Rietumu pasaulē jēdziens "publiskā vēsture" nav svešs. Ar to apzīmē ieguldījumus muzeju, piemiņas vietu, memoriālu attīstībā. Tomēr Latvijā daudziem varētu arī nebūt skaidrs, ar ko publiskā vēsture atšķiras no tā, ko muzeji, vēsturnieki, pētniecības institūti līdz šim darījuši?
Uldis Neiburgs: Jā, publiskā vēsture jeb t.s. "public history" ir vairāk Rietumos pazīstams apzīmējums un salīdzinoši jauna disciplīna. To var definēt dažādi. Varbūt sākšu ar to, ka Okupācijas muzejā savulaik bija pētniecības programma, kuru vadīja profesors Henrihs Strods, un piemiņas vietu programma, ko savukārt vadīja kolēģis Rihards Pētersons. Tās aptvēra gan vēstures pētniecību, gan piemiņas vietu apzināšanu. Taču, no mūsdienu pozīcijām raugoties, esam sapratuši, ka muzeja darbu un kapacitāti dalīt kaut kādās atsevišķās struktūrās nav lietderīgi. Muzejs nav tik liela institūcija un nevar to atļauties. Tāpēc jālūko, kā visus spēkus apkopot vienā virzienā.
Es publisko vēsturi saprotu kā sava veida interaktīvu laukumu, kurā savstarpēji mijiedarbojas trīs spēlētāji: no vienas puses ir vēsture, vēstures objekti un notikumi, no otras – vēsturnieki un vēstures pētniecība, visbeidzot – publika. Tā ir mūsdienu sabiedrība ar savu kolektīvo vai sociālo atmiņu. Īsumā publiskās vēstures uzdevums ir, balstoties uz akadēmiskām zināšanām, vēstures faktiem un izpratni par dažādām pagātnes interpretācijām, sniegt sabiedrībai iespējami saprotamu un viegli uztveramu vēstures vēstījumu, izstāstot aktuālos vēstures jautājumus pēc būtības.
Vai tad vēsturnieki ar to nenodarbojas visu laiku?
Uldis Neiburgs: Tas, ko ikdienā redzam un jūtam – ir daudzi vēstures problēmjautājumi, piemēram, padomju okupācija, par ko, no vienas puses, ir plaši pieejama dažāda informācija, no otras puses, ir daudz profesionālu pētījumu, kuri bieži vien sabiedrībai nav tik viegli pieejami un uztverami. Paralēli ir vērojami kampaņveidīgi skaidrojoši pasākumi, atsevišķu vēsturnieku intervijas un atziņas medijos, konferences, taču kopumā informācija ir izkaisīta un nav sistematizēta. To varētu salīdzināt ar Mendeļejeva tabulu ķīmijā vai šaha laukumu ar 64 kvadrātiņiem. Latvijas vēsturē trūkst šāda pamatlaukuma, kurā būtu definētas un saprotamā veidā izskaidrotas pamatlietas, kuras vienmēr būtu ikvienam pieejamas.
No šāda aspekta raugoties, izbrīna, ka sabiedrībā, kurā vēstures interpretācijas ir nebeidzamais strīdus ābols un valsts pastāvēšanas vēsturiskie pamati regulāri jāaizstāv, tas jau nav izdarīts. Līdz šim nevienam tas nelikās pietiekami svarīgi?
Uldis Neiburgs: Nevar teikt, ka nevienam... Vēsturnieki pēta, runā ar medijiem, raksta populārzinātniskas publikācijas, muzeji veido izstādes. Ir ļoti daudz kas darīts. Bet domāju, ka līdz šim nav bijusi sistemātiska pieeja un koncentrēšanās uz to, ka galvenais darba uzdevums būtu strādāt plašākai sabiedrībai. Lai gan arī šeit, Publiskās vēstures nodaļā, esam tikai divi cilvēki, kas paralēli iesaistīti vēl dažādos citos projektos. Normāli būtu, ja kāds varētu strādāt tikai publiskās vēstures jomā un specializētos: lai sagatavotu šādus materiālus, vajadzīga īpaša pieeja un papildu zināšanas, kā uzrunāt atšķirīgas auditorijas.
Kāpēc tieši tagad - 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas? Vai tam ir saistība ar sarežģīto politisko situāciju, pieaugošo spriedzi sabiedrībā?
Uldis Neiburgs: Šie jautājumi ir bijuši aktuāli vienmēr. Taču ar laiku izpratne par to, kā vēsture būtu jāstāsta, ir mainījusies. Sākotnēji, parādoties iespējai piekļūt vēstures avotiem, dokumentiem, kas pirms tam bija liegts, vēsturi varēja sākt pētīt daudzmaz objektīvi. Pieļauju, ka vēsturnieki pamatā nodarbojās ar to. Taču, ja raugāmies uz rezultātu ... Piemēram, iznāk Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, kur, varbūt nedaudz pārspīlēju, bet 20-30 vēsturnieki raksta citiem 20-30 vēsturniekiem... Ne visi, bet daļa akadēmisko pētnieku ar laiku ir sapratuši, ka jāmeklē cits izpausmes veids.
Taču joprojām priekšstati par to, kas vēsturniekam būtu jādara, dalās. Vieni uzskata, ka akadēmiska pētnieka uzdevums ir godprātīgi veikt savu darbu, strādāt arhīvos, pārzināt vēstures metodoloģiju un piedāvāt pētījumus. Savukārt citu viedoklis ir tāds, ka akadēmiskam vēsturniekam 21. gadsimtā jābūt elastīgākam - viņam ne tikai jāpēta, bet arī jāpalīdz sava pētījuma rezultātus novest līdz plašākai auditorijai. Pirmie saka, ka tas ir intelektuāļu, inteliģences vai publisku personu, kas šo informāciju padarītu saprotamāku, uzdevums. Bet šādu cilvēku Latvijā nav daudz, tāpēc domāju, ka tas ir arī pašu vēsturnieku uzdevums vai misija. Mūsu darbā svarīgs ir arī Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas lietu departamenta atbalsts, ar kuru esam uzsākuši vairākus kopīgus projektus.
Pieļauju, ka ir daļa akadēmiķu, kuri uzskata zem sava goda rakstīt plašai sabiedrībai populārzinātniskā valodā.
Uldis Neiburgs: Ja tāds ir uzskats, tā ir problēma. Taču šāds uzstādījums – rakstīt vēsturi populārā veidā gan skolotājiem, gan interesentiem, ka vēsture ir jāskaidro uz āru – nav nekas jauns. Bet tas izpildījums ir bijis ... Ja rakstām uz āru, tad, pirmkārt, darbus nepieciešams izdot svešvalodās, otrkārt, tie jāpadara pieejami plašākai sabiedrībai. Ko līdz, ja kādas izdevniecības izdod grāmatas, kuras ir vidusmēra lasītājam pārāk dārgas vai grāmatnīcās nemaz nav nopērkamas?
Ir vēl kāda problēma, ko akadēmiskajos pētījumos bieži vien var novērot. Var redzēt, ka publikācijās par Latvijas okupācijas jautājumiem atzīti profesori izklāsta dažādus viedokļus – bija vai nebija okupācija, taču argumentu un pretargumentu, kāpēc viens profesors domā tā, bet otrs – citādi, iztrūkst. Strādājot pie jaunās interneta vietnes, vēlamies izvairīties no viena pareizā viedokļa uzspiešanas, bet parādīt un vairot zināšanas par to, kāpēc vienam uzskats ir tāds, bet otram citādāks, kādi katrā gadījumā ir argumenti un pretargumenti.
Šajā ziņā nebija saprotams Latvijas–Krievijas vēsturnieku komisijas, kas savu darbu apturēja pēc Krievijas agresijas Ukrainā, izveides princips. Biju pārsteigts, ka pašā sākumā tika lemts jūtīgos jautājumus neskart, bet tā vietā pētīt starpkaru periodu, kultūru sakarus u.tml. Protams, ka pamatā ir politiski iemesli, bet, manuprāt, būtu diezgan normāli, ja iznāktu grāmata, piemēram, par Latvijas okupāciju 1940. gadā, kurā puse būtu Latvijas vēsturnieku, bet otra puse – Krievijas autoru raksti, kuros tiktu atspoguļoti argumenti, kāpēc vieni uzskata, ka bija okupācija, bet otri, pieņemsim, kaut vai "sociālistiskā revolūcija". Tas parādītu argumentāciju un ļautu spriest, kas ir kas, kā arī parādītu vēstures pētniecības pašreizējo stāvokli. Pēc gadiem būtu interesanti apskatīties.
Vai sabiedrībai maz ir interese un vēlēšanās iedziļināties šajos jautājumos, proti, vai jūtat pieprasījumu pēc šādas publiskās vēstures no latviski un krieviski runājošās sabiedrības puses?
Uldis Neiburgs: Socioloģiskās aptaujas neesam veikuši un pagaidām arī grūti runāt par kaut kādiem rezultātiem. Taču, publicējot savus rakstus sociālajos tīklos, piedaloties diskusijās TV, jūtu, ka interese ir, cilvēki dalās, komentē, raksta vēstules. To apliecina kaut vai manas grāmatas "Dievs, Tava zeme deg! Otrā pasaules kara stāsti"1 iznākšana. Tā bija diezgan pieprasīta, jo tajā vēsture pasniegta citādāk, nekā pierasts biezajos akadēmiskajos foliantos. Cilvēkiem acīmredzot tas ir vajadzīgs. Jūtu, ka interese ir arī jaunākai paaudzei – viņi redz, ka tās tēmas ir kontroversiālas, aktuālas un saistītas ar nācijas identitātes un pašapziņas jautājumiem.
Jā, varētu teikt, ka krievu auditorijas interese ir daudz mazāka. Okupācijas muzeju pārsvarā apmeklē Rietumu vai Austrumu tūristi. Apmeklē arī latvieši, bet vietējie krievi visvairāk atnāk Muzeju naktī, kad tā kampaņveidīgi – ejam uz muzeju! Ir bijuši kuriozi, kad pasaka: "Это же наш музей! Мы оккупанты пришли в музей оккупации!" (Tas taču mūsu muzejs! Mēs, okupanti, esam atnākuši uz okupācijas muzeju!"). Lai gan mēs nevienu nāciju par okupantiem nesaucam, bet stāstām par divu totalitāru režīmu – nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības – okupāciju.
Runājot par interesi, ir viens piemērs, kas diezgan labi raksturo situāciju. Kopā ar profesori Vitu Zelči no Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes izdevām grāmatu "(Divas) puses: Latviešu kara stāsti"2, kas bija diezgan pieprasīta latviešu sabiedrībā un saņēma pat Latvijas TV 2011. gada balvu "Kilograms kultūras". Grāmatu iztulkoja krieviski un piedāvāja arī "Polaris" un "Janus" grāmatnīcām. Viņi pateica: "Nē, šādas grāmatas nepārdosim. Mūsu lasītājam tādas nav vajadzīgas." Viņi vispār neņēma pārdošanā šīs grāmatas. Publikai neesot interesanti. Pieļauju, ka no augšas bija kāds rīkojums, ka politisku iemeslu dēļ nevajag. Vienā grāmatā latviešu leģionāri un sarkanarmieši – tas droši vien ir pretrunā padomju un mūsdienu Krievijas izpratnei par Otro pasaules karu.
Vienlaikus šajās grāmatnīcās var atrast grāmatas par fašisma atdzimšanu un vēstures pārrakstīšanas tendencēm Baltijā...
Uldis Neiburgs: Tur visu ko pārdod - par Ukrainas "fašistiem" un Vasiliju Kononovu [Otrā pasaules kara padomju partizāns, pensionēts LPSR milicijas virsnieks] kā brīvības cīnītāju un tamlīdzīgi. No dažiem žurnālistiem, kas agrāk krievu presē ir strādājuši, piemēram, "Вести Сегодня" vai "Час", esmu dzirdējis, ka redakcijā tā arī pasaka, ka par Latvijas vēsturi rakstiet vai nu kaut ko sliktu, vai vispār nerakstiet. Tāda diemžēl ir tā situācija.
Redziet, arī interese par šiem jautājumiem ir jārada. Diskutējot par muzeja jauno interneta vietni, ņemam vērā, ka mūsu kā produkta radītāja un satura patērētāja vajadzības un skatu punkts var būt ļoti atšķirīgs. Auditorijas ir dažādas ar atšķirīgām interesēm, bet tas arī neliedz mēģināt cilvēkus izglītot un mudināt uz lietām paskatīties citādāk.
Kā ikdienā Okupācijas muzeja apmeklējumu uztver latviešu un krievu apmeklētāji?
Dāvis Pumpuriņš: Jāsaprot, ka skolēniem, kuri atnāk uz muzeju, visticamāk, ģimenē ir citāda izpratne par pagātni, kas var atšķirties no tā, kā vēsturi prezentējam mēs. Ir ļoti svarīgi komunikācijā ar šiem jauniešiem diskutēt, nevis pateikt, ka tikai mūsu viedoklis ir vienīgais pareizais, bet tas, ko jums mājās stāstīja, ir nepareizi. Kad tas izdodas, atsauksmes ir ļoti labas. Jaunieši nāk klāt un atzīst, ka pirms tam bija uzskatījuši Okupācijas muzeju par propagandas iestādi, kur viņus mēģinās pārliecināt par pareizo vēsturi. Viņi ir patīkami pārsteigti, ka tā vietā aicinām domāt un diskutēt par šiem jautājumiem.
Vai gaidījāt, ka krievu mediji pievērsīs tādu uzmanību jūsu nesen iznākušajai grāmatai "Aiz šiem vārtiem vaid zeme", kurā mēģināts ar dokumentiem parādīt, ka Salaspils nometne pēc būtības nebija nāves nometne?3
Uldis Neiburgs: Ja runājam par profesionālu kritiku, tad tikai divi vēsturnieki – Kaspars Zellis un Mārtiņš Mintaurs - līdz šim ir uzrakstījuši recenzijas. Nekā īpaši pārsteidzoša nebija, drīzāk lietas, kas izraisīja smaidu. Ja cilvēki a priori uzskata, ka pētījumam ir politisks pasūtījums, ar mērķi mazināt "latviešu kolaboracionistu" lomu nacistu noziegumos, tas nav nopietni. No argumentācijas viedokļa tikai pāris lietas ir izskanējušas, par kurām būtu vērts diskutēt. Es aicinu visus - ir taču akadēmiski žurnāli, dažādas citas iespējas, lūdzu, rakstiet recenzijas, diskutēsim, organizēsim konferences un pārspriedīsim.
Protams, ka vienā grāmatā nevar atbildēt uz visiem jautājumiem, jo ir avotu problēma – nometnes arhīvs nav saglabājies, esošo dokumentu izcelsmi var vērtēt dažādi, tāpat aculiecinieku liecības. Taču, piemēram, Aušvicā regulāri notiek semināri, diskusijas, tiek sarakstīti darbi, izdoti dokumentu krājumi, no jauna pārskatīti skaitļi. Tas taču ir tikai normāli. Šeit pārmet, ka tiek pārrakstīta vēsture, lai gan Salaspils nometnes vēsture līdz šim nekad nav tikusi uzrakstīta. Šis ir pirmais akadēmiskais pētījums, neviens neliedz šo tēmu attīstīt un turpināt. Drīzāk jāvaicā, kāpēc padomju periodā nebija neviena akadēmiska pētījuma par Salaspils nometni?
Manuprāt, bīstama tendence ir, ka ir izveidojusies nedomājoša sabiedrības daļa, kura tic visam, ko attiecīgos medijos raksta vai pasaka. Esmu dzirdējusi, ka viens pašpasludināts politologs radio "Pik" aicināja grāmatas autorus likt cietumā par holokausta noliegumu.
Mani pārsteidza, ka pat Rīgas Stradiņa universitātes lektors Klāvs Sedlenieks tviterī ierakstīja jautājumu, vai juristu skatījumā nav noticis holokausta revizionisms un kā Okupācijas muzejs varēja izdot tādu grāmatu, lai gan tā nav Okupācijas muzeja grāmata. Respektīvi, cilvēki nebija pietiekami iedziļinājušies un izdarīja slēdzienus. Arī tāda ir tendence, jā.
Runājot par akadēmisko vidi, Latvijā iznāk dažādi pētījumi. Cik daudz sabiedrība par tiem tiek informēta? Arī recenziju kultūra nav pārāk attīstīta. Vēsturnieku ir maz, un visi ir savstarpēji saistīti. Ir tikai viena daļa, kas nekautrējas atklāti izteikties, bet vairums neko kritisku, vismaz atklāti, par kolēģa darbu neteiks, lai gan vajadzētu. Otrkārt, nav arī žurnālistu - viņiem nav laika izlasīt 400 lappuses biezu grāmatu un uzrakstīt populāru recenziju. Es uzskatu, arī šāda veida recenzijas, intervijas, raksti veido pamatu kolektīvai izpratnei par to, kam var ticēt un kam ne.
Jūs vairākkārt pieminat diskusiju, bet lai diskutētu, ir jābūt zināšanām. Taču Latvijā, neskatoties uz saasināto sabiedrības attieksmi pret pagātnes notikumiem, vēstures zināšanas, ko Latvijai nozīmēja Otrais pasaules karš, kas ir 9. maijs, Salaspils nometne, ir vājas. Pat ja diskusijas notiek, tās lielākoties ir virspusējas, emocijām un savstarpējiem apvainojumiem ņemot virsroku, bez īpašas vēlmes iedziļināties un uzzināt ko vairāk. Rodas iespaids, ka šie kolektīvo "atmiņu kari" un "kaujas par pagātni" izgaismo gan vienas, gan otras puses mēģinājumus meklēt savu identitāti pagātnes uzvarās vai ciešanās, neatkarīgi no tā, ko mēģina teikt viens vai otrs vēsturnieks.
Dāvis Pumpuriņš: Tas ir jautājums par diskusiju kultūru Latvijā, kas pieklibo. Nav tādu tradīciju.
Uldis Neiburgs: Jā, tā ir zināma problēma, ka kolektīvā vēsturiskā atmiņa, ja tā var teikt, prevalē un stāv pāri. No vienas puses, tas ir pašsaprotami, no otras - Latvijas sabiedrību raksturo tas, ka ir ģimeņu, individuālā izpratne par pagātni, bet nav kopīgas pārnacionālas, valstiskas izpratnes.
Tā nav tikai krievu-latviešu problēma. Ar šo tendenci saskaramies arī pašu latviešu vidū, jo īpaši reģionos. Piemēram, nacionālo partizānu jautājums. Ja ģimenē tuvinieki ir bijuši saistīti ar partizānu darbību, ir bijuši to atbalstītāji, attieksme būs pilnīgi citāda nekā tiem, kam vecmāmiņa vai vectēvs partizānu darbības rezultātā kaut kā cietis vai pat nogalināts. Tāpat, piemēram, Rēzeknes apkārtnē piemin 1942. gada Audriņu traģēdiju, bet Kurzemē par to maz zina un interesējas, neattiecina uz sevi. Tur vairāk atceras, piemēram, kureliešus, Usmā ir leitnanta Rubeņa bataljona muzejs. Savukārt Rēzeknes apkārtnes iedzīvotājiem tas neko neizsaka. No reģionālās izpratnes būtu jāaug vispārnacionālai vēstures izpratnei, bet tas tā nenotiek.
Kas tas ir – vēstures politikas trūkums? Vai Latvijā par tādu maz var runāt?
Uldis Neiburgs: Vēstures vai atmiņu politika ir neizbēgama. Ir atceres dienas, ielu nosaukumi, piemiņas pasākumi – tie mainās, bet kaut kas vienmēr būs. Jautājums ir, kā tas tiek īstenots? Problēma ir tajā, ka Latvijā ir tik dažādas institūcijas, kas ar to nodarbojas – likumdevējs, ministrijas, izglītības iestādes, muzeji, zinātniskie institūti, galu galā ir tiesību akti par īpašumu atgriešanu, valodas politika, pilsonības politika utt. Tagad būs valsts simtgade. Visi tagad strādājam valsts simtgades gaidās – būs nezin kādi pasākumi. Pirms tam bija 1905. gada revolūcijas atcere – trīs konferences, vienu institūts organizēja, citā muzeji kaut ko savu darīja ... Es neredzu kaut kādu sistēmu tajā visā. Vai kāds var pateikt konceptuāli, ko gribam panākt, kāda ir vīzija? Katra institūcija atsevišķi sava budžeta un saprašanas ietvaros kaut ko mēģina darīt, bet nav kopējas vispārīgas koncepcijas, kas liktu visiem sanākt kopā un izlemt, ko katrs darīs konkrēta mērķa sasniegšanai. Tad, iespējams, būtu kaut kāds redzamāks rezultāts.
Bieži tiek runāts, ka latviešiem ir upura komplekss, tik daudz sēru dienu, piemiņas vietu represētajiem, holokausta upuriem. Es piekrītu – ir daudz, bet nav arī neviena vienojoša simbola, kas parādītu, ka neesam tikai cietēji, ka esam bijuši stipri, izturējuši okupācijas varas, esam spējuši atjaunot neatkarību, brīvības ideju iznest cauri laikiem. Bija nemākulīgs mēģinājums veidot pieminekli Konstantīnam Čakstem. Tas neizdevās. Tāpēc ir tāda sajūta, ka nevaram, esam mazi, kāds kaut ko pārmetīs ... vajadzētu taču būt kaut kādam konceptuālam skatam nākotnē, kā mēs visu to varētu mainīt. Tā vietā, piemēram, redzam atsevišķu biznesa un politisko aprindu vēršanos pret Okupācijas muzeja piebūvi "Nākotnes namu", kur gan ārēji arhitektoniski, gan iekšā jaunajā ekspozīcijā tieši vēlamies uzsvērt kontrastu starp labo un ļauno un mūsu spēju izturēt un atgūt savu brīvību.
Droši vien taču esat domājis, kam tas būtu jādara – politiķiem, vēsturniekiem, inteliģencei?
Uldis Neiburgs: Ir vēsturnieki, kas uzskata, ka jāveido kopīgs pozitīvais vēstures mīts. Piekrītu vēsturnieka Kaspara Zeļļa teiktajam, ka vēsturniekiem nevajadzētu radīt jaunus mītus, bet apgāzt iepriekšējos. Vēsturnieku uzdevums ir radīt zināšanas. Ja skatāmies no publiskās vēstures aspekta, vēsturnieka uzdevums ir šīs zināšanas izplatīt. Taču kopumā valstiska pieeja tomēr būtu vajadzīga. Meklēt atbildes uz jautājumiem: Kas mēs esam? Kā mēs sevi apzināmies? Piemēram, Polijā saistībā ar Varšavas sacelšanos 1944. gadā ir izveidots jauns muzeja komplekss, kas tiešām ceļ poļu nacionālo pašlepnumu. Mūsu problēma ir sašķeltība, sadrumstalotība, kopīgu mērķu trūkums. Arī vēsturē tikai taustāmies, ko kopīgu, vienojošu paņemt.
Daudzu pozitīvais mīts un pašapziņas avots stāv Uzvaras parkā. Ko, jūsuprāt, darīt ar šīs padomju kultūras un domāšanas mantojumu?
Uldis Neiburgs: Tā arī ir vēsture. Uzvara karā, neskatoties par kādu cenu un neskatoties uz visu pārējo... Lai gan, kā daži teikuši, cik var svinēt uzvaru pašu izraisītā karā? Mēs zinām, ka katrai lietai ir divas puses, ne tikai viena. Drīzāk jautājums, vai 9. maijā cilvēki uz turieni iet tikai tāpēc, ka tas ir 9. maijs? Varbūt viņi iet, lai sevi kaut kā apliecinātu un dabūtu to identitātes sajūtu?
Dāvis Pumpuriņš: Man šķiet, tas virziens, kurā arī mēs ejam, ir skaidrot lietas. Lai sabiedrība saprot, kāpēc tas piemineklis tur ir. Protams, ir sabiedrības daļa, kurai šis Uzvaras piemineklis simbolizē uzvaru karā. Savukārt ir otra sabiedrības daļa, kurai tas nozīmē ko pilnīgi citu. No tā sabiedrība tikai iegūtu, ja visi saprastu šīs divējās nozīmes.
Uldis Neiburgs: Manuprāt, attiecībā uz piemiņas vietām Latvijas sabiedrībā kopumā pietrūkst liecību, kā lietas ir mainījušās. Būtu tikai normāli, ja ikviens interesents, gan vietējais iedzīvotājs, gan ārzemju tūrists, varētu pieminekļa pakājē izlasīt, kam tas veltīts, kurā gadā uzcelts, kas ir tā autors, kāds ir tā galvenais vēstījums un kas šajā vietā ir atradies agrāk – cara impērijas laikā, starpkaru periodā, tūlīt pēc Otrā pasaules kara. Arī reģionos ir atjaunoti dažādi pieminekļi, bieži vien par Krievijas vēstniecības naudu, kurus rotā vecie uzraksti "Slava varoņiem!", "Viņi cīnījās par dzimteni". Kādu gan vēstījumu tas nes jauniešiem? Par kādu dzimteni? Kas cīnījās? Nevajag moralizēt, bet izstāstīt stāstu līdz galam. Arī šādi var veidot sabiedrības vēsturisko atmiņu. Varbūt ne visiem tas patiktu, bet, manuprāt, tas ir ļoti vajadzīgs.
Vai izvēloties vēsturnieka profesiju, varējāt iedomāties, ka reiz valsts augstākās amatpersonas teiks, ka vēstures interpretācijas un vēstures politika ir arī nacionālās drošības jautājums?
Uldis Neiburgs: Es drīzāk teiktu, ka man bija grūti iedomāties, ka būs jādzīvo diezgan nedrošā un trauksmainā laikā. Vismaz es to tā izjūtu. Runājot par 9. maiju, no vienas puses ir cilvēki, kas tur pulcējas, no otras, politiķi, kas viņus uzrunā un neveicina piederību Latvijas valstij, neskaidro Latvijas valsts likteni Otrajā pasaules karā, ko Latvijai un latviešiem nozīmē 8. un 9. maijs. Arī Latvijas valsts vara nav pietiekami darījusi, lai šiem cilvēkiem nebūtu vēlēšanās tur pulcēties, lai viņi mazāk uzticētos krievu medijiem.
No malas tas izskatās tā, ka ir bijuši lielie politiskie mērķi: Eiropas Savienība, NATO. Vieniem svarīgākas bija visādas lielā biznesa intereses, citiem sekmīga vai ne pārāk sekmīga cīņa ar oligarhiem, bet vēsture un nacionālās pašapziņas jautājumi tika pastumti malā. Es nevaru iedomāties nevienu politiķi, kurš būtu skatījies uz Latvijas sabiedrību kā vienu veselumu un piedāvātu nākotnes vīziju, kā mums visiem tagad būt. Bija "Saskaņas centra" piedāvājums atzīt, ka nebija okupantu, tad viņi atzīšot, ka bija okupācija, kas izklausās pilnīgi absurdi. Ir dzirdēti Krievijas aicinājumi atstāt vēsturi vēsturniekiem un par pagātni nerunāt, lai gan realitātē notiek kaut kas pilnīgi pretējs. Tikmēr vieni iet 16. martā, otri - 9. maijā un nav izpratnes, ko ar to visu iesākt, kā labāk saprasties?
Nevajadzētu ar putām uz lūpām kliegt, ka tie ir tie sliktie, bet mēs tie
labie, kas par vēsturisko patiesību cīnāmies, bet izstāstīt, kāpēc vienai
sabiedrības daļai pieredze un sajūtas ir tādas, bet otrai – tādas. Katras
ģimenes pieredze ir citāda, kā tas saiet kopā ar valsts kopējo vēsturi? Tā vietā
politika gan apzināti, gan neapzināti vēsturi izmanto savu mērķu labā. Tā ir
bumba ar laika degli.
1 Uldis Neiburgs. Dievs, Tava zeme deg! Latvijas Otrā pasaules kara stāsti. Rīga: Lauku Avīze, 2014.
2 Red. Uldis Neiburgs, Vita Zelče. (Divas) puses: Latviešu kara stāsti. Otrais pasaules karš karavīru dienasgrāmatās. Rīga: Mansards, 2011.
3 Kārlis Kangers. Rudīte Vīksne. Uldis Neiburgs. Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne: 1941-1944. – Rīga: Lauku Avīze, 2016.
