Notāra misija: apliecināt, izskaidrot un palīdzēt pieņemt lēmumu

Šogad 114 notāri savos birojos 30 Latvijas pilsētās apmeklētājus gaida 4. un 5.martā, un īpaša uzmanība ir pievērsta īres un nomas darījumiem. Sīkāku informāciju par šo pasākumu var iegūt Zvērinātu notāru padomes mājaslapā.

Par Notāru dienām un citiem jautājumiem, kas svarīgi teju ikvienam iedzīvotājam, – LV portāla saruna ar Latvijas Zvērinātu notāru padomes priekšsēdētāju Sandru Jakušenoku.

Pirms pāris gadiem sacījāt, ka Latvijas iedzīvotāji ir ļoti neizglītoti savu tiesību jautājumos, neatšķir, kad un kurā iestādē ir jāvēršas pēc palīdzības. Vai kaut kas šajā laikā ir mainījies? Notāru dienās varbūt vairs nejautās, ko darīt ar kaimiņu, kurš nopludinājis dzīvokli?

Pieļauju, ka jautās gan. Kaut gan konsultēšanas iespējas tagad valsts un pašvaldību iestādēs kaut vai ar interneta starpniecību kļuvušas daudz plašākas un cilvēki ir zinošāki, tomēr vairāk šķiet, ka nav kas viņus uzklausa. Notāru dienas ir tik ļoti pieprasītas arī tādēļ, ka notārs tiešām cilvēkus cenšas saprast un nesaka – tā nav mana joma, neko nevaru atrisināt un nevaru pateikt, kur jums jāiet.

Reizēm gadās, ka cilvēks atnāk pie mums ar vienu jautājumu, bet izrādās, ka šis jautājums ir mazsvarīgs un risināma pavisam cita problēma. Ja cilvēku neuzklausa, tad viņam rodas iespaids, ka valsts par viņu nerūpējas, neviens viņu neciena, tikai prasa, lai maksā nodokļus un citus maksājumus.

Vēl esmu novērojusi, ka cilvēki it bieži nevēlas uzņemties atbildību par saviem lēmumiem. Pēc tam, kad esmu izskaidrojusi visus apstākļus, iespējamos rīcības variantus un sekas, klienti aplinkus jautā – bet kā jūs manā vietā darītu? Notāra darba būtība ir tā, ka viņš sniedz informāciju, vērš uzmanību uz iespējamām sekām, bet nevar pieņemt cita vietā lēmumu.

Cik daudz cilvēku ierodas birojā Notāru dienās?

Sarunās ar kolēģiem noskaidrojies, ka vidēji dienā pieņemam aptuveni trīsdesmit cilvēku, taču ir vietas, kur šis skaitlis noteikti ir lielāks vai mazāks.

Kādēļ šogad Notāru dienās īpaša uzmanība veltīta īres un nomas līgumiem?

Izrādās, šajā jomā ir ļoti daudz sarežģījumu. Mēs vēlamies apmeklētājiem dot ievirzi – ko ar viņu problēmām darīt, un, ja nepieciešams, tad vienoties par turpmākām konsultācijām. Ja katram klientam par daudziem detalizētiem jautājumiem sniegsim ļoti sīku skaidrojumu, tad sarunas ieilgs, varēsim konsultēt ļoti maz cilvēku un tad Notāru dienām zudīs jēga.

Var būt jautājumi, kur notārs nevar palīdzēt, tad domājam – vai tas būtu sociālajiem dienestiem piekritīgs jautājums, varbūt vajadzīga tiesu izpildītāja vai advokāta konsultācija. Tātad palīdzēsim cilvēkam uzzināt, kur ar savu problēmu doties tālāk un kā to risināt.

Bet saistībā ar īres un nomas līgumiem klupšanas akmeņi pirmām kārtām ir tādi, ka cilvēki ļoti nelabprāt rakstveidā noslēdz īres līgumus par dzīvojamo telpu izīrēšanu. Slēdz nomas līgumus, bet tur problēmas ir citas. Ja izīrētājs vai īrnieks ir negodprātīgs, var rasties dažāda veida sarežģījumi; ja nav šī rakstveida pierādījuma, tad ir "vārds pret vārdu" – ko kurš apgalvo, un lietas apstākļus ir ļoti grūti pierādīt.

Vai notāri arī ikdienā iedziļinās savu klientu jautājumos un sniedz konsultācijas? Vai šāda pretimnākšana ir tikai Notāru dienās?

Konsultācijas sniedzam arī ikdienā, turklāt atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par notāru amata atlīdzību – ja konsultācijai seko darījumu apliecinošs notariālais dokuments, tad konsultācija ir bez maksas. Tātad - ja cilvēkam ir nepieciešama konsultācija saistībā ar kāda konkrēta darījuma līguma slēgšanu, tad tā ir bez maksas.

Turklāt šāda iepriekšēja konsultācija ir vēlamais variants, jo reizēm ir tā, ka cilvēks īsti nezina, ko viņam vajag. Piemēram, visvienkāršākais variants - viņš vēlas mantu atdot, sakot "es gribu norakstīt mantu", "es gribu uzdāvināt pēc nāves"... Tad mums ir jātiek skaidrībā, kāds darījums klientam ir ieteicamāks – dāvinājums vai testaments, jo šiem darījumiem ir ļoti atšķirīgas sekas. Bet varbūt vispār nekāda rīcība nav vajadzīga – atstājam visu, kā ir, un gaidām, kā situācija attīstīsies. Tālab pirmējā konsultācija ir loģiska un vēlama.

Arī LV portālam lasītāji uzdod ļoti daudz jautājumu par īres attiecībām. Piemēram, īres līguma termiņš beidzies, īrnieks pazudis nezināmā virzienā, atstājot milzīgu parādu par komunālajiem maksājumiem un vēl paķerot līdzi sadzīves tehniku... Nereti no šiem dažiem teikumiem redzams, ka īres līgums bijis sastādīts pavirši un taisnību izcīnīt būs grūti.

Jāatzīst, ka mūsu valstī nav iesakņojusies tradīcija rakstveidā noslēgt precīzi definētus īres līgumus. Padomju laikā to vispār bija maz, jo visa dzīvojamā platība piederēja valstij vai pašvaldībai. Tādējādi joprojām nav radusies pieredze un apziņa, kā rīkoties ar privātīpašumu. Nav arī apzinīguma, ka gan īrniekam, gan īpašniekam ir godprātīgi jāpilda savi pienākumi.

Nereti trūkst arī paša godaprāta..

Jā, un to redzam ne tikai saistībā ar īres un nomas līgumiem, bet arī cita veida darījumiem. Ja vienai vai otrai pusei godaprāta nav, varam sagatavot un noslēgt vislabāko līgumu, bet tas netiks pildīts. Tad atliek vien vērsties tiesā un prasīt līguma izpildi. Ja līgums ir labi sastādīts, tas cilvēkam atvieglo tiesāšanās procesu – jo faktiski ir rīcības plāns, kura īstenošana ir jāpieprasa.

Tomēr tikai noslēgt īres līgumu un domāt, ka nu viss ir pilnīgā kārtībā, ir aplami. Parasti problēmas rodas ar sīkām lietām. Lielās līgumā ir aprakstītas, un par tām strīdu nav, bet par šķietamiem sīkumiem gan, un par tiem līgumos parasti piemirst. Ja īrniekam, piemēram, nodod mitekli ar visām sadzīves iekārtām un inventāru, tad izīrētājam tas viss būtu nevainojamā kārtībā jāsaņem atpakaļ. Šādas lietas vai nu īpašā nodošanas un pieņemšanas aktā, vai īres līgumā ir jāatrunā, jo citādi zudību gadījumā to būs grūti atgūt.

Izīrētājam arī ir jāseko līdzi, kā tiek kārtoti komunālie maksājumi, un nedrīkst atļaut, lai sakrājas simtiem vai pat tūkstošiem latu liels parāds. Jo tūkstoti atgūt ir daudz grūtāk nekā dažus desmitus latu. Tādējādi, ejot tiesas ceļu, būs skaists tiesas spriedums par parāda piedziņu, bet, ja cilvēkam nav ne mantas, ne darba – tad tas maz ko nelīdzēs. Tādēļ abiem – gan izīrētājam, gan īrniekam - ir jāseko līdzi saistību izpildei.

Vai īres līgums var pasargāt īrnieku, piemēram, no nepamatota īres maksas paaugstinājuma vai mājvietas uzteikšanas?

Lai paaugstinātu īres maksu, ir vajadzīgs nopietns pamatojums – īres maksu nevar paaugstināt, kā ienāk prātā. Jā, likums pieļauj īres attiecībās mutisku vienošanos, bet rakstveida līgumiem ir ļoti svarīga pierādījumu nozīme.

Vai nav tā, ka rakstveida īres līgumus īpašnieki izvairās slēgt, jo tad jāreģistrējas Valsts ieņēmumu dienestā un jāmaksā ienākumu nodoklis?

Mans ieteikums tomēr ir to darīt un šos nodokļus maksāt. Jo nodokļa maksājums, pirmkārt, nevienu neizputinās. Otrkārt, ja esmu nokārtojis saistības ar valsti, tad nepieciešamības gadījumā droši varu vērsties tiesā, nebaidoties, ka nāks gaismā lieta par nesamaksātiem nodokļiem. Un, treškārt, tomēr ir jāapzinās – nodokļi ir jāmaksā, jo galu galā tas ir cilvēka ienākums, kas palīdz viņam uzlabot dzīvi, un viņš taču no valsts vēlas saņemt kādus pakalpojumus. Ja ne pats, tad šādi būs palīdzēts kādam citam cilvēkam.

Katrā ziņā, nodokļi nav bubulis, kura dēļ jābaidās slēgt rakstisku vienošanos par dzīvojamo telpu īri. Savu reizi neaizsargāts var būt gan izīrētājs, gan īrnieks, un, kā jau minēju, šajās attiecībās ļoti svarīgs ir tieši godaprāts.

Vai ir vēl kādas patlaban aktuālas īpašuma jautājumu problēmas, ar ko notāram nākas sastapties?

Joprojām aktuāli ir jautājumi par dāvināšanu un testamentiem, kaut gan šobrīd dāvinājumi svešām personām faktiski vairs nenotiek. Pirms gadiem piecpadsmit tā bija visai izplatīta prakse, ka īpašumus nevis pārdeva, bet taisīja dāvinājumus – lai izvairītos no pirmpirkuma tiesībām un tamlīdzīgi. Bet neatraidāmie mantinieki no dāvinājuma var pieprasīt savas neatņemamās daļas, un ir arī citas sekas.

Jāteic tā – lieku mantu atdot var vienmēr un paturēt sev tikai nepieciešamo. Bet ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, piemēram, atdāvinot savu vienīgo mitekli.

Vai bieži ir situācijas, ka cilvēki nāk pie jums un vaicā, ko nu darīt?

Darījumi visbiežāk ir labprātīgi. Nereti cilvēks vispirms izdara un pēc tam nāk pēc padoma pie jurista, kaut gan vajadzētu būt otrādi. Ar jebkuru darījumu ir jābūt ļoti uzmanīgam. Notārs, protams, nevar palīdzēt izvairīties no visām problēmām, bet var vērst uzmanību uz apstākļiem, kur sarežģījumi var rasties. Notāra darbā vienmēr ir jāapsver un jāizskaidro līdzējiem nelabvēlīgās sekas. Lēmums ir jāpieņem katram pašam.

Ir situācijas, kad klients pasaka – jā, es zinu, ar ko riskēju, bet tik un tā šo darījumu slēdzu. Bet gadās arī tā, ka cilvēks pie notāra atnāk uz konsultāciju un pēc tam, kad vispusīgi aplūkoti visi apstākļi, darījums neseko. Jo tiek apsvērtas citas iespējas.

Cilvēku attiecības ģimenē ne vienmēr notiek pēc iedomātiem paraugiem. Ir kāds aspekts, par ko parasti negribas ne runāt, ne domāt – ka bērns var nomirt pirms sava vecāka. Tad, ja bērnam ir bijusi ģimene un vecāks ir dāvinājis īpašumu, bērna nāves gadījumā vecāks šo atdāvināto īpašumu nemantos. Turklāt, ja nav labas attiecības ar bērna laulāto vai mazbērniem, situācija var izvērsties ļoti nepatīkama un cilvēks savu mājokli var zaudēt vispār.

Ir daudz pensionāru, kam ir lieli un labi dzīvokļi vai privātmājas. Viņi teju cieš badu, lai nokārtotu mājokļa maksājumus. Piemēram, ASV ir prakse, ka pensionārs, ja mantinieki piekrīt vai viņu nav, mājokli var nodot īpašumā bankai, kas atlikušās dzīves laikā viņam izmaksā nolīgto īpašuma vērtību. Tādējādi viņš vecumdienas pavada pārticībā un bez raizēm par naudu. Pie mums tā nav. Vai vajadzētu?

Tas patiešām nav slikts variants. Juridiskas personas pie mums ar šādiem pakalpojumiem nenodarbojas. Iespējams, tas varētu būt nākotnes jautājums. Bet pēc tēmas līdzības varētu minēt uzturlīgumu, kad cilvēks nodod savu mantu fiziskai personai, paredzot, ka tā gan rūpējas par viņu, gan izmaksā uztura naudu.

Laikam ejot, cilvēks diemžēl nekļūst spēcīgāks. Kad nu viņam ir vajadzīga reāla fiziska palīdzība, aprūpe slimības dēļ, nereti izrādās, ka uztura devējs to negrib vai nemaz nevar sniegt. Ja īpašums ir, var teikt, pārdots kādai juridiskai personai – finanšu iestādei, tad risinājums ir atšķirīgs: sirmgalvim ir nauda, par kuru, piemēram, algot kopēju. Mūsu situācijā uztura devējs pats var nonākt finansiālās grūtībās, viņam jāuztur pašam sava ģimene un var nebūt laika un līdzekļu, lai uzņemtos aprūpi par vēl kādu citu, lai gan uztura devējs  jau ir dabūjis uztura ņēmēja mantu. Situācijas patiešām ir ļoti individuālas, tomēr ar uzturlīgumiem praksē, jāatzīst, ir diezgan lielas problēmas.

Lai šādu līgumu lauztu, ir vajadzīgi dokumentāri pierādījumi, liecības, bet, ja cilvēks ir vecs un slims, viņš visticamāk to nespēj vairs izdarīt?

Jā, negatīvajai attieksmei ir jābūt konstatētai. No otras puses, līdzēja personība un prasības gadu gaitā var izmainīties, tas ir ļoti izvērtējams jautājums, kurā pusē ir taisnība. Arī ar uzturlīguma slēgšanu, kā ar jebkuru darījumu, ir jābūt ļoti uzmanīgam.

Tas, ka kādam paziņam šāds darījums ir bijis veiksmīgs, nenozīmē, ka arī konkrētajai personai darījums būs veiksmīgs. Tādēļ iepriekš ir vajadzīga notāra konsultācija, jo pieredze un prakse notāram ir uzkrāta – šeit runājam ne tikai par likumu zināšanu, bet arī par dzīves situāciju pārzināšanu.

Tāpat, šķiet, ir ar aizdevuma līgumiem. Vai notārs vienmēr izvērtē, vai aizņēmuma ņēmējs ar savām saistībām varēs tikt galā vai līguma nosacījumi pret abām pusēm ir taisnīgi?

Skaidrošanas pienākums ir, taisot notariālo aktu. Tad notārs ne tikai mutiski skaidro to, kas, viņaprāt, ir svarīgs un kam jāpievērš uzmanība, notāra skaidrojumi ir jāieraksta arī pašā aktā. Tādā gadījumā nevar būt šaubu, ka parādnieks kaut ko nav zinājis vai sapratis, piemēram, par bezstrīdus piedziņu, vai arī aizdevējs nav sapratis, ka rīt nevar prasīt atpakaļ naudu, ko šodien aizdevis. Arī saistībā ar līgumsodiem notāri vērtē: ja, piemēram, līgumsods paredzēts 0,01 procents, vai tie ir desmit lati vai desmit santīmi. Tās ir lietas, kas cilvēkam, slēdzot līgumu, pašam varbūt nemaz neienāk prātā. Dažkārt, ja nauda ir ļoti nepieciešama, aizņēmējs ir gatavs piekrist visneizdevīgākajiem noteikumiem. Uzmanīgiem jābūt arī ar naudas atdošanas termiņiem – tiem  jābūt reāliem.

Ja cilvēks izvēlas ļoti lētu variantu un neslēdz notariālu aktu, tad notāram nav arī šī skaidrošanas un izvērtēšanas pienākuma.

Nekustamā īpašuma buma laika pieredze ļauj šodien spriest, ka daudziem ļoti sāpīgi nākas izjust sniegto galvojumu sekas.

Galvojumi tāpat kā pilnvaras, ir ļoti bīstami dokumenti. Jo ar galvojumiem cilvēks uzņemas atbildību par citas personas saistībām. Es kā galvinieks nekad nezinu, kad galvojums nāks spēkā. Katram no mums  ir draugi, paziņas, radinieki, kas pierunā: nekādu problēmu nebūs, tā ir tikai formalitāte. Atteikt ir grūti, bet vienmēr  jāpadomā par iespējamām sekām. Turklāt kreditors nereti izvērtē: galvinieks ir maksātspējīgāks par aizdevuma ņēmēju, tad kredītu var droši dot, jo prasību varēs celt pret galvotāju.

Ja cilvēkam nav saskares ar juridiskajiem dokumentiem, ja tas nav viņa ikdienas darbs, tad viņš nepievērš uzmanību katram līgumā ierakstītajam vārdam, kam ir sava nozīme un savs segums. Bet katrs vārds līdzi nes atbildību.

Tagad daudzi pāri ilgi dzīvo nelaulājušies, kopīgi audzina bērnus un uzskata sevi par ģimeni. Viņi arī kopīgi kaut ko pērk, būvē un remontē... Vai sastopaties ar mantiskiem strīdiem? Kā tas izskatās no notāra skatupunkta?

Nereģistrētas attiecības ir kopā dzīvošana. Šāda kopdzīve rada problēmas tad, ja cilvēki izlemj šķirties. Nereģistrēta kopdzīve partnerim nedod tiesības prasīt mantas dalīšanu: nav ko dalīt, jo nav nekā kopīga. Ja viens no partneriem ir reģistrējis īpašumu zemesgrāmatā, bet otrs šā īpašuma iegādei iedevis pusi naudas, tad šķiroties ieguldīto summu var prasīt, bet jautājums – kā to pierādīt? Tas, uz kura vārda īpašumi nav reģistrēti, nevar neko prasīt, jo pierādījumu lielākoties nav nekādu.

Mantojuma lietās ir tieši tāpat. Nereģistrētam partnerim nav nekādu tiesību. Bet kopdzīve reizēm ir ilgusi divdesmit, trīsdesmit gadu, un tik ilgā laika posmā neapšaubāmi rodas kopīgi ieguldījumi jebkurā lietā. Kaut vai īpašuma uzturēšanā, apsaimniekošanā. Ja laulība nav reģistrēta, pārdzīvojušais nedabūs neko.

Neatraidāmie mantinieki var būt bērni no pirmās laulības; ja iepriekšējā laulība nav šķirta, tad uz mantu var pretendēt laulātais, ar kuru gadiem nav bijis nekā kopīga.

Diemžēl, dibinot kopdzīvi, cilvēki par to pat neiedomājas. Taču, tiklīdz ir kāda manta, tad var pieņemt, ka var rasties arī strīdi. Ja attiecības nav reģistrētas, tad var uzskatīt, ka problēmas būs vienmēr.

Pēdējā laikā rodas arvien vairāk mantojumu ar kredītsaistību apgrūtinājumiem. Arī LV portāla lasītāji jautā – ko darīt? Nelikties ne zinis?

Ja mantojumam ir lielas parādsaistības, nelikties par to ne zinis ir diezgan bīstami. Civillikums skaidri nosaka kārtību: ja mantinieki nepiesakās, kreditors lūdz notāram izsludināt lietu par mantojuma atklāšanos un uzaicināt mantiniekus. Ja mantojuma lietu ierosina kreditors un lūdz uzaicināt viņam (kreditoram) zināmos mantiniekus, tad, ja mantinieks neieradīsies pie notāra un neatraidīs mantojumu, tiks uzskatīts, ka mantinieks mantojumu ir pieņēmis.

Ja tēvoča māja ar kredītiem ir uzcelta, piemēram, Saulkrastos, bet es dzīvoju Jelgavā, tad taču man ar to nav nekādas saistības.

Atkārtoju - ja kreditors lūgs izsludināt mantojuma atklāšanos un uzaicināt mantiniekus un mantinieks rakstveidā no mantojuma neatteiksies, tad uzskatāms, ka mantinieks mantojumu pieņēmis un kreditors var prasīt parāda atmaksu. Kā tālāk tiesā risināsies šī lieta, ir grūti teikt. Iespējams, mantinieks pierādīs, ka viņš mantojumu tomēr nav pieņēmis. Tomēr likums sargā abu pušu tiesības. Ir mantinieki, kuri paši lūdz izsludināt mantojuma lietu, bet mantojumu nepieņem. Tad manta piekrīt valstij Privatizācijas aģentūras personā, kam šī manta ir jāpārdod.

No 2013.gada 1.jūlija spēkā stājas izmaiņas Civillikumā, Tiesu izpildītāju likumā, Notariāta likumā, kas noteiks, ka mantojuma lietā nepieteiktās kreditora prasības tiek dzēstas. Šobrīd ir tā, ka līdztekus nodrošinātajiem kreditoriem – hipotekārajiem kreditoriem, komercķīlas turētājiem, kas ir reģistrēti, – tiesības pieprasīt parāda atmaksu no mantinieka nezaudē arī privāti aizdevēji (kaimiņi, radi), ja tādi ir, bet pie notāra kreditora prasījumu mantojuma lietā nav pieteikuši.

No 1.jūlija būs izmaiņas: ja netiek pieteikts prasījums mantojuma lietā, tad šie nenodrošinātie kreditori savu prasījumu zaudē.

Šādiem nenodrošinātajiem kreditoriem tad jābūt modriem par parāda atgūšanu. Kur viņiem būs jāvēršas – pie notāra?

Jā, mantojuma lietas tiek vestas un visa sākotnējā informācija atrodas pie notāra.

Kā uzzināt, tieši pie kura notāra?

Pastāv kopīgs mantojuma lietu reģistrs, un Zvērinātu notāru padome informē, pie kura notāra attiecīgā lieta ir uzsākta. Tad kreditors sūta kreditora prasījumu konkrētam notāram.

No 1.jūlija būs vēl viens jaunums – Civilprocesa likumā stāsies spēkā norma par nākotnes pilnvarojumu.

Manuprāt, nākotnes pilnvarojums ir ļoti laba lieta. Kamēr cilvēkam ir skaidrs prāts un rīcībspēja (un, protams, kāda manta), viņš var laikus noslēgt līgumu – ja pienāks brīdis, kad es nevarēšu pieņemt lēmumus, tad uzticu Jānim vai Kārlim izņemt no maniem bankas rēķiniem attiecīgu naudas summu kādā noteiktā laika periodā, uzticu pārdot nekustamo īpašumu un naudu sadalīt vai izlietot arī manām vajadzībām – tā ir katra pilnvaras devēja izvēle un uzdevums pilnvaras ņēmējam.

Pašlaik, piemēram, ir problēmas ar pensijas pilnvarām: cilvēki kļuvuši nespējīgi, (iespējams, tikai uz laiku), radiniekiem ir vajadzīga pensija, lai uzturētu šo slimo cilvēku, bet viņi to nevar saņemt. Notārs pilnvaru nevar taisīt, ja cilvēks nevar apliecināt, ka viņš piekrīt pilnvaras izdošanai. Nākotnes pilnvarojums šo problēmu atrisinātu tādējādi, ka persona, būdama pie skaidra saprāta, pateiktu – kad kļūšu rīcības nespējīgs, tad manis pilnvarotās personas varēs darīt to un to.

Tas būs ļoti specifisks pilnvarojums, pie kura būs jāstrādā ļoti rūpīgi. Pirmām kārtām tas ir uzticamības jautājums, jo pilnvarojums pret trešajām personām ir spēkā, kamēr nav atsaukts. Slēdzot nākotnes pilnvarojumu, pie notāra būs jāierodas abiem – gan pilnvaras devējam, gan pilnvarniekam. Pilnvara būs spēkā tikai tad, ja iestāsies šie īpašie apstākļi un pati persona vairs  nevarēs rīkoties. Var teikt, ka tā būs ārkārtīga uzticība pilnvarniekam.

Mūsu sarunā izgaismojies, cik lielā mērā notāri strādā par informācijas sniedzējiem un konsultantiem, ne tikai līgumu sagatavotājiem un parakstu apliecinātājiem. Vai skaidrojošā funkcija lēnām nekļūst par notāra darba prioritāti?

Lai apzīmogotu dokumentus, apliecinātu parakstus, nav vajadzīga augstākā izglītība, nemitīgas kvalifikācijas pārbaudes un pastāvīga profesionālo zināšanu pilnveide. Paaugstinot notariālo aktu nozīmi, iespējams, varētu samazināt tiesas procesu skaitu, jo, manuprāt, cilvēki nereti tiesā vēršas tādēļ, ka nav sapratuši dokumenta būtību. Piemēram, dokuments ir uzrakstīts mājās (likums to atļauj) – es pērku, jūs pārdodat, un, ja saistības kāds nepilda, ejam uz tiesu.

Sastādot notariālo aktu, šīs sekas ir izskaidrotas; var prasīt saistību izpildi, bet nav pamata sūdzēties par paša dokumenta būtību. Šobrīd Saeimā tiek skatīti grozījumi Notariāta likumā, papildinot to ar sadaļu par notariālajiem aktiem, kas izpildāmi tiesas spriedumu izpildes kārtībā. Šo notariālo aktu taisīšanā tiks izmantots notāru potenciāls.

Valsts varētu daļu no savām funkcijām, kur ir svarīga personas gribas skaidrošana, piemēram, nekustamo īpašumu darījumos, kur ir kredītlīgumu galvojumi, tātad joma, kas skar cilvēku mantiskās attiecības, nodot notāriem. Protams, vislabākie līgumi nevar novērst cilvēku savstarpējās problēmas, bet, kā jau minēju, tas, iespējams, atslogotu tiesas, jo izpaliktu strīdi par dokumentu saturu. Ja ar abām pusēm esam kopā strādājuši stundas divas trīs, tad līgums ir apspriests vispusīgi, turklāt mēdz būt, ka saruna nav viena, bet vairākas.

Svarīgi dokumenti top ilgi, nav tā, ka šorīt atnāk, bet rīt jau līgums ir zemesgrāmatā. Pieņemu, ka daudzos gadījumos, kad ierosināta tiesvedība, cilvēks pirms parakstīšanas nemaz līgumu nav vērīgi izlasījis vai pievērsis uzmanību atsevišķiem līguma punktiem. Piemēram, īrnieks vai nomnieks neatbrīvo telpas, bet konflikta brīdī, ielūkojoties līgumā, kura paraugs nokopēts kaut kur internetā, izrādās, līgumā ir punkts, kas pieļauj šādas atkāpes; tam neviens nebija iepriekš pievērsis uzmanību, un nu vairs neko izdarīt nav iespējams. Pie notāra visas līguma nianses tiek apspriestas, un tā ir atšķirība.