Esat pasaules pilsonis, dzimis un audzis Austrālijā, skolā gājis Londonā, studējis Stenfordā, Silīcija ielejā Kalifornijā, strādājis ASV un Eiropā. Esat veiksmīgs uzņēmējs, Latvijā izveidojis IT inkubatoru "TechHub Riga". Esat arī zemessargs. Kāpēc iestājāties Zemessargos, kas uz to pamudināja?
Kad Krievija iebruka Ukrainā un bija tā saucamā Ukrainas krīze, mani sāka vajāt neatbildēts jautājums: ko es darītu, ja kaut kas līdzīgs notiktu šeit? Būdams diezgan tipisks vīrietis, kas bravurīgi dzied tautasdziesmas par galvas nolikšanu tēvzemei, es sapratu, ka īsti tas neko nenozīmē, tas viss ir tāds blefs. Un vienā brīdī nolēmu, ka ir jādara tas, kas ir vienīgā iespēja civilpersonai, ja netaisies dienēt profesionālajā dienestā: iestāties Zemessardzē. Tā ka es vienkārši ņēmu un iestājos, ne tā ļoti daudz domājot.
Svarīgākā lieta ir, ka neatkarību vajag novērtēt – tā ir sūri izcīnīta. Gandrīz pusi sava mūža es izaugu citās valstīs, man nebija tā iespēja dzīvot savā zemē. Es mājās runāju latviski. Mūsu ģimenē latviskumu veidoja tautasdziesmas, latviešu kultūra un skolas, draugi, bet mēs nedzīvojām savā valstī. Tā ka es jau no bērnības savā ziņu esmu izjutis, ka nav [valstiskās] neatkarības, un tas, ka tā tika atgūta, bet varētu tikt apdraudēta, ir daudz nopietnāk, nekā cilvēki domā.
Vēl viens iemesls, kāpēc iestājos Zemessardzē, noteikti bija, ka mans vectēvs pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bija Latvijas armijas virsnieks. Mana iestāšanās Zemessardzē ir arī cieņas apliecinājums viņam.
Jūs pirms diviem gadiem iestājāties Zemessardzē, bet tieši tad socioloģiskās kompānijas SKDS veiktajā aptaujā tika secināts, ka militāru draudu gadījumā Latviju pamestu teju piektā daļa valsts iedzīvotāju, bet Latgalē – katrs trešais.
Aptaujas nevaru komentēt, varu tikai pateikt, kā es uz to skatos. Es domāju, ka mums ir pienākums cīnīties par brīvību, būt gataviem. Īstenībā vislabākā iespēja pierādīt, ka nenotiks kaut kas, kas apdraudēs mūsu brīvību, ir visiem skaidri parādīt, ka esam par to gatavi cīnīties. Tā kā sauklis – lai būtu miers, gatavojies karam, ir pareizs. Mums ir jāparāda, ka esam gatavi un darīsim visu, lai aizstāvētu savu valsti. Tas samazina iespēju, ka var notikt kaut kāds valsti apdraudošs uzbrukums. Es redzu savā Zemessardzes vienībā cilvēkus, kas domā tieši tāpat. Mums ir pienākums parādīt, ka paši esam gatavi aizstāvēt savu zemi, nevis gaidīt, ka NATO darīs visu mūsu vietā.
Kad iestājas Zemessargos, kāda ir ikdiena?
Ikdiena jau man nav mainījusies, ikdiena man ir civilā dzīve. Apmēram 20–25 dienas gadā man ir apmācības, un tad gan tā ir pavisam cita dzīve. Es uzvelku formas tērpu, aizbraucu uz bataljonu un paņemu ieroci. Tajā laikā, kad esmu mācībās, es pakļaujos armijas disciplīnai, visus mācību uzdevumus izpildu, cik labi vien varu, cenšos iemācīties, kā būt labam zaldātam. Un tā ir citāda dzīve, ir fiziski diezgan liela slodze. Esmu studentu, kājnieku, bataljona kaujas rotā. Tas nozīmē, ka kājniekus teorētiski var sūtīt uzbrukt ienaidnieka bunkuram, to ieņemt, sagūstīt gūstekņus utt. Vārdu sakot, esam kaujas laukā un mums ir jāmācās, kā visu labāk izdarīt – patrulēt, izdzīvot ilgstoši aukstā laikā mežā, kā nosargāt vietas, kā drošāk atkāpties, kā labāk šaut utt.
Tā kā tā ir Zemessardze, nevis militārais dienests un apmācības ir tikai noteiktas dienas gadā – diezgan īsu laiku, tās līdz ar to ir ļoti intensīvas. Jo tajā īsajā laikā – nedēļas nogalēs vai drīzumā man būs desmit dienu nometne – ir jāiemācās ļoti daudz, profesionālajā dienestā apmācības aizņemtu krietni garāku laiku. Bet mums ļoti īsā laikā ir daudz kas jāizdara.
25 dienas – tas ir gandrīz viens atvaļinājums reizi gadā. Tātad savu atvaļinājumu pavadāt apmācībās Zemessardzē?
Apmācības pārsvarā notiek nedēļas nogalēs. Tagad gan jau otro gadu vasarā notiek viena desmit dienu nometne – divas nedēļas nogales un vēl piecas darbdienas pa vidu. Tā kā es Zemessardzei atdodu savas nedēļas nogales.
Viena lieta ir iestāties Zemessardzē patriotisku jūtu vadītam, bet otra – praktiskā ikdiena. Vai jums nebija pretruna starp to ideālo, ko vēlējāties saredzēt Zemessardzē, un ko tagad darāt?
Man nebija īsti priekšstats, kas tas būs. Pirms tam nekad iepriekš nebiju dienējis militārajā dienestā, viss man bija jauns. Protams, ka nav viss ideāls, ekipējumā vai kur citur gribētu ko labāku. Bet es redzu instruktorus, kas velta savu brīvo laiku daudz vairāk, nekā es, lai apmācītu zemessargus. Es redzu profesionālo dienestu, no kura var ļoti daudz ko mācīties. Dienestā ir cilvēki, kas pabijuši kara zonās, kas nāk un mums māca, kā var tikt galā ar visādām lietām.
Es personiski ar apmācībām esmu apmierināts, nemaz nebiju gaidījis ko citādāk.
Paskatījos statistiku - tagad Zemessardzē dienē ap 8000 zemessargu, pērn tajā brīvprātīgi iestājās 1210 zemessargi. Aizsardzības ministrija ir teikusi, ka jau divus gadus vērojama liela cilvēku interese par pievienošanos šim Nacionālo bruņoto spēku formējumam. Kas ir tie jūsu kolēģi, kas iestājas Zemessardzē, ar ko esat kopā?
Mūs visus vieno doma, ka mums ir pienākums ziedot laiku un enerģiju, lai būtu gatavi aizstāvēt savu valsti. Tā kā patriotisms ir vienojošs elements. Ikdienā darbojos IT un biznesa jomā, satieku diezgan līdzīgus cilvēkus. Bet Zemessardzē līdzdarbojas visu iespējamo profesiju un vecuma cilvēki, un tas man patīk – dažādība un patīkamas pārmaiņas dzīvē.
8000 zemessargi – tas tomēr ir ļoti maz.
Jā, varētu būt vairāk, krietni vairāk. Bet ir vajadzīgs, ka cilvēki paši nolemj, ka viņiem kaut kas ir jādara lietas labā. Nevar atstāt visu aizsardzību profesionālajam dienestam un NATO. Bet Zemessardze ir diezgan liels ieguldījums laika ziņā, ir svarīgs arī ģimenes atbalsts. Tad, kad esmu Zemessardzes nodarbībās, par bērniem rūpējas sieva un vecāki. Bez viņu atbalsta tas nebūtu iespējams. Tā kā tas ir tāds kā ģimenes ieguldījums. Ko es vēl varētu teikt? Aicinu iestāties Zemessardzē.
1991. gada 23. augustā tika pieņemts likums par Latvijas Republikas Zemessardzes izveidošanu, kurā bija teikts, ka Zemessardze ir brīvprātīgs militārs sabiedrības pašaizsardzības formējums. Dažu mēnešu laikā Zemessardzē iestājās vairāk nekā 10 000 cilvēku. Kāda Zemessardze ir tagad? Lasīju, ka trūkst nakts redzamības iekārtas, teicāt, ka ekipējums varētu būt labāks.
Varētu jau vēlēties visu ko, bet pamats Zemessardzei ir apmācības, kā tikt galā ar vienkāršākām un tajā pašā laikā svarīgākajām lietām – manevriem, šaušanu, arī bezmiegu, kad ir jāstāv sardzē. Un to iemācās tikai darot.
Es Zemessardzē iestājos nosacīti nesen, tāpēc neko par pārmaiņām organizācijā un vēsturi pateikt nevaru. Bet esmu priecīgs, ka zināmā mērā bēdīgais stāsts par Ukrainu ir licis cilvēkiem, arī man, vairāk domāt par to, ka viņi varētu iestāties un dienēt Zemessardzē. Ja mūsu valstī būtu vairāk zemessargu, tā ir laba lieta.
Salīdzināju Latvijas Zemessardzi ar līdzīgu struktūru Igaunijā. Pie daudz mazāka iedzīvotāju skaita ziemeļu kaimiņorganizācijā "Kaitseliit" (Aizsardzības līga) jūlija sākumā bija 15 973 biedri, divreiz vairāk nekā Latvijā. Vai jums ir skaidrojums, kāpēc tā? Vai esam mazāk patriotiski?
Es neko daudz nezinu par Igauniju un "Kaitseliit", bet nedomāju, ka esam mazāki patrioti.
Blakus "Kaitseliit" Igaunijā aktīvi darbojas gan zēnu, gan meiteņu organizācijas.
Latvijā ir jaunsardze. Tā ir organizācija, kura darbojas Aizsardzības ministrijas paspārnē un kur var iestāties jaunieši no desmit gadu vecuma. Mans dēls arī ir jaunsargs. Viņiem aktīvi notiek mācības un nodarbības.
Mūsu studentu bataljonā zinu vairākus, kuri skolas gados ir bijuši jaunsargi un pēc tam iesaistījušies Zemessardzē. Domāju, tas ir labs veids, kā iesaistīt jauniešus Zemessardzē un valsts aizsardzībā. Tās iemaņas, ko gūsti gan jaunsardzē, gan Zemessardzē, ir noderīgas visās citās jomās: spēja tikt galā ar fizisko un emocionālo slodzi, vadības pieredze (kā vadīt mazas grupas, kā komandēt un lemt – to daudz ātrāk var iemācīties šādā veidā nekā uzņēmumos). Zemessardzē iemāca visādas lietas, kas var noderēt citās dzīves jomās.
Kā dēlam patīk jaunsargos?
Viņam ļoti patīk. Viņš ir aktīvs jaunsargs. Divi mani vecākie dēli ir skautos, bet meitiņai ir tikai pieci gadi.
Vai Zemessardze sadarbojas arī ar skautiem un gaidām?
Jā, sadarbība notiek. Vairāki mani kolēģi Zemessardzes bataljonā arī ir aktīvi skauti. Šīm divām organizācijām ir noteiktas līdzības, it īpaši iešana mežā, izdzīvošana, nodarbības.
Redzu patriotisko audzināšanu skolās – pirms 18. novembra ir svētku pasākumi, dzied kori un deklamē dzeju. Laikam jau par patriotu nevar kļūt, ja to necenšas ieaudzināt no mazotnes.
Zinu, ka skautos un gaidās ir ļoti daudz patriotiskās audzināšanas. Mani bērni skautu nodarbību laikā ir gājuši uz Kara un citiem muzejiem, viņi mācās vēsturi, daudz ko ir apguvuši tieši skautu nodarbībās, nevis skolā. Skautiem noteikti ir liela loma jauniešu izglītošanā - kas ir valsts un kāda ir vēsture.
Varbūt skolām patriotiskās audzināšanas jomā vajadzētu būt sadarbībai ar skautiem un gaidām?
Pirmā un galvenā atbildība par bērnu patriotisko audzināšanu ir vecākiem. Jo neviens nevar darīt tik daudz un mainīt bērnam skatu uz dzīvi kā vecāki. Izstāstīt bērniem vēsturi arī ģimenes kontekstā – daudziem vecāki un vecvecāki ir bijuši izsūtīti vai dzīvību zaudējuši karā. Izstāstīt vēsturi, kāpēc ir tik svarīgi, lai mēs noturētu neatkarību, kāpēc tā ir tik unikāla lieta – ka esam viena no retajām nācijām, kurai ir sava valsts, sava valoda un kultūra.
Protams, skolās izglītība arī ir ļoti svarīga, bet galvenais ir vecāki.
Tagad divas dienas līst (intervija notika 17. augustā), man negribētos šo laiku pavadīt mežā, lietū, dubļos. Gribētu komfortabli pasēdēt siltā telpā.
Jā, bez šaubām, tas ir vieglāk. Bet Zemessardzē nav tikai kājnieku bataljoni. Un arī kājnieku bataljonā ir daudz dažādas jomas, kas nav saistītas tieši ar kaujas vienību, piemēram, sagādnieki. Ir zemessargi, kas strādā par šoferiem – mums ļoti vajag smago automašīnu vadītājus. Ideāli, ja vēl kaut ko var mašīnai saremontēt. Tādi cilvēki ir zelta vērts.
Ir darbi, ko var darīt personāldaļās, sakārtojot dokumentus utt. Ir visādi darbi – Zemessardzē ir daudz iespējas visos virzienos.
Draudi no Austrumu kaimiņa – Krievijas - šajos divos gados diemžēl nav mazinājušies. Nolūkā atturēt Krieviju no iespējamās agresijas, NATO dalībvalstu līderi Varšavā notikušajā samitā jūlijā apstiprināja četru daudznacionālu bataljonu izvietošanu Polijā un Baltijas valstīs. Nākamā gada pavasarī Latvijā ieradīsies ap 1000 cilvēku liels daudznacionāls NATO valstu bataljons.
Zemessardzes mācības notiek kopā ar NATO spēkiem. Cenšamies darīt savu darbu, lai mācības būtu veiksmīgākas un varam aizstāvēt savu valsti.
Iespējams, ka kādu attur tas, ka ir jāprot angliski.
Lielākā daļa Zemessardzē pietiekami labi prot angliski, nedomāju, kas tas būtu kāds šķērslis.
Daudz Eiropā tiek runāts par bēgļiem. Plāns ārkārtas robežkontroles ieviešanai Latvijā paredz arī Zemessardzes iesaistīšanu. Ieviešot ārkārtas robežkontroli, Igaunijas pierobežā būs trīs, Lietuvas pierobežā - septiņi kontrolpunkti. Zemessardzes uzdevums būs vairāku ceļu bloķēšana. Kāda ir jūsu nostāja bēgļu jautājumā?
Tās ir divas atsevišķas lietas – ko Zemessardze darīs ar bēgļiem un kāda ir mana personiskā nostāja. Kā zemessargs es darīšu to, kas man ir pavēlēts. Ja mani sauks uz bataljonu un liks stāvēt konkrētā robežpunktā, es darīšu to, kas man ir uzdots. Tajā pašā laikā es dzirdu, ka zemessargs palīdzēja meklēt bērnu, kas bija pazudis mežā. Ja man tajā brīdī būtu tāda iespēja, es arī mēģinātu palīdzēt.
Mūsu vienība pildīs dotos uzdevumus – vai tā būtu plūdu novēršana, vai kas cits.
Bieži vien kā argumentu attieksmei pret bēgļiem min to, ka Otrā pasaules kara gados daudzi no Latvijas devās bēgļu gaitās, ka daudzas valstis mūs pieņēma.
Jā, mani vecāki bija bēgļi un izjuta to uz savas ādas. Vai tas ir analogs situācijai tagad un vai tie bēgļi, kas nāk tagad no Sīrijas un citām kara zonām, ir tajā pašā situācijā? Tas ir diezgan sarežģīts un garš jautājums, ko iztirzāt.
Svarīgi ir, lai militāru draudu gadījumā mums pašiem nebūtu jākļūst atkal par bēgļiem.
Tā ir visa jēga, kāpēc es iestājos Zemessardzē. Lai man nebūtu tāpat kā maniem vecākiem, kad viņi bija bērni, jāatstāj šī valsts. Lai es darītu savu, ļoti mazo darbu Zemessardzē. Lai mums nebūtu jābūt bēgļiem.
Pēdējo divu gadu laikā Latvijā ir ļoti sarukušas ārvalstu investīcijas. Kā galvenais iemesls tiek minēta nestabilā ģeopolitiskā situācija. Jūs pats arī esat uzņēmējs.
Bez šaubām, ārzemju investori skatās ar bažām uz to, kas notiek pāri robežai, Krievijā. Un domā, vai viņiem ir kādi riski. Es domāju, ka reāli šis risks ir zems, bet, ja viņiem ir izvēle, kur ieguldīt naudu, tad tas ir viens no faktoriem [kāpēc neieguldīt Latvijā]. Tāpēc mums ir jāpierāda, ka ieguldām savā aizsardzībā, strādājam cieši ar NATO, novēršam draudus, kas varētu būt.
Pats esat veiksmīgs uzņēmējs, kāda ir jūsu attieksme? Varbūt pārnest biznesu kur citur?
Mana attieksme ir nedaudz savādāka. Pirmkārt, man te ir ģimene, draugi un mājas. Tas nav kaut kas tāds, ko var novērtēt mantiskā izteiksmē. Ārvalstu investors, kas ir uzņēmējs, tas ir racionāls, finansiāls lēmums, kur izdevīgāk novietot ražotni vai kompāniju. Manā personīgā dzīvē tas ir citāds lēmums. Man šeit pieder pietiekami daudz nekustamo īpašumu, kurus nevar aiznest prom. Tā ka es neplānoju nekur braukt un domāju šeit palikt. Un palīdzēt nodrošināt, lai mēs šeit justos drošāk.
Sakāt, risks zems. Bet izmaiņas likumdošanā, NATO papildspēku ierašanās – mēs nodrošināmies, draudi saglabājas.
Drauds ir drauds – tu nevari mainīt to, kas notiek pāri robežai. Tu vari tikai parādīt, ka esi gatavs to novērst. Mēs varam tikai sagatavoties, parādīt, ka aizstāvēsim savu valsti, ja kāds to apdraudēs, ka mums ir sabiedrotie, kas arī mūs aizstāvēs, un izdarīt visu, lai mēs būtu tam gatavi.
