Pēc ilgtspējas kritērijiem izdalāmas trīs lauksaimniecības sistēmas:
- konvencionālā,
- integrētā,
- bioloģiskā.
Konvencionālajā sistēmā lauksaimniecība ir visintensīvākā, kas nozīmē – uz vidi tiek atstāta vislielākā negatīvā ietekme. Šādā sistēmā, piemēram, augu aizsardzībai tiek plaši pielietoti ķīmiski sintezēti pesticīdi, tiek izmantoti minerālmēsli. Integrētajā sistēmā salīdzinājumā ar iepriekšējo izvēlētās metodes videi ir mazāk kaitīgas. Visilgtspējīgākā ir bioloģiskā sistēma, kuras attīstībai svarīga ir ne tikai pašu lauksaimnieku vēlme saimniekot, videi nodarot vismazāko postu, bet arī politiskā griba valstī, t.i., vai ir radīti mehānismi, kas sniedz atbalstu un veicina šāda saimniekošanas modeļa izvēli un attīstību.
Baltijas jūras reģiona valstīs vairākus gadus tiek organizēts konkurss "Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā", izceļot labas un Baltijas jūrai draudzīgas lauksaimniecības prakses piemērus, kas samazina Baltijas jūras aizaugšanu. Šajā konkursā veiksmīgi vairākus gadus piedalās arī Latvijas lauksaimnieki, apliecinot, ka videi draudzīga saimniekošana ir dienas kārtībā.
Domājot ilgtermiņā, ikviena sabiedrības locekļa, tajā skaitā lielo
lauksaimnieku un piemājas dārziņu īpašnieku, apziņā jābūt jautājumam – kā
saimniekot, lai atstātu vismazāko ietekmi uz vidi?
LV portāls jautā: Ko nozīmē saimniekot videi draudzīgi?
Lauksaimniecībai jau vēsturiski ir bijusi milzīga negatīva ietekme uz bioloģisko daudzveidību, pirmkārt, veicot plašas dabas sistēmu transformācijas lauksaimnieciskajai ražošanai. Lauksaimniecības negatīvā ietekme uz vidi novērojama visā pasaulē, arī Baltijas jūras reģionā un Latvijā. Intensīvas lauksaimniecības rezultātā no izskalošanās, iztvaikošanās un notecēm no fermām un citiem ražošanas objektiem vidē nonāk barošanas elementi, kas degradē augsni un veicina ūdens baseinu, tai skaitā Baltijas jūras, eitrofikāciju jeb aizaugšanu. Ūdeņu aizaugšanas procesi šobrīd ir ļoti nozīmīga Baltijas jūras problēma.
Lauksaimniecībai ir tieša ietekme uz apkārtējo vidi un ekoloģiskajām sistēmām, tāpēc ir svarīgi saimniekot, apzinoties savas darbības iespējamās sekas. Domājot par videi draudzīgu lauksaimniecisko ražošanu, ir jāpārliecinās, ka pilnīgi visi ražošanas procesa elementi ir videi draudzīgi un nerada tai riskus. Sākotnēji jāapzina, cik videi draudzīgas ir izmantojamās izejvielas un kā tās tiek piegādātas un transportētas. Tāpat jāņem vērā tas, kāds ir ražošanas process, tā energoefektivitāte, minimālais pārpalikums un neizmantoti vai neizmantojami blakusprodukti, ražošanas precizitāte utt. Nepieciešams nodrošināt ražošanas procesu, kurā nerodas pārpalikumi, notekūdeņi un citas emisijas, kas var nonākt dabiskā vidē, īpaši ūdeņos.
No bioloģiskās daudzveidības aizsardzības viedokļa, apsaimniekojot zemi, jāpieņem, ka teritorijā var būt bioloģiski augstvērtīgākas vietas, piemēram, bioloģiski augstvērtīgi zālāji, kuru apsaimniekošanā jāievēro īpaši nosacījumi. Īpaša uzmanība jāpievērš arī grāvju, upju, ezeru krastiem un mitrzemēm.
Katram lauksaimniekam ir jānodrošina, ka viņa darbība vai bezdarbība neatstāj
ietekmi uz vidi un dabas ekoloģiskajām sistēmām. Sabalansēta lauksaimnieciskā
ražošana ilgtermiņā ir izdevīgāka tautsaimniecībai un sabiedrībai kopumā.
Latvijā ir apzinīgi lauksaimnieki un labas prakses piemēri, no kuriem mācīties
kā nelielām, tā lielām saimniecībām mūsu valstī.
Juris Zinārs, Zemkopības ministrijas Veterinārā un pārtikas departamenta Biotehnoloģijas un kvalitātes nodaļas vadītājs:
Sabiedrībā pieaugot apziņai, ka jābūt saudzīgākiem pret dabu, ka nevaram paņemt no tās pēdējo un vide jāsaglabā arī nākamajām paaudzēm, daudzi lauksaimnieki izvēlas bioloģiskās lauksaimniecības modeli, kas atbilst sabiedrības vajadzībām attiecībā uz vides aizsardzību. To veicina arī augošais pieprasījums pēc bioloģiski ražotas pārtikas. Cilvēki vēlas iegādāties kvalitatīvus produktus, kas ražoti ar videi saudzīgām metodēm, un atstāj pēc iespējas mazāku ietekmi uz to.
Bioloģiskajā saimniecībā tiek respektētas dabiskās ekosistēmas un saimniekots bez ķīmiski sintezētām vielām, piemēram, kaitēkļu apkarošanā izmantojot bioloģiskos augu aizsardzības līdzekļus, augsni bagātinot ar kūtsmēsliem. Kā arī tiek ievērotas augstas dzīvnieku labturības prasības un netiek izmantoti ģenētiski modificēti organismi.
Bioloģiskā lauksaimniecība strauji attīstās Eiropas Savienībā (ES), un katru gadu tajā iesaistās aizvien jaunas saimniecības. Šā gada sākumā Latvijā 3606 saimniecības ir reģistrētas kā bioloģiskās, kas ir par 103 saimniecībām vairāk nekā iepriekšējā gadā. Latvijā aptuveni 11% no visas lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības ir sertificēta kā bioloģiskā. Tas ir ļoti labs rādītājs, salīdzinot ar citām ES valstīm, jo ES vidēji ir sertificēti aptuveni tikai 5,4% no lauksaimniecībā izmantojamajām platībām. Latvija šobrīd ir 5.vietā ES pēc sertificētajām platībām.
Pieprasījums pēc bioloģiski ražotas pārtikas ir ne tikai Eiropā, jo īpaši tas pieaug Ziemeļamerikā un Āzijas valstīs. Var droši teikt, ka bioloģiskajai lauksaimniecībai ir lielas perspektīvas ne tikai vietējā tirgū, bet arī ir labas eksporta iespējas.
Eiropas Savienībā bioloģiskās lauksaimniecības jomu reglamentē regulas, kas
nozīme, ka prasības visām ES valstīm principā ir identiskas. Bioloģiskās
lauksaimniecības likumdošana ir viena no Latvijas prezidentūras prioritātēm, un
šobrīd notiek darbs pie jauna regulas priekšlikuma izstrādes šajā jomā.
Lāsma Ozola, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra projektu vadītāja:
Mācību materiālos, augstskolu programmās un pieejamajā literatūrā latviešu valodā ļoti maz tiek runāts par lauksaimniecības negatīvajām sekām. Ārzemēs par šiem jautājumiem raksta diezgan daudz, turpretī Latvijā šāda informācija sabiedrībā gandrīz nemaz neparādās. Zemnieku intereses un ražošanas izmaksas tiek vērtētas daudz augstāk par iespējamo kaitējumu videi.
Videi ne tik draudzīgās metodes lauksaimnieks izvēlas, jo ir nepieciešamība risināt kādu problēmu, piemēram, tikt galā ar insektiem, vai arī ir agronoms, kas saka – bez indes vispār neko nevarēs izaudzēt. Ja lauksaimnieks neredz alternatīvu, nav pieejama labā prakse, tad nav piemēra, ko pārņemt.
Ir jābūt ārkārtīgi lielam ideālistam un dumpiniekam, lai ietu pretī straumei un teiktu – nē, es nepiesārņošu vidi, es saudzēšu to un nodarbošos ar bioloģisko lauksaimniecību, kas balstās arī uz garīgām vērtībām.
Šobrīd nav pietiekama valsts atbalsta. Pateicoties Eiropas Savienībai, videi draudzīgie lauksaimnieki saņem finansiālu atbalstu. Tomēr svarīgāka ir stratēģiska domāšana valstiskā līmenī, kā panākt, lai lauksaimnieki izvēlas videi draudzīgākas saimniekošanas metodes, nevis vienkārši maksāt subsīdijas, kas ir labi, bet nedod rezultātu. Pagājušajā plānošanas periodā 50% naudas ir aizgājusi rapša ražotājiem, kas ražo biodegvielu un lieto ļoti daudz agroķīmiju. Diez vai ar šādu politiku varēs panākt, ka mums ir videi draudzīga saimniekošana.
Svarīgi ir arī, lai patērētājs pieprasa ar videi draudzīgām metodēm ražotus
produktus. Rodoties pieprasījumam, arī zemniekam ir motivācija šādus produktus
piedāvāt.
Saimniekot videi draudzīgi ir dzīvesveids. Vietā, kur notiek industriālā ražošana un ir liela dzīvnieku un izejvielu koncentrācija, piesārņojuma risks ir milzīgs. Ar nokrišņiem vienā mirklī var rasties liels organisku vielu piesārņojums. Lopbarības atliekas – gan substrāti, pat putekļi un citas organiskās vielas – ļoti straujā tempā nokļūst lietus ūdens kanalizācijā un pēc tam, piemēram, upītē vai strautā, momentā radot piesārņojumu.
Esmu redzējis, kā kolhozā, piemēram, mērķtiecīgi ar straumēm laida upē mēslus, jo tā bija ērtākā sistēma. Kad uzsāku saimniekot, vairākus gadus biju spiests strādāt ar to pašu sistēmu, neskatoties uz to, ka videi draudzīgas saimniekošanas filozofija bija skaidra. Lai to mainītu, bija nepieciešams vispirms laiks un nauda. Jebkurš saimnieks zināmā mērā visu laiku jūtas kā potenciālais piesārņotājs. Svarīgi arī, kur atrodas saimniecība, jo, piemēram, vides jutīgajā teritorijā, kur no visām pusēm ir strauti, lielākas un mazākas upes, nav iespējas nebūt videi draudzīgam, jo viss tiek stingri kontrolēts.
Būt videi draudzīgam šobrīd ir brends, un lauksaimniekiem tas ir jāizmanto, jāparāda, ka esi videi draudzīgi domājošs.
Jāņem vērā, ka ar katru gadu prasības paliks aizvien stingrākas, jo sabiedrības nostāja pret vides lietām paliek skaudrāka. Mums ir svarīgi nepieļauj neatgriezeniskumu vides izmaiņās. Te liela loma ir saimniecības modelim. Manā izpratnē videi labākais modelis ir, kad augkopība un lopkopība ir vienā saimniecībā. Tiesa gan, šādās saimniecībās ir sarežģītāk saimniekot.
