Pārdota brīvība. Ko mēs par to zinām?

Vienas atbraucējas precinieks bija Agneses vīra radinieks. Pēc kāzām vīrs sāka sievu sist, ieslēdza istabā, pārskaitīja viņas algu savā kontā. Jaunā sieviete mēģināja bēgt, taču pirmajā reizē neveiksmīgi. Par laimi, viņai izdevās iepazīties ar latviešu puisi, kurš sameklēja dzīvokli un palīdzēja paslēpties. Vēlāk abiem radās īstas attiecības, taču indiešu vīrs vēl ilgi zvanīja meitenei, draudot nogalināt viņu un tās Latvijā palikušo dēlu. Fiktīvi iecerētais vīrs jauno sievieti bija iedzinis arī parādos: viņas bankas kontā parādījās aizņēmuma summa 1000 eiro apmērā.

Šis ir tikai viens no stāstiem, ar kuriem nākas saskarties biedrības "Patvērums "Drošā māja"" speciālistiem, sniedzot valsts apmaksātos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus cilvēktirdzniecības upuriem. Stāsts ar samērā laimīgām beigām. Citi nereti noslēdzas ar sakropļotām cilvēku dzīvēm vai vardarbīgi laupītām dzīvībām. Par tiem uzzinām skopās ziņu rindiņās dažkārt kopā ar tuvinieku lūgumiem ziedot naudu, lai baisajam ceļojumam varētu pielikt pēdējo punktu Latvijā.

Upuri - arvien jaunāki

Šobrīd galvaspilsētā un vēl četrās lielākajās pilsētās – Valmierā, Liepājā, Daugavpilī un Rēzeknē – biedrība ar simts vides plakātiem cenšas uzrunāt sabiedrību par šo problēmu. Uz viena no tiem – skaista, balta līgava un brīdinājums "Fiktīvas laulības – pārdota brīvība" , bet uz otrā – "Piespiedu darbs – mūsdienu verdzība". Līdztekus ar izglītojošiem semināriem valsts reģionos skolēniem, pašvaldību un izglītības iestāžu darbiniekiem un visiem citiem, kas savās zināšanās varētu dalīties ar iespējamiem nākamajiem aizbraucējiem, "Patvērums "Drošā māja"" turpina kampaņu "Pārdota brīvība" pret arvien pieaugošo cilvēktirdzniecības gadījumu skaitu.

Patiešām, skaitļu valoda nav iepriecinoša: pērn biedrībā tika reģistrēti 57 cilvēktirdzniecības gadījumi, bet šā gada septiņos mēnešos jau 64 klientiem sniegtas konsultācijas gan elektroniski, gan telefoniski, gan klātienē. No visām reģistrētajām konsultācijām 66% bijuši par fiktīvajām laulībām, 6% - par seksuālo ekspluatāciju, 5% - par darba ekspluatāciju ārzemēs (diemžēl pieaugošs rādītājs). Tikai ceturtā daļa konsultāciju bijušas preventīvas – speciālistiem taujāts padoms par iespējamu cilvēktirdzniecību un kā no tās izvairīties.

"Cilvēktirdzniecības svarīgākā pazīme ir tā, ka pastāv vardarbība vai tās piedraudējums, tiek izmantots personas bezpalīdzības stāvoklis."

Biedrības valdes priekšsēdētāja Sandra Zalcmane stāsta: "Ņemot vērā Latvijas sociāli ekonomisko situāciju, cilvēki meklē dažādas iespējas, kā pelnīt ārpus Latvijas, un cilvēktirdzniecības upuru skaits diemžēl turpina pieaugt.

Salīdzinājumā ar 2011.gadu ir mainījies arī cietušā profils: 57% gadījumu cietušie ir jaunieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem - par 14% vairāk nekā pērn. Tie ir jaunieši, kas tikko pabeiguši vidusskolu, nevar vai nevēlas turpināt izglītošanos un kam mēs, pieaugušie, nereti sakām: "Tu jau esi pieaudzis, tev nu visa dzīve ir vaļā!" Tomēr šie jaunieši stāv milzīgas izvēles priekšā – ko šajā "lielajā" dzīvē iesākt.

Kaut arī 77% cietušo ir vidusskolas, vidējā profesionālā un arī augstākā izglītība, liela daļa no viņiem skolas laikā neko nav dzirdējuši par to, kas ir cilvēktirdzniecība. Arī vecāki, aizņemti ar savām sociālajām problēmām, maz laika atlicinājuši sarunai ar bērniem par dažādiem riskiem. Iznākums ir tāds, ka bērnam kā kontaktpersonas paliek draugi vai interneta paziņas."

Par cilvēktirdzniecības riskiem neko nezina

Šogad visbiežāk cilvēktirdzniecības gadījumi reģistrēti Īrijā – 57%, Lielbritānijā un Vācijā – 14-15%, Beļģijā un Šveicē – pa 7 procentiem. Latvijas teritorijā nav konstatēts neviens cilvēktirdzniecības gadījums.

Valsts apmaksātās sociālās rehabilitācijas programmas ietvaros biedrība šogad sākusi sniegt palīdzību 15 cilvēktirdzniecībā cietušām personām.

"Laba ziņa ir tā, ka Labklājības ministrija, ņemot vērā strauji pieaugušo kaitējumu skaitu, ir dubultojusi finanšu resursus upuru rehabilitācijai," informē S.Zalcmane. "Zinot pārdzīvojumus un sekas, ko cilvēkam nodara izmantošana cilvēktirdzniecībā, varam teikt, ka tikai neliels skaits personu paši vēršas pēc palīdzības vai to dara viņu tuvinieki un draugi. Visbiežāk šie gadījumi tiek noklusēti, un par upuriem lielākoties ziņo Latvijas vēstniecības ārvalstīs, nevalstiskās organizācijas ārpus Latvijas.

Kāds ir secinājums? Latvijas sabiedrībā joprojām ir zems izpratnes līmenis par cilvēktirdzniecības riskiem. Un vēl – manuprāt, ir mainījušās cilvēciskās vērtības: laulība kļūst par pārdodamu un pērkamu preci.

Sabiedrībai nākas cīnīties ar dažādiem cilvēktirdzniecības veidiem, tai skaitā piespiedu darbu, bet mums trūkst laika runāt par to preventīvi. Mēs nezinām, kā to apturēt. Lai paaugstinātu sabiedrības informētības līmeni, ilgstoši un regulāri roku rokā ir jāstrādā daudzām institūcijām, un tieši tāpēc jau vairākus gadus runājam par šo tēmu."

Latvijas Republikas vēstniecības Īrijā padomniece Vija Buša stāsta, ka šogad līdz augustam jau reģistrēti 54 gadījumi, kur sniegta palīdzība potenciāliem cilvēktirdzniecības upuriem. "Es gribu uzsvērt – potenciāliem, jo mēs neesam institūcija, kas nosaka šādu statusu. Mēs esam tie, kas saskaras ar palīdzības lūgumiem vai arī paši konstatējam situācijas, kad nepieciešama palīdzība, un informējam par to attiecīgās iestādes Latvijā.

Kaut arī vēstniecības resursi ir ļoti ierobežoti, aicinām visus, kam nepieciešams, vērsties pie mums. Esam konstatējuši, ka personas, kas iesaistītas fiktīvās laulībās vai tiek nodarbinātas, pārkāpjot darba likumus Īrijā, brīžiem pat neaptver, kādā situācijā nonākušas. Pat nesaprot to, ka 16 stundu darba laiks un nemaksāti nodokļi un atņemta pase īstenībā nozīmē piespiedu darbu vai robežojas ar šo situāciju. Tādēļ šādi gadījumi vēstniecībā tiek reģistrēti daudz mazāk, nekā īstenībā ir. Mēs saņemam informāciju no radiniekiem, bet, kamēr cilvēks pats nesāk stāstīt par savu problēmu un nesauc pēc palīdzības, mēs to nevaram darīt."

Pārdoto līgavu skumjā statistika

"Saistībā ar fiktīvām laulībām mūsu statistika ir ļoti skumja: redzam, ka kopš 2010.gada oktobra, kad vēstniecība sāka apkopot šos datus (arī par vīriešiem, ne tikai sievietēm), fiktīvās laulībās iesaistās arvien jaunākas personas (80 personas dzimušas 1991.gadā vai ir vēl jaunākas)," līdzīgu tendenci kā "Drošās mājas" vadītāja novērojusi arī V.Buša.

"Pēdējos divos gadījumos, kad sniedzām konsulāro palīdzību un sadarbībā ar "Drošo māju" organizējām arī rehabilitāciju, cietušās meitenes tikko bija sasniegušas 18 gadu vecumu. Viņas ir ieskaitāmas sociālajā grupā ar zemu izglītības līmeni un ļoti vāju priekšstatu par reālo dzīvi, bez ceļojumu pieredzes, bez svešvalodu zināšanām. Viņām nebija nekādas izpratnes, kas var notikt, ja uzaicina it kā darba piedāvājumā, kas beidzas ar fiktīvām laulībām.

"Salīdzinājumā ar 2011.gadu ir mainījies cietušā profils: 57% gadījumu cietušie ir jaunieši vecumā no 18 līdz 25 gadiem."

Šādās laulībās Īrijā 52 gadījumos bija iesaistītas meitenes un arī puiši no daudzbērnu ģimenēm. Esam vairākkārt sastapušies ar situācijām, ka jau 15-17 gadu vecām meitenēm ir dzimuši bērni, vienai - pat 14 gadu vecumā. Savukārt 96 gadījumos fiktīvās laulības Īrijā ieradās slēgt sievietes, kurām Latvijā jau ir bērni, nereti pat vairāki. Tas liecina, ka pārsvarā tiek skartas sociāli vismazāk aizsargātās grupas," stāsta V.Buša.

"Ja cilvēki, nonākuši nežēlīgos apstākļos, pat nemēģina sevi aizstāvēt, tad kaut kas nav kārtībā ar viņu pašcieņu, izglītību. Ir nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos, grozījumi Krimināllikumā, kas nosaka kaut kādas robežas, cik tālu cilvēktirdzniecības organizētāji var iet.

Taču viens ir skaidrs – jāpastiprina preventīvais darbs, it īpaši skolās, un turklāt agrā vecumā. Pēc 15-16 gadu sasniegšanas to darīt ir par vēlu: tad cilvēks faktiski jau ir izveidojies un informācijas minimumu apguvis. Ja cilvēks dodas uz ārzemēm ar atsūtītu biļeti, bez naudas, pat bez telefona cerībā, ka, nezinot svešvalodu, bez iepriekšējas pieredzes atradīs darbu, tas nozīmē, ka vieglprātības līmenis ir ļoti augsts un izpratnes par to, kas tur sagaidīs, faktiski nav."

Piespiedu darba pazīme – vardarbība vai piedraudējums

Jau pērnā gada beigās Iekšlietu ministrija sadarbībā ar citām valsts institūcijām un biedrību "Patvērums "Drošā māja"" izstrādāja "Cilvēku tirdzniecības darba ekspluatācijas nolūkā identificēšanas vadlīnijas", kas nevalstiskajām organizācijām, tiesību aizsardzības iestādēm un citām iesaistītajām institūcijām var palīdzēt atklāt vienu no cilvēktirdzniecības veidiem – piespiedu darbu.

Sandis Barks, Iekšlietu ministrijas Nozares politikas departamenta Politikas plānošanas nodaļas vecākais referents, skaidro: "Šīs vadlīnijas attiecināmas tikai uz cilvēktirdzniecības gadījumiem, nevis civiltiesiskiem strīdiem, kas rodas starp darba devēju un darba ņēmēju - tie netiek uzskatīti par cilvēktirdzniecību un piespiedu darbu Krimināllikuma izpratnē.

Cilvēktirdzniecības svarīgākā pazīme ir tā, ka pastāv vardarbība vai tās piedraudējums, tiek izmantots personas bezpalīdzības stāvoklis, piemēram, slimības dēļ, vai arī tiek nodarbināts nepilngadīgais. Latvijā līdz šim neviens piespiedu darba gadījums nav konstatēts.

Iekšlietu ministrijas mājaslapā bez minētajām vadlīnijām ir ievietots arī preventīvo pasākumu saraksts, kas jāņem vērā personai, ja tā dodas strādāt uz ārzemēm, un vēl nosauktas iestādes, kur cilvēkam vērsties, ja viņš nokļuvis, piemēram, piespiedu darba situācijā. Tas, mūsuprāt, varētu samazināt risku kļūt par piespiedu darba upuri."

"Latvijas sabiedrībā joprojām ir zems izpratnes līmenis par cilvēktirdzniecības riskiem."

S.Barks arī norāda: Latvijas un ārvalstu tiesību sistēma ir atšķirīga, un, ja cietušais cilvēks atgriezies Latvijā, aizstāvēt viņa tiesības nav vienkārši. "Ja persona vēršas tiesību aizsardzības iestādēs par noziedzīgu nodarījumu pret viņu ārvalstīs, tad tiek iedarbināts starptautiskās sadarbības mehānisms, un process būs ilgs. Piemēram, policija ierosina krimināllietu, veic šo starptautisko sadarbību, bet no ārvalsts saņem ziņu, ka noziedzīgs nodarījums nav konstatējams, jo pierādījumi ir zuduši, darba devējs ir mainījis uzņēmuma nosaukumu vai ir nezināmā prombūtnē.

Ja personai nav veselības traucējumu un tā nav psiholoģiski sagrauta, kaut cik ir naudas un vēlme panākt taisnību, vislabāk būtu uzreiz vērsties ārvalstu tiesībsargājošās iestādēs. Tad šis process var būt daudz ātrāks. Ja cilvēks vēršas pie sociālās palīdzības sniedzējiem, tad cilvēktirdzniecības upuriem tāpat kā Latvijā tiek nodrošināta gan uzturēšanās, gan ēdināšana, gan psihologa, gan juridiskie pakalpojumi.

Cilvēki bieži vien nobīstas – kā sūdzēties un meklēt taisnību, ja nav naudas nedz mājoklim, nedz pārtikai. Viņi jūtas ļoti neaizsargāti, tādēļ meklē iespēju atgriezties mājās."

Būt kādam par atbalstu

Lai cilvēki nepiedzīvotu cilvēktirdzniecības briesmas, daudz var palīdzēt EURES (Eiropas Nodarbinātības dienests) pakalpojumu izmantošana Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA).

Aģentūras Pakalpojumu departamenta Attīstības nodaļas EURES menedžere Ivonna Deisone stāsta: "EURES ir Eiropas nodarbinātības dienesta tīkls, un tā misija ir sniegt atbalstu, informāciju un konsultācijas jebkuram, kurš ir nolēmis vai plāno izmantot Eiropas Savienības pilsoņiem piešķirto priekšrocību – brīvu darbaspēka kustību. EURES tīkls informē visus darba meklētājus par darba un dzīvošanas apstākļiem tajā valstī, kurp viņi ir nolēmuši doties, piedāvā izmantot dažādus ticamus darba meklēšanas portālus, piemēram, Eiropas Komisijas uzturēto Eiropas Darba mobilitātes portālu.

Tāpat aicinām ikvienu, kuram rodas šaubas par piedāvāto darba līgumu, vērsties pie mums. Mūsu konsultanti sadarbojas ar visu pārējo dalībvalstu konsultantiem EURES jautājumos, un šis tīkls, kurā darbojas vairāk nekā 800 cilvēku, strādā operatīvi."

I.Deisone teic, ka cilvēki nereti pēc informācijas saņemšanas maina savus nolūkus un izlemj tomēr palikt Latvijā. Pērn konsultācijas izmantojuši 11 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, bet šā gada septiņos mēnešos – nedaudz vairāk par astoņiem tūkstošiem. Vērojama arī tendence, ka arvien vairāk cilvēku paši izmanto iespēju meklēt informāciju internetā.

EURES vietnes apmeklētāju skaits gadā ir pieaudzis par 41%, tātad cilvēki iemanījušies sameklēt vajadzīgās ziņas patstāvīgi. Tā ir laba ziņa, tomēr problēma ar Latvijas cilvēku tirdzniecību ārvalstīs joprojām pastāv.

S.Zalcmane uzsver, ka "Patvērums "Drošā māja"" meklē arvien jaunus veidus, kā uzrunāt cilvēkus. "Šobrīd esam izvēlējušies kampaņu "Pārdota brīvība". Mūsu nolūks ir likt cilvēkiem padomāt, ka šī problēma nav kaut kur tālu pasaulē, bet tepat, Latvijā. Ļoti ceram, ka sabiedrība, ikviens no mums savu iespēju robežās gādās par to, lai pasargātu sevi un tuviniekus. Kaut vai pievēršot uzmanību jau minētajai informācijai EURES, mūsu biedrības vai Iekšlietu ministrijas mājaslapās.