Kriminālatbildības noilgums. Kā un kāpēc tas iestājas?

Prokuratūra nupat atzinusi, ka tā sauktajā Daimler kukuļošanas lietā, kuru saistībā ar autobusu iepirkumu Rīgas pilsētai uzsāka 2001.gadā, uzņēmējs Uģis Cinis un bijušais Rīgas domes Finanšu departamenta direktors Raimonds Krūmiņš nav ziņojuši par noziegumu, taču no kriminālatbildības viņi atbrīvoti noilguma iestāšanās dēļ.

Noilguma dēļ šogad jūlijā izbeigts arī kriminālprocess, kuru Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvalde 2011.gadā sāka saistībā ar aizdomām par bijušo "Parex bankas" īpašnieku Viktora Krasovicka un Valērija Kargina centieniem izvairīties no tiesas lēmuma izpildes par bankā noguldīto līdzekļu apķīlāšanu.

Savukārt pērn noilguma dēļ prokuratūra izbeidza vēl vienu plašu rezonansi izraisījušu kriminālprocesu - tā saukto "Latvenergo" trīs miljonu lietu, jo kopš nozieguma izdarīšanas bija pagājuši 15 gadi. Izmeklēšanai tā arī neizdevās noskaidrot personas, kuras darījumā ieguvušas minēto summu.

"Būtu arī dīvaini, ja kādu, kurš 1965.gadā nozadzis veikalā pudeli, tagad sauktu pie kriminālatbildības."

Gadījumi, kad vērienīgos publisko līdzekļu izsaimniekošanas gadījumos vainotie izsprūk sveikā bez reāla soda, ikreiz izraisa plašu sabiedrības neizpratni par soda neizbēgamības principa izgāšanos.

Tomēr kriminālatbildības noilgumu paredz Krimināllikums. Saskaņā ar to, personu nevar saukt pie kriminālatbildības, ja no dienas, kad tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, pagājis šāds laiks:

• divi gadi no kriminālpārkāpuma izdarīšanas dienas;
• pieci gadi no mazāk smaga nozieguma izdarīšanas dienas;
• desmit gadi no smaga nozieguma izdarīšanas dienas;
• piecpadsmit gadi no sevišķi smaga nozieguma izdarīšanas dienas, izņemot noziegumu, par kuru saskaņā ar likumu var piespriest nāvessodu vai mūža ieslodzījumu.

Noilguma termiņu aprēķina no dienas, kad izdarīts noziedzīgs nodarījums, līdz apsūdzības izsniegšanai vai oficiālā izdošanas lūguma paziņošanai apsūdzētajam, ja apsūdzētais uzturas citā valstī un izsludināta viņa meklēšana.

Noilgums tiek pārtraukts, ja līdz šā panta pirmajā daļā norādīto termiņu izbeigšanās brīdim persona, kas izdarījusi noziedzīgo nodarījumu, izdara jaunu noziedzīgu nodarījumu. Šajā gadījumā noilguma laiku, kas paredzēts par smagāko no izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, sāk skaitīt no jaunā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīža.

LV portāls jautā: Kāpēc tiesiskajā regulējumā ir paredzēts kriminālatbildības noilgums, kas faktiski traucē savlaicīgai apsūdzības uzrādīšanai?

Andrejs Judins, krimināltiesību eksperts, Saeimas Juridiskās komisijas loceklis:

Kriminālatbildības noilgums ir paredzēts visās valstīs. Ja persona izdara noziegumu, tai, protams, ir jāatbild. Tas ir soda neatvairāmības princips, taču pastāv arī cits princips – cilvēkam ir jādod iespēja laboties. Un būtu arī dīvaini, ja kādu, kurš, piemēram, 1965.gadā nozadzis veikalā pudeli, tagad sauktu pie kriminālatbildības. Cits aspekts: pēc pieciem, desmit vai piecpadsmit gadiem ir grūti pierādīt vainu, liecinieki var kaut ko aizmirst vai sajaukt, kā rezultātā var notiesāt nevainīgu cilvēku.

"Katram cilvēkam ir tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā."

Noilgums nekādā gadījumā nenozīmē noziedzīgi iegūtas mantas vai naudas legalizāciju – ja tiek pierādīts, ka kaut kas iegūts noziedzīgā ceļā, sākas konfiskācijas process. Turklāt personai, uz kuru kādā lietā attiecas noilgums, visu laiku jādzīvo, nepārkāpjot likumu. Piemēram, ja amatpersona, uz kuru attiecas noilgums korupcijas lietā, neaizpilda amatpersonas deklarāciju vai brauc bez autovadītāja tiesībām, šī noilguma vairs nebūs.

Noilguma termiņu aprēķina no dienas, kad izdarīts noziedzīgs nodarījums, līdz apsūdzības uzrādīšanai. Ja apsūdzība ir uzrādīta, noilgums vairs nav spēkā. Tātad ir svarīgi, lai policija laikus pabeidz savu darbu un tā rezultātus nodod prokuratūrai.

Ilona Kronberga, kriminālsodu politikas eksperte no sabiedriskās politikas centra PROVIDUS:

Kriminālatbildības noilgums ir nepieciešams, lai kriminālprocess neievelkas bezgalīgi ilgi. Katram cilvēkam ir tiesības uz lietas izskatīšanu sapratīgā termiņā, ko nodrošina noilguma iestāšanās pēc noteikta laika kopš nozieguma izdarīšanas. Cits jautājums: cik objektīvs ir likumdošanā noteiktais noilguma laiks, vai, piemēram, Daimler lietā tas ir godīgs pret sabiedrību. Šajā gadījumā ir pamats uzskatīt, ka tiesiskais līdzsvars nav atjaunots, sabiedrībai nav sajūtas, ka uzvarējis taisnīgums.

Taču visu vainu novelt tikai uz normatīvo aktu nebūtu pareizi. Lai noilgums neiestātos, laikus ir jāsagatavo apsūdzība. Tāpēc daudzkas atkarīgs no tā, vai izmeklēšana ir izdarījusi visu iespējamo konkrētajā lietā. Dažkārt savlaicīgu apsūdzības uzrādīšanu kavē objektīvi šķēršļi – iestādes nav sagatavojušas izmeklēšanai nepieciešamo informāciju, par noziegumu paziņots pārāk vēlu un tamlīdzīgi.

"Pieņemamākais risinājums ir nevis noilguma termiņa pagarināšana, bet izmeklēšanas spēju palielināšana."

Dažkārt cilvēkam, kura interesēs ir izmeklēšanu novilcināt, ir pietiekami daudz resursu, lai to tīši bremzētu. Taču tiesībsargājošajām institūcijām, kas šādā procesā iesaistītas, jau uzsākot izmeklēšanu, jāņem vērā, ka sagaidāma pretestība. Ir virkne iespēju, ko šādā gadījumā var darīt – arestēt personas kontus, piemērot aizliegumu izbraukt no valsts utt. Ja noziegumu izdarījusī persona, kavējot izmeklēšanu, veikusi jaunu noziedzīgu nodarījumu, tai jārēķinās, ka noilgumu sāks skaitīt no jaunā nozieguma brīža. Šai normai ir preventīvs mērķis – atturēt cilvēku no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas līdz apsūdzības uzrādīšanai. Ja tas tomēr notiek, var izdarīt secinājumu, ka persona ir tendēta uz likumpārkāpumiem.

Izmeklēšanā ir jāiegulda arī intelektuālais potenciāls, kas diemžēl ne vienmēr ir pietiekams, sevišķi ņemot vērā, ka tiesībsargājošās iestādes pamet daudzi spējīgākie kadri, bet noziedzīgā vide kļūst arvien sarežģītāka, īpaši attiecībā uz ekonomiskiem un koruptīviem noziegumiem, kas top arvien samudžinātāki. Likumdošanu veido tiesību normu piemērošanas prakse.

Tā kā noziedzīgā vide mainās, radot arvien jaunus apgrūtinājumus noteikta veida lietu izmeklēšanā, iespējams, patiešām ir pamats juristu diskusijām par likumā patlaban noteikto noilguma termiņu atbilstību reālajai situācijai. Vienlaikus, protams, ir jādara viss, lai kāpinātu izmeklēšanas kvalitāti. 

Arvīds Kalniņš, Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors:

Galvenais un arī izplatītākais iemesls, kādēļ neizdodas izmeklēšanu pabeigt, līdz iestājas kriminālatbildības noilgums, ir neizdošanās noskaidrot vainīgo personu jeb, tautas valodā sakot, nav izdevies atklāt noziedzīgo nodarījumu. Otrkārt, gadījumi, kad par iepriekš notikušu noziegumu tiek paziņots novēloti. Tātad – laika sprīdis pierādījumu savākšanai ir pārāk īss. Treškārt, gadījumi, kad izmeklēšanas laikā noskaidrojas, ka pie atbildības saucamā persona nav atrodama. Kā ceturtais iemesls jāmin izmeklēšanas kapacitātes nepietiekamība – sarežģītās lietās izmeklēšanas iestādes nespēj veikt apsūdzības uzrādīšanai nepieciešamās darbības.

Likumā noteiktie noilguma iestāšanās termiņi ir tādi, kādi tie ir. Kopumā vērtējot, ar desmit gadiem smagu noziegumu un piecpadsmit gadiem sevišķi smagu noziegumu gadījumos izmeklēšanai vajadzētu pietikt. Problēma nav tik daudz likumdošanā, cik izmeklēšanas kapacitātē. Pieņemamākais risinājums ir nevis noilguma termiņa pagarināšana, bet izmeklēšanas spēju palielināšana.