Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Notariāta biogrāfiskā vārdnīca izdota, atzīmējot notariāta divdesmitgadi.
FOTO: no LZNP arhīva
Šīs biogrāfiskās vārdnīcas autori ir vēstures zinātņu doktori Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis un juridisko zinātņu doktore Sanita Osipova. Grāmata izdota, atzīmējot notariāta divdesmitgadi. Tās autori ir ne vien apkopojuši un analizējuši notāru darbību Latvijā 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, bet arī iezīmējuši notariāta pirmsākumus mūsu valstī.
Grāmatas atvēršanas pasākumā Zvērinātu notāru padomes rīkotājdirektore Vija Piziča aicināja autorus atvērt jebkuru grāmatas lappusi un izteikt savas pārdomas.
Tā varam rīkoties arī mēs, un atveras 216.lappuse, kur publicēta notāra Viljama Johana Robežnieka (1897-1952) biogrāfija. Dzimis Liepājā, tirgotāja ģimenē; beidzis Liepājas skolotāju biedrības vidusskolu, 1919.gadā mobilizēts Latvijas armijā; pēc pāris gadiem sācis studijas Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tieslietu fakultātes Tieslietu nodaļā. Studiju laikā līdztekus strādājis par skolotāju pamatskolā, bet 1926.gadā jau kļuvis par jaunāko tiesamatu kandidātu Liepājas apgabaltiesā, piekomandēts dažādu iecirkņu miertiesnešiem, bet vēl pēc pāris gadiem – izmeklēšanas tiesnešiem ar tiesībām vest iepriekšēju izmeklēšanu. No 1933.gada – miertiesnesis. Bet 1940.gads nāk ar pārmaiņām: vispirms viņu atbrīvo no amata, pēc tam tieslietu ministrs Hermanis Apsītis raksta Ministru kabinetam: "Ar š.g. 26.februāra rīkojumu iecēlu Liepājas apgabaltiesas miertiesnesi Viljamu Robežnieku uz paša lūgumu par notāru Liepājā/../", un tomēr tas neglāba: padomju okupācijas laikā viņu arī no šī amata atbrīvo. V.Robežnieks strādā par krievu valodas skolotāju ģimnāzijā, līdz vācu okupācijas laikā atgūst miertiesneša amatu. Pēc otrreizējas padomju okupācijas 1945.gada maijā Liepājā apcietināts, jūnijā Liepājas jūras karabāzes kara tribunāls viņam piespriedis 10 gadus ieslodzījuma. Nosūtīts uz Karagandas (Kazahstānā) labošanās darbu nometnēm. Miris 1952.gada 24.februārī Peščanas labošanas darbu nometnē. Savukārt viņa brālis Ādolfs ASV pavalstī bijis apgabaltiesas viceprokurors.
"Glabājiet savus dokumentus nākamajām paaudzēm!"
Tik maz vārdu. Bet tik daudz pateikts par cilvēka cerībām, pūliņiem jurista karjeras veidošanā, sasniegumiem un šo cerību sagrāvi. Par mokpilniem gadiem un nāvi. Par ģimeņu šķelšanos, dodoties bēgļu gaitās un – iepriekšējās juristu paaudzes iznīdēšanu pēc Otrā pasaules kara.
V.Ščerbinskis, uzsverot, ka grāmatas veidošanā piedalījies labākais šā zinātniski vēsturiskā virziena redaktors Valdis Veilands, teicama māksliniece (Maija Muižniece), maketētājs (Oskars Stalidzāns) un korektores (Brigita un Gundega Vārpas), atšķīra savu grāmatas lapu un dalījās pārdomās: "Jūs redzat to, kas grāmatā ir, bet es – to, kā nav. Un es redzu, ka vairākām biogrāfijām trūkst diezgan daudz datu un faktu. Kopā ar Valdi Veilandu un Ēriku Jēkabsonu meklējām šīs biogrāfiskās ziņas, bet bieži vien vairāk par kādu gada skaitli, kad cilvēks ir strādājis par notāru, neatradām. Šīs "baltās vietas" grāmatā, manuprāt, liecina par diviem faktoriem.
Pirmkārt, tas ir saistīts ar mūsu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Bieži vien cilvēkiem, kuri atrodas ārpus vēsturnieku vides, ir ļoti vieglprātīga attieksme pret šīm lietām, un rezultāti šodien ir redzami. Mēs, piemēram, vēlamies noskaidrot par cara laika notāriem, un pat par tiem, kuri strādāja Rīgā (kas bija visās profesijās iekārojamākā vieta), daudz ziņu nav saglabājies. Tātad varu aicināt – glabājiet savus dokumentus nākamajām paaudzēm!
Otrā lieta ir saistīta tieši ar notāru biogrāfijām: ziņas par tām arī nereti ir trūcīgas. Tas liek domāt par notāriem gan cara, gan starpkaru laikā – viņi nebija sabiedriski ļoti rosīgi (piemēram, salīdzinājumā ar advokātiem), viņi nebija arī politiski aktīvi un atšķirībā no citām profesijām, iespējams, arī mazāk palaidnīgi. Tiem, kuri nonākuši kādā, kaut mazākajā konfliktā ar likumu, uzreiz biogrāfijā nāk klāt kādas rindkopas, kuru šoreiz nebija. Atšķirībā no citu biogrāfisko vārdnīcu veidošanas mums šoreiz bija zināmas grūtības: notāri patiešām bieži vien klusi ir strādājuši savā pirmajā un pēdējā darbavietā desmitiem gadu, kļūstot par profesionāļiem, kas godprātīgi pilda savus pienākumus, un nav izpaudušies citās jomās."
Vēsturnieks novēlēja notāriem turpināt šo tradīciju, jo "cilvēki, kuri nav publiski redzami, nebūt nav sliktāki par tiem, kuri tādi ir, nereti ir tieši otrādi".
S.Osipova sacīja: ar Latvijas Notāru padomes svētību viņai pēdējos desmit gadus bijusi iespēja pētīt notariāta vēsturi, apkopots ļoti plašs materiāls, no kura daļa iekļauta arī izdevumā "Latvijas notariāts 1889-1945". Uzsverot, ka jēdziens "notariāts" pasaulē ir pazīstams vairāk nekā divtūkstoš gadu, viņa teica: "Ir gājušas pāri varas un pretvaras, izveidotas dažādas notariāta sistēmas, un kas ir tas, kas vieno visus notārus visos laikos?"
Viņa izteica pateicību Žodžiku ģimenei, kura saglabājusi notāra Viļa Lūkina Notāra likuma komentārus, kuros gūstams daudz vērtīgu atziņu. "Notariāts pēc savas būtības nav privāts, bet publisks institūts, ģimenes miera sargātājs un sabiedrības balsts. Notārs ir ģimeņu uzticības persona, un morāliskie pienākumi, kas notāriem ir bijuši visos laikos, apzinība, krietnums, kārtība, diskrētums, amata cieņa, bezpartejiskums, disciplīna, laipnība, pacietība un biedriskums – tas, man šķiet, ir vienojošais. Neskatoties uz notariāta formu, notārus vieno tas, kā viņi strādā un kam viņi strādā, un kādi ir kā personības. Manuprāt, šīs grāmatas īpašā vērtība ir tā, ka neviens un nekas nav aizmirsts. Skatoties uz notāru dzīvesstāstiem, redzam, ka tur ir dzimšanas gadi, tad seko pēc 1941.gada, pēc 1944.gada... Mēs esam apzinājuši šos cilvēkus, saskaitījuši. Domāju, ka tas ir ieguldījums mūsu tautas identitātes veidošanā; mēs savus notārus esam saskaitījuši, un novēlu arī citām nozarēm savējos saskaitīt, un tad lai būtu kā latviešu dainās – tēvutēvu laipas mestas, bērnubērni laipotāji."
"Notariāts pēc būtības nav privāts, bet publisks institūts, ģimenes miera sargātājs un sabiedrības balsts."
Biogrāfiskajā vārdnīcā tās personāliju daļā iekļautas ne tikai 217 Latvijas notāru biogrāfijas, bet pirmajā daļā – profesores S.Osipovas pētījums par Latvijas notariāta vēsturi līdz 1945.gadam.
Izzinoša, izsmeļoša lasāmviela ikvienam, ne tikai juristiem. Tieslietu ministrs Jānis Bordāns šo izdevumu novērtējis tā: "Tikai mēs paši esam atbildīgi par to, kā un ko par mums zinās un stāstīs nākamās paaudzes. Svarīga ir ne tikai valsts pastāvēšana, bet valsts izvirzītās vērtības un personības, kas tās īsteno dzīvē. Tieši tas ir noteicošais, kāda būs mūsu sabiedrība, kurai kalpos valsts iedibinātā tieslietu sistēma. Paldies Latvijas notariātam par ieguldīto darbu!"
Lai ikvienam būtu iespēja apzināties Latvijas notariāta sākumposmu un tā nozīmi mūsdienās, vairākus simtus grāmatas eksemplāru Latvijas Zvērinātu notāru padome dāvina lielākajām Latvijas bibliotēkām, Latvijas Valsts vēstures arhīvam, augstskolu juridiskajām fakultātēm, kā arī skolu bibliotēkām.
Taču grāmatas atvēršanas svētkos izskanēja doma, ka vajadzētu šo grāmatu darīt pieejamu grāmatu veikalos, jo tā varētu būt interesanta un noderīga plašākam sabiedrības lokam. Protams, izskanēja arī idejas, ka līdzīgu pētniecisku izdevumu būtu jāveido arī par tiesnešiem, dziļāk jāatskatās advokatūras pagātnē.
Taču arī Latvijas Zvērinātu notāru padome un Notariāta institūts, kas stāvējuši pie šā izdevuma šūpuļa, ir tikai ceļa sākumā – vēstures izpēte ir turpināma, un nākamās biogrāfiskās vārdnīcas vēl gaidāmas: notariāta vēsture taču ir arī jau šodiena.
