VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
09. oktobrī, 2013
Lasīšanai: 22 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Noziedzība
2
3
2
3

Aptraipītā līgavas kleita un piespiedu darbs svešumā: kā pret to cīnīties?

LV portālam: SANDRA ZALCMANE, biedrības „Patvērums „Drošā māja”” vadītāja

Sandra Zalcmane: „Mēs visi kopā – gan valsts iestādes, gan nevalstiskais sektors – esam izdarījuši ļoti lielu darbu, lai bremzētu šo procesu, un līdz ar to vervētājam ir jādomā kādi citi paņēmieni, kā piesaistīt klientus.”

FOTO: Evija Trifanova/ LETA

Kopš 18.septembra mūsu valstī mēnesi norisinās biedrības „Patvērums „Drošā māja”” sabiedrības informēšanas kampaņa „Esi zinošs – novērs cilvēku tirdzniecību”. Daudzi droši vien atceras pērnā gada kampaņu „Pārdota brīvība”, un vēl nesen Rīgā dažā sabiedriskā transporta pieturvietā bija redzami emocionāli iedarbīgie vides plakāti „Fiktīvas laulības – pārdota brīvība”. Netīru roku pieskāriena aptraipīta līgavas kleita, gandrīz nekā vairāk. Cik bieži tā nes līdzi izpostītu dzīvi varbūt pat visa mūža garumā? Īrijā, kas tāpat kā Lielbritānija, šā darījuma organizētāju starpā ir ļoti iecienīta valsts. Pērn aplēsts, ka ik mēnesi tur ierodas vismaz divas sievietes no Latvijas, lai noslēgtu fiktīvas laulības, un šo darījumu skaits mazumā neiet.

Taču fiktīvās laulības ir tikai viens no cilvēku tirdzniecības daudzajiem veidiem, vēl ir prostitūcija un citas seksuālās ekspluatācijas formas, piespiedu darbs vai pakalpojumi, un arī tas vēl nav viss. Tādēļ arī "Patvēruma "Drošā māja"" informatīvie pasākumi ik gadu atšķiras, lai spētu uzrunāt un izglītot iespējami plašāku mērķauditoriju atbilstoši tābrīža aktualitātēm. Lai biedrībā atbalstu un palīdzību nāktos meklēt arvien mazāk cilvēktirdzniecības upuriem.

Par to LV portāla saruna ar biedrības "Patvērums "Drošā māja"" vadītāju SANDRU ZALCMANI.

Šā gada kampaņa ir jau ceturtā pēc kārtas. Kā ir mainījušies kampaņu uzstādījumi un uzsvari?

Kopš biedrības dibināšanas 2007.gadā strādājam ar cilvēktirdzniecības upuriem, un šobrīd esam vienīgā institūcija Latvijā, kas viņiem sniedz valsts apmaksātus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.

Kampaņas ir gana mērķtiecīgas - neapšaubāmi, ir jābūt pamatojumam, kāpēc jebkāds preventīvs pasākums tiek rīkots. Zināmā mērā kampaņas, protams, ir atkarīgas no pieejamā finansējuma, ko biedrībai šim nolūkam piešķir partneri – sociāli atbildīgi uzņēmumi. Pati pirmā – "Philip Morris International Latvia" atbalstītā kampaņa 2009.gadā izpaudās kā mazs banerītis sociālajos portālos. Tas bija pats sākums. Mūsu redzeslokā bija nonākušas daudzas meitenes pēc noslēgtām laulībām ar ārvalstu pilsoņiem, lielākoties trešo valstu valstspiederīgajiem. Mēs redzējām, ka šīs jaunās sievietes vispār nesaprot, ko šādas laulības nozīmē, ka tas nav biznesa darījums, bet gan cilvēka izmantošana, un sākām pievērst sabiedrības uzmanību tam, lai cilvēki neiekristu šajos cilvēktirdzniecības tīklos.

Cilvēki tajā brīdī redzēja tikai solījumus – iespēju izbraukt ārpus Latvijas, iegādāties kādas iekārotas mantas, nomaksāt parādus, kas tālaika vervētājiem bija tādi topa izaicinājumi. Sapratām, ka šis bizness patiešām plaukst un zeļ, un iesākto darbu turpinājām ar vērienīgu kampaņu "Fiktīvās laulības – slazds", cita starpā apgūstot četras teritorijas. Cilvēki, izbraucot no Latvijas, nonāk dzelzceļa stacijā, autoostā, lidostā un kuģu piestātnē ostā. Šajās vietās arī uzrunājām aizbraucējus. Tā bija ļoti veiksmīga kampaņa, jo vairāk nekā tūkstotim respondentu lūdzām arī aizpildīt anketas, lai uzzinātu, vai sabiedrība ir informēta, kas vispār ir fiktīvās laulības, varbūt zina kādu, kas tajās ir iesaistījies.

Mums par lielu pārsteigumu izrādījās, ka tiešām katrs trešais cilvēks pazina kādu, kurš šādas laulības ir noslēdzis. Tas nozīmē, ka ir daudz slēpto gadījumu, kā ikvienā kriminālā noziegumā, kur cilvēks tiek izmantots peļņas gūšanai. Nākamā lielā kampaņa bija "Atver acis" - kad skaidrojām par cilvēktirdzniecību kopumā, īpašu uzmanību pievēršot sadarbībai ar bibliotēkām.

Kāpēc bibliotēkas?

Izpētot, kur cilvēki, kam nav naudas, var izdrukāt biļeti, lai izbrauktu no Latvijas, un vispār iegūtu informāciju, sazinātos sociālajos tīklos, secinājām, ka nereti vienīgā iespēja ir vietējā bibliotēka. No vienas puses, tā ir gaišā saliņa, kur pieejams internets, kas dod cilvēkam iespēju gan veikt norēķinus, gan saņemt informāciju, no otras puses, varbūt arī vieta, kur dzīvē nepieredzējis cilvēks pieņem aplamus lēmumus. Kad bibliotekārus par to uzrunājām, viņi sākumā nebija sevišķi atsaucīgi, bet, kad izskaidrojām, ka viņi varbūt ir pēdējie, kas var cilvēkam dot padomu un atturēt no bīstama soļa, kā arī informēt par cilvēktirdzniecību, viņi saprata, ka patiešām var piedalīties šīs problēmas risināšanā.

Kampaņas ietvaros Rīgā norisinājās konference "Preventīvie pasākumi cilvēku tirdzniecības mazināšanā", kur savas zināšanas papildināja 52 bibliotēku vadītāji no daudzām Latvijas vietām, kā arī semināri reģionos. Pasākumu dalībnieki apliecināja, ka jauniegūtā informācija palīdzēs viņiem sniegt atbildes uz apmeklētāju jautājumiem par cilvēku tirdzniecības riskiem.

Pērnā gada kampaņā "Pārdota brīvība" uzsvaru likām gan uz fiktīvajām laulībām, gan piespiedu darbu. Sabiedrībā ir izveidojies stereotips, ka cietušās allaž ir sievietes, bet mēs kampaņas laikā centāmies to atspēkot - gan fiktīvās laulībās, gan piespiedu darbā ir iesaistīti abu dzimumu cilvēki.

Tādi gadījumi jūsu praksē ir zināmi?

Jā. Piemēram, visvienkāršākais – vīrietis Latvijā nespēj pietiekami labi nopelnīt, bet vēlas ģimeni finansiāli nodrošināt un tad izceļo uz ārvalsti, kur cer uz lielāku atlīdzību. Būvniecībā, lauksaimniecībā, cilvēku aprūpē – tādos pašos darbos, kādi mums šeit ir Latvijā, bet kur par to maksā salīdzinoši vairāk. Cilvēks tepat Latvijā, valodu nemācēdams un neko nesaprazdams, paraksta dokumentu angļu valodā un domā, ka ir noslēdzis līgumu ar darba devēju. Bet labākajā gadījumā tas ir pakalpojuma līgums, kurā teikts, ka ārvalstī viņam nodrošinās kādu konkrētu darbu ar noteiktu atlīdzību. To var izpildīt, var arī neizpildīt, aizbildinoties, ka situācija tikmēr mainījusies un solītā darba vairs nav. Citreiz vispār nekāda līguma nav un cilvēku nodarbina nelegāli. Bet viņš ir dzimtenē aizņēmies naudu, lai tiktu projām, ir rēķinājis, ka to atpelnīs un vēl iegūs kādus līdzekļus, ko aizsūtīt uz mājām. Vīrietim ir grūti pieņemt, ka situācija nav izveidojusies viņam labvēlīga. Tā cilvēks kļūst arvien atkarīgāks no izmantotājiem.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka cilvēktirdzniecība izpaužas ļoti dažādos veidos. Tostarp ir kalpība un oficiāla verdzība, jā, arī mūsdienās. Kalpojot kādam, tu varbūt arī saņem kādu nieku (visbiežāk šī nodarbe ir nelegāla), bet mājas uzkopšana nereti izvēršas vēl bērnu un mājdzīvnieku pieskatīšanā, seksuālu pakalpojumu sniegšanā – tātad par veselu kompleksu cilvēktirdzniecības izmantošanā. Ļoti reti ir gadījumi, kad cilvēku piespiež darīt tikai kaut ko vienu. Tā ir parādu verdzība, piespiešana veikt tādus darbus, kas ir pilnīgi pretrunā ar cilvēka vēlmēm.

Šā gada kampaņa zināmā mērā ir starptautiska – tajā iesaistītas Igaunijas un Lietuvas nevalstiskās organizācijas, un šis pasākums arī noslēgsies dienā, kad Eiropas Savienībā atzīmē Pretcilvēktirdzniecības dienu.

Arī iepriekšējā kampaņa noslēdzās ārpus valsts: Dublinas lidostā sagaidījām cilvēkus, kuri ielidoja no Rīgas. Tur redzējām sagaidītājus - fiktīvos līgavaiņus vai līgavas, lielākoties trešo valstu valstspiederīgos, kuri organizē šo cilvēktirdzniecību vai ir iesaistīti tajā.

Tas patiešām ir tik acīmredzami?

Jā, un tas arī bija mūsu kampaņas noslēguma mērķis – sasniegt vēl pēdējo reizi cilvēkus, kurus varam uzrunāt. Mums arī izdevās satikt meitenes, par kurām bija skaidri redzams, ka tās ir saņēmušas uzaicinājumu, paspējām viņām iedot informāciju gan bukletu, gan tālruņa numuru veidā – ja nu gadījumā viņu sapņi nepiepildās, lai zina, kur vērsties pēc palīdzības.

Bet šā gada kampaņā koncepts ir vērsts uz dažādu formu cilvēktirdzniecību, nevienu no tām īpaši neizceļot. Kāpēc? Mums ir jāsaprot, ka vervētājiem ir lieliska fantāzija, lai izdomātu arvien jaunus klientu iegūšanas veidus. Mūsu valstī fiktīvās laulības ir atzītas par cilvēktirdzniecības veidu, no 1.aprīļa ieviestas attiecīgas izmaiņas Krimināllikumā, nosakot, ka tiek sodīti cilvēki, kuri veicina nelegālo migrāciju. Tas nozīmē, ka fiktīvo laulību viltus līgavaiņi un līgavas, kā arī to organizētājs var saņemt sodu.

Mēs visi kopā – gan valsts iestādes, gan nevalstiskais sektors – esam izdarījuši ļoti lielu darbu, lai bremzētu šo procesu, un līdz ar to vervētājam ir jādomā kādi citi paņēmieni, kā piesaistīt klientus. Līdz ar to šogad mūsu mērķis ir vispārīgi izglītot par cilvēktirdzniecību.

Akcija notiek deviņās Latvijas pilsētās?

Tieši tā. Līdz šim jau esam bijuši Liepājā, Elejā, Gulbenē, Viesītē, Daugavpilī, Dagdā un Ludzā. Liepājā mums pievienojās kolēģi no Lietuvas, kuri dalījās savā pieredzē un situācijas izklāstā. Kampaņas norises vietās novietojam treileri, kurā aplūkojama plaša vizuālā informācija par cilvēku tirdzniecību, karte, kurā redzams, uz cik daudzām valstīm upuri aizvesti.

Tu esi gatavs braukt, piemēram, uz Angliju, bet cilvēktirgotājs tevi iesēdina pavisam citā lidmašīnā, un tu nokļūsti Spānijā vai pat Meksikā. Tava rīcībspēja ir pilnīgi ierobežota, jo tu visticamāk neko nezini par šo valsti, nezini nedz valodu, nedz to, kā atrast vēstniecību, jo esi gatavojies doties uz Angliju. Cilvēkam ir jābūt gatavam dažādām situācijām, un, zinot šos riskus, viņš var sevi pasargāt.

Allaž mēdzam palūkoties uz vienu vai otru pusi – kas notiek kaimiņos. Kāda ir situācija šajā jomā Igaunijā un Lietuvā?

Kaut arī varētu teikt, ka situācija ir līdzīga, katrā no šīm valstīm dominē atšķirīgi cilvēktirdzniecības veidi. Igaunijā šobrīd ļoti cīnās pret seksa tūrismu. Tur prostitūcija nav aizliegta, savukārt Skandināvijā seksa pakalpojumu pircējus soda, un par ģeogrāfiski izdevīgāko vietu, kur šos pakalpojumus izvērst (to veicina arī intensīvā prāmju satiksme), ir izvēlēta Igaunija. Pati esmu redzējusi, kā, piestājot prāmim, garām brauc automašīnas un savāc klientus. Taču policija ar to ļoti cīnās, un viņiem tiešām ir vērā ņemami rezultāti. Prostitūcija pastāv arī pie mums, bet aktualitāte joprojām ir šīs fiktīvās laulības.

Arī lietuviešu nevalstiskās organizācijas par asāko problēmu uzskata jauniešu iesaisti prostitūcijā gan valstī, gan ārpus tās – liela daļa šos pakalpojumus dodas sniegt uz Poliju, Vāciju.

Šā gada kampaņas laikā norisinājās arī Tieslietu ministrijas (TM) mācību seminārs praktiķiem – tiesnešiem, prokuroriem un policijas darbiniekiem - "Cilvēktirdzniecības atpazīšana, izmeklēšana, novēršana kā efektīvs ierocis noziedzīgā fenomena izskaušanai". Kā to vērtējat?

Tas ir ES līdzfinansēts projekts, kurā ir vairāki partneri, un esam mērķtiecīgi šo pasākumu norisi saskaņojuši. Kampaņu sākām 18.septembrī un šo laikposmu nodēvējām par mēnesi cīņai pret cilvēku tirdzniecību, jo šajā laikā patiešām tiks aptvertas ļoti daudzas mērķgrupas. Pasākumi cits citu papildina, un tas ir ļoti labi.

Seminārā par šo tematu runāja aptuveni 150 dažādu jomu speciālistu, un tas neapšaubāmi dos lielu ieguldījumu turpmākajā darbā. Jo diemžēl gan policijā, gan pašvaldību sociālajos dienestos, kur upuri nonāk visbiežāk, ir liela kadru mainība, iepriekš īpaši apmācītie cilvēki nereti tur vairs nestrādā. Kā jau minēju, mainās arī cilvēku tirdzniecības veidi un metodes, tādēļ nepieciešama arvien jauna informācija.

Šā gada astoņos mēnešos kopumā fiksēti 78 gadījumi, kad cilvēki jūsu biedrībā vērsušies pēc konsultācijām. No tiem visvairāk gadījumu (50) bijuši par fiktīvām laulībām, divi par piespiedu darbu, savukārt skaidrojoša informācija sniegta 26 reizes. Saziņa lielākoties notikusi elektroniski, taču arī pa tālruni un klātienē. Palīdzība sniegta jau 14 cilvēku tirdzniecības upuriem.

Šeit īpaši atgādināšu – mums ir diennakts uzticības tālrunis cilvēku tirdzniecības novēršanai +371 28612120.

Tas ir jaunums?

Šis telefons darbojas jau kopš mūsu organizācijas dibināšanas, bet tā bija biedrības darbinieku brīvprātīga iniciatīva. Šobrīd tas ir patiešām oficiāls uzticības tālrunis, un mēs mēģinām iedrošināt cilvēkus – ja viņi negrib par savām grūtībām ziņot policijai, tad pilnīgi noteikti var zvanīt mums jebkurā brīdī, kad ir nepieciešama palīdzība.

Kad vajadzētu zvanīt? Ja cilvēkam ir piedāvāts kāds darījums, kas šķiet aizdomīgs, un viņš nesaprot, kādi riski varētu iestāties?

Piemēram, ir jautājums – es gribēju noslēgt darba līgumu, bet īsti nesaprotu, vai varu to parakstīt. Tad konsultants noteikti ierosinās atnākt pie mums, lai šo dokumentu varam izpētīt.

Atpazīt vai identificēt cilvēktirdzniecību, šķiet, nav vienkārši...

Precizēšu: to identificēt ir tiesīgas tikai trīs institūcijas – valsts un ārvalstu policija un sociālo pakalpojumu sniedzējs, kas šobrīd ir mūsu organizācija. Bet par atpazīšanu... Piemēram, jūs kafejnīcā dzirdat kādu sarunu par aizbraukšanu un precībām ar trešās valsts pilsoni. Varbūt šajā situācijā tomēr var iespējami delikāti iejaukties un vismaz brīdināt, ieteikt vērsties pēc konsultācijas mūsu biedrībā. Jūs būsit paveikusi preventīvu, varbūt ļoti vajadzīgu darbu. Lūk, tā saucas atpazīšana.

Tad, kad cilvēks jau ir nonācis policijā vai pie mums, notiek identificēšana – saskaņā ar MK noteikumos minētiem kritērijiem un citām pazīmēm, un ne visi, kas ir vērsušies pēc palīdzības, tiek atzīti par cilvēktirdzniecībā cietušajiem. Identificēšana, sasaucot īpašu komisiju, ir gana sarežģīts pasākums. Bet, ja cilvēks atzīts par cilvēktirdzniecības upuri, tālākais atkarīgs no viņa paša - gribēs saņemt sociālo rehabilitāciju vai ne.

Ja vēlas, kas seko tālāk?

Galvenokārt tā ir sociālā, juridiskā un psiholoģiskā palīdzība. Nereti ir pazaudēti dokumenti, tad palīdzam atjaunot tos; ja nepieciešams, mēģinām palīdzēt atgriezties Latvijā; īstenībā ļoti daudz ko darām. Pavadām, sagaidām, nodrošinām, lai cilvēks var atbraukt pie mums. Biedrībai nav savas izvietošanas vietas jeb krīzes centra, kur cilvēks varētu uzturēties tos sešus mēnešus, kamēr saņem palīdzību, bet es arī uzskatu, ka viņam nevajag pusgadu pavadīt ideālā mītnē - tas absolūti neveicina rehabilitāciju.

Ir jāpielāgo tā vide, no kuras viņš nāk, lai viņš tur var dzīvot un kaut ko darīt. Tādēļ mēs, ja nepieciešams, sadarbojamies ar daudzām vietējām institūcijām, radām cilvēkam resursu bāzi turpat uz vietas.

Kas mums ir par vainu, ka tik daudz cilvēku kļūst par fiktīvo laulību, piespiedu darba upuriem ārzemēs?

Viena daļa ir personas ar vieglu garīgu atpalicību, arī sociālo institūciju audzēkņi, kas sasnieguši 18 gadu vecumu un kam grūti iekļauties sociālajā vidē, taču ne tikai viņi. Tieši šo jautājumu – kāpēc cilvēki tik viegli uzķeras? - uzdevu TM semināra dalībniekiem. Tas bija retorisks jautājums, uz kuru atbildi negaidīju, bet rosināju padomāt, kāpēc šīs iedzīvotāju grupas ir tik mazaizsargātas. Piemēram, nupat kampaņas laikā biju Gulbenē, un pie treilera pienāca septītās klases skolēni. Uz jautājumu – vai jūs skolā runājat par cilvēku tirdzniecību, man atbildēja – nē! Tad ir jautājums – vai sociālajās zinībās skolās pedagogi ir gatavi par šiem tematiem runāt?

Izrādās, liela problēma ir tā, ka paši speciālisti, piemēram, sociālajā dienestā strādājoši pašvaldību darbinieki, par to nav informēti pietiekami. Tāpēc arī šobrīd, braucot ar treileri, mums līdztekus norisinās tikšanās ar pašvaldību darbiniekiem. Mēs stāstām, kas ir cilvēktirdzniecība un kādi ir tie resursi, ko viņi var izmantot, lai runātu ar bērniem. Tas nav vienkārši – jaunā paaudze vienmēr visu zina, labi orientējas sociālajos tīklos un nealkst pēc kādiem padomiem. Tāpēc ir vajadzīga metodika, kā līdz viņiem tikt. Tādēļ tik noderīgs ir šis treileris, kurā nepiespiesti var iekāpt, visu apskatīties un daudz ko uzzināt.

Pēc tam lielākoties mūsu brīvprātīgie uzdod jautājumus: kas ir tas, ko tu pamanīji? Kas tevi īpaši uzrunāja? Vai tu ar savu šīsdienas pieredzi vari padalīties klasē? Cilvēki ir pietiekami gudri, bet viņos ir jāatver šī mazā niša – pārdomas. Pārdomas par to, ka viņi nevēlas šādi dzīvot, pieņemt riskantus lēmumus.

Jums ir vispārīgs priekšstats, cik no Latvijas kopumā varētu būt cilvēktirdzniecības upuri, kuri pašlaik nonākuši grūtā situācijā?

To nav iespējams pateikt. Pasaulē pastāv trīs kriminālo darbību virzieni, kur pelna naudu, – ieroču tirdzniecība, narkotiku izplatīšanas bizness un cilvēktirdzniecība, kas ir otrs ienesīgākais bizness kriminālajā pasaulē. Narkotiku devu pārdod, un tā ir viena noslēgta epizode. Bet cilvēku var pārdot neskaitāmas reizes. Cilvēks, piemēram, nav derējis kādam vienam darbam, ir pārdots citam, tad vēl citam citā valstī, līdz beidzot pamests likteņa varā kā nekam nederīgs. Kā jūs skaitīsiet – tas ir viens cilvēks vai trīs, četri cilvēki?

Ir dzirdēti arī bēdu stāsti, ka fiktīvās laulībās vai pat seksuālā verdzībā ievilina miesīga tante, draugs vai draudzene, vai bijušais klasesbiedrs, kas nodarbojas ar šo rūpalu. Tad kam vispār var uzticēties?

Mēs patiešām visvairāk uzticamies saviem tuviniekiem, draugiem, bet pat viņi ne vienmēr ir patiesi savos nodomos. Ideālajā variantā ikvienam cilvēkam, kā saka, vajadzētu būt savai galvai uz pleciem, pašam jāspēj spriest un izvērtēt riskus. Bet – atnāk konkrēts piedāvājums, un gribas ar kādu padalīties, pajautāt padomu. Kaut gan varētu pats nopietni padomāt – ko īstenībā nozīmē šāds darījuma piedāvājums par 5000 eiro? Rīgā nupat kampaņas laikā pie treilera piestāja māte un meita, un viņas atzina – jā, brālim nupat atnācis šāds piedāvājums, un "mēs visa ģimene sēdējām un domājām, ko darīt".

Traģikomika ir tā, ka ģimene saprot - tur kaut kas nav kārtībā, nevar būt labi, bet tā vietā, lai skaidri pateiktu – nē, nevajag, vēl diskutē: pieņemt vai nepieņemt šaubīgo piedāvājumu. Kāpēc mēs par lietām, kur skaidri redzams, ka tās ir pretrunā gan likumam, gan tikumiskajām vērtībām un, galu galā, pret pašu iekšējo būtību, tomēr vēl spriežam un tās uzskatām par apsvēršanas vērtām? Svara kausos ir materiālās pasaules piedāvājums un ģimenes, iespējams, smagā finansiālā situācija un morālās vērtības. Kas gūs pārsvaru?

Te vēl jāņem vērā, ka Latvijā faktiski ir izskausta vardarbīga vervēšana. Piedāvājot, piemēram, iesaistīties fiktīvās laulībās, neviens cilvēkam nedraud, it kā dod brīvu izvēli, piedāvājot materiālo atlīdzību. Vervētāji diezgan plaši izmanto sociālos portālus, jo tur var palikt anonīms, un uzrunātais nemaz nezina, kāda persona ir otrā pusē. Meitene domā, ka viņa sazinās ar jaunu puisi, padodas vilinājumam, bet ārzemēs viņu sagaida trīskārt vecāks vīrietis, kas saka: mēs taču sarakstījāmies, un tu piekriti! Jo svarīgākais ir aizvilināt cilvēku uz to valsti.

Varbūt te pie vainas ir arī mūsu salīdzinoši mazā pieredze kontaktos ar ārpasauli un tās negatīvajām izpausmēm? Protams, ir cilvēki, kuri daudz ceļojuši, mācījušies ārzemēs, guvuši brīvprātīgā darba pieredzi, viņi šādos tīklos neiekritīs. Bet trūcīgam nomaļas internātskolas beidzējam piedāvājums padzīvot Anglijā un viegli nopelnīt naudu var šķist ļoti vilinošs.

Lielākā mērogā jautājums ir tāds – vai mēs vēlamies un spējam savu laiku un zināšanas ieguldīt bērnos un jauniešos? Runāt ar viņiem, tostarp arī par šādiem jautājumiem. Piemēram, mēs biedrībā to vēlamies, un pie mums darbojas diezgan daudz brīvprātīgo jauniešu.

Kā jūs viņus atrodat?

Viņi atrod mūs. Man ļoti patīk ar viņiem strādāt un redzu šajā kustībā lielu pievienoto vērtību mūsu biedrības aktivitātēm. Mūsu jaunieši ir ļoti zinoši par cilvēktirdzniecības jomā notiekošo, kampaņās var par to izglītot savus vienaudžus, turklāt ir enerģiski un radoši: raksta projektus, iesaista citus brīvprātīgos. Tā ir gan misijas apziņa, gan interesants brīvā laika pavadīšanas veids. Es redzu, kā viņi argumentē savu viedokli, atrisina konfliktus, mācās darboties kolektīvā.

Ārvalstu projekti šiem jauniešiem paver iespējas doties pieredzes apmaiņā, tas ir ne vien interesanti, bet tādējādi viņi arī iepazīst pasauli. Daudzas nelāgas lietas notiek tādēļ, ka pusaudži un jaunieši nezina, kā izmantot savu brīvo laiku.

Atgriežoties pie šaubīgajiem priekšlikumiem, ko varam ieteikt cilvēkiem?

Tiklīdz esi tādu saņēmis – piezvani mums un pajautā. Mēs esam tikai viena no institūcijām, kuru var izmantot kā šādu resursu: šajos jautājumos konsultē arī Nodarbinātības valsts aģentūras, Valsts darba inspekcijas speciālisti, konsultācijas var sniegt arī juristi. Nevienam nav par lieku kaut ko pārbaudīt, kaut arī visi šie nelegālie piedāvājumi ir ļoti steidzinoši - lai cilvēks nepaspētu apdomāties, konsultēties.

Vai vispār esat saskaitījuši, cik daudziem esat palīdzējuši?

Manas personiskās aplēses ir tādas, ka aptuveni pusotram simtam reālo cilvēktirdzniecības upuru, jo šajā sektorā strādāju kopš 2001.gada; bet biedrība savā pastāvēšanas laikā sniegusi palīdzību aptuveni 80 cilvēkiem, kuri izgājuši valsts programmu.

Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU