Kārlis Šadurskis: es neesmu par mūžīgu runāšanu

Medijos lasāmas dažādas jaunas ieceres, kas saistās ar izglītības procesa maiņu, tomēr tā arī nav skaidrs, kādas tieši pārmaiņas izglītības sistēmā plānotas no šī gada 1. septembra?

Skolu pedagogiem pieaugs algas. Nākamnedēļ, 25. aprīlī, (saruna notika 20. aprīlī – red.) prezentēsim un sāksim sarunas par jauno atalgojuma modeli. Esam veikuši visus aprēķinus, sarēķinājuši koeficientu vērtības tā, lai, pirmkārt, atalgojums būtu stimulējošs izglītības kvalitātes celšanai. Otrkārt, lai pašvaldībām būtu finansiāla interese sakārtot izglītības iestāžu tīklu un lai pēc kāda laika kā senu pagātni aizmirstu apvienotās klases – pamatskolas posmā 7.-9. klase un vidusskolā. Un lai pedagoga atalgojums būtu arī finansiāli pievilcīga karjeras iespēja – papildu stimuls, skolās notiekot dabiskai paaudžu nomaiņai, lai bērnus mācītu labākie un motivētākie pedagogi.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrībai, Latvijas Izglītības vadītāju asociācijai un Latvijas Pašvaldību savienībai prezentēsiet pedagogu algu reformas modeli. Valsts budžetā šogad iezīmēti deviņi miljoni eiro algas pieaugumam no 1. septembra - atalgojums par likmi gaidāms virs 10%, trīs gadu laikā sasniedzot 1000 eiro.

Atalgojuma modelī esam atgriezušies pie kādreiz eksistējošā tā saucamā direktoru fonda, finansējuma, ko pēc noteiktiem kritērijiem dala par papildu darbiem. Proti, ir ļoti grūti prasīt no direktora pilnu atbildību par darbu skolā, ja viņa rīcībā ir maz instrumentu, tai skaitā finansiālu. Direktoru fonds veidos 13% no kopējā finansējuma, ko saņems skola.

Savukārt administrācijas un atbalsta personāla fondā paredzēti 18% no kopējā skolas finansējuma, no kuriem 12% domāti administrācijai, bet 6% - atbalsta personālam.

Atalgojuma reformā pedagogam piedāvātā alga par likmi (21 kontaktstunda plus 9 stundas mājasdarbu labošanai = 30 stundas nedēļā) līdzšinējo 420 eiro vietā varētu tikt noteikta 680 eiro mēnesī. Ja skolotājs strādā 40 darba stundas, līdzšinējo 798 eiro vietā viņš saņems 884 eiro. Savukārt 3. kvalitātes pakāpes pedagogs, kurš strādā 40 darba stundas un saņem piemaksu no direktora fonda, 859 eiro vietā saņems 1057 eiro. Bet 4. pakāpes skolotājs, kas strādā valsts ģimnāzijā 40 darba stundas un saņem gan valsts ģimnāziju, gan direktora fonda piemaksu, pašreizējā 1029 eiro vietā iegūs 1247 eiro.

Šis finansējums tātad pienāksies vispārizglītojošo skolu un pirmsskolas iestāžu piecgadnieku un sešgadnieku pedagogiem.

Piecu un sešu gadu vecu bērnu apmācībai patlaban finansējums ir no diviem avotiem: par izglītojošo funkciju - no valsts budžeta, pārējais – no pašvaldības. Tātad no septembra varam pacelt atalgojumu par izglītojošo funkciju, bet mūsu mērķis ir vienoties valdībā un ar partneriem, ka veicam zināmu funkciju maiņu. Proti, šobrīd valsts apmaksā brīvpusdienas 1.-4. klašu skolēniem, bet pašvaldības bieži vien finansē vairāk – ēdināšanu visā pamatskolā vai arī vidusskolā. Mūsu ierosinājums: nododam ēdināšanas funkciju pašvaldībai, bet valsts pārņem pilnu pirmsskolas iestāžu darbinieku atalgojuma apmaksu vecuma posmā no pieciem līdz sešiem gadiem. Bērnu aprūpe no pusotra līdz četriem gadiem – šo pirmsskolas iestāžu darbinieku finansēšana paliek pašvaldībai, jo šeit izglītojošo funkciju ir mazāk, tā vairāk ir bērnu pieskatīšana. Ja notiek šāda funkciju pārdale ar pašvaldībām, naudas summas apmēram sedzas.

Domājat, pašvaldības piekritīs šādam risinājumam?

Pašvaldības jau ļoti labi prot rēķināt. Dažām tas būtu izdevīgi, citām – nē, bet kopumā bilance ir nulle. Tā ir ļoti loģiska naudas plūsma.

Tas bija viens no trim jūsu piedāvātajiem risinājumiem. Vai šo redzat kā reālāko?

Jā, jo risinājums, ka valsts budžetā atrod papildu naudu, lai arī pašvaldības var pacelt savu daļu, nav labs mehānisms, naudas plūsmas būs vēl sarežģītākas. Kas attiecas uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) proporciju pārdali – tas būtu vienkārši, jo funkcija tiktu nodota pašvaldībai, bet diemžēl ir teritoriālās problēmas – ieguvēji no IIN pārdales būs vieni, bet maksātāji – citi.

Vai šīs izmaiņas varētu ieviest no 1. septembra?

Ja sarunas būs veiksmīgas, visticamāk, no 1. janvāra, jo negatavosim budžeta grozījumus - Likums par budžeta un finanšu vadību ļauj veikt apropriācijas pārdali tikai noteiktu procentu robežās.

Bērnudārza audzinātājiem būs jāpagaida līdz jaunajam gadam. No 1. septembra pieaugs atalgojums par to daļu, kas ir piecgadīgo un sešgadīgo izglītība. Pašvaldības, ja to grib, var finansiāli piepalīdzēt.

Naudas trūkst, taču Valsts prezidents ir vērsis uzmanību, ka Latvija ar 5,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP) izglītībai novirzītajiem kopējiem valdības izdevumiem ir viena no līderēm ES naudas apjomā uz vienu izglītojamo. Kā to skaidrojat?

5,9% no IKP ir sarēķināts kopā gan izglītības budžets, gan mērķdotācija pedagogu algām. Bet Latvijā ir ļoti neracionāls skolu tīkls – skolotāju un skolēnu attiecība vidēji ir 9,28, tātad uz deviņiem bērniem ir viens pedagogs. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas rekomendācija ir tuvu 15.

Ja ir šāda bērnu un skolotāju attiecība, atalgojums par likmi ir neliels. Tā kā izglītības iestādes ir pašvaldību pārziņā, valstij  nav tiešas ietekmes. Bet jaunais modelis paredzēs: ja izglītības iestāde ir tāda, kādai tai jābūt atbilstoši mūsu izpratnei par klašu piepildījumu atkarībā no teritoriālā blīvuma, tad pamatskolas posmā 7.-9. klasei mērķdotācija tiek palielināta par 30%, savukārt vidusskolas posmā – par 20%.

Līdz jaunā mācību gada sākumam atkal slēgs 17 skolas.

Neticiet tam, ko raksta avīzēs! Pašvaldībām par lēmumu reorganizēt skolas IZM ir jāinformē sešus mēnešus iepriekš. Līdz martam ir pieņemts lēmums slēgt deviņas skolas. Apmēram 30 skolas tiek reorganizētas, atsevišķos gadījumos apvienojot tās juridiski vai fiziski. Apvienošanās rezultātā 31 skolas vietā būs 15, tiek dibinātas divas jaunas pirmsskolas iestādes.

Šim procesam nav nekāda sakara ar jaunpiedāvāto pedagogu atalgojuma modeli.

Bijušais izglītības ministrs Roberts Ķīlis ir teicis, ka valstij būtu pilnībā jāpārņem vidējās izglītības posms. Tagad ir dalīta atbildība – skolu dibinātājs ir pašvaldība, bet pedagogiem algas maksā valsts.

Šim ierosinājumam ir argumenti gan par, gan pret. Tā ir ļoti radikāla sistēmas izmaiņa bez acīmredzamiem ieguvumiem. Runājot par profesionālās izglītības sistēmas mācību iestādēm, kuras ir tikai valsts pārziņā, pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr šo tīklu sakārtojām. Un tomēr piecas vai sešas pašvaldības saglabāja arī savas profesionālās izglītības iestādes. Ar to gribu teikt, ka ir grūti administratīvi noorganizēt vispārējās izglītības iestāžu pāriešanu valsts pārziņā. Tas ir saistīts arī ar pašvaldības budžeta izmaiņām – tādā gadījumā šai naudai ir jāpāriet valsts budžetā, lai varētu uzturēt skolas. Treškārt, tajā skaitā pašvaldības harta paredz subsidiaritātes principu – lēmumi tiek pieņemti pēc iespējas tuvāk vietai, kur tie tiek realizēti.

Ja runājam par profesionālo izglītību, tad ir savs pamats, kāpēc tās ir valsts pārziņā - svarīgi ir plānot, kādas specialitātes nākotnē būs vajadzīgas, ir sadarbība ar nozaru ekspertu padomēm.

"Par" argumenti – finanšu plūsmu plānot būtu vienkāršāk, bet neredzu, ka "par" argumenti atsvērtu "pret" argumentus. Tā ir ļoti nopietna sistēmas laušana. Iedomājieties, ko teiks pašvaldības, ja tām atņemtu naudu! Bet IZM un valsts budžetā nav naudas, par ko uzturēt skolas.

Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs ir izteicies, ka skolu ēkas varētu arī atsavināt.

Kāpēc valstij atpirkt skolu ēkas? Tas ir pašvaldības lēmums, kuru skolu slēgt, kuru apvienot. Piemēram, Latvijā ir 12 skolas, kurās 7.-9. klasē mācās desmit vai mazāk bērnu. Iedomājieties, divi bērni septītajā, divi – astotajā un daži – devītajā klasē! Tā nav skola! Skolotāju ir vairāk nekā skolēnu. Ja ēka ir iemesls, lai neizveidotu tādu skolu tīklu, kas spēj nodrošināt gan pienācīgu kabinetu aprīkojumu un atalgojumu pedagogiem, gan pienācīgu izglītības kvalitāti, tad gribētu teikt, ka izglītība ir bērniem, nevis ēkām. Protams, viena lieta, ja ēka ir ar kultūrvēsturisku nozīmi – tad jautājums ir jārisina. Bet resursi ir jāizmanto saimnieciski, citādi mums nekad to nebūs.

Atsevišķas skolas ir iekārtotas arī pilīs, kuru uzturēšana ir dārga.

Jā, tā ir, bet es neredzu, ka piļu uzturēšana būtu izglītības funkciju daļa.

Igaunijā tika veiktas nopietnas reformas izglītības sistēmā – ziemeļu kaimiņi ir izveidojuši atsevišķos novados pat tikai vienu vidusskolu.

Jā, igauņi vidusskolu tīkla sakārtošanā ir investējuši nopietnus līdzekļus, un tagad vidusskolu skaits ir līdz simtam. Patiesību sakot, tā ir arī Latvijas nākotne. Ja pašvaldībai visu laiku ir jāpieņem lēmums – atvērt desmito klasi, ja ir ļoti maz skolēnu, vai neatvērt, tad skola visu laiku balansē uz izdzīvošanas robežas.

IZM pamatmērķis ir izglītības kvalitāte. Jā, ir labas mazās skolas, bet tās lielākoties balstās uz entuziastu  direktoru, kam izdevies noturēt ļoti slikti atalgotu, bet labu pedagogu kolektīvu. Ja paskatāmies uz centralizēto eksāmenu rezultātiem, kopējā tendence ir tāda, ka vidēji daudz sliktāki rezultāti ir mazajās lauku skolās nekā pilsētas skolās. Piemēram, matemātikā starpība ir ap 10%, fizikā – 18%. Iedomājieties, tā ir milzu starpība! Kādu nākotni nolemjam šiem bērniem?

Vai Latvijā ir daudz tādu skolu no kopumā apmēram 800, kur vidusskolas posmā mācās pārdesmit bērnu?

Ir gan, daudz. Lauku reģionos. Piemēram, septiņi skolēni 10. klasē, trīs – 11. klasē, astoņi – 12. klasē. Vai 10. klasē – neviens, 11. klasē – trīs, 12. klasē – deviņi jaunieši. Nu, tā nav skola! Vai, piemēram, atkal proporcionāli – neviens, septiņi, četri. Vai – neviena skolēna 10. klasē un 11. klasē, divi – 12. klasē! Tas taču nav iedomājams!

Ir, protams, vidusskolas ar pozitīvāku tendenci: 13 jaunieši 10. klasē, divi – 11. klasē un astoņi – 12. klasē. Šajā gadījumā ir jāskatās, kas mācās zemākajās klasēs – ja ir pieaugoša tendence, tad ir perspektīva, ja nav – tad nē.

Vai pašvaldības saprot, ka tādas skolas nevar pastāvēt?

Neļausim nākamajā mācību gadā veidot apvienotās 7.-9. klases un pārdalīt naudu starp skolām: cik skolai pienākas, izrēķinot pēc atalgojuma likmēm, pieliekot klāt koeficientus un pedagoga kvalitātes pakāpi, vadoties no Ministru kabineta noteikumiem, tik šai skolā arī būs.

Tas nozīmē, ka tur, kur vidusskolā ir divi skolēni, naudas nebūs.

Nebūs.

Pašvaldības ieraudzīs IZM piedāvāto algu reformas modeli, veiks aprēķinus. Jāskatās, kādā veidā notiks reorganizācijas. Ja tās notiek, nemainot mācību vidi, tad tās var notikt arī mācību gada vidū. Ja tas ir saistīts ar mācību vides maiņu, tad tam ir jānotiek, sākot no nākamā gada septembra.

Šie pārkārtojumi saistās kopā ar tā saucamo mobilitātes programmu.

Ir izveidota darba grupa, kurā ir visu iesaistīto ministriju pārstāvji, ļoti svarīga ir sadarbība ar Satiksmes ministriju. Latvijas kartē redzam, pa kuriem ceļiem ar skolas vai pašvaldības autobusiem bērni būtu jāved uz skolu. Šajā situācijā ir svarīga ceļu kvalitāte – Satiksmes ministrijai ir jāpārskata pašvaldības ceļu attīstības programma un nedaudz jāpārliek akcenti, kā tie ir vajadzīgi izglītības nozarei. Otra lieta – satiksmes autobusu maršrutu pārplānošana. Līdz jūnijam ir jānonāk līdz konkrētiem secinājumiem.

Un kad jāievieš?

Tas jau nenotiek tā - uz burvju mājiena viss. Soli pa solim. Ir lietas, kuras var atrisināt ātrāk, citas – lēnāk. Daži sliktie ceļi man konkrēti ir zināmi, lūgsim Satiksmes ministriju uz tiem fokusēties.

Laiks, līdz kuram būtu jāsakārto skolu tīkls, ir līdz 2017. gada septembrim.

Valsts izglītības satura centrs (VISC) sācis darbu pie kompetencēs balstīta vispārējās izglītības satura izstrādes, kas varētu stāties spēkā 2018./2019. mācību gadā. Pastāstiet, lūdzu, par to nedaudz sīkāk!

Bērni nav mazi "Google" portāli, kas jāpiebāž ar faktiem, jo mehāniski atcerēties un zināt faktus... Var ļoti daudz zināt, bez kopsakarībām. Tā ir mehāniska iekalšana. Daudz mazāk faktu iekalšanas, daudz vairāk izpratnes par lietām, parādībām, procesiem, un tad šie fakti arī ir ar saturu. Tad paliek nevis abstraktas zināšanas, bet tās ar atbilstošu praksi veido arī kompetences. Starppriekšmetu saikne ir ārkārtīgi svarīga, lai rastos šī izpratne. Man ļoti bieži matemātikas lekcijās studenti jautā: kam man tas dzīvē būs vajadzīgs? Taisnība, tīra matemātika ir vajadzīga salīdzinoši nelielam cilvēku skaitam. Bet bez matemātikas zināšanām nestrādā neviens modelis ekonomikā, par dabaszinātnēm nemaz nerunājot. Algoritmiska domāšana, starpdisciplīnu saites, prasmes vai, moderni sakot, kompetences informācijas meklēšanā, iekšēja prasība pēc izglītības mūža garumā, mūsdienīgas mācību metodes, tai skaitā daudz vairāk digitalizētu mācību materiālu – tās visas ir lietas, pie kurām VISC, kur ir daudz lielāki speciālisti par mani, ir ķēries klāt.

Nevar taču eksperimentēt ar izglītības saturu, tā ir pārāk svarīga lieta.

Protams, būs arī pilotprojekti. Piemēram, viens jau ir par datoriku – ir iesaistītas 177 skolas.

Pilotprojekta rezultātā 13. aprīlī atsevišķu skolu 12. klašu audzēkņi kārtoja eksāmenu fizikā, ķīmijā vai dabaszinībās.

Par to labāk nerunāsim, tas mums vēl ir jāizcīna. Būs jāizvērtē pilotprojekta rezultāti.

Es neesmu ļoti liels centralizēto eksāmenu palielināšanas fans. Ziniet, kad strādāt ierodas amatnieku brigāde, pirmais, ko viņi dara - nokritizē visu, kas darīts pirms viņiem. Un saka – mēs jau darīsim visu, ko varēsim, bet kopā nekas labs nebūs. Tā mazliet rīkojas arī mūsu augstskolas – gan vietā, gan nevietā kritizējot to izglītību, kas iegūta līdz tam un sakot: "Mēs jau ar to materiālu, proti, ar studentiem, neko vairs nevaram izdarīt!" Man gribētos dot augstskolām daudz lielākas iespējas izvēlēties labākos reflektantus, lai viņi atbilstu augstskolu prasībām.

Rīgas Tehniskā universitāte (RTU) saka, ka nav, no kā izvēlēties, jo maz skolēnu kārto centralizēto fizikas eksāmenu. Mans ierosinājums būtu: augstskola 50% vērtē centralizēto eksāmenu rezultātus,  50% - profesionālās piemērotības testu. Līdzīgi, kā tas ir Rīgas Stradiņa universitātē, kura pēc testa pasaka, vai šis jaunietis būs dakteris vai nebūs.

Ja skolēni kārto centralizētos eksāmenus – latviešu valoda, svešvaloda, matemātika un vēsture – vai ar to pilnīgi nepietiek? Lai nekārto eksāmenu fizikā! Lai RTU paprasa šīs zināšanas, par to iepriekš informējot skolēnus, ka būs tests, kur liela daļa jautājumu būs fizikā!

Bet jaunieši jau izvēlas vieglāko ceļu un vairāk mācās sociālās zinības.

Bet, sakiet, ja mūsu sabiedrība ir mazliet sajukusi prātā, vai arī izglītības sistēmai tam ir jāseko? Ja es izvēlos mācīties tur, kur ir viegli, tad, visticamāk, man pēc tam dzīvē būs grūti un smagi jāstrādā mazkvalificēts darbs. Ja mācīties ir viegli, neko arī neiemācās. Esmu kādreiz izstādēs pie stendiem dzirdējis, kā viena otra augstskola reklamē savas programmas: pie mums ir vislētākā studiju maksa, vismazāk darba, vismazāk matemātikas un ļoti viegli mācīties. Es no šādas programmas bēgtu pa gabalu! Jo acīmredzot savu mazo naudiņu izmetīšu vējā un neko šajā programmā neiemācīšos. Un, visticamāk, neiegūšu kvalifikāciju, kas man dzīvē ļaus darīt darbu, kas patīk, ko protu un kas dod gandarījumu. Ja nemainīsim dzīves filozofiju, tad – jā, ļoti maz mācīsimies un ļoti maz pelnīsim. Un celsimies agri no rīta, nāksim vēlu vakarā mājās, darīsim smagu, nepatīkamu darbu  un būsim dzīvē gauži nelaimīgi.

Tad, jūsuprāt, tā ir pašas sabiedrības izšķiršanās un sapratne, kādu izglītību iegūt.

Mazliet brīnos par jauniešiem, kas šturmē daudzas sociālo jomu specialitātes. Ja viņi uz mirkli apstātos un apdomātos, tad saprastu, ka būs bez darba. Šķiet, ka pirmsskolā, sākumskolā un pamatskolā ir nepareizi ielikti pamati. Viena daļa jauniešu nonāk vispārizglītojošā skolā, jo tā kā negribas sākt strādāt pēc obligātās pamatizglītības ieguves, negribas dodies uz profesionālo vidusskolu - kādreiz tiešām tām bija zems prestižs. Bet esam šo skolu tīkla sakārtošanā ieguldījuši milzu resursus, un tā ne tuvu nav tā izglītība, kas pirms dažiem gadiem. Un tad tāds jaunietis nonāk vidusskolā, to pabeidz un tā kā varētu iet strādāt, bet, izrādās, ka neko neprot. Un, ja ir ģimene, kas uztur, tad viņš iet studēt tur, kur ir viegli.

Profesionāli tehniskās skolās ir ieguldīti ap 100 miljoniem eiro.

Jā, pat vairāk un ieguldīsim vēl.

Esat teicis, ka centīsieties mainīt proporciju starp vidusskolas un profesionāli tehnisko skolu audzēkņiem. Tagad tā ir 60 pret 40 procenti.

Tuvākais mērķis ir 50 pret 50. Ja izglītības iegūšana beidzas pēc vispārizglītojošās skolas, tā ir nejēdzība, jaunietis neko neprot un vienīgais ceļš ir uz augstskolu. Būtībā vispārizglītojošās skolās būtu jāmācās tiem skolēniem, kas pēc tam studē. Ir, protams, variants pēc vidusskolas doties uz profesionāli tehnisko skolu, bet tā tiek pazaudēts laiks. Varētu būt kāda koledžas programma. Bet tas nevar būt izglītības noslēgums, tas ir starpfinišs, lai ietu tālāk uz augstāko izglītību.

Vai mācību satura pārskatīšanas reforma ietu kopā ar mācību gada izmaiņām?

Jā, noteikti. Izmantoju Pasaules Veselības organizācijas prezentēto pētījumu par mūsu jauniešu veselības stāvokli – ar to argumentēju nepieciešamību skolās strauji ieviest trešo sporta stundu, par ko rakstīts arī valdības deklarācijā. Šis likās piemērots brīdis ieminēties arī par mācību gada pagarināšanu. Bet tas nav tikai un vienīgi tikai sporta dēļ.

Ja runājam par jauno satura konceptu, ir vajadzīgs nedaudz "telpas", lai to ieviestu, jo runājam gan par papildu finanšu pratību, par ekonomikas izpratni, sportu, veselības mācību. Ja gribat – arī par satiksmes noteikumiem un cilvēka drošības aspektiem. To visu nevar ieintegrēt tajā rāmī, kas mums tagad ir.

Man nešķiet jēgpilni, ka 12. klasē mācās 19 gadus veci jaunieši. Vai līdz ar mācību gada pagarināšanu varētu samazināt klašu skaitu?

To nedrīkstam darīt, jo pazaudēsim vidusskolas atestāta konkurētspēju Eiropā. Jau šobrīd, ja saskaitām visu kontaktstundu skaitu, tas Latvijā ir ļoti zems, salīdzinot ar attīstītām Eiropas valstīm. Jau laiku pa laikam atskan kritiskas piezīmes par Latvijas atestātu atzīšanu. Piemēram, pirms neilga laika sabiedrībā izskanēja, ka Lielbritānijas vadošās universitātes – Oksforda un Kembridža - neatzīst Latvijas vidusskolas atestātu.

Šeit ir cits risinājums – strādājot pie jaunā satura koncepta, varam būtiski pārstrādāt pirmās klases mācību vielu tā, lai skolas gaitas varētu sākt nevis septiņu, bet gan sešu gadu vecumā.

Esiet piekritējs tam, ka skolā būtu jāsāk iet no sešiem gadiem?

Absolūti. Ne tūlīt, ne pie šī satura, kas ir tagad. Nevaram paņemt skolā gadu jaunāku bērnu un iedot pirmās klases grāmatu un stundu sarakstu. Tas neies cauri. Ir jāņem vērā fizioloģiskās un bērna vecuma posma īpatnības. Bet, pārstrādājot mācību saturu un metodes, stundu hronometrāžu, varam pāriet uz izglītību no sešu gadu vecuma. Tādā gadījumā mums ir skolēni līdz 18 gadu vecumam. Bet pirmsskolas izglītības iestādē paliktu pie piecgadīgo apmācības.

To nevaram darīt tūlīt, ir jābūt pārejas posmam. To varētu ieviest no 2018./2019. mācību gada kopā ar jauno satura konceptu.

Kāda ir jūsu pozīcija skolotāju pensiju izdienas jautājumā – top jauns likumprojekts, kas paredz tiesības uz šo pensiju speciālās izglītības skolotājiem, sporta skolotājiem un pirmsskolas izglītības skolotājiem, strādājošiem valsts un pašvaldību izglītības iestādēs.

Lielai daļai skolotāju, kas strādā speciālās izglītības iestādēs, vajag ne tikai izdienas pensijas iespējas, bet arī ordeni. Tas ir ārkārtīgi smags darbs. To nevar darīt katrs ar pedagoģisko izglītību. Ir jābūt gan īpašam aicinājumam, gan prasmēm, ārkārtīgi lielai spējai iejusties bērna pasaules uztverē un ar to diendienā sadzīvot, kas ne tuvu nav viegli.

Ja runājam par sporta skolotājiem, jā, fiziskās spējas iet mazumā, bet varbūt, ka matemātiķim arī ir grūti uz pensijas vecuma sliekšņa?

Tad atbalstāt šo ieceri?

Saeima ir mūsu darba devējs, kā runasvīri nolemj, tā paliek. Viens, kas ir būtiski, izdienas pensijas tiek maksātas no pamatbudžeta. Tas nedrīkst būt kopējās mērķdotācijas ietvaros. Likumdevējam, pieņemot šo likumu, kura nepieciešamību es izjūtu un atbalstu, ir jānorāda arī papildu finanšu resursi.

Vienā no diskusijām par izglītību eksperti pauda, ka ir aizmirsts par speciālās izglītības stratēģiju. Vai ko plānojat mainīt?

Noteikti atbalstām iekļaujošo izglītību – integrēšanu kopējā izglītības sistēmā, kur tas ir iespējams. Atbalstām speciālo klašu atvēršanu vispārizglītojošās skolās. Tas ir ļoti svarīgi gan bērniem, kas mācās šajās programmās, gan pārējiem skolēniem. Tas palīdz veidot integrējošu sabiedrības modeli. Tas ir svarīgi arī cilvēciski. Pats briesmīgākais ir ieslēgt bērnu, kuram dzīvē nav veicies, četrās sienās. Ir vairāki labi piemēri, kur skolās integrācijas sistēma jau eksistē.

Arī jaunajā pedagogu atalgojuma modelī esam paredzējuši augstāku koeficientu skolām, kas atver speciālās izglītības klases – vienu bērniņu skaitām kā divus.

Problēma ir arī tā, ka ir 10% 18–24 gadus veci jaunieši, kas ieguvuši tikai pamatizglītību. Valdības rīcības plānā ir paredzēts, ka viņu skaits samazinātos līdz 7,5%. Vai lielāku vērību pievērsīsiet vakarskolām?

Vakarskolas – tā ir viena lieta. Latvijai ir jāiet uz obligāto vidējo – vispārējo vai profesionālo - izglītību, kas varētu tikt ieviesta no 2020. gada.

Tas, kā valsts nosprauž šo latiņu, pēc zināma laika maina arī noskaņojumu sabiedrībā. Parasti portālos nelasu komentārus, bet, kad bija ziņa par pāreju uz obligāto vidējo izglītību, intereses pēc tos izlasīju un sapratu: šī pāreja tiešām ir absolūti nepieciešama. Tur bija apmēram kādas 50 "pērles".

Pasaules Banka (PB) pētīs augstākās izglītības pārvaldības pilnveidi un modernizāciju, pats esat teicis, ka augstskolu pasniedzēji staigā no vienas vietas uz otru. Dažās augstskolās pat nav neviena sava zinātņu doktora.

Jā, bezjēdzība.

Vai pētījums neieguls plauktā?

Šis ir otrais PB pētījuma etaps. Daudzas labas lietas esam izdarījuši jau ar pirmā pētījuma rezultātiem. No tā ir izrietējis "trīs pīlāru" finansēšanas modelis.

Mums ir daudz jautājumu pētniekiem par augstskolu pārvaldības modeli, kādā veidā augstskolai, kas fokusējas uz augstākiem sasniegumiem, organizēt pārvaldības un akadēmisko darbu. Ir ļoti svarīgi palielināt otrā un trešā pīlāra efektivitāti.

Ja galvenais kritērijs ir studentu skaits… Augstskolas arī ir dažādas, it īpaši, ja paskatāmies uz akadēmiskā personāla vidējo vecumu, tad daža laba programma un augstskola ir tāda, kur visi tā draudzīgi grib sagaidīt pensijas vecumu tā, kā ir. Tās ir problēmas.

Tomēr katrai augstskolai ir jābūt skaidram attīstības plānam, nevis rīt dzīvojam tāpat kā šodien. Skatoties studentu skaita dinamiku, redzam, ka viņi sāk izvēlēties tādas studiju programmas, kur ir perspektīva. Process notiek ļoti lēni. Sabiedrībā vispār daudzi procesi nav administratīvi vadāmi. Bet, dodot pareizos akcentus, signālus, tomēr laika gaitā virzāmies uz mērķi. Visi gribam rezultātu rīt uz pusdienlaiku. Bet izglītībā uz to jāgaida pieci, desmit gadi un vairāk.

Paskatieties, cik ilgi somi "silda" savu izglītības modeli – 30 gadus viņi nepārtraukti strādā pie kvalitātes celšanas, un rezultāti ir.

Viņi atkal kaut ko maina.

Somi to dara nemitīgi. Nekas nav sastindzis. Tas, kas bija labs vakar, šodien ir ciešams un rīt ir nederīgs.

Izglītības problēma Latvijā ir arī tā, ka nemitīgi runājam par pārmaiņām – gadiem, bet nekas nenotiek.

Kad atnāk jauns ministrs, ir divi kritēriji, kā sabiedrība viņu vērtē: viņš neko nedara vai viņš dara nezin ko – tas sabiedrībā nav apspriests. Mums ir divas iespējas – mūžīgi spriest par kaut ko vai sadalīt diskusiju divās fāzēs: speciālistu diskusija, rezultātu piedāvājums, par un pret analīze, ieguvumi, zaudējumi, riski un tad realizācija. Es neesmu par mūžīgu runāšanu. 

UZZIŅA
 

Pedagogu atalgojums (eiro)