Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Toms Kokins: „Mana tēze ir tāda – ja pārmaiņas sākas „no apakšas”, tad rīcība sākas „no augšas”.”
FOTO: Boriss Koļesņikovs
Laika gaitā T.Kokina fotouzņēmumus papildināja slaidi ar reālām joslu shēmām, taču vairāk arī nekas nemainījās: amatpersonas piekrītoši māja ar galvu, taču tūliņ sākās neatrisināmu problēmu uzskaitījums – nav valsts standarta par velojoslu izveidi, nekas tāds nav paredzēts arī Ceļu satiksmes noteikumos, autovadītāji norobežojošos apzīmējumus nepamanīs un pedāļu minējus noteikti masveidā nobrauks, kā arī neiztrūkstoša tielēšanās – kam rūpe un atbildība par velo infrastruktūras izveidi jāuzņemas sākotnēji – Rīgas domei vai Satiksmes ministrijai.
Galvaspilsētā īpašus veloceļus, saprotams, uzbūvēt ir par dārgu un tiem vispār reti kur atradīsies piemērota vieta. Tikmēr riteņbraucēju skaits Rīgā auga lavīnveidīgi – piemēram, pērn par 24%; arī satiksmes negadījumos viņi cieš smagi un zaudē dzīvību biežāk par citiem. Un nu beidzot noticis brīnums – Velo nedēļas atklāšanas pasākumā ar divriteņiem ieradās gan Rīgas mērs, gan satiksmes ministrs, gan Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) vadītājs. Tātad – maisam gals beidzot vaļā, un, kā apliecināja pats galvaspilsētas pašvaldības vadītājs, šovasar riteņbraucēju rīcībā jau būs pirmās joslas.
Šogad patiešām ir pirmais gads, kad šā jautājuma risināšanai ieslēgta zaļā gaisma. Kā jums tas izdevās? Lūzuma punkts iestājās tādēļ, ka tik daudz riteņbraucēju? Varbūt tādēļ, ka tik daudzi "lidojot" zaudējuši dzīvību? Varbūt tāpēc, ka nupat jau uz ietvēm vairs nevar satilpt riteņbraucēju masa? Varbūt pamats ir jūsu un domubiedru neatlaidība?
Domāju, ka šeit ir divas daļas – pirmkārt, vispārējais fons, ka riteņbraucēju un negadījumu jau ir tik daudz, ka acīmredzami ir jāreaģē un jārīkojas. Otrkārt, Rīgas Velo nedēļa pērn ap šo pašu laiku, kad izdevās ļoti interesants gājiens – uzaicinājām uz diskusiju Rīgas mēra amata kandidātus, nosēdinājām rindiņā (viņiem bija interese nākt un runāt, jo bija priekšvēlēšanu laiks); tad man bija iespēja uzstāties ar prezentāciju, kurā ar diezgan skaidriem vārdiem pateicu, ka Rīgā ir pamatīgas "ziepes" – riteņbraucēji iet bojā, centrs ir pārpildīts ar autosatiksmi, bet desmit gadus atrunājamies, ka normatīvi neparedz to un šo, tāpēc velojoslas nevaram ieviest.
Turklāt Dānijas Transporta ministrijas speciālisti, kuri izstrādāja pirmo metu, kā pilsētas centrā varētu ierīkot velojoslas Rīgā bija jau pirms desmit gadiem. Tikai tas dokuments vienkārši nogūla ierēdņu atvilktnēs.
Un šis nu reiz ir tas gadījums, kad pārmaiņas, teiksim tā, sākas no "apakšas". Tās sākās no tādām nevalstiskajām organizācijām kā biedrība "Rīgas velo nedēļa", Latvijas Riteņbraucēju apvienība, kas ļoti aktīvi darbojas, tie esam mēs - dažādi pilsētvides aktīvisti (ko es pats arī pārstāvu), kuri visu laiku mēģina paplašināt gan politiķu, gan departamentu vadītāju apziņu par to, kā šīs problēmas varētu galvaspilsētā risināt.
Tā sākās pārmaiņas, tās mutuļo, un viena no kulminācijām pagājušajā gadā patiešām bija, ka mums izdevās uzrunāt nosacīti varas virsotni Rīgā. Mana tēze ir tāda – ja pārmaiņas sākas "no apakšas", tad rīcība sākas "no augšas". Kamēr nav šā pašvaldības vadītāja, kas skaidri pasaka – jā, tagad uzņemsim kursu, lai būtu veselīgāka vide, labāki apstākļi riteņbraucējiem un satiksmes drošība kopumā, tikmēr tie pa vidu neiesprings tādas lietas risināt. Tāpēc arī ir šī problēma, ka iepriekš nav bijis skaidras politiskās gribas "no augšas" risināt šīs lietas.
Velo nedēļas atklāšanā teicāt – patiešām liels prieks, ka šogad esam vienā barjeras pusē.
Jā, pērn ap šo laiku bijām krasi konfrontējošās pusēs, taču beidzot riteņbraucēji kā kopums ir sadzirdēti, un man ir prieks, ka mums veidojas konstruktīvs dialogs gan ar Rīgas domi, gan CSDD, gan RD Satiksmes departamentu, gan Satiksmes ministriju.
Jūs šajā jomā esat profesionālis, un acīmredzot arī tas mudina amatpersonas ieklausīties jūsu viedoklī? Tagad vadāt arī Rīgas velo programmas izstrādes darba grupu. Kā norisinās šis darbs, un kas grupā strādā?
Šobrīd darāmais darbs ir iedalīts divās daļās. Pirmā, ja to tā var nosaukt, ir "ugunsgrēka" dzēšana jeb īsie un ātrie pasākumi, ko varam īstenot jau šovasar – tās ir jau daudzkārt minētās velojoslas Lāčplēša, Elizabetes, Dzirnavu ielā atsevišķos posmos, kas sīkāk redzami kartē. Līdztekus veidojam vienotu un centralizētu vīziju Rīgas pilsētai saistībā ar velotransportu ilgtermiņā. Tas jau ir tālāks laikposms - gan 2020., gan 2030.gads. Ambīcijas uzstādījums īsumā ir aptuveni šāds: ja pašlaik vasaras sezonā no visiem pilsētniekiem ar divriteni kā transportlīdzekli pārvietojas aptuveni 13-14 procentu, bet ziemā velobraucēju īpatsvars ir no diviem trim līdz pieciem, tad 2020.gadā mēs vēlētos redzēt, lai vismaz 20% rīdzinieku brauktu ar divriteni. Tas nav skaitlis skaitļa pēc, tas ir kontekstā ar visu pilsētas mobilitātes sistēmu. Mēs zinām, ka Rīgai transporta jautājumi ir ļoti sasāpējuši, tam ir negatīvas sekas gan uz dzīvojamās vides kvalitāti, gan uz depopulāciju tieši Rīgas centrā, un tas kopumā ir saistīts ar vides kvalitātes uzlabošanu.
Bet Velo darba grupas dalībnieki sadalāmi vairākos līmeņos. Vispirms ir izteikta "velo līnija" (ja to tā var dēvēt), tur pārsvarā ir "Rīgas velo nedēļa" kā biedrība (tā nav tikai viena pasākuma rīkotāja, bet darbojas visu gadu), gan arī Latvijas Riteņbraucēju apvienība.
Šo biedrību pārstāvjus es aicinu līdzdarboties, izsakot savus piedāvājumus, risinājumus; kad tie jau ir izstrādāti kā konkrēti priekšlikumi, tad sākas apspriedes ar RD Satiksmes departamentu kā projekta pasūtītāju, ar CSDD un citu iestāžu speciālistiem. Tas ir ļoti komplekss un sarežģīts pasākums. Jo skar publisko telpu - ielu, un šeit faktiski saduras visu satiksmes dalībnieku intereses. Turklāt visiem ir viedoklis – šoferiem, trolejbusu vadītājiem, motociklistiem, veikalniekiem, velobraucējiem un citiem. Savs viedoklis, protams, ir arī pilsētplānotājiem.
Sanāk, ka strādājat sabiedriskā kārtā vai jums ir pasūtīts projekts un darba līgums par tā izpildi?
Par velojoslām Rīgas centrā un Rīgas velo stratēģijas izstrādi mums ir līguma attiecības ar Rīgas domes Satiksmes departamentu. Tās faktiski ir sekas šīm iepriekšējām darbībām, kas ir kulminējušas jau tiktāl, ka no sabiedriskām aktivitātēm pārejam pie reālas rīcības ar konkrētu mērķi.
Mēs ne tikai projektējam līnijas uz brauktuvēm, bet, kā jau minēju, arī izstrādājam vīziju turpmākajiem gadiem. Tā ietver ne tikai centru, bet visu pilsētu, iezīmējot prioritātes arī savienojumiem ar apkaimēm, mikrorajoniem, piemēram, Purvciemu, kur dzīvo lielais vairums galvaspilsētas iedzīvotāju.
Centrs šobrīd ir TOP prioritāte, jo arī statistika liecina - lielākā daļa negadījumu ar velobraucējiem notiek tieši centrā šaurības dēļ. Bet uzreiz paralēli domājam arī par apkaimēm, tātad par visu Rīgu kopumā. Protams, šī nav vispārpieņemta prakse, kā izstrādāt šādus projektus un stratēģijas. Parastais ceļš būtu tāds, ka dome nosaka uzdevumu vienam projektēšanas kantorim, kas tad arī uzprojektē. Mans redzējums vai uzstādījums ir tāds, ka ir ļoti svarīgi plānošanā pieaicināt profesionāļus, turklāt mēs cenšamies nebūt savrupi savā redzējumā, bet saistīt to ar galvaspilsētas plānošanas dokumentiem.
Vajadzība pēc velo programmas nāk no valstīm, uz kurām mēs skatāmies kā paraugu – no Dānijas, šīs valsts Veselības ministrijas, kas saprot – ja tiks investēts velo infrastruktūrā, ilgtermiņā būs mazāk slimnieku, ko ārstēt, tātad mazāk izdevumu. Tāpēc mēs mēģinām ielikt pamatu šādai Rīgas velo programmai, kas tālāk varētu kalpot par pamatu visas valsts velo programmai ne tikai infrastruktūras uzlabošanas ziņā, bet daudzās jomās.
Jāņem vērā, ka ne visiem jūsu iniciatīvas būs pa prātam. Auto īpašniekus var satracināt Rīgas mēra paziņojums, ka velojoslu dēļ nāksies zaudēt kādas 300 auto stāvēšanas vietas, uz ielas mašīnām būs mazāk vietas. Piemēram, nesen nikni balsi pacēla autokluba LAMB prezidents Juris Zvirbulis, norādot, ka Rīgas centra pārklāšana ar velojoslām, neņemot vērā konkrēto ielu noslogojumu un nozīmi pilsētas infrastruktūrā, nav pieļaujama.
Tā ir ierasta lieta, es pie tā esmu pieradis. Mēs nesen ataicinājām vienu Budapeštas ekspertu uzmest svaigu skatienu Rīgai, kā arī izvērtēt mūsu darbu. Pirmais viņa iespaids bija tāds, ka galvaspilsētā ir absolūta autotransporta dominance, ka mūsu ielas ir par platām tikai autotransportam vien. Tas sakrīt ar mūsu redzējumu, un labi, ka vēl kāda vērā ņemama autoritāte pilsētplānošanas jomā to pasaka arī šajā projektā iesaistītajiem ierēdņiem.
Vēl viena no viņa atziņām bija tāda - ja mēs domājam par velo infrastruktūras ieviešanu, tad teju puse projekta budžeta jāvelta komunikācijai – skaidrošanai, stāstīšanai par pārmaiņām – kā kuram satiksmes dalībniekam ir jāuzvedas, kāpēc tas būs labi pilsētai un sabiedrībai kopumā.
Saskatāt šajā ziņā kādu bīstamību?
Jebkuras pārmaiņas nenāk viegli. Satiksmes dalībniekiem būs jāmaina ieradumi un jāpierod pie jaunas sistēmas. Piemēram, autobraucējiem būs daudz uzmanīgāk jāveic labais pagrieziens, jo tur būs velojosla. Šobrīd Ceļu satiksmes noteikumi jau paredz, ka autovadītājam ir jāpalaiž riteņbraucējs, ja viņš ir aiz automašīnas un tuvojas krustojumam. Faktiski jau nekas nemainās: vienkārši būs mazliet vairāk vietas velobraucējam.
Kā jau minēju, pirmās velojoslas tiks ierīkotas tur, kur to ir salīdzinoši vienkāršāk izdarīt – vienvirziena ielas, mazāka auto kustības intensitāte, vairāk vietas šo joslu iekārtošanai. Mēs mērām centimetru pa centimetram un redzam - ja velojosla būs pusotra metra platumā, pilsētā ir iespējama mierīga auto un velo satiksmes līdzāspastāvēšana. Bet skaidrs ir arī tas, ka josla uz brauktuves paredzēta tikai velobraucējiem ar pieredzi. Kopējā vīzija paredz, ka būs arī no autosatiksmes nodalīti veloceļi, taču tas ir nākotnes jautājums.
Plašāk skatoties – būtu jāveido velo infrastruktūras hierarhija: ir drošie koridori (kā pašlaik, piemēram, norobežotais veloceliņš Skolas ielā), kas ir paredzēti pilnīgi visiem un apkalpo tikai galvenos virzienus. Bet līdztekus ir arī velojoslas uz brauktuvēm.
Iepriekš bija optimistiskas prognozes, ka pirmās joslas astoņās ielās varētu parādīties jau pavasarī, lai Rīgas kā kultūras galvaspilsētas viesiem riteņbraucējiem nebūtu jāpieredz milzu neērtības pilsētas centrā. Tagad tās pārvērtušās abstraktā "šovasar". Kā plānojat, kad pirmās joslas varētu parādīties?
Neņemos gan prognozēt nekādu konkrētu datumu: kaut arī kopumā sadarbība ir laba, tomēr, redzot, kā notiek viss saskaņošanas process ar Satiksmes departamentu, ar CSDD, VAS "Latvijas Valsts ceļi", Valsts policiju, "Rīgas satiksmi", var teikt , ka tas ir ļoti piņķerīgs, smagnējs un tādēļ grūti prognozējams process.
Varbūt šovasar velojoslu nemaz vēl nebūs?
Tā nu nē – pilsētas mērs, re, jau kuro reizi publiski devis solījumu, ka būs. Mēs visi centīsimies, lai arī būtu!
Pašlaik situācijas uz tiltiem un ietvēm starp gājējiem un riteņbraucējiem nereti veidojas dramatiskas. Kā vērtējat riteņbraucēju pašreizējo kultūru?
Ir jābūt savstarpējai cieņai no visām pusēm.
Labi, pateicoties joslām, velosipēdistu skaits palielināsies vēl vairāk un straujāk. Bet galvaspilsētā ir vairāki tilti, uz kuriem gājējiem un riteņbraucējiem izmīties ir īsta ekvilibristika. Kas notiks tur? Jūs redzat risinājumu?
Tilti – tā ir atsevišķa un sāpīga tēma. Risinājumi ir atrodami pilnīgi visām problēmām, jautājums vienīgi – cik tas maksā?
Rīga, vienkāršoti runājot, sastāv no divām daļām – centra, kuram ir izteikta robeža (tas ir dzelzceļa loks un Daugava), un ir pārējā Rīga. Galamērķis visiem lielākoties ir pilsētas centrā – visi pakalpojumi, izglītība un tamlīdzīgi, un šie robežu šķērsojumi – tilti, tuneļi – ir viena no prioritātēm, kas jārisina tuvākajos gados; tur ir tie "pudeļu kakli", kur visi satiekas.
Ir dzirdēts priekšlikums, ka Rīgā braukšanas ātrumu varētu samazināt no 50 kilometriem stundā uz trīsdesmit. To grūti iedomāties, šķiet, ka tad satiksme apstāsies...
Ir tāds teiciens – labāk lēni braukt nekā ātri stāvēt. Tas ir maldīgs pieņēmums - jo lielāks atļautais braukšanas ātrums, jo ātrāk tiekam uz priekšu. Satiksmes efektivitāti neveido tikai atļautais braukšanas ātrums: ir arī krustojumu caurlaidība, ietilpība, kopējais satiksmes dalībnieku daudzums. Fakts ir tāds, ka, samazinot ātrumu, darot to gudri, loģiski un pareizās vietās, mēs patiesībā varam satiksmi padarīt efektīvāku. Mazāks ātrums īstenībā prasa mazāku distanci starp transportlīdzekļiem, līdz ar to vienā telpā var savietoties vairāk vienību. Tāpat uzlabojas arī drošība. Tā ir vispārpieņemta prakse lielajās Eiropas pilsētās.
Parīzē ir ļoti daudz ielu, kur ātrums noteikts 30 kilometru stundā, tāpat arī Dānijā, Nīderlandē. Tas ir saistīts ar drošību un vides kvalitāti. Jo lēnāk braucam, jo mazāk izmešu, zemāks trokšņu līmenis un mazāka iespējamība tikt nogalinātam satiksmes negadījumā. Tā korelācija ir diezgan izteiksmīga.
Atceroties jūsu fotogrāfijas, kurās redzamas Rīgas ielas ziemā un sniegā skaidri iezīmētās robežas, ko auto neizmanto, varētu domāt, ka ar saviem plāniem autosatiksmi gluži letāli neietekmēsiet.
Tieši tā. Izplatīts ir pieņēmums, ka ielas mums ir tādas, kādas tās ir, un tur nekas nav maināms. Bet tas atkal cieši saistīts ar ātrumu. Jo platākas ielas, jo gribas braukt ātrāk. Savukārt mazākam ātrumam vajag mazāk vietas. Līdz ar to, ja mēs rūpīgi, centimetru pa centimetram plānojam Rīgas ielas, tad mēs varam atrast daudz vietas.
Lielisks piemērs tam, ko izdara pārāk platas auto joslas, ir Vanšu tilts. Pirms tā bijis sastrēgums Valdemāra ielā, un uz tilta visi "spiež grīdā". Tiek līdz Slokas ielai un atkal visi stāv sastrēgumos. Tad kāda jēga ir gāzēt, braukt ar lielu ātrumu, ja varētu mierīgi ar 50 kilometriem stundā nokļūt līdz šai vietai, kur nebūtu tādu sastrēgumu. Tas ļautu atrast arī papildu vietu velojoslai.
Piemēram, Vācijas pilsētā Grācā redzēju, ka veloceliņš ierīkots starp tramvaja sliedēm. Visi mierīgi brauca, ne tramvajs kavējās, ne riteņbraucējus traumēja. Pie mums tas šķiet kaut kas pilnīgi neiedomājams, vai ne?
Kāpēc nē? Vēlreiz saku – viss ir atkarīgs no ātruma un savstarpējās cieņas. Ja ātrums ir mazāks, tad ir laiks nodibināt acu kontaktu un visiem satiksmes dalībniekiem savstarpēji saprasties. Ja minam pedāli grīdā, tad fokusa loks sašaurinās un perifērā redze vairs nestrādā.
Jūs pats arī minaties ar divriteni?
Jā, es pārvietojos ar divriteni, ar automašīnu, ar vilcienu, eju kājām – kā kuru reizi ērtāk. Tā ka esmu pavisam normāls cilvēks, kas satiksmi redz no visām pusēm.
