Cietušo atbalsta direktīva: ko tā Latvijai var dot

Kādēļ? Iemesli var būt dažādi un daļa no tiem, protams, ļoti personiski. Taču viens no iemesliem var būt neuzticēšanās - ka taisnība patiešām tiks panākta; ka policijā vai prokuratūrā pret viņiem izturēsies ar izpratni un tā vietā, lai gūtu mierinājumu un atbalsta sajūtu, arī psihologa vai psihoterapeita padomu, pazemojumu nenāksies ciest vēlreiz.

Par cietušo kļūst pāridarījuma brīdī

Kā situāciju vērst uz labo pusi, ir spriests jau gadiem ilgi. Zināmi uzlabojumi ir panākti, piemēram, ar grozījumiemm Civilprocesa likumā, kas stājās spēkā 30.martā un noteica jaunu tiesisko regulējumu, ieviešot pagaidu aizsardzības pasākumus vardarbībā cietušajiem.

Notikušas īpašas mācības gan policijas, gan prokuratūras darbiniekiem, pilnveidojot viņu saskarsmes prasmes darbā ar cietušajiem, aktīvi šajā laukā strādā arī nevalstiskās organizācijas.

Taču joprojām ir iespējams, ka, piemēram, ne policijas amatpersonas, ne bāriņtiesu darbinieki nevīžo cietušos informēt pat par kompensācijām, kas tiem pienākas valsts atbalsta veidā.

"Direktīvā detalizēti ir izklāstīta cietušo piecu pamatvajadzību nodrošināšana."

Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins saka: ir problēma, par kuru noteikti jārunā – cilvēks kļūst par cietušo nevis tajā brīdī, kad procesa virzītājs piešķir viņam attiecīgu statusu, bet jau tad, kad viņam nodarīts pāri. Tad ir jādomā - vai mēs varam pietiekami efektīvi aizsargāt cietušā tiesības, paredzot KPL noteiktu tiesību apjomu.

Valsts diezgan pasīvajai politikai cietušo aizsardzībā grūdienu dos Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva Nr.2012/29/ES, ar ko nosaka noziegumos cietušo tiesību, atbalsta un aizsardzības minimālos standartus. Direktīvas prasības jāievieš līdz nākamā gada 16.novembrim, bet līdz 2017.gada novembrim un turpmāk reizi trijos gados Latvijai jāsniedz Eiropas Komisijai dati par direktīvā noteikto tiesību nodrošināšanu cietušajiem.

Minētajā dokumentā detalizēti ir izklāstīta cietušo piecu pamatvajadzību nodrošināšana: atzīšana un cieņpilna attieksme; drošība un aizsardzība; atbalsts; tiesu varas pieejamība; kompensācija un samierināšanās. Direktīva arī prasa nodrošināt bezmaksas pakalpojumu (piemēram, psihologu palīdzība) pieejamību cietušajiem un viņu tuviniekiem. Īpaši direktīvā ir uzsvērta individuālā sadarbība ar cietušo pirmajā brīdī, līdzko viņš saskāries ar tiesībsargājošām iestādēm.

Te jāatzīmē – direktīva papildu slogu neuzliek valstīm, kur cietušo atbalsta un aizsardzības pasākumi jau reāli tiek īstenoti. Latvija diemžēl nav šo valstu starpā.

Top jauni likumprojekti un finanšu aprēķini

Tieslietu ministrijas (TM) Krimināltiesību departamenta direktore Indra Gratkovska Saeimas Krimināltiesību politikas apakškomisijas sēdē, kas galvenokārt bija veltīta direktīvas ieviešanai, sacīja: "Strādājot darba grupā pie šī direktīvas ieviešanas projekta, ir redzams, ka Latvijai atšķirībā no daudzām citām ES valstīm varētu būt salīdzinoši maz problēmu ar normatīvo regulējumu attiecībā uz cietušajiem un tā atbilstību direktīvas prasībām. Šajā jomā mēs esam tikuši daudz tālāk nekā daudzas citas (īpaši vecās) dalībvalstis. Kaut gan vienlaikus jāteic, ka tiesību normu praktiskais izpildījums mums diezgan būtiski atpaliek."

Šobrīd darba grupa tuvojas sava darba noslēgumam, likumprojekti ir lielā mērā izstrādāti un patlaban tiek apkopotas, analizētas un sistematizētas nepieciešamās finanses, kas "ir diezgan būtiska daļa, lai vispār runātu par direktīvas kvalitatīvu ieviešanu".

"Likumprojektus paredzēts līdz gada beigām izsludināt Valsts sekretāru sanāksmē."

Paredzēts, ka nākamā gada sākumā parlamentā nonāks vairāki likumprojekti - galvenokārt grozījumi KPL, taču izmaiņas skars arī Latvijas Sodu izpildes kodeksu, Bērnu tiesību aizsardzības likumu, likumu "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem", kā arī atsevišķus Ministru kabineta noteikumus.

KPL likumprojektā ir ieviests jauns pants saistībā ar cietušā pamattiesībām kriminālprocesā, veidojot ļoti līdzīgu pieeju šābrīža tiesiskajam regulējumam attiecībā uz personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību (KPL 60.²pants. Personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pamattiesības kriminālprocesā), un kas caurvij arī pārējās likuma normas. "Tāpat jārunā arī par īpaši aizsargājamiem cietušajiem, ko paredz direktīva. Gan jāteic, ka atšķirībā no direktīvā paredzētā, ka jāveido individuāls izvērtējuma mehānisms, diskusijās ar ekspertiem esam secinājuši – tas būtu salīdzinoši smagnēji un dārgi. Tādēļ izvēlējāmies principu vadīties pēc cietušo kategorijām, kuras a priori uzskatām par īpaši aizsargājamām, piemēram, nepilngadīgie vai personas, kurām nodibināta aizgādnība dažādu veselības traucējumu dēļ, tāpat arī personas, kuras ir cietušas no noziedzīgiem nodarījumiem, kas vērstas pret personas tikumību un dzimumneaizskaramību, kā arī vēl citas atsevišķas kategorijas," informēja I.Gratkovska.

Likumprojektus paredzēts līdz gada beigām izsludināt Valsts sekretāru sanāksmē, lai saskaņotu ar visām iesaistītajām institūcijām. Finansējums direktīvas prasību ieviešanai no valsts budžeta tiek plānots 2016.gadā jaunās politikas iniciatīvas ietvaros.

Likumi un realitāte: kā līdzsvarot

Taču, zinot saspringto situāciju valsts budžetā, var rasties zināmas bažas, vai nauda papildu tēriņiem cietušo aizsardzībai atradīsies (vismaz vai atradīsies pietiekamā apmērā).

A.Judins komisijas sēdē sacīja: "Nevar problēmu atrisināt, paredzot likumā, ka būs kaut kādas tiesības. Ir jādomā par to, kāda institūcija var efektīvi strādāt, lai cietušajam reāli būtu atbalsts. Es arī pētīju - nav retums, ka procesa virzītājs cietušo uzskata par personu, kas var nodrošināt pierādījumus (tas, protams, ir ļoti svarīgi), bet ne mazāk svarīgi ir runāt par cietušā vajadzībām un domāt, kā sniegt atbalstu un palīdzību."

Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vadītāja Ineta Piļāne komisijas sēdē jautāja, vai valsts mērogā ir apzinātas problēmas saistībā gan ar normatīvā regulējuma nepilnībām, gan speciālistiem, kam tas jāīsteno, gan finansējuma trūkumu? "Mūsuprāt, abām jomām jāiet ciešā kopsolī, lai valsts reāli varētu izpildīt direktīvas prasības."

Līdzīgu uzstādījumu apakškomisijas sēdē pauda arī nevalstisko organizāciju "Marta", "Dardedze" un "Skalbes" pārstāves – tas viss būtu jāapzina, jāanalizē, lai nākamgad novembrī varētu pieņemt likumus ar visu nepieciešamo pasākumu paketi.

I.Gratkovska šos pārmetumus noraidīja: pirmkārt, TM darba grupā piedalījies plašs ekspertu loks (kur pārstāvētas arī NVO), no kuriem ikviens pārzina reālo situāciju savā jomā, otrkārt, vairākus plašus pētījumus par cietušo aizsardzību veicis Sabiedriskās politikas centrs "Providus".

"Mums ir jāievieš ES direktīva. Tas ir tiesību akts. Ieviešana notiek likumu līmenī. Mēs salīdzinām, kas šīm direktīvas normām iepretim ir rakstīts attiecīgajā mūsu nacionālajā tiesību aktā. Es negribu piekrist apgalvojumam, ka strādājam ļoti atrauti no realitātes."

Atbalsta mehānismi: tālrunis "zem jautājuma" 

Bet direktīva prasa izveidot cietušo atbalsta mehānismus, par kuru ieviešanu, kā iepriekš minēts, Latvijai būs regulāri jāatskaitās.

I.Gratkovska atzīst – darba grupā ir bijušas diskusijas, kā šos mehānismus labāk ieviest. "Mums ir ļoti daudz dažādu NVO, kas strādā ar cietušajiem, bet tās visas specializējušās kādā konkrētā jomā, un nav vienas aptverošas organizācijas, kas rūpētos par visiem cietušajiem. Tāpat ir arī dažādi valsts un pašvaldību pakalpojumi, kas izkaisīti pa dažādām institūcijām, un līdz ar to varam secināt, ka atbalsta mehānisms valstī ir, tikai nav viena kontaktpunkta, kur cietušajiem piezvanīt vai aiziet, kas viņiem iedod informāciju viņa konkrētajai vajadzībai."

Tā radies priekšlikums par bezmaksas konsultatīvā tālruņa ieviešanu cietušajiem, sniedzot viņiem konsultācijas, ko attiecīgajā situācijā darīt un pie viena arī uzmundrinot, lai cilvēks vispār atgūtu rīcībspēju. Bet jautājums par šo pakalpojumu ir atklāts: ja tam atradīsies valsts finansējums, tad būs, ja nē, tad, tāpat kā līdz šim, jāiztiek ar biedrības "Skalbes" palīdzības tālruni.

Neskaidrības pienākumu sadalē atklāja Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākās ekspertes Inetas Pikšes teiktais. Jau no 2009.gada Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma grozījumos ir paredzēts, ka ministrijai ir jāattīsta sociālās rehabilitācijas pakalpojumi vardarbībā cietušām personām. Izstrādātas jaunas programmas, tām vajadzēja sākties 2011.gadā, bet ekonomiskās krīzes dēļ termiņš pārcelts uz 2013.gadu. Tagad noteikts, ka rehabilitācijas pakalpojumi jāsāk no 1.janvāra. Bet joprojām nav zināms, vai tam būs finansējums. "Sākotnēji programmas bija paredzētas vardarbības ģimenē kompleksai risināšanai, bet, tā kā esam iesaistījušies cietušo atbalsta direktīvas pārņemšanā, esam gatavi to darīt, bet nezinām, cik liels būs šis apjoms."

"Nav vienas aptverošas organizācijas, kas rūpētos par visiem cietušajiem."

I.Pikše arī skaidro - kvalitatīvi ministrija var piedāvāt sociālās rehabilitācijas atbalsta sistēmu psiholoģisko un sociālo situāciju sakārtošanā, bet ne juridiskajā sfērā, jo šādu speciālistu ministrijas sistēmā nav.

"Tādēļ sākotnēji uzskatījām - varbūt racionālāk ir paplašināt Juridiskās palīdzības administrācijas (JPA) funkcijas, papildinot tās ar sociālajiem jautājumiem. Ja būtu viens centrs, kas strādā ar šiem cietušajiem, tad mūsu programma varētu būt kā viens no resursiem – kā psiholoģiskā palīdzība un sociālo darbinieku konsultācijas. Bet iesaistīties esam gatavi jau kādu laiku," tā I.Pikše.

Arī A.Judins ieminējās: "Man ir doma par JPA – vai nav domāts, ka tai ir jāuzņemas papildpienākumi, lai efektīvāk palīdzētu cietušajiem?"

Policistiem var nebūt iemaņu pratināšanā

Ne mazāk svarīgi (un būtībā elementāri) ir tādi jautājumi kā, piemēram, pratināšana. Ne tikai piemērotu telpu nodrošināšana, bet arī tas, ka policijas izmeklētāji var nemācēt profesionālā līmenī kontaktēties ar cietušajiem.

Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes pārstāve Skaidrīte Trubiņa stāstīja: "Tā kā Latvijā nav specializētas augstskolas, kas gatavo policijas darbiniekus un cilvēki ar augstākajām izglītībām uz policiju atnāk no citām izglītības iestādēm, tad sākotnējais apmācības process ir sagatavošana policijas koledžā. Saistībā ar šo cietušo atbalsta direktīvu nākamajā gadā ir paredzēts nedaudz izdarīt korekcijas programmās tieši ar uzsvaru uz pratināšanu cietušo kontekstā."

Arī I.Gratkovska atzīst - mācību iestādēs, kas sagatavo policijas izmeklētājus, amatpersonas, kam ir pirmā (un ļoti svarīga) saskarsme ar cietušajiem, nav atsevišķa kursa par pratināšanas tehniku un metodēm.

Ilona Kronberga, juriste un krimināltiesību pētniece "Providus", apakškomisijas sēdē centās vēlamo līdzsvarot ar iespējamo: "Man šķiet, ka mēs cits citu nesaprotam. Ja gribam, lai valstī attieksme pret cietušajiem mainītos, tad pirmām kārtām jāsāk saprasties savā starpā.

Par to, ko nozīmē jēdziens " cietušais", nevalstiskajam sektoram un kriminālprocesā ir atšķirīga izpratne. Sajūta tāda, ka visi vēlamies izvārīt zupu, bet tur esam sametuši ne tikai dārzeņus un sviestu, bet arī gabaliņu tortes un visu pārējo; šis nebūs tas ēdiens, ko gribēsim.

Gribu teikt: direktīva un KPL ir viena atsevišķa joma, un ar direktīvas ieviešanu un tās dotajiem instrumentiem varam paspert tikai nelielu soli pretī lielajam pasākumu kopumam – cietušo atbalsta sistēmai. Taču vispirms patiešām ir jātiek skaidrībā, ko šī lielā sistēma ietver."