Tā Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) 70. gadskārtai veltītā uzrunā februārī cita starpā sacīja tās prezidents akadēmiķis habilitētais mākslas doktors OJĀRS SPĀRĪTIS. Aprīlī viņš atkārtoti ievēlēts LZA prezidenta amatā uz četriem gadiem, tātad – gana garu darba cēlienu, un LV portālā ar viņu saruna gan par dzīvi vispār, gan par zinātnes lomu un attīstību.
Kā jūtaties šābrīža Latvijā? Kari pasaulē, bēgļu invāzijas draudi, ierēdņu korumpētība, par ko jau iepriekš it kā bija zināms, bet šobrīd, sākot to aktīvāk vētīt starptautisko organizāciju ietekmē, rādās biezi tīkli...
Protams, kā ikviens cilvēks esmu pakļauts stresam, informācijas vienvirziena plūsmai, iekams to līdzsvaro ziņas no vairākiem avotiem. Taču turos pie austrumnieku gudrības: Dievs, dod man prātu atšķirt lietas, kas nav no manas gribas atkarīgas, lai tām netērētu savu laiku, un dod man spēku paveikt to, kas ir manu pūliņu vērts!
Esmu piedzimis "redzīgs" un samērā ideālistiski audzināts, miksējot apziņā sociālā taisnīguma un kristīgo ideālismu, un tas dod noteiktus mērķa un vērtību orientierus. Un tātad – bēgļi mani nebiedē; kari ir neizbēgami - tos novērst nespēs viens vai daži atsevišķi indivīdi. Savukārt korupcija, nomenklatūras negodīgums ir pastāvējis visos laikos, bet mazā tautā tas ir redzamāks, tuvu jūtams un tāpēc sāpīgāk izjūtams un pārdzīvojams.
Garīgo vērtību skala un savtīguma materiālistiskās intereses visos sabiedrības slāņos – cik liels ir izturības mērs, ko tik maza valsts kā Latvija spēj nest?
Savtīguma materiālistiskās intereses ir ieaugušas mūsos, kad boļševistiskās liekulības režīms deformēja mūsu apziņu, kad bija bartera attiecības - deficītu pret deficītu. "Es tev – cīsiņu bunti, tu man – čehu kurpes!" Atšķiras tikai preces svars un mērogi, tāpēc cenu (pakalpojumu) attiecības dažādos sabiedrības slāņos apgrozās dažādi: vienas summas ir, piemēram, ielu tirdzniecībā, gluži cits vēriens saistībā ar būvniecības pasūtījumiem, Eiropas struktūrfondu projektiem un finansējumu.
Arī zinātnē šāds "tirgus" nav svešs. Kad Polijas kultūras mantojuma aizsardzības speciālisti man atsūtīja piedāvājumu piedalīties finanses piesaistošā projektā par kultūras mantojuma aizsardzību, nevaļas dēļ to piedāvāju kādai humanitāro un sociālo zinātņu zinātniecei – sak’, ja ir interese un prasmes pieteikt projektu, tad dariet! Pēc tam projekta dalībnieku saraksta augšgalā ieraudzīju Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) vadošas darbinieces uzvārdu, kura arī bija iekļauta atalgoto projekta veicēju sarakstā (bet par kuru man zināms, ka viņa no kultūras mantojuma teorijas un prakses ir tik tālu kā no Mēness). Aprēķins bijis vienkāršs: padalīsimies ar vinnēto naudu tagad, un, kad citkārt vajadzēs kādu fondiņu vai projektiņu, gan jau ierēdne mani neaizmirsīs...
Bet sabiedrības izturības, pacietības mērs par nožēlošanu ir teju neizsmeļams: to izsenis kaldinājis zemnieku dzīvesveids, kad tikai no paša rokām un galvas ir atkarīga tava labklājība, pēc tam abi pasaules kari, deportācijas, pazemojumu un sociālās apātijas gadu desmiti.
Jā, patiesi satraucoša ziņa bija par Eiropas Parlamenta pasūtītā un institūta "RAND Europe" veiktā pētījuma rezultātiem, ka Latvija korupcijas dēļ prettiesiskos darījumos ik gadu zaudē ap trim līdz pieciem miljardiem eiro, kas pielīdzināms aptuveni pusei no mūsu valsts budžeta. Satraucoši arī tas, ka internetā vairs nav pieejama pētnieciskā publikācija par šo pētījumu. Kādēļ? Un kurš ir ieinteresēts slēpt informāciju?
Patlaban ir saasinājusies sabiedrības integrācijas un etniskās līdzāspastāvēšanas problēma. Joprojām krievvalodīgās kopienas integrācijas process norisinās vāji vai nemaz. Spriežot pēc publiskajā telpā novērotā, šķiet, ka zinātnieku vidū gan šī problēma gandrīz nepastāv – jaunie zinātnieki runā labā latviešu valodā un, šķiet, neuzskata, ka dzīvo svešā valstī.
Sabiedrības integrācija ir mūsu mūžīgā problēma: tā gan biedē, bet pie lielākām briesmām sīkākās fobijas dzēšas, aizmirstas. Sabiedrības integrācija, ja to domājam nacionālo, etnisko, reliģisko, valodniecisko, sadzīves ieradumu un tradīciju atšķirību ziņā, pirmām kārtām ir sena kā latviešu folklora: latvieši un igauņi, Lāčplēsis un Kalapuisis, latvieši un leiši, līdz 1275. gadā no Tērvetes un Mežotnes daudzi desmiti zemgaļu dodas uz Žemaitiju, atrod tur patvērumu, tiek pieņemti un asimilēti. Mūžīgais vidzemnieku un latgaliešu apcelšanās, citādības fenomens, kam pamatā valodiskas, etniskas, sociālas un mentālas atšķirības.
Nacionālo kultūras biedrību festivāls 1995. gadā bija mans auklējums. Vislabākā sociālā politika ir kultūrpolitika, bet kopš 2000. gada tajā ielauzās polittehnoloģiski režisēti procesi, kuri sāka sēt konfrontāciju, šaubas un fobijas, veidot nesaticības sienu.
Zinātnieki, gan vecie, gan jaunie, savā darbībā integrējas nozīmīgu pētniecības mērķu un sociālo ieguvumu vārdā, bet mums nav datu, kādus elkus viņi godina savās mājās, savā etniskās kopienas vidē.
Mēdz teikt, ka latvieši iekapsulējušies savās pāridarījuma izjūtās, rakājas pagātnes ciešanās, bet nemāk skatīties nākotnē. Atkal – kā samērot vērtības, vienu nenoliedzot, bet otro – veidojot?
Latviešu mūžīgās pāridarījuma izjūtas ir līdzīgas Ļeva Tolstoja paustajai filozofijai par nepretošanos ar varu ļaunumam, ko tik meistarīgi pauž arī vecais kaķītis Kārļa Skalbes "Kaķīša dzirnavās": "Ei, ķēniņ, es nepieminu ļaunu..." Tajā ir bībeliskā bezgalīgās piedošanas ētika, kas septiņsimt gadu ilgās cittautiešu un pamatiedzīvotāju segregācijas apstākļos ir tikusi kultivēta ar likuma, ieroču spēka un garīgās audzināšanas metodēm. Divdesmitā gadsimta okupācijas laiks mācīja kļūt nemanāmam, neizrādīt sociālo aktivitāti, jo par to sodīja gan nacistu, gan komunistu totalitārie režīmi.
Vērtību samērojamība ir psiholoģiski grūts uzdevums, kas vieglāk veicams ar laika un telpas distanci, bet ļoti grūti pakļaujas, ja mūsos dominē emocijas. Tāpēc jau uz emocionālās vadīšanas mehānismu pārzināšanu balstās ideoloģijas, kuras izmanto tehnologi – politiķi, ietekmes cilvēki, viedokļu līderi. Un visām varām paši vērtīgākie ir tie viedokļu līderi, kuros klausās lielākā sabiedrības daļa un kuri spēj ieprogrammēt sabiedrībai gan viltus ideālus, gan virzīt to loģikas un racionālisma virzienā.
Tāpat kā jebkurā garīgā procesā notiek attīstība pa spirāli, arī vakardienas garīgās vērtības šodien pārņemot, tās tiek adaptētas, paņemot derīgo kodolu, modificējot, nevis pārņemot burtiski. Kaut vai, piemēram, franču Lielās revolūcijas lozungi: vienlīdzība, brālība, brīvība. Kādu saturu šajos vārdos ielika brīvmūrnieki, ko ar to saprata franču proletariāts, kā tos saprata 1848., 1905. gadā un kā šos vārdus modificēja komunistu režīms un ko darīja šo vārdu aizsegā? Cik plašu jēgu mēs tajos ietveram šodien?
Mēs neviens nevaram aiziet no savas pagātnes tāpat kā slavenajā anekdotē par to, kā Parīzes kafejnīcā pieķer krievu spiegu, kurš, tēju dzerot, miedz ciet vienu aci, kā to darījis mājās, kad nav izņēmis no glāzes tējkaroti. Identitāte ārēji it kā mainīta, bet ieradumi traumatiskās pieredzes formā ir saglabājušies. Mūsu kolektīvo un individuālo traumu uzskaitījums var būt bezgalīgs – sākot ar to, ka agresīvi vadām transportlīdzekļus, sievietei ienākot telpā vai ar viņu sarunājoties - nepieceļamies, ēdot turam dakšiņu labajā rokā, nespējot mainīt ieradumu no tiem laikiem, kad sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos pieejamākais instruments bija karote.
Ir arī psiholoģiskās traumas: bijušais režīms mūsos atstājis nedrošību, bailes, gatavību sadarboties ar Austrumu kaimiņu pat tik tālu, ka aiz interesēm vai bailēm no šantāžas ar pagātni var slēpties politiskas nodevības un pat kompromisi, kas var maksāt brīvības, neatkarības, nacionālās piederības un cilvēka garīgo vērtību cenu.
Zinātņu akadēmijā aprīlī norisinājās starptautiska konference par triju Baltijas valstu pieredzi Eiropā neatkarības 25 gados. Kā izskatāmies šajā kontekstā?
Šādas konferences LZA rīko reizi divos gados. Šogad pozitīvi tika vērtēti visu triju valstu panākumi normatīvā regulējuma attīstīšanā, taču, uzklausot demogrāfu Pētera Zvidriņa un Ata Bērziņa ziņojumus, bijām spiesti secināt, ka demogrāfiskā lejupslīde skārusi visas trīs valstis. Vienā sistēmā ir saistīti gan valstu ekonomiskie un tiesiskie, gan drošības un sociālie aspekti, un pie pozitīvas virzības pastāv arī destruktīvi procesi – migrācija, "smadzeņu" aizplūšana, ekonomiskās konkurences radītās tautsaimniecības grūtības un "divu ātrumu" Eiropas spēcīgāko un vājo valstu nevienlīdzīgā konkurence.
Kas, jūsuprāt, ir tie balsti, kas nodrošinātu valsts konkurētspēju un attīstību?
Balsti valsts konkurētspējai un attīstībai būtu Singapūras ceļš:
- sabiedrības nacionāla saliedētība kopīgam celsmes darbam un mērķim;
- likumpaklausība visiem sabiedrības locekļiem;
- valsts resursu – garīgo un materiālo – mērķtiecīga investēšana maksimālā attīstības ātruma un kvalitātes sasniegšanai izglītības sistēmas un inovatīvas ekonomikas, rūpniecības attīstīšanā;
- cīņa par pozitīvu ārējā tirgus bilanci un sava iekšējā tirgus aizsardzība pret ārvalstu preču intervenci.
Vai cilvēki zinātnē var pelnīt, un cik lielā mērā ar zinātni var vairot valsts turīgumu?
Ja valsts politika ir orientēta mūsdienīgas ekonomikas attīstībā, tad tā veidojama uz uzņēmējdarbības attīstīšanas bāzes un virzāma modernas, inovatīvas ražošanas virzienā. Attīstīt ražošanu var tikai ar avangarda zinātnes atklājumu ieviešanu un otrādi – progresīvi augoša ražošana būs ieinteresēta dot pasūtījumus zinātnei, lai tā piegādātu aizvien jaunas inovācijas šādai savstarpējai sinerģijai. Tādējādi augtu zinātnieku darba apjoms un peļņa, un tā ir absolūti korelatīva industrijas peļņas pieaugumam.
Kāda situācija ir zinātnes finansējumā šobrīd? Organiskās sintēzes institūta zinātniskās padomes vadītājs profesors Ivars Kalviņš jau gadiem ceļ trauksmi, ka tas neļauj attīstīt pētniecības potenciālu un valsts tādējādi negūst miljonos mērāmus ieņēmumus. Zinātnieku darbam reāli pieejamie līdzekļi 2013. gadā kritušies par 60%, nākamajā gadā - seškārtīgs samazinājums, bet no 2017. gada Latvija būs vienīgā valsts pasaulē, kur zinātniskos projektus no valsts budžeta vairs nefinansēs. Piekrītat?
Latvijas zinātnes finansējums regresē pa Ivara Kalviņa norādīto katastrofālā krituma daļu, turklāt kā Damokla zobens pār visu galvām karājas 2020. gads ar Eiropas Savienības struktūrfondu investīciju izbeigšanos. Tas nozīmē daudzām nozarēm – gan izglītībai, gan ekonomikai, gan vides attīstībai, enerģētikai, ceļiem, zinātnei - atgriezties pie vienas ceturtās vai pat piektās daļas no tagadējā finansējuma. Tad visās nozarēs būs jāinvestē vienīgi pašu valsts ekonomikā nopelnītā finanšu bāze, kāda tā pastāvēja līdz 2004. gadam, un jānodrošina gan stabilitāte, gan izaugsme, ja tas vispār būs iespējams.
Māra Kučinska valdības ekonomiskie uzstādījumi ir vērsti uz to, lai gatavotos šādam scenārijam, un es domāju, ka jebkura populistiska vēršanās pret šā laika valdību un Ministru prezidentu ir destruktīva, jo tuvina valsts ekonomiku kritienam bezdibenī bez iepriekšējas sagatavošanās un galu galā apdraud valsts drošību.
Zinātnieki ir aktīvi, un viņu smadzenes producē inovatīvas idejas, kuras valsts varētu talantīgi pārdot zemēm ar lielām un spēcīgām ekonomikām un pelnīt ar patentu, ar inovatīvu produktu paraugu tirdzniecību, jo mūsu ekonomikā ir par maz industriālās un ekonomiskās jaudas, lai iekļautu un īstenotu visus zinātniskos izgudrojumus. Bet valsts neelastība patentu un izgudrojumu piedāvājumā tirdzniecībā starptautiskajā tirgū apzog mūs pašus.
Kā pēdējos gados ir virzījusies mūsu zinātne? Ko vajadzētu darīt nākotnes labā un kā?
Latvijas Zinātņu akadēmijas 70 gadi ļāva ieraudzīt to, ka tik mazā valstī kā Latvijā 1992. gadā likvidēt Zinātņu akadēmiju kā zinātnes un ekonomikas koordinējošo centru bija noziegums pret valsts attīstību. Par to atbildība jāprasa gan deviņdesmito gadu valsts politiskā un ekonomiskā liberālisma teoriju ieviesējiem, gan tā laika Zinātņu akadēmijas vadītājiem un šī it kā "eiropeiskā" modeļa īstenošanas propagandistiem, kuri maldināja sabiedrību, ka tirgus un ierēdņi visu sakārtos, ka sociālisma laika industrijas infrastruktūra (arī tā, kas bija ne tikai PSRS, bet pasaules līmenī!) ir jādemontē un jānodod lūžņos, tādējādi atņemot valstij ekonomiskās attīstības pamatu, bāzi, kuru varēja rekonstruēt un pielāgot pasaules tirgus konjunktūrai.
Ja tolaik sabiedrībai tika iegalvoti citi mērķi, ka Latvija kļūs par tūrisma zemi, banku citadeli, tad jāsecina - toreizējie politiķi nolēma Latviju 25 gadu stagnācijai, bremzētai attīstībai, un viņi ir darbojušies nevis Latvijas, bet kādas citas puses interesēs, kurai bija izdevīgi, ka Baltijas valstu teritorija paliek kā industriāli vāji attīstīta perifērija, izdedzināta zeme un placdarms jebkura veida politiskām un teritoriālām manipulācijām.
Arī jūsu prognozes par finansējumu zinātnei jau pirms pāris gadiem bija pesimistiskas; kas notiek tagad, kā ar jauno ES fondu atbalsta programmu finansējumu? Šeit citēšu kādu vadošu Ekonomikas ministrijas ierēdni, kas LV portālam saistībā ar ES naudas plānošanu šajā periodā reiz sacīja – zinātniekiem nav jārunā par naudas trūkumu, jo no šīs ministrijas pārvaldībā esošās ES naudas zinātnei tiek ap 100 miljoniem eiro (kompetences centri, tehnoloģiju pārnese u.c.), no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) - arī aptuveni tikpat daudz. Tā kā Latvijā varētu būt kādi trīs simti zinātnieku, kuri spējīgi ģenerēt tiešām vērtīgas un pielietojamas idejas, tad vieglāk būtu iedot katram teju miljonu un lai pēc dažiem gadiem viņi nāk klajā ar konkurētspējīgām un pielietojamām izstrādnēm! Citādi pārējie piešķirto naudu iztērē akadēmiskos pētījumos, kam nav reālas atdeves.
Pirmkārt, Ekonomikas ministrijas 100 miljoni tiek ieguldīti nevis zinātnē, bet ražošanā un tur, kur šo naudu visvieglāk izņem ārā ražotāji bez jebkāda zinātnes izmantojuma. Tur zinātniskais koeficients ir 0 vai 0,1. Es gribētu teikt, ka EM vismaz līdz šim ir bijusi visneefektīvākais investīciju naudas tērētājs, kura to pa taisno ievirzījusi mūsu viduvējā ražošanā, kur pasūtījuma zinātnei faktiski nav un nevar būt. Kompetences centri bija pirmie, kur tika izšķērdētas lielas naudas, jo no zinātniekiem bieži vien pat negaidīja, lai viņi aktīvi piedalītos ar saviem izgudrojumiem. Vienkāršāk bija naudu izfiltrēt cauri rūpniecības uzņēmumiem, un tā tika norakstīta "dialoga veidošanai starp uzņēmējiem un zinātniekiem".
Ja atceramies iepriekšējo ES fondu plānošanas periodu, tad, parādoties lielam pieejamam Eiropas naudas daudzumam, Latvijas ekonomikas (tāpat kā zinātnes) kapacitāte nebija spējīga to "norīt", šī nauda lielā mērā bija vienkārši jāiztērē. Finansējumu vajadzēja apgūt caur industriju, kam zinātnieki nebija pat īpaši nepieciešami, komersanti tur pierakstīja tikai kādu doktorantu vai studentu, kurš saņēma vienu algu, bet rūpnīca tāpat bez īpašas inovatīvas pieejas turpināja ražot līdzšinējo produkciju. Varbūt nopirka kādas jaunas tehnoloģijas un iekārtas no ārzemēm, taču tās nebija mūsu zinātnieku radītas, bet jau aprobētas lielajās industrijas zemēs. Tām inovatīvi uzlabojumi nemaz nebija nepieciešami.
Tas, ka šajā plānošanas periodā lielāks uzsvars likts uz inovāciju, ka zinātnieki tiks plašāk pieaicināti, ir labi, bet eksistē vēl kāds bremzējošs faktors: saskaņā ar pašreizējo normatīvo regulējumu zinātniekam nepieder izgudrojums, bet patenta maksājumus valsts negrib segt. Tādējādi, lai izgudrojums tiktu patentēts, pārdots vai dots mūsu pašu industrijas attīstībai – tur trūkst valsts ieinteresētības ar šo izgudrojumu pelnīt, un, tā kā izgudrojums formāli pieder valstij, arī zinātnieks nav ieinteresēts sekot sava izgudrojuma komercializācijai.
Lai izgudrojumu virzītu tālāk pasaulē, ir jādarbina smadzenes un jādomā, kā stimulēt tā attīstību, kā piešķirt inovācijai iespējami pabeigtu formu, lai tā būtu interesanta uzņēmējam, kurš vēlētos to pirkt un ieviest kaut vai citā zemē. Pašlaik pasaulē laurus plūc tās zemes, kuras spēj savas inovācijas informācijas tehnoloģiju, inženiertehnisko vai cita veida izgudrojumu veidā īstenot divu trīs gadu laikā kopš idejas rašanās. Tās ir lielas valstis, kam ir lieli finanšu resursi, atbilstošas kapacitātes ražošana, līdzekļi kapitāla un fondu veidā, ko investēt jauna produkta ražošanā.
Kad pirms gada Zinātņu akadēmijā viesojās Izraēlas vēstniece, viņa jautāja – kas ar jums notiek, kāpēc pie jums nevarētu būt tā, kā pie mums – ka pastāv īpašs zinātnisko izgudrojumu komercializācijas starpposms, kurā komersanti seko katram nozīmīgam zinātnieku izgudrojumam, prot to "iepakot", tas ir, reklamēt, līdzfinansēt, sameklēt investoru, kurš ir ar mieru izgudrojumu ieviest un pelnīt. Tātad mums pietrūkst šīs komercializācijas prakses, kā savos institūtos dzimušo izgudrojumu pārvērst pārdodamā vērtībā.
Otrkārt, kļūdaina tēze ir par to, ka no IZM zinātnē nonāk 100 miljoni eiro. Ministrija ir sašķelta divās – izglītības un zinātnes – daļās, kuru starpā nav sazobes, savukārt zinātnes daļa nesadarbojas ar EM, kur šai saiknei vajadzētu būt visciešākajai. Zinātņu akadēmijai ir zināšanas, ir intelektuālā kapacitāte, lai sniegtu rekomendācijas dažādu potenciāli ražotspējīgu nozaru attīstībai, bet tai ir atvēlēts pārāk maz ietekmes, lai reāli veicinātu šos procesus.
Izglītības un zinātnes ministrija šobrīd īsteno voluntāru zinātniskās pētniecības institūtu struktūras reorganizāciju ar tendenci visus institūtus pakārtot vienīgi augstskolām. Tas ir vieglākais shematiskais risinājums, kādu izgudrojusi mūsu ierēdniecība. Bet pasaulē ne vienmēr tiek praktizēta šāda pieeja, jo universitātēs integrēti institūti un zinātnieki kļūst vēl vairāk attālināti no reālās ražošanas un tātad arī no ekonomikas. Daudzās zemēs pastāv jaukta sistēma ar universitāšu un neatkarīgiem institūtiem, kas paši pelna, attīstās, iegūst pasūtījumus, audzina jaunos zinātniekus. Protams, ir fundamentālās zinātnes, kuras nacionālajās augstskolās attīstāmas gadu desmitos; tādiem pētījumiem nav ātras pielietojamības, un šādiem institūtiem patiešām jādarbojas augstskolu paspārnē kā nācijas intelekta centriem.
Mūsu augstskolas, protams, ir ieinteresētas, lai visi zinātniskie institūti būtu tām piesaistīti, jo institūtu intelekts savukārt piesaista finanses un uztur tehnoloģisko bāzi studentu un arī profesūras ataudzei. Savukārt EM tērē naudu, par maz piesaistot zinātniekus, kuri formāli atrodas IZM pakļautībā. Rezultātā nekādas sadarbības nav.
Zinātņu akadēmijai ir gan intelektuālais, gan zinātniskais potenciāls, tā spēj būt gan prognožu veidotāja, gan politikas definētāja. Un jau kopš Laimdotas Straujumas valdības laika LZA darbojas pie premjera biroja izveidotās Pētniecības un inovāciju stratēģijas padomes sastāvā ar mērķi sekmēt efektīvu zinātnes un valsts ekonomikas sazobes veidošanu, un esam pilni apņēmības to turpināt arī Māra Kučinska vadībā, pat nemitīgi izjūtot IZM pretdarbību. Tomēr ceram, ka uzvarēs valsts vadītāju reālais saprāts un ekonomiskais aprēķins.
Kā to sakārtot?
Varbūt no IZM jāšķeļ nost zinātnes daļa, ar kuru ministrija nespēj tikt galā, un kopā ar EM jāveido šāda valstiska struktūra - līdzīgi tām, kādas ir daudzās pasaules valstīs - Inovāciju un tehnoloģiju ministrija, kas prastu saistīt zinātni un industriju, un tāda varētu veidoties, piemēram, uz LZA bāzes.
Jums ir iecere situāciju mainīt tādā virzienā?
Jā, jaunā komanda, kura nesen tika LZA ievēlēta, pieņemu, ir ar lielākām lobija spējām. Man arī šķiet, ka Latvijas valdība politiski ir nonākusi līdz krīzes stāvokļa apjausmai un sapratusi, ka pastāvīga ārējā parāda palielināšana, naudas aizņemšanās ne pie kā laba neved. Ka pietiek izniekot resursus, Eiropas naudu, bet tā ir jāinvestē pašu valsts ražošanas kapacitātes audzēšanā. Tādā brīdī ir jādod iespēja zinātniekiem un ražotājiem strādāt kopā, lai esošais Latvijas ekonomiskais potenciāls tiktu lietderīgi izmantots.
Kas mums tomēr ir cerīgi?
Nespēšu minēt visus piemērus, bet vienu no perspektīvām saskatu radošajās industrijās, kas ir starp mākslu, lietišķo mākslu, dizainu un industriju, materiālzinātnēs, medicīnā, enerģētikas un transporta jomas attīstībā. Manā kabinetā nesen bija divi jaunie inženieri, kuri piecu gadu laikā alternatīvās enerģijas - ūdeņraža dzinēju – izstrādes un ieviešanas ideju ir pavirzījuši tik tālu, ka paši kļuvuši par Austrumeiropas tīkla koordinatoriem ES projektā, kura attīstībā ir ieinteresētas visas dalībvalstis. Zinātņu akadēmija kļūst par mājvietu šim projektam, kuru Brisele ir akceptējusi kā rīcības dokumentu, un tālāk sekos jau vairs tikai tehniski, politiski, finansiāli risinājumi un instrumenti, lai to īstenotu.
Rīgas Tehniskās universitātes doktorants Kārlis Berkolds izstrādā dažādām manipulācijām paredzētus robotus, kam ir ļoti liela nākotne. Minētie ir tikai daži mūsu inženieri, kuri ir mācējuši saskatīt pasaules zinātnes attīstības virzienus un ar savu intelektu piedāvā risinājumu.
Lai to izdarītu, jābūt gan izgudrotāja talantam, gan mārketinga prasmēm...
...arī baņķiera, organizatora, jurista, jā, un tā vēl pagaidām ir Latvijas izglītības priekšrocība, ka šie cilvēki ir mācījušies tepat Latvijas universitāšu izglītības sistēmā, tehnisko izglītību papildinot ar ekonomikas, biznesa un citām zināšanām. Tas pierāda, ka mūsu augstskolas spēj sniegt vajadzīgās zināšanas, bet prasmes tās izmantot smagā konkurencē ir jāattīsta pašiem. Taisnība izglītības ministram Kārlim Šadurskim, kurš saka: ja tu esi viegli mācījies, tu arī tāds paviegls galu galā iznāksi... Netrenējot domāšanu dabaszinātņu disciplīnās, nav iespējams iegūt darba tirgū augsti vērtētas un labi atalgotas zināšanas un prasmes. Bet studēt dabaszinātnes - tas kļūst gan moderni, gan atmaksājas.
