divi bērni, un vajadzības ir krietni lielākas, nekā šīs minimālās uzturlīdzekļu summas. Kāpēc runājam par minimālo apmēru? Tāpēc, ka šāda summa būtu jāmaksā katram vecākam. Ja to reizina ar divi, tad bērnam atvēlētie līdzekļi būtu nedaudz pāri par 200 eiro.
Taču ne jau visu var izmērīt naudā. Uzturlīdzekļi vajadzīgi, lai bērnam nodrošinātu aprūpi – mājokli, ēdienu, izglītību. Un, ja kāds no vecākiem, kuram naudas izteiksmē nav tik lieli ienākumi, palīdz mācībās, gatavo pusdienas u. c., tā arī ir aprūpe.
Cik daudz ir un būs uzturlīdzekļu parādnieku, kuriem nesamaksātos uzturlīdzekļus atvilks no pensijas?
Parādniekam ir jāsaglabā puse no minimālās algas, tas nozīmē – ja pensijas apmērs ir līdz 190 eiro, tad atvilkumu būt nevar. Patlaban ir tikai nedaudz vairāk kā 300 cilvēku, kuriem pensijas apmērs ir tik liels, lai atvilktu uzturlīdzekļus.
Kā jau iepriekš teicu, ir jāņem vērā parādnieku struktūra – vidējam parādniekam līdz pensijai vēl ir apmēram 20 gadi. Un tas ir diezgan būtiski – jauni būdami, parādnieki nedomā, kas viņus sagaidīs vecumā. Uzturlīdzekļu nomaksa no pensijas ir viena lieta, bet otra – Civillikumā noteikts: ja vecāki nepilda savu pienākumu (un par to varētu uzskatīt arī uzturlīdzekļu došanu), tad arī bērniem nav pienākuma vecumdienās par viņiem rūpēties. Par to parādnieki patlaban neaizdomājas.
Man tas šķiet nesaprotami un nepieņemami, ka vīrietis nerūpējas par saviem bērniem. Viņa vietā to dara mamma, kurai, īpaši reģionos, nākas strādāt vairākos darbos, lai nodrošinātu aprūpi. Viņām ne tikai ir jāatbild, lai ikdienā bērns ir aprūpēts, bet jāiet arī uz skolu, ja ir sataisītas kādas palaidnības. Mammām ir jāatbild par visu, bet vīrietim juridiski nav nekādu pienākumu. Viņa vienīgais pienākums ir samaksāt naudu, un pat to viņš nedara.
No mammu viedokļa tā ir ļoti netaisnīga situācija. Savukārt jebkura vēlme saukt uzturlīdzekļu parādnieku pie atbildības atkal viņiem šķiet netaisnīga. Ir par ko aizdomāties.
Ar kuru savu lēmumu lepojaties?
Ilgi strādājot šajā jomā un analizējot situāciju, pirms kāda laika nācām klajā ar iniciatīvu, kā vienkāršot uzturlīdzekļu saņemšanas procedūru. Uz mūsu ierosinājuma pamata tika strādāts pie likumdošanas grozījumiem, kuri tagad ir rezultējušies jaunajās izmaiņās.
Jau tagad redzam, cik viegli, bez administratīviem šķēršļiem no 1. aprīļa var iesniegt prasību par uzturlīdzekļu piedziņu. Pietiek ar vienu kontakta reizi, griežoties ar iesniegumu, – nav jāiet uz tiesu, nav jāvāc pierādījumi utt.
Ir liels gandarījums, ka tas ir izdevies.
Vai ir kādi notikumi, personības, kas jūs ir iedvesmojušas, visvairāk ietekmējušas jūsu dzīvi?
Tie ir pamatskolas skolotāji, klases audzinātāja, kas pamatskolā par mums tik ļoti rūpējās. Visbūtiskāk mani ietekmēja pāreja no pamatskolas uz vidusskolu – varēju aiziet mācīties arī uz profesionāli tehnisko skolu.
Ja vajadzētu apgūt jaunu profesiju, kura tā būtu?
Man patīk matemātika, padodas eksaktās zinības, tas, kas saistīts ar programmēšanu. Jurisprudencē diezgan būtiska lieta ir argumentu spēks, ne tik daudz vajadzīgas zināšanas. Savukārt matemātikā divi reiz divi ir četri un nav svarīgi, kādi ir argumenti. Tāpēc man patīk eksaktās zinātnes. Ja būtu jāizvēlas cita profesija, ļoti iespējams, apgūtu programmēšanu.
Par ko bērnībā vēlējāties kļūt, par ko sapņojāt?
Bērnībā vēlējos kļūt par policistu, vēlāk iestājos Policijas akadēmijā. Bet darba cēliens policijā bija īss, diezgan ātri sapratu, ka šī darbavieta nav man, tāpēc bija kaut kas jāmaina. Tie bija 90. gadi, tā bija cita vide, cita kriminogēnā situācija.
Visu brīvo laiku pavadu kopā ar ģimeni, ar bērniem. Tās ir nenovērtējamas sajūtas, kurās gūstu gandarījumu.
Jautājums par brīvo laiku manī vienmēr ir raisījis neizpratni. Sanāk, ka ir darbs, tāds kā vergam, kas piespiedu kārtā ir jādara, un tad ir brīvais laiks. Bet man patīk darbs, ko es daru. Vēl ir vajadzīgs laiks bērniem, un ir jāatlicina laiks pašizglītībai. Svarīgākais ir laika sadalīšana, ko es kurā laikā daru.
Kāds ir jūsu dzīves moto?
Raiņa vārdi: "Pastāvēs, kas pārvērtīsies."
Nav iespējams mūsdienās pastāvēt, būt statiskam, visu laiku ir jāmainās.
