VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
03. maijā, 2016
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Politika
1
1

Ojārs Kalniņš: darbu Latvijas labā nenožēloju ne brīdi

LV portālam: OJĀRS ĒRIKS KALNIŅŠ, Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs, kādreizējais Latvijas vēstnieks ASV

Ojārs Kalniņš: “To, ka neatkarība patiešām vairs ilgi nebūs jāgaida, sapratu, šķiet, 1989. gadā, kad kļuva zināms, ka daudzi čekisti atstāj līdzšinējo darbu un dibina savas privātfirmas, jo viņi vislabāk zināja, kas nākotnē stāv priekšā. Ja čekisti pāriet no komunisma uz kapitālismu, secinājumi varēja būt visai skaidri.”

FOTO: Ieva Lūka/ LETA

„Bušs un Beikers baidījās, ka pārāk strauja radikālu notikumu attīstība Padomju Savienībā var novest pie tā, kas notika Dienvidslāvijā – pilsoņu kara, cīņas starp republikām un asinsizliešanas,” atceras Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs, kādreizējais Latvijas vēstnieks ASV OJĀRS ĒRIKS KALNIŅŠ. Viņš cīņu par Latvijas neatkarību pagājušā gadsimta 80. gados sāka ar informatīvu darbību Atlantijas okeāna otrajā pusē.
īsumā
  • Kad Eiropā stāstu par Baltijas valstīm, saku: ja nebūtu 50 gadu okupācijas, tās būtu tādā pašā līmenī kā jūs. Pirms kara Latvija bija ekonomiski attīstītāka nekā Norvēģija un Somija.
  • Jūrmalas konference psiholoģiski iekustināja neatkarības centienus Latvijā, bet principiāli – pamudināja ASV aktualizēt savu nostāju pret padomju varu Baltijā.    
  • ASV ārpolitiku neveido viens cilvēks Baltajā namā, tajā ir iesaistīta vesela industrija, Valsts departaments, Drošības padome, pētniecības institūti. Neviens no tiem neuzskata, ka ASV būtu jānovēršas no NATO.
  • Ir piešķirti 3,4 miljardi dolāri amerikāņu militārās klātbūtnes stiprināšanai Eiropā, it īpaši – Austrumeiropā un Baltijas valstīs.
  • Jautājums ir, vai Krievija, iebrūkot Baltijā, būtu gatava uzsākt karu pret NATO? Tādā gadījumā, protams, Baltijas valstīm ievērojami ciešot, tā zaudēs. NATO uzskata, ka Krievija to labi apzinās. Vai Krievija riskēs? Patlaban mēs uzskatām, ka nē.
  • Kad dzirdu antiglobālistus, man nāk smiekli – būt pret globalizāciju ir tas pats, kas būt, piemēram, pret elektrību – tā lieta iet un to apturēt nevar.
  • Galvenie draudi mums patlaban ir trīs:  Krievijas agresija, starptautiskais terorisms un nekontrolējamais migrācijas vilnis.

Kas jūs, pēc izglītības filozofu un pēc sākotnējās nodarbošanās sabiedrisko attiecību speciālistu, pamudināja iesaistīties atbalsta kustībā par Latvijas neatkarības atjaunošanu? 80. gados, četrdesmit gadu kopš Latvija bija zaudējusi neatkarību, tas varēja izskatīties diezgan bezcerīgi.

Es piedzimu bēgļu nometnē Vācijā un uzaugu ASV latviešu vidē. Nebiju nekā saistīts ar politiku, strādāju reklāmas aģentūrā Amerikā. Visu izmanīja tas, ka 1978. gadā kā tūrists pirmo reizi apmeklēju Latviju. Tas bija ļoti spēcīgs emocionāls pārdzīvojums. Viss, ko man vecāki līdz tam bija stāstījuši par Latviju, bija tā vairāk teorētiski, no viņu atmiņām. Atbraucot uz Latviju, es sajutu, ka piederu tai, jutos kā mājās, tikai mājas bija okupētas. Redzot, kas te notiek, es Amerikā atgriezos ar dusmām. Tā kā strādāju komunikācijas jomā, nolēmu, ka man ir kaut kas jādara, lai informētu amerikāņus par to, ka Latvija ir okupēta un tas ir nelikumīgi. Sāku aktīvi rakstīt vēstules amerikāņu laikrakstiem.

To redzot, Amerikas latvieši mani rekrutēja, un 1985. gadā Amerikas latviešu apvienība (ALA) man piedāvāja pārcelties no Čikāgas, kur tolaik dzīvoju, uz Vašingtonu nodarboties ar sabiedriskajām attiecībām latviešu interesēs. Es zināmā mērā biju ideālists, studēju filozofiju, domāju par dzīves jēgu un vēlējos darīt kaut ko nozīmīgu, tāpēc šim piedāvājumam tūlīt piekritu. Protams, man nelikās reāli, ka Latvija tolaik varētu tik vienkārši atgūt neatkarību, bet, izmantojot savas zināšanas un pieredzi, vēlējos vismaz aktīvāk aizstāvēt Latvijas un Baltijas valstu intereses. Tas viss sāka notikt. 1985. gadā piedalījos miera un brīvības kuģa braucienā pa Baltijas jūru. Kad Latvijā radās neatkarības kustība un neatkarības atgūšana no vairāk simboliskiem centieniem pārtapa reālos notikumos, amerikāņu interese par to arvien pieauga, un es ar to jau varēju nodarboties tiešā veidā – sagatavot un sniegt visu nepieciešamo informāciju.  

To, ka neatkarība patiešām vairs ilgi nebūs jāgaida, sapratu, šķiet, 1989. gadā. Kļuva zināms, ka daudzi čekisti atstāj līdzšinējo darbu un dibina savas privātfirmas. Viņi vislabāk zināja, kas nākotnē stāv priekšā. Ja čekisti pāriet no komunisma uz kapitālismu, secinājumi varēja būt visai skaidri. 

Kāda bija jūsu iedomātā neatkarīgā Latvija, salīdzinot ar to, kāda tā ir tagad?

Neilgi pirms 1978. gadā ieraudzīju Rīgu, biju Eiropā un apskatīju Eiropas galvaspilsētas. Kad pēc tam ierados Rīgā, mēģināju iedomāties, kāda tā izskatītos, ja nebūtu okupācijas, ja Rīga būtu attīstījusies tāpat kā Helsinki, Stokholma, Kopenhāgena. Mans sapnis bija, ka Rīga varētu būt tāda, kā kāda no tām, bet Latvija -  kā kāda no Ziemeļvalstīm, ar ko mums ir daudz kā kopīga. Daļēji šis sapnis ir īstenojies – šeit vairs nevalda Padomju Savienības pelēcība. Lai gan Latvijā joprojām ir daudz trūkumu, tā tagad ir Eiropas valsts. Bieži, kad Eiropā stāstu par Baltijas valstīm, saku: ja nebūtu 50 gadu okupācijas, tās būtu tādā pašā līmenī kā jūs. Pirms kara Latvija bija ekonomiski attīstītāka nekā Norvēģija un Somija.

Jūs līdzdarbojāties ASV un PSRS sabiedrības pārstāvju tikšanās norisē 1986. gadā Jūrmalā jeb tā dēvētajā Čatokvas konferencē. Kā ASV latviešu kopienas pārstāvis esat sadarbojies ar prezidenta Reigana administrāciju pasākumu īstenošanā saistībā ar ASV un PSRS savstarpējām attiecībām un esat ticies arī ar pašu prezidentu. Cik reālistiska bija Reigana un viņa administrācijas attieksme pret baltiešu neatkarības centieniem?

Amerikāņi vienmēr ir principiāli aizstāvējuši Baltijas valstu neatkarību. Kad vien tas ir bijis iespējams, viņi par to ir atgādinājuši. Čatokvas konference bija interesants izaicinājums: amerikāņi vēlējās tajā piedalīties, bet negribēja, lai tas aizvainotu Amerikas latviešus. Problēma bija saistīta ar neatzīšanas politiku (ASV aukstā kara laikā īstenotā politika, neatzīstot par likumīgu Baltijas valstu iekļaušanu PSRS – aut.): vai amerikāņu dalība Jūrmalā kaut kādā veidā nekompromitētu šo principu. Viņi atnāca pie mums, ALA, un teica: mēs esam gatavi vēlreiz uzsvērt šo neatzīšanas politiku, esot Latvijā, un piedāvāja mums braukt līdzi ar iespējām brīvi rīkoties šīs konferences ietvaros, lai aktualizētu mums svarīgās problēmas.

Šajā ziņā esmu pateicīgs Aristidam Lambergam (trimdas sabiedriskais darbinieks, no 1985. gada līdz 1988. gadam ALA valdes priekšsēdētājs un PBLA valdes loceklis – aut.), kurš atbalstīja šo priekšlikumu, jo Amerikas baltiešu vidū tam bija liela pretestība. Figurēja viedoklis, ka trimdas pārstāvju līdzdalību šajā braucienā padomju puse var izmantot, lai to pasniegtu tā, ka mēs atzīstam padomju varu Baltijā. Savukārt mēs, konferences atbalstītāji, tā nedomājām.

Ieradušies Latvijā, sākām aktīvi rīkoties, izdalījām Latvijas karogus un tamlīdzīgi. Šajā brīdī čeka izdarīja sev lāča pakalpojumu: viņi amerikāņu pusei paziņoja, ka mēs ar savām aktivitātēm esam nokaitinājuši vietējo sabiedrību un nav iespējams garantēt ASV pārstāvju drošību konferencē. Amerikāņu žurnālisti, to izdzirdot, uzreiz stipri ieinteresējās. Nākamajā dienā Amerikas avīzes bija pilnas ar šo stāstu un uzreiz pacēlās Baltijas neatkarības jautājums. Džeks Metloks, kurš tolaik bija Drošības padomē Baltajā namā, savu uzrunu Jūrmalā simboliski sāka latviešu  valodā un paziņoja: ASV nekad nav atzinusi un neatzīs Baltijas valstu okupāciju par likumīgu. Pēc tam viņš turpināja krievu valodā, dodot skaidru signālu padomju pusei, ka ASV joprojām stingri uztur šo neatzīšanas politiku. Līdz ar to, kā uzskatu, mēs panācām to, ko gribējām, jo pašā sākumā Čatokvas konferences mērķis bija veicināt glastnostj politiku, par ko daudzi domāja, ka sarunas būs tikai par kodolieročiem, globālo politiku.

Kā vēlāk uzzināju, to bija dzirdējuši arī daudzi cilvēki Latvijā un bija pārsteigti, ka ASV joprojām uztur neatzīšanas politiku. Man ir teikts, ka "Helsinki 86" izauga Čatokvas konferences iespaidā, jo, uzzinot, ka tāda notiks, viņi izveidoja šo grupu un cerēja tur piedalīties, nākot klajā ar savu deklarāciju. Viņus konferencē gan neielaida, bet dažus mēnešus vēlāk mēs šo deklarāciju saņēmām un PBLA to izplatīja. Tādējādi var teikt, ka Jūrmalas konference psiholoģiski iekustināja neatkarības centienus Latvijā, bet principiāli – pamudināja ASV aktualizēt savu nostāju pret padomju varu Baltijā.     

No vienas puses, ASV pauda padomju okupācijas neatzīšanu, bet jau Džordža Buša vecākā prezidentūras laikā, kas sākās 1989. gadā, Savienotās Valstis ieņēma visai rezervētu nostāju pret faktisku Baltijas neatkarības atjaunošanu. Pēc augusta puča Eiropas Kopienas valstis Latvijas neatkarību atzina jau 1991. gada 26. augustā, bet ASV – tikai 2. septembrī. Kā izskaidrot šo atturību?

ASV joprojām bija principiāli par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, taču Bušs un valsts sekretārs [Džeimss] Beikers baidījās, ka šī procesa forsēšana varētu radīt  padomju varas pretreakciju, kas beigsies ar represijām un varbūt tanku ievešanu Baltijā. Otrkārt, ASV nevēlējās, lai Maskavai būtu iemesls teikt, ka ASV "mākslīgi", nevis pašas Baltijas valstis bijušas tās, kas Baltiju atbrīvojušas. Jā, ASV mūsu neatkarību atzina salīdzinoši vēlu, bet no tā brīža darīja visu, lai mūs aizstāvētu, lai Baltijas neatkarības ceļš būtu neatgriezenisks. Lielākā mērogā Beikers un Bušs baidījās, ka pārāk strauja radikālu notikumu attīstība Padomju Savienībā var novest pie tā, kas notika Dienvidslāvijā – pilsoņu kara, cīņas starp republikām un asinsizliešanas.

Prezidenti Bušs un Reigans bija republikāņi, kurus tradicionāli pieņemts uzskatīt par stingrākiem savā nostājā pret PSRS. Kā neatkarības atjaunošanas process būtu noritējis, ja pie varas ASV tolaik būtu demokrāti?

Domāju, ja šajā laikā prezidents būtu bijis demokrāts [Bils] Klintons, viņš Baltijas valstu neatkarību aizstāvētu tikpat aktīvi un stingri. Republikāņi, vismaz Buša un Beikera administrācija, bija pragmatiski – viņi neticēja, ka PSRS sabruks. Viņi uzskatīja, ka, pat ja Baltijas valstis atdalās no tās, Amerikai ir jāsadarbojas ar šo lielvaru, un arī nevēlējās izdarīt neko tādu, kas varētu izraisīt vardarbību. Klintons zināmā mērā bija ideālists. Viņš ļoti labi zināja mūsu vēsturi. Mums tiekoties, viņš teica, ka ļoti labi saprot netaisnību, ko esam pārdzīvojuši, un viņam bija mērķis izlabot ASV 40. gados notikušo kļūdu, kad tika pieļauta Baltijas valstu atdošana Staļinam. Klintona pirmais mērķis bija Krievijas karaspēka izvākšana no šīm valstīm.

Kā patlaban, raugoties arī no Latvijas interešu viedokļa, būtu vērtējams iespējamais demokrātu un republikāņu cīņas iznākums sacensībā par ASV prezidenta posteni, uz to pretendējot attiecīgi Hilarijai Klintonei un Donaldam Trampam, kurš paudis simpātijas Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam un izteicies, ka Savienotajām Valstīm ir jāsamazina līdzdalība NATO?

Pirmkārt, es neuzskatu Trampu par republikāni. Viņš ir kaut kas ārpus šīm kategorijām. Agrāk viņš bija demokrāts, tagad pēkšņi - republikānis. Taču viņš nepārstāv tradicionālās republikāņu vērtības, viņš nav īsti no Republikāņu partijas. Tramps ir izņēmums šajā vietā.

Pirms pāris nedēļām, kad ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci bijām Vašingtonā, tikāmies ar republikāņu senatoru Džonu Makeinu un vairākiem demokrātu pārstāvjiem. Viņiem visiem attiecībā uz Baltijas valstīm ir visas tās pašas pozīcijas – jāaizstāv to neatkarība, jāatbalsta NATO un jādara viss, lai apturētu Krievijas agresiju. Jāatceras, ka ASV ārpolitiku neveido viens cilvēks Baltajā namā, tajā ir iesaistīta vesela industrija, Valsts departaments, Drošības padome, pētniecības institūti. Neviens no tiem neuzskata, ka ASV būtu jānovēršas no NATO. Tieši otrādi – ir piešķirti 3,4 miljardi dolāru amerikāņu militārās klātbūtnes stiprināšanai Eiropā, it īpaši Austrumeiropā un Baltijas valstīs, ko pieprasījis Pentagons, un dzirdam, ka Kongress to atbalstīs. Tas, kas izskan, ir pārmetumi Eiropai, ka tā savai aizsardzībai dara par maz. Un šāds pārmetums ir vietā.

Jautājums ir, vai Krievija, iebrūkot Baltijā, būtu gatava uzsākt karu pret NATO? Tādā gadījumā, protams, Baltijas valstīm ievērojami ciešot, tā zaudēs. NATO uzskata, ka Krievija to labi apzinās. Vai Krievija riskēs? Patlaban mēs uzskatām, ka nē. Tas viss, ko NATO dara, lai stiprinātu savu klātbūtni Baltijas valstīs, ir pietiekami stingrs signāls Maskavai – ja jūs kaut ko darīsiet, mēs reaģēsim.

Kopš Latvija ir Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsts, ir radušās grūtības izvirzīt kādu jaunu valsts attīstības virsmērķi. Vai jums ir savs redzējums, kādam tam vajadzētu būt?

Pirmajā atjaunotās neatkarības posmā cīnījāmies par savu vietu pasaulē. Pēc tam bijām kandidāti uz NATO un ES un izmantojām šo dalību, lai attīstītu un nosargātu Latviju. Tagad, domāju, mums kopā ar citām valstīm ir jāstrādā, lai nosargātu šo pasauli un mūsu vietu tajā. Uzskatu, ka Latvijai arī turpmāk ir jābūt ES un NATO, jo maza valsts vairs nevar izdzīvot viena pati. Neticu, ka pat tāda valsts kā Lielbritānija tagad spētu dzīvot izolācijā. Kad dzirdu antiglobālistus, man nāk smiekli – būt pret globalizāciju ir tas pats, kas būt, piemēram, pret elektrību – tā lieta iet un to apturēt nevar. Taču var likt lietā labumu, ko tā dod.

Mums Latvijā ir jādara viss, lai saglabātu savu kultūru, valodu, latviskās īpašības, bet vienlaikus jābūt atvērtiem pasaulei. Latvijai ES ir vajadzīga, lai stiprinātu savas pozīcijas, bet, gūstot šo labumu, mums pašiem jādara viss, lai stiprinātu ES. Es teiktu, ka galvenie draudi mums patlaban ir trīs:  Krievijas agresija, starptautiskais terorisms un nekontrolējamais migrācijas vilnis. Tos Eiropas valstis var apkarot, tikai darbojoties kopā, tāpēc visvairāk satrauc eiroskeptiskās kustības ES iekšienē.

Būtisks Latvijas drošības un attīstības apdraudējums ir korupcija un tiesiskuma problēmas. Cīņa pret tām bija mērķi, kurus, gūstot milzīgu sabiedrības atbalstu, savulaik izvirzīja "Jaunais laiks", uz kura bāzes izveidojās "Vienotība", kurā iekļāvās arī jūsu pārstāvētā  "Meierovica biedrība par progresīvām pārmaiņām". Kāpēc tiesiskums un pretkorupcija ir pazuduši no partijas programmas? Arī valdības prioritāšu sarakstā to nav.

Piekrītu. Mums joprojām ir jācīnās ar korupciju. Pirms pēdējām vēlēšanām, kad apsprieda "Vienotības" stratēģiju, daudzi uzskatīja, ka fokusēšanās uz korupcijas apkarošanu partiju pie uzvaras nenovedīs, ka ir jārunā arī par ekonomisko attīstību, ka cilvēkiem ir galvenokārt šādas intereses. Tomēr mūsu frakcijā un partijā ir daudz tādu, kas grib atgriezties pie pretkorupcijas cīņas, daudzi ir ļoti neapmierināti, ka mums jāsēž pie viena galda ar Lembergu. Diemžēl ir koalīcijas valdības, kuru ietvaros mums jāstrādā.  Pilnīgi iziet no koalīcijas, manuprāt, arī būtu neatbildīgi. Ir, protams, ideāli, bet bez kompromisa, manuprāt, mēs nekur netiksim. Tikai jautājums, cik daudz esam gatavi piekāpties un cik daudz varam panākt no tā, ko gribam. Ja nevaram visu panākt patlaban, varbūt varēsim to pēc kāda laika.   

Runājot par korupciju, ir ļoti svarīga arī mediju loma, tas, kam tie pieder, jo tikai neatkarīgs medijs var būt pietiekami spēcīgs, lai cīnītos par taisnību un aizstāvētu tos politiķus, kuri ir gatavi cīnīties pret korupciju. Ja korumpanti kontrolē medijus, viņiem tas ir daudz spēcīgāks ierocis nekā tie līdzekļi, kas ir korupcijas apkarotāju rīcībā.

Latviešu emigrācijas kopiena 4. maija deklarāciju uztvēra ar zināmu neuzticību, uzskatot, ka Augstākā Padome (AP) ir okupācijas varas institūcija. Pieņemamāks šķita Pilsoņu kongress un citas organizācijas, kas iestājās par tā dēvēto starptautiski tiesisko ceļu. Taču paradoksālā kārtā PBLA, kura tik ļoti noraidoši sākotnēji izturējās pret komunistiskās nomenklatūras pārstāvjiem AP un Latvijas Tautas frontes (LTF) rindās, tieši ar viņiem izveidoja "Latvijas ceļu", kam pateicoties, kā tiek uzskatīts, Latvijā atšķirībā no Igaunijas izveidojās pirmās savtīgi orientētās politekonomiskās grupas uz bijušās nomenklatūras bāzes. Vai tā bija kļūda? Kā tagad raugāties uz to?

Uz to man būtu grūti izsmeļoši atbildēt, jo tajā laikā darīju savu darbu Latvijas vēstniecībā Vašingtonā, taču Gunārs Meierovics un citi bija pārliecināti, ka šis bija vienīgais ceļš, pragmātisks ceļš, ka sadarbība ar nacionāliem komunistiem ir nepieciešama kā kompromiss, ka pilnīgi norobežoties no viņiem nevar, jo viņi varētu izveidot savu atsevišķu partiju un tā varētu būt bīstama. Labāk šos komunistus iekļaut kādā jaunā sistēmā, jaunā partijā, nekā atstumt un tad cīnīties pret viņiem.

Tomēr iznāca tā, ka atstumti no varas pozīcijām tika Rietumu latvieši, uz kuriem, atjaunojot neatkarību, tika liktas lielas cerības, jo viņiem bija demokrātijas un brīvā tirgus ekonomikas pieredze, kas valsti virzītu uz rietumniecisku attīstību.

Man te varētu būt, iespējams, īpatnējs viedoklis par Rietumu latviešu pozīciju, jo pats esmu viens no viņiem. Es vienmēr centos uzņemties tādus pienākumus, kurus tik labi nevarētu veikt vietējie latvieši, un necentos jaukties tur, kur izjutu, ka nevaru ar viņiem konkurēt, jo man nebija vietējās pieredzes ekonomikā, sociālās lietās. Tāpēc turējos pie diplomātijas, pārstāvot Latviju ārzemēs.

Pirmajos 10-15 atjaunotās neatkarības gados Rietumu latviešiem bija ļoti grūti ieiet šajā politiskajā sistēmā. Jā, viņiem bija Rietumu pieredze, bet nebija ne vietējās padomju pieredzes, ne draudzīgo saišu vietējā vidē, viņi nepazina vietējos cilvēkus un netika klāt pie lēmumu pieņemšanas. Jā, Vaira Vīķe-Freiberga kļuva par Valsts prezidenti, taču šis postenis bija stipri simbolisks un viņa to ieguva jau pēc Gunta Ulmaņa. Paraugoties uz šiem pirmajiem desmit neatkarības gadiem, es nedomāju, ka kāds Rietumu latvietis šeit varēja būt premjers, jo viņi nesaprata, kā darbojas sistēma. Lai pārietu no vecās uz jauno, bija jāsaprot arī vecā – kas tajā slikts, kas - labs. Bieži šejienes apstākļu nezināšanas dēļ Rietumu latviešus vietējie apkrāpa biznesā. Te valdīja daudz mežonīgākā padomju laika domāšana, un Rietumu pieredze ar savu principiālo godīgumu daudz kur zaudēja.

Tiesa, bija arī tāda parādība kā arogance no dažiem Rietumu latviešiem: sak’, jūs te esat vecie komunisti, bet mēs – rietumnieki, kuri zina atbildes uz visiem jautājumiem. Bet, protams, tā vis nebija. Es nekad neaizmirsīšu vienu piemēru. Bija tāds Aivars Jerumanis, kuru ievēlēja Augstākajā padomē un kurš pretendēja uz Latvijas prezidenta amatu. Kad viņu tajā neievēlēja, viņš tūlīt sapakoja koferus un aizbrauca atpakaļ uz Kaliforniju. Viņš pat neieņēma savu amatu Augstākajā padomē. Es domāju, ka šī necieņas parādīšana bija ļoti liels lāča pakalpojums Rietumu latviešiem. Taču viņu vidū bija arī tādi kā Aristids Lambergs, Gunārs Meierovics, Valdis Pavlovskis, kuri atjaunotajā Latvijā strādāja, kur vien varēja. Visveiksmīgāk ārzemju latvieši ir atraduši savu vietu Ārlietu ministrijā, arī žurnālistikā – Pauls Raudseps, Kārlis Streips, Juris Kaža. Es viņus ļoti respektēju, jo viņi iedziļinājās vietējā kultūrā, cik vien spēja.   

Kopumā es vairāk domāju par nākotni, nevis par pagātni. Varbūt 90. gados bija svarīga vecās padomju sistēmas pieredze, kura sevī ietvēra daudzus netikumus. Taču tagad Latvijā ir izaugusi paaudze, kura nav redzējusi Padomju Savienību, un viņi jau būs tie, kuri veidos nākotni, par padomju pieredzi uzzinot tikai no vēstures grāmatām. Iespēja piedalīties šajā vēsturiskajā procesā bija lielākais izaicinājums manā dzīvē, ko nenožēloju ne brīdi. 1991. gadā atteicos no ASV pilsonības.

Tagad jums būtu iespēja to atjaunot, jo kopš 2013. gada ir iespējama ASV un Latvijas dubultpilsonība.

Nē, es to nedarītu principa pēc. 25 gadus esmu pārstāvējis Latviju un pārstāvēšu to arī tad, ja te notiktu kaut kas slikts. Es būšu kopā ar visiem pārējiem. Nevaru sagaidīt, ka cilvēki man uzticēsies, ja esmu sev aizmugurē nodrošinājis iespēju bēgt uz citu pilsonību vai citu valsti. Es te esmu uz visu atlikušo mūžu – tas man ir zināms ideāls, es ticu Latvijai.

Labs saturs
1
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU