Zaļā enerģija mājsaimniecībās: valsts no atbalstītāja par ienaidnieku

Protams, pamatā runa bija par rūpnieciska mēroga ražotājiem, taču netika aizmirstas mājsaimniecības, aģitējot par videi draudzīga kurināmā izmantošanu un kaut vai mazumiņa elektrības iegūšanu ar individuāliem vēja ģeneratoriem ģimenes māju vai lauku saimniecību pagalmos vai saules baterijām uz māju jumtiem – vismaz ūdens uzkarsēšanai pašu vajadzībām. Tas cilvēkiem būtu zināms naudas ietaupījums un kaut mazītiņš ieguldījums klimata pārmaiņu bremzēšanā, un viņi atsaucās aicinājumam un sāka domāt un rīkoties šajā virzienā. Bet tad izrādījās, ka uzņēmēji pārāk metušies uz šo biznesu, AER izmantošanas kompensēšana ar Obligātā iepirkuma komponenti (OIK) gala produktu pārmēru sadārdzina, kas nu iegrožojams ar īpašu nodokli, par ko, protams, radusies neapmierinātība.

Kamēr lielkomersanti un politikas noteicēji plēšas, individuālie elektrības patērētāji un iespējamie mazražotāji no visas šīs jezgas jūt valsts intereses par zaļo enerģiju atplūdus un elektroenerģijas cenu celšanos.

Vēl pirms dažiem gadiem elektroenerģija mājsaimniecībām maksāja 7,43 santīmus,  pārrēķinot eiro, - 10,57 centus. Šobrīd elektroenerģijas cena ar visu piegādi mājsaimniecībai vidēji maksā 16,6 centus. Palielinājums par gandrīz 60% dažu gadu laikā! Šādai situācijai būtu jāizraisa patērētāju interese par iespējām samazināt savu elektroenerģijas patēriņu. Vai tā ir noticis? Šķiet, ka nē. Un tam ir vismaz divi iemesli. Viens no tiem ir pašsaprotams cilvēku kūtrums – nav taču vērts trakot un jāsamierinās ar visu, kā ir...

Bet otrs iemesls ir valsts politika. Latvijā 2010.gada nogalē tika iedarbināts Klimata pārmaiņu finanšu instrumenta (KPFI) projekts, kas paredzēja finansiālu atbalstu mājsaimniecībām, kuras vēlas uzlabot savu energoefektivitāti. Ikkatrs, kurš spēja kvalificēties nosacījumiem, saņēma ievērojamu atbalstu, lai uzlabotu apkures sistēmu vai pats saražotu daļu no elektroenerģijas pats savām vajadzībām. Teicama lieta! Mēs pārdodam CO₂ emisijas kvotas un uzlabojam savu energoefektivitāti. Un ne tikai tas!

Caur Ministru kabinetu un Saeimu virzījās likums, kurā bija iekļauts regulējums par atbalstu mājsaimniecībām, kas noteiktu - to elektroenerģiju, ko saražo uz vietas ar sauli vai vēju, bet kas pašu saimniecībā nav iztērēta un ir nonākusi tīklā, var no tīkla atgūt, par to neko nemaksājot.

Nākotne zīmējās gaiši zaļos toņos. Bet, kas tev deva! Minētajam īslaicīgajam projektam beidzoties, KPFI atbalsts mājsaimniecībām nu jau vairākus gadus nav un nebūs pārskatāmā nākotnē. Bet, kas vēl nožēlojamāk, grozījumos Elektroenerģijas tirgus likumā nosacījums par atbalstu mājsaimniecībām Saeimā trešajā lasījumā tika izmainīts tā, ka nu par to kilovatstundu, kuru mans vēja ģenerators ir saražojis, bet pats neesmu notērējis, man papildus ir jāsamaksā tik liela summa, it kā šo manis paša ar vēja ģeneratoru saražoto enerģiju man piegādātu no Zilupes, un, kas vēl absurdāk, jāsamaksā OIK, kas domāta zaļās enerģijas atbalstam. Bēdīgākais ir tas, ka to visu ciniski dēvē par atbalstu mājsaimniecībām! Īsi sakot, laimīgie laiki, kad elektrība nebija dārga un valstij bija vēlme atbalstīt mājsaimniecības, ir pagājuši. Tagad valsts vairs nav sabiedrotais zaļajā domāšanā, bet gan, šķiet, jau kļuvis ienaidnieks.

Tas liek arī mums mainīt savu attieksmi. Tehnoloģijas taču pastāv, kaut arī nu to lietojumā jāatrod risinājumi, kā samazināt savus elektroenerģijas rēķinus, izvairoties no jebkāda kontakta ar valsti un valsts uzņēmumiem. Pirmkārt, joprojām aktuāli ir atrast visus iespējamos saprātīgos veidus enerģijas patēriņa samazināšanai. Ir vērts pārdomāt iespēju, izmantojot sauli, sasildīt ūdeni vismaz tajos gadalaikos, kad saules ir gana (neticiet tiem, kuri stāsta par saules siltumu ziemā!).

Ja ražojam elektroenerģiju savai mājai, tad iegūstam to tikai tik daudz, cik varam notērēt uzreiz, nevis atdāvināt "Sadales tīkliem". Varam būvēt energoapgādes sistēmas, kas bāzētas enerģijas uzkrāšanā akumulatoros. Tomēr akumulēšanas izmaksas ir paprāvas. Vidēji nelielā sistēmā katras kilovatstundas uzkrāšana (tikai uzkrāšana!) izmaksās aptuveni piecus centus. Turklāt šajā cenā nav iekļautas izmaksas par enerģijas saražošanu un tās pārveidi, atbilstoši tīkla standartiem. Tādēļ allaž vēlams izvērtēt vajadzības un iespējas attiecīgajā situācijā. Es priekšroku dodu sistēmām bez akumulatoriem, kuras strādā saslēgumā ar esošo tīklu. Šādas sistēmas ir elastīgas, un to vienīgais ierobežojums ir vajadzība pašai saimniecībai patērēt vismaz lielāko daļu no saražotās enerģijas.

Lai vai kā, bet tas ir veids, kā ietaupīt naudu mūsu maciņos, dzīvot zaļi un parādīt pigu valstij, kas tik neglītā veidā ir izturējusies pret tiem, kuri vēlas paši sevi apgādāt ar videi draudzīgi saražotu elektroenerģiju.