Marta sākumā Grieķija panāca vienošanos ar privātajiem investoriem par valsts parādsaistību norakstīšanu, ko starptautiskie aizdevēji noteica kā priekšnosacījumu, lai Atēnas spētu saņemt jauno finanšu atbalsta programmu 130 miljardu eiro apmērā.
Pirmā piegājienā, kas noslēdzās marta vidū, Grieķijai izdevās norakstīt parādus par 94,8 miljardiem eiro (66,6 miljardi latu). Tagad panākta vienošanās par otro parādsaistību norakstīšanu aptuveni 8,1 miljardu eiro (5,6 miljardi latu) apmērā.
Beidzoties Otrajam pasaules karam, Grieķijā, kura nekad neaizmirst atgādināt, ka ir demokrātijas šūpulis, bija maz kā tāda, ar ko varētu izraisīt skaudību antīkajās Atēnās. Provinciāla, agrāra, nabadzīga, pilsoņu kara nomocīta valsts ar lielu pareizticīgās baznīcas ietekmi uz oficiālo pārvaldi un draudošām izredzēm nonākt komunistu rokās. Taču paradoksālā kārtā tieši šie apstākļi, kas mūsdienās dod pamatu izdarīt neglaimojošus salīdzinājumus ar dažām Āfrikas valstīm, izrādījās izšķirīgi pašas Grieķijas turpmākajai augšupejai, gan pietiekami nozīmīgi visas Eiropas un pat pēckara pasaules ģeopolitiskajos procesos.
Nespēja panākt ekonomisko augšupeju, demokrātisko institūciju nostiprināšanos un politisko stabilitāti, bija raksturīga ne vien Grieķijai, bet arī apjukušajai un globālo varenību zaudējušajai pēckara Eiropai kopumā. Tā kļuva par vieglu mērķi komunistu ietekmei. Taču Lielbritānijas paziņojums par nespēju sniegt palīdzību tās interešu sfērā esošajai Grieķijai un Turcijai izrādījās izšķirošs, lai liktu ASV aktīvi iesaistīties turpmākajā Eiropas liktenī. Prezidenta Trumena doktrīna par komunisma iegrožošanu, ko Savienotās Valstis pieņēma 1947.gada martā, un tai sekojošā Eiropas saimnieciskās atjaunošanas programma jeb Māršala plāns izraisīja asu PSRS pretreakciju un deva starta šāvienu aukstajam karam un bipolaritātei, kas pasaules ģeopolitikā valdīja turpmāko pusgadsimtu.
"Beidzoties Otrajam pasaules karam, Grieķijā bija maz kā tāda, kas varētu izraisīt skaudību antīkajās Atēnās."
Komunisma draudi bija novērsti, un Atēnas Māršala plāna ietvaros saņēma 366 miljonus ASV dolāru. Taču krīzes nebeidza būt Grieķijas politiskās dzīves pastāvīga sastāvdaļa. Pilsoņu karš valstī plosījās līdz pat 40.gadu beigām. 1952.gadā Grieķija tika uzņemta NATO un saņēma ievērojamu praktisku un militāru atbalstu, cerot, ka tas stabilizēs valsti un palīdzēs tai nostāties uz eiropeiskas izaugsmes ceļa. Taču jau 50.gadu vidū uzliesmoja Grieķijas nesaskaņas ar citu NATO valsti – Turciju - Kipras dēļ.
Konfliktā bija spiesti iesaistīties ANO miera uzturēšanas spēki. 1967.gadā, gāžot karali un parlamentu, pie varas nonāca militārā hunta, kura pasludināja, ka demokrātija tiks "ielikta cilpā" . 1969.gadā Grieķiju izmeta no Eiropas Padomes, un nākamajā gadā EEK pārtrauca sakarus ar militāristu režīmu. "Melnie pulkveži" pie varas noturējās līdz 1974.gadam, kad, iebrūkot Kiprā, bet sastopoties ar ievērojami spēcīgākās Turcijas pretsparu, tie piedzīvoja pilnīgu izgāšanos un, uzbangojot sabiedrības protestiem, tika gāzti.
Lai gan militāristu režīms bija apspiedis Grieķijas pilsonisko attīstību un apturējis virzību uz integrāciju Eiropas kopējās struktūrās, 1975.gada jūnijā Atēnas pieteicās dalībai EEK, un 1981.gadā lielākoties atkal uz partnervalstu labo cerību pamata kļuva par pilntiesīgu tās locekli. Tas nenotika bez iebildumiem, un tiem, kas bija pauduši bažas par šī soļa pamatotību, izrādījās taisnība. Kad piecus gadus vēlāk, saņemot reģionālās subsīdijas, kādas savulaik netika piešķirtas Grieķijai, Kopienā iestājās Spānija un Portugāle, Atēnas piedraudēja ar izstāšanos no organizācijas, ja šo atbalstu neattiecinās arī uz Grieķiju, kas joprojām, ja neskaita jaunpienācēju Portugāli, bija nabadzīgākā Kopienas dalībvalsts.
1982.gadā Grieķija no Eiropas Kopienas bagātākās dalībvalsts Dānijas ienākumu ziņā atpalikta trīskārt, bet no Kopienas vidējā līmeņa – vairāk nekā divkārt.
Gana pretrunīgā kārtā nabadzība kļuva par Grieķijas lielāko ieguvumu – trūkumcietējas statuss tai ļāva pretendēt un saņemt vislielāko partnervalstu atbalstu. Laikā no 1985. līdz 1989.gadam Atēnas no EK fondiem iekasēja gandrīz astoņus miljardus dolāru, kas, rēķinot proporcionāli, bija vairāk nekā no tiem ieguva jebkura cita dalībvalsts. Neraugoties uz to, 90.gadu slieksni Grieķija, nomainot Portugāli, pārkāpa atkal kā nabadzīgākā Kopienas dalībvalsts – puse no Kopienas trūcīgākajiem reģioniem bija Grieķijā.
Turpmāk, uz dalību ES pretendējot un tajā iestājoties citām nabadzīgām valstīm no bijušā padomju bloka, Grieķijas trūkumcietējas monopols sašķobījās. Tomēr tā aizvien saņēma ievērojamu Savienības finansiālo atbalstu, turpinot dzīvot pāri saviem līdzekļiem un iestiegot arvien dziļākās finansiālās problēmās. Aplēsusi, ka pievienošanās Eiropas monetārajai savienībai palīdzētu tās atrisināt, Papandreu valdība, sagrozot datus par valsts parāda un budžeta deficīta apmēru, kas tālu pārsniedza eirozonas fiskālo normu robežas, nolēma nepalaist garām šo izdevību. Nevarētu gan teikt, ka Grieķijas mahinācijas nebija nojaušamas. Taču ar zināmu nekaunību un paļaušanos uz veiksmīgu iepriekšējo pieredzi, izrādās, varēja panākt vairāk, nekā veselais saprāts ļautu cerēt.
Kad Vācijas finanšu ministrs Vaigels, apjaušot Grieķijas patieso stāvokli, savam Atēnu kolēģim Papantoniu pateica, ka Grieķijai nav un nebūs vietas eirozonā, pēdējais pat piedāvāja saderēt, ka viņa valsts vienalga savu mērķi sasniegs. Papantoniu nekļūdījās.
2001.gadā, spītējot Eiropas Centrālās bankas brīdinājumiem, kā viena no vienotās valūtas reģiona dibinātājvalstīm Grieķija ar Eiropas Komisijas atbalstu tika uzņemta eirozonā.
"Līdz ar karaļa un parlamenta gāšanu pie varas nonāca militārā hunta, kas pasludināja, ka demokrātija tiks „ielikta cilpā”."
Pateicoties monetārās savienības aizsegam, atvieglotu kredītu pieejamībai, 2004.gada Atēnu Olimpiskajām spēlēm un patiesā valsts finanšu stāvokļa maskēšanai, aizvadītās desmitgades pirmajā pusē Grieķija kaut cik "turējās virs ūdens". Taču globālā krīze kombinācijā ar valsts ekonomikas vājumu un joprojām nesakārtotajām finansēm Grieķiju atkal ierindojusi galvenās ES palīdzības saņēmējas statusā.
Lai arī cik neiedvesmojošs varētu likties šis kaunpilnais stāsts, Latvijā kā politiskajās aprindās, tā sabiedrībā figurē viedoklis par Grieķiju kā atdarināšanas vērtu piemēru: redz, cik grieķu politiķi bijuši "gudri" - kārtīgi "noslaukuši" partnerus un tagad mierīgi tiek vaļā no kredītu atmaksas.
2004.gadā Latvijas valdībai tik tiešām izdevās iedabūt valsti ES bez visu vēlamo reformu īstenošanas, maskējot patēriņa kredītu iespaidu uz IKP rādītājiem un kopumā uzdodot pārlieku optimistisku ekonomikas izaugsmes ainu, kas, kā zināms, 2008.gadā noveda pie kritiena dziļajā krīzes bedrē. Taču tagad Latvija ir izvirzījusi mērķi 2014.gada 1.janvārī ieviest eiro, kam nepieciešams izpildīt tā dēvētos Māstrihtas kritērijus. Un nu gan vairs nav nekāda pamata cerēt, ka tos izdosies apiet, vēlamo uzdodot par esošo, jo tieši Grieķija ir nevis piemērs, bet brīdinājums un iemesls sadarbības partnerus Eiropā tagad vērtēt bez rozā brillēm. Ne vien tad, ja valsts pretendē uz vietu monetārajā savienībā, bet arī tad, ja tā tur jau ir.
Un visbeidzot – Latvijai, kurai tās nepatikšanas, kas tagad ir priekšā populistisku, nevis gudru politiķu līdz šim vadītajai Grieķijai, ir jau teju aiz muguras, nudien nebūtu jāapskauž Atēnas par bezatbildīgo uzdzīvošanu un tai sekojošo parāda daļas norakstīšanu. Grieķijai būs jāturpina dramatiski mazināt budžeta izdevumus gan tad, ja valsts paliktu eirozonā ar daļu parādu, gan ja izstātos no tās, nesamaksājot saviem kreditoriem un piedzīvojot bankrotu. Savukārt pavisam konkrētiem "ierindas" grieķiem, kuri jau tagad masveidā protestē pret taupības pasākumiem, jebkura scenārija īstenošanās gadījumā nāksies samierināties ar dzīves līmeņa pamatīgu pazemināšanos, uzņēmumu bankrotiem un iespaidīgu bezdarbu.
