Budžeta un to pavadošajos likumprojektus Saeima izskatīja ātrā tempā, par ko, visticamāk, arī saņems pārmetumus. Taču tad jāatgādina, kāpēc steiga ir bijusi (sakarā ar Saeimas ārkārtas nomaiņu), jāatgādina, ka atsevišķu smago likumu konceptuālos risinājumus ir neskaitāmas reizes skatījušas attiecīgo jautājumu darba grupas jau kopš vasaras un ātrāk.
Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā deputātiem bija iespēja uzklausīt ne tikai ministriju speciālistu argumentus, Juridiskā biroja speciālistu pārstāvjus, bet arī nevalstiskās organizācijas un uzņēmēju pārstāvju viedokļus. Neskaidrie jautājumi un atsevišķu normu formulējumi, ja komisija kopā ar nozaru speciālistiem nevarēja tikt līdz jēdzīgam formulējumam, katrai mikrogrupai bija jāsaskaņo atsevišķi un jāpiedāvā no jauna.
Tiesa, līdz likumu grozījumu paredzētās spēkā stāšanās termiņam (gadu mijai) ir ļoti maz laika, taču ar budžetu pavadošajiem likumprojektiem katra gada nogalē tā ir bijis vienmēr. Cita lieta, ka pelnīti būtu pārmetumi, ja būtu ļoti apjomīgi grozījumi nodokļu likumos. Taču lielā daļā nodokļu likumu ir precizētas tās normas, kuras, teiksim tā, savtīgi izmantotas ienākuma nodokļa un obligāto sociālo iemaksu apiešanai, nebēdājot, ka tādā veidā lielas daļas iedzīvotāju sociālā situācija pakļauta bezcerīgumam.
Galvenās posta pieturas nemainīgas
Divdesmit gadu no vietas – budžeta pieņemšanas reizēs pirms katras gadu mijas un, ja situācija vai politiskā iegriba prasa, vēl gada ritumā veicot grozījumus – ir uzskaitītas valsts galvenās nelaimes. Ceļi ir sabrukuši, pabalsti pārāk mazi, pensijas pieticīgas, izglītība kļūst arvien nepieejamāka, reģioniem nodarīts pāri, Rīgas Mežaparkā un Jūrmalā senču mantojumā dzīvojošie tiek dzīti izmisumā. Katra budžeta debatēs Latgale ir apraudāta tā, ka zilo ezeru zemē varētu izveidoties vēl viens – politisko asaru ezers.
Divdesmit gadu laikā šīs vajadzības un sāpes allaž piesaukusi opozīcija, un, ja kādam no politiskajiem spēkiem izdevies savu statusu mainīt, jau cits opozīcijas sastāvs, arī varā pabijušie, ir turpinājis šīs problēmas skaitīt kā dzejolīti koalīcijai, vai pareizāk teikt – atgādināt par savu nenogurstošo rūpi sabiedrībai.
"Ir pārliecība, ka 2012.gada budžeta likumos nav ietilpinātas shēmošanas iespējas."
Tāpēc nav savādi, ka dzīvē daudz kas nav mainījies. Depresīvajiem reģioniem paredzēto Eiropas projektu naudu kaut kā pamanījušies paņemt Rīgas un Pierīgas šovmeņi. Pašvaldības nav nākušas klajā ar cilvēkiem saprotamu izklāstu, ka tām ir tiesības atlaist nekustamā īpašuma nodokli līdz 90 procentiem, kā tās to dara un kam konkrēti šo atvieglojumu piešķir, jo kurš labāk nekā pašvaldības zina kadastrāli dārgos rajonus, lai atbalstītu tur izsenis dzīvojošos.
Protams, divdesmitgadē ir pieredzēts arī budžeta jeb nodokļu maksātāju naudas dalītāju dāsnums, kad politiķiem ir bijis jānodrošina atsperīgs pakāpiens (atkal) nokļūšanai varā. Lielākoties tad arī radušies lēmumi, normas likumos, kas vieniem līdzēja dzīvot ļoti labi, izsmeļot budžetu, tostarp sociālo, par solidaritāti nedomājot. Piemēram, savulaik atļaujot īpašu pielaidību vecāku pabalstu saņemšanā, tādi labumi bija pieejami salīdzinoši ļoti nedaudzām ģimenēm. Bet pulkiem to, kam darba devēji jau 20 gadus maksā vien minimālo algu, šādas izvēles iespējas nekad nav bijis. Par kuru taisnību un kādu taisnīgumu tad lai te runātu?
Nokopt iepriekšējo politisko lēmumu sekas
Latvijā vislielākie kopbudžeta izdevumi ir sociālie. Tie skar ļoti lielu iedzīvotāju daļu. Budžeta likumprojektu pirmajā izskatīšanā 8.decembrī Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS) izteicās par pensiju piemaksām par darba gadiem līdz 1996.gadam, par kurām savulaik lēmusi 8.Saeima, šīs piemaksas izmaksājot no sociālā budžeta.
Jau ilgstoši rosināts šos izdevumus pārcelt uz pamatbudžetu, jo tā neesot sociālā budžeta lieta (kad toreizējie deputāti lēma – bija; kad citām valdībām jānodrošina maksājumi – vairs ne?). Tāpēc tagadējās Saeimas deputāte vēlējās zināt un dzirdēt, kad valsts varēs uzņemties atbildību un maksāt no valsts pamatbudžeta šo naudu, kas ir piekritīga valsts pamatbudžetam, un tie ir 140 miljoni latu gadā.
Barčas kundze izteica skumjas, ka arī turpmākajā laika periodā tiek saglabāts ierobežojums saņemt valsts sociālo risku gadījumā pienākošos naudu, jo gan slimības pabalstus, gan maternitātes, gan vecāku pabalstus, gan bezdarbnieku pabalstus skars ierobežojumi: 350 latu mēnesī plus 50 procentu virs šīs summas.
Labklājības ministre Ilze Viņķele (Vienotība), atbildot deputātei, uzsvēra: tiklīdz valsts nokops to politisko lēmumu sekas, kas ir sakropļojuši sociālo budžetu, varēsim runāt par to, ka valsts pilnā apmērā spēj pildīt tās likumu prasības, kas ir noteiktas. Runājot par sociālo budžetu un par vairākiem sociālo apdrošināšanas maksājumu ierobežojumiem, ministre norādīja, ka nekas no tā, kas šobrīd ir paredzēts, budžetā nav no jauna. Neviens no ierobežojumiem nav nācis klāt šogad!
Ministre atzina: ir viens izņēmums, proti, maternitātes pabalsta ierobežojums 80 procentu apmērā. Taču šis ierobežojums jebkurā gadījumā personai nodrošina ekvivalentus ieņēmumus, salīdzinot ar darba algu. Ja ierobežojums tiktu atcelts, tad faktiski maternitātes pabalsts pārsniegtu darba algas lielumu, kas, protams, ir brīnišķīgi. "Bet jautājums ir tāds: vai valsts to var atļauties?" piebilda ministre.
Nauda ir un būs jāskaita ne tikai savā makā
Protams, cilvēkiem atkal būs neskaidrības par ne vienu vien jauno likumu normu, jo, tās apspriežot un precizējot, arī komisijā bija grūti nonākt līdz perfektiem formulējumiem (kas Latvijas likumos ir ne reta parādība). Tāpēc likumu normas būs jāskaidro arī nodokļu speciālistiem un valsts naudas administratoriem. Taču ir pārliecība, ka 2012.gada budžeta likumprojektos nav ietilpinātas speciāli zinošo ļaužu interesēm uzrakstītas shēmošanas iespējas.
Jā, ir rūgti, ka valsts turpina ierobežot pabalstu maksājumus, kremt, ka nav pieļautas atlīdzības pārmērības, jo budžeta nauda būs jāskaita arī pēc tam, kad starptautiskie aizdevēji Latvijā vairs neuzraudzīs katru soli, jāskaita, lai atdotu dāsno trekno gadu valdību nesaprātīguma dēļ katra sagrābtos hipotekāros kredītus, kas veido miljardus, un krīzes bezizejā valsts ņemtā starptautiskā aizdevuma miljardus. Tas viss vēl stāv priekšā.
Ja valstī neredz visatļautību un zagšanu gaišā dienas laikā, daudziem jau tas vien ļauj justies drošāk. Iespējams, budžeta izdevumu situācija kļūst caurskatāmāka un sakārtotāka (nerunājot par tēriņiem, kurus var ierobežot tikai ar radikālām reformām, piemēram, augstākajā izglītībā).
"Jānokopj to politisko lēmumu sekas, kas ir sakropļojuši sociālo budžetu."
Savukārt par nodokļiem jāpiebilst divkosības dēļ. No vienas puses, politiķi pārmet nodokļu administrācijai, ka tā nevīžo iekasēt nodokļus, tāpēc valstī trūkst naudas, tāpēc nepieciešama konsolidācija. Bet no otras puses, iepriekšējos gados ir bijis tikpat nikns pretspars stingrībai nodokļu iekasēšanā (un runa nav par strīdīgām situācijām, kurās neapmierinātajiem ir iespēja savu taisnību aizstāvēt tiesā, bet, piemēram, par attieksmi). Deputāts Nikolajs Kabanovs (SC), debatēs argumentējot priekšlikumu svītrot likumā "Par akcīzes nodokli" paredzēto jauno normu, kura nosaka, ka, nemaksājot akcīzes nodokli, fiziskās personas personīgai vai ģimenes lietošanai turpmāk no trešajām valstīm varēs ievest akcīzes preces ne biežāk kā reizi nedēļā (pašreiz vienu reizi dienā), klāstīja par diskomfortu, kad ar kolēģi lidojis no Belgradas, un viņai bija tikai 5 pudeles serbu vīna, nu drusciņ, drusciņ par daudz. Un ja cilvēks lido no Kubas un ved sev cigārus, pie mums tādam uzbrūkot "muitnieki kā maitu ērgļi", nodokļu administrācijas pārstāvjus strostēja deputāts.
Ja tautas priekšstāvji tā spriež Saeimā, vai maz var cerēt, ka šādi uzrunāta sabiedrība respektēs valsti un tās likumus.
