Portālā "manabalss.lv" par e-vēlēšanu ieviešanu parakstījušies jau vairāk nekā 11 tūkstoši iedzīvotāju. Šobrīd ir pavīdējusi arī informācija, ka interneta vēlēšanu izmēģinājuma projekts Latvijā varētu norisināties jau 2017.gadā. Tomēr IT nozares pārstāvji pret e-vēlēšanām Latvijā izturas ļoti skeptiski.
To, ka interneta vēlēšanas var noviltot, ir pilnīgi skaidrs. Lūk, piemērs - Mičiganas universitātes studenti profesoru vadībā eksperimentālām interneta vēlēšanām noviltoja rezultātus tā, ka kandidātu sarakstā figurēja mikipele, bet par to studenti atzinās tikai trīs dienas vēlāk. Ja viņi neatzītos, rezultāti paliktu tādi, kā bija. Viņi nomainīja visas personas un, lai tas būtu pavisam smieklīgi, ielika vienu personu mikipeles vārdā. Ne gailis pakaļ nedziedāja!
Nav pat jābūt IT speciālistam, lai saprastu vienu ļoti vienkāršu lietu. Katram, kas vēlas e-vēlēšanas, sev vajadzētu atbildēt uz jautājumu – kāpēc ir iekārtoti balsošanas iecirkņi? Tas ir ierakstīts Satversmē. Pirmkārt, lai tur nodrošinātu aizklātumu, būtu vēlēšanu kabīnes. Otrs, lai ikviens konkurējošas partijas pārstāvis varētu uzraudzīt vēlēšanu gaitu, tāpēc tas process ir gana vienkāršs. Cilvēkam pat nevajag vidusskolas izglītību, lai pārliecinātos, vai viss notiek tā, kā ir nepieciešams. Turpat vēl ir arī personības pārbaude un policija, lai uzraudzītu, ka nenotiek aģitācija. Tas ir pats par sevi saprotams. Ja tā tas nebūtu, mēs vēlēšanu rezultātiem neticētu.
Un tad uz brīdi pieņemam, ka mums ir vēlēšanas ar interneta starpniecību. Ko tas nozīmē? To, ka mēs esam atvēruši tik daudz vēlēšanu iecirkņu visā pasaulē, cik ir pie interneta pieslēgti datori. Miljardi. Mēs taču iepriekš nezinām, pie kura datora, kurš balsotājs pieslēgsies. Mēs būtībā varam aizmirst par aizklātumu, jo pārliecināties par to, ka kāds priekšnieks neatved savus darbiniekus un neliek viņiem balsot, kā "vajag", mēs nevaram. Līdz ar to Satversme ir pārkāpta. Automātiski. Tātad mums ir jāgroza Satversme un jāsaka, ka aizklātības nebūs.
Noteikti būs arī cilvēki, kas teiks, ka viņiem balss aizklātums nav svarīgs.
Ja Satversmē ir rakstīts, ka vēlēšanas ir aizklātas, tad nevar būt tā, ka kāds aizpilda balsošanas zīmi un publiski visiem to rāda. Tas ir pārkāpums. Nevajag iedomāties, ka katram atsevišķi ir ļauts likumu pārkāpt. Protams, ka no aizklātuma principa atkāpties ir daudz vienkāršāk. Tad jau var taisīt arī balsojumus pa pastu – katrs aizpilda zīmi, nosūta – kāds viņu savāks, bet kurš, to neviens nezina. Cilvēki naivi iedomājas, ka interneta vēlēšanas nevar viltot.
Pastāvīgi notiek kiberuzbrukumi. Nupat kā viena no lielākajām ASV bankām "JPMorgan Chase" cietusi no hakeru uzbrukuma. Viņi gan apgalvo, ka līdz kontiem neviens nav ticis. Vai nu tie konti ir patīrīti, vai ne, to banka, protams, neatzīs, ja grib tirgū izdzīvot. Jautājums ir par to, vai šī uzlaušana tai bankai ir bijusi dienu iepriekš? Visticamāk, ka nē. Tas varēja notikt nedēļas vai mēnešus iepriekš pirms oficiāla paziņojuma. Tāpat arī interneta vēlēšanu gadījumā. Kad attaptos Centrālā vēlēšanu komisija?
Cik liels ir e-vēlēšanu risks?
Risks ir absolūts. Interneta vēlēšanas ir ļoti viegli viltot. Iedomājieties – ir konstatēts, ka balsotāju ir bijis 101 procents. Kas tālāk? Es nezinu, ko tādā gadījumā darītu Centrālā vēlēšanu komisija. Tomēr šāds skaitlis ir acīmredzami neiespējams. Kas notiktu, ja uzrādītos, ka balsojuši 99% iedzīvotāju? Nekad tāds skaitlis nav bijis, tomēr tas nav svarīgi, jo teorētiski tāds varētu būt. Cik mums parasti ir vēlētāju? Nu teorētiski ap kādiem 60%, kas nozīmē, ka apmēram 40% vēlētāju nepiedalās, ko mēs novērojām arī šajās vēlēšanās.
Šīs nepiepildītās balsis mierīgi varētu pieskaitīt kādam konkrētam politiskam spēkam – tā, ka visi gali ūdenī. Neviens nezinās, kas to ir izdarījis. Tradicionālās vēlēšanās saglabājas visi paraksti un žurnāli. Sliktākajā gadījumā var pie katra atsevišķa vēlētāja aiziet un jautāt, vai tas ir viņa paraksts. Elektroniski nekas nav iespējams. Ja mēs gribam aizklātumu, tad pazūd saistība ar personu, ja mēs gribam aizklātumu – tad mēs izpaužam katra izdarīto izvēli. Vai neviltojamas, vai aizklātas. Kopā nevar. Varbūt kādreiz pienāks laiks, kad būs tehnoloģijas, ar kurām to var panākt, tomēr šobrīd šādu tehnoloģiju nav.
Kas notiktu Latvijā, ja mēs konstatētu, ka vēlēšanu rezultāts ir aplams? Ja tas ir noticis atsevišķā iecirknī, tad tur laikam rīko atkārtotas vēlēšanas. Tomēr, ja tas noticis kaut kur internetā, tad mums nav likumiska mehānisma, kā to regulēt. Vēlēšanas var pasludināt par nenotikušām, bet uz kāda pamata?
Tā kā mūsu kaimiņvalsts Igaunija ir ieviesusi e-vēlēšanas, arī Latvija grib tai līdzināties.
Igauņi agri vai vēlu "norausies", un dod Dievs, ja vēlu, nevis agri, jo viņu vēlēšanu organizācija ir zem katras kritikas. To novērojuši vairāki ārzemju speciālisti, kas pieaicināti. Drošības riski ir fantastiski, un igauņiem ir paveicies, ka neviens viņus nav uzskatījis par uzbrukuma mērķi.
Parastajā, vispārpieņemtajā vēlēšanu procesā katru procedūras soli var pārbaudīt cilvēks bez speciālām zināšanām. Kas notiek aiz datora ekrāna, tas nav redzams. Tur tā atšķirība. Paļauties uz dažiem profesionāļiem ir bīstami. Tur atliek vai nu ticēt, vai neticēt.
Mēs bieži vien aizmirstam, ka elektroniskie tīkli neraida vienā virzienā. Ja mēs kaut kur pieslēdzamies, tad arī visa pārējā pasaule pieslēdzas mums. Mēs to varbūt nejūtam, bet tas notiek momentā. Ja mums nebūtu antivīrusa, tad tur jau uzreiz būtu pilns ar visādiem mēsliem no interneta. Tā tas internets ir iekārots, ka ikviens tur var darīt jebko.
Tomēr arī antivīrusi nevar uziet pilnīgi visu.
Antivīrusi ķer jau zināmus vīrusus. Nezināmus viņi principā nevar konstatēt. Katru dienu rodas arvien jauni, jauni un jauni vīrusi, tāpēc tās antivīrusu kompānijas var pastāvēt, ka viņas seko un atjaunina, atjaunina un atjaunina.
Es nevēlos nevienu nobiedēt, bet mums ir jābīstas no viena, īpaši Saeimas vēlēšanām uztaisīta vīrusa, kuru, protams, nelaidīs darbībā iepriekš, lai tam nevarētu atrast antivīrusu. Es neizslēdzu, ka tāds jau sen glabājas, labā vietā nolikts. Ja es būtu naidīgi noskaņots pret Latviju, tad es jau kā likts būtu kaut ko tādu sagatavojis līdz brīdim, kad tie aušīgie latvieši palaidīs interneta vēlēšanas.
Redziet, pietiek jau tikai vienu reizi ievēlēt kādu, kas nobalsoja tāpat kā 1940.gadā. Tur arī viss bija ļoti labi, nobalsoja tā, ka prieks. To 40% vēlētāju balsis, kuri nepiedalījās šajās vēlēšanās, var pielikt jebkurai partijai. Un vienai partijai būs absolūts vairākums. Ja šīs balsis nākamajās vēlēšanās pieliktu, piemēram, Latvijas Krievu savienībai, tad tas jau apdraudētu Latvijas neatkarību. Latvija ir vājais punkts. Relatīvi ir daudz vairāk balsotāju, kam Latvijas neatkarība ir kā dadzis acī.
Interneta vēlēšanas parasti gan piesauc kā iespēju palielināt vēlētāju skaitu, tas tiek arī īpaši attiecināts uz jauniešiem, kas daļu savas dzīves pavada internetā.
Jā, bet lieta ir tāda, ka pieredze liecina, ka tas nobalsojušo kopskaits ar e-vēlēšanām citās valstīs, tai skaitā Igaunijā, diži un būtiski neatšķiras. Nebija tā, ka nobalsoja ievērojami vairāk. Tā ka šāda iespēja nerada nozīmīgi lielāku vēlētāju skaitu.
Norvēģijā arī nesen izmēģināja pašvaldību vēlēšanas internetā. Kāpēc? Tāpēc, ka tur ir kalnaini un mazapdzīvoti reģioni, kur objektīvi cilvēkiem ir grūtāk pārvietoties un, ja ir internets, viņi to izmanto. Mums nav tādas situācijas – tālākais iecirknis visticamāk ir 10 km attālumā. Pat tur ir alternatīvas. Pašvaldība var noorganizēt autobusus, kas izvadās cilvēkus.
Tie, kas saka – ja būtu elektroniski un mēs nobalsotu, tie ir bezatbildīgi pilsoņi. It īpaši pilsētās. Ja tu nevari pacelt savu dibenu un aiziet puskilometru no mājām, un izdarīt savu izvēli, tad tu esi štruntīgs pilsonis un tev valsts nav vērtība.
Kā jūs vērtējat to, ka e-vēlēšanas varētu izmantot, piemēram, pašvaldību vēlēšanās vai referendumos, kā tas tiek darīts citās valstīs? Vai tas būtu mazāks ļaunums?
Jā, tas ir mazāks ļaunums un mazāki riski. Pašvaldību teritorija ir ierobežota, cilvēki tur vairāk vai mazāk viens otru zina. Pats svarīgākais – tur netiek pieņemti politiski svarīgi lēmumi un jautājumi par valsts pastāvēšanu. Lai gan vēlēšanu rezultāti lielā mērā ir pašu vēlētāju uzticēšanās rezultāts.
Mūsu Datorikas fakultātē katru nedēļu notiek elektroniskas balsošanas. Tomēr ar vienu nosacījumu – ja kaut viens no tiem, kas piedalās vēlēšanās, to labāk grib darīt klātienē, tad mēs apturam interneta balsošanu un viss norisinās tradicionāli. Tādas iespējas valsts mēroga vēlēšanās ir grūti iedomāties.
Būtiski ir, vai ļaužu kopa, kas piedalās vēlēšanās, uzticas citas citam un tam, kas tās rīko. Mūsu sabiedrība nepavisam nav tāda, kur valdītu savstarpēja uzticēšanās. Nav un tuvākajā laikā arī nebūs. Ja mēs zinām, ka balsošanas rezultāti var tikt viltoti, tad mēs tam procesam neuzticamies.
Interneta vēlēšanu ieviešana jau prasa arī atbilstošu tehnoloģisku nodrošinājumu un to, ka viss strādās. Piemēram, 2011.gadā internetā palaistā tautas skaitīšana sākumā no pārslodzes vispār nestrādāja.
Viens no klasiskajiem interneta apdraudējumiem ir tā saucamais denial of service. Kad kāds saģenerē daudz balsojumu vai aptaujas anketu, respektīvi – uztaisa tādu programmu, kas tos mākslīgi ražo un nāk virsū tam nabagam, parasti vienam vienīgajam serverim. Notiek tas, ko jūs minējāt, serveris aiz pārslodzes vispār vairs nespēj darboties. Viens uzskatāms piemērs ir arī Dziesmu svētku biļešu tirdzniecība "Biļešu paradīzē". Pirmajā minūtē jau bija tik daudz gribētāju pieslēgties, ka neviens nevarēja pieslēgties. Es pats arī pamēģināju, un tas mans pieteikums karājās visu dienu un nesaņēmu vispār nekādu atbildi, pat to, ka biļetes ir izpārdotas. Savienojuma nebija vispār.
Es teiktu tā – nevajag nemaz nodarboties ar vēlēšanu rezultātu viltošanu, lai padarītu vēlēšanas par nenotikušām, jo var serverus noslogot tā, ka tie vienkārši nespēj darboties.
E-vēlēšanas gan savā ziņā ir izdevīgas IT nozarei, jo veido valsts pasūtījumu.
Redziet, ir kaut kāds godīguma slieksnis, kuram ir ļoti grūti pārkāpt. Ir pārāk daudz profesionāļu Latvijā, kas šo lietu apzinās. Cik noprotu, tad šobrīd runa ir jau par 50 tūkstošiem no valsts, kas tiktu novirzīti izmēģinājuma projektam, ko īstenotu "Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs". Taču tādi projekti pasaulē jau ir veikti un izgāzušies. Nu nebūs Latvijā nekādas atšķirības no Norvēģijas, kas atteikusies no šādas balsošanas, vai tās pašas Igaunijas, kura saņem smagu kritiku. Mēs dabūsim rezultātā to pašu, bet būsim kādam uzdāvinājuši 50 tūkstošus.
Kā jūs vērtējat to, ka CVK ir palikusi pie parastas datora tehnikas izmantojuma vēlēšanu iecirkņos, atsakoties no speciālām ierīcēm. Pagājušā gada pašvaldības vēlēšanās, piemēram, bija problēmas ar skeneriem.
Es teiktu tā - jebkādas modernās tehnoloģijas pašu tehnoloģiju dēļ nav saprātīgas. Vēlētāju skaits mums parasti grozās ap 900 tūkstošiem, un šīs vēlēšanas nav izņēmums. Savukārt iecirkņu skaits Latvijā ir ap tūkstoti. Tātad vidēji sanāk, ka katrā iecirknī ir apmēram tūkstotis vēlēšanu zīmju. Saskaitīt apmēram tūkstoti vēlēšanu biļetenu neaizņem daudz laika. Primārais jau ir saskaitīt partijas. Partiju sadalījumu, es domāju, pa nakti mierīgi var saskaitīt, tā taču ir elementārā aritmētika. Es pieļauju, ka ir ķēpīgi lielās valstīs, kur ir miljoni vēlētāju. Bet mums! Es domāju, ka mums to nevajag. Tā ir iedomāta dzīšanās pakaļ modei.
To, ko cilvēks var izdarīt pieņemamā laikā ar savu galvu un rokām, to nevajag automatizēt. Cilvēks var izdarīt labāk, nekā jebkurš automāts. Arī pēc tagadējām vēlēšanām twitter.com bija lasāma neapmierinātība ar to, ka iecirkņi lēni skaita balsis. Tomēr es nedomāju, ka no tā rodas liels ļaunums, ja mēs tās balsis uzzinām dienu vēlāk.
Cik droša ir Latvijas valsts pārvaldes e-sistēma?
Ne sliktāka, ne labāka kā citas. Mums ir jāpierod pie domas, ka ikviens no mums, kas lieto datoru un ir pieslēgts pie interneta, ir pakļauts tam, ka par viņu var uzzināt visu. Informāciju no interneta nav iespējams izdzēst, tā aiziet mums nezināmos virzienos. Jebkas, kas mums ir nonācis datorā, saglabāsies nosacīti mūžīgi. Tiem, kam ir interese par kādu personu, uzzinās visu. Ļoti sen, kad cilvēki dzīvoja sādžās un ciemos, visi par visiem zināja. Mēs atgriežamies pie tā paša, tikai globālā mērogā.
