Vidējās izpeļņas aprēķināšana par laiku, kad darbinieks slimojis

Lūk, konkrēta situācija. Darbinieks pie darba devēja ir nostrādājis astoņpadsmit gadus. Laikā no 2011. gada 3. marta līdz 2. jūlijam darbiniekam bijusi pārejoša darbnespēja. Darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas, pamatojoties uz Darba likuma 101. panta 1. daļas 9. punktu – darbinieku skaita samazināšana.

Tā kā darbinieks pie attiecīgā darba devēja bijis nodarbināts 10 līdz 20 gadus, viņam saskaņā ar Darba likuma 112. pantu pienācās atlaišanas pabalsts triju mēnešu vidējās izpeļņas apmērā.

Pabalstu aprēķina trīskārt mazāku

Konkrētajā situācijā darba devējs darbiniekam vidējo izpeļņu aprēķināja saskaņā ar Darba likuma 75. panta 4. daļu, pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar seši. Pēc tam iegūtā summa tikai sareizināta ar trīs – tādējādi aprēķinot atlaišanas pabalstu.

Izmantojot attiecīgo Darba likuma pantu, darba devējs izrēķināja, ka darbinieka pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsumma ir 914,71 lats, saskaitot kopā vien divos mēnešos nopelnīto atalgojumu – Ls 463+Ls 451,71. Pārējos mēnešus darba devējs aprēķinā neiekļāva, jo darbinieks šajā laikā slimoja. Iegūto summu - 914,71 latu - darba devējs izdalīja ar seši, tā iegūstot, ka darbinieks mēnesī nopelnījis 152,45 latus. Iegūto mēneša vidējo izpeļņu darba devējs reizināja ar trīs. Līdz ar to kopā aprēķinātais atlaišanas pabalsts izrādījās 457,35 lati, kas faktiski ir nevis pabalsts trīskāršā, bet gan tikai vienas mēneša darba algas apmērā.

Kādam vajadzēja būt aprēķinam?

Ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības atbalstu minētajā gadījumā ir iesniegts prasības pieteikums tiesai. Faktiski šis gadījums ir atklājis problēmu Darba likumā, kad tiek aprēķināta mēneša vidējā izpeļņa, ja darbinieks slimojis ilgstoši.

Darba likuma legāldefinīcijā ir noteikts, ka darba samaksu veido darba alga, piemaksas, prēmijas un jebkura cita veida atlīdzība par darbu. LR Augstākās tiesas Senāta Civillietu departaments lietā Nr. SKC-157/10 ir norādījis, ka Darba likuma 59. pantā ietverot jēdzienu "jebkuru cita veida atlīdzību par darbu", likumdevējs iespējamo atlīdzības (darba samaksas) veidu uzskaitījumu atstājis atklātu.

"Iespējams, darbinieku, kam darba devējs aprēķinājis atlaišanas pabalstu savā, nevis darbinieka labā, ir ļoti daudz. "

Eiropas Savienības tiesa savā judikatūrā ir norādījusi, ka atlīdzība, kas darbiniekam noteikta saistībā ar viņa atlaišanu no darba, uzskatāma par darba samaksas veidu, uz kuru darbiniekam ir tiesības saistībā ar savu darbu un kas viņam tiek samaksāta darba attiecību izbeigšanās brīdī. Līdz ar to atlaišanas pabalsts ir uzskatāms par darba samaksas sastāvdaļu.

Darba likuma 7. pants nodrošina ikvienam darbiniekam vienlīdzīgas tiesības uz taisnīgu darba samaksu, šīs tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas. Tas nozīmē, ka darbiniekiem ir jānodrošina vienlīdzīgas tiesības uz jebkuru no darba samaksas sastāvdaļām, tai skaitā arī atlaišanas pabalstu.

Vidējās izpeļņas aprēķināšanas kārtība noteikta Darba likuma 75. pantā. Šī panta 4. daļā ir noteikta "standarta" situācija, ka mēneša vidējo izpeļņu aprēķina, pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu dalot ar seši. Panta 2. daļā ir regulējums situācijai, kad darbs nav veikts visus pēdējos 6 mēnešus, savukārt panta 3. daļā ir regulējums situācijai, kad darbs nav veikts 12 mēnešus. Diemžēl pantā nav tieši atrunāta situācija, kā vidējā izpeļņa aprēķināma, ja darbinieks pēdējo sešu mēnešu laikā lielāko daļu darba nav veicis pārejošas darbnespējas dēļ.

Iepriekš minētajā gadījumā darba devējs, aprēķinot darbiniekam vidējo izpeļņu, ir piemērojis standarta situācijas regulējumu, nerēķinoties ar to, ka viņa mēneša vidējā izpeļņa sanāk ievērojami mazāka, nekā tā būtu tad, ja darbinieks visus pēdējos sešus mēnešus būtu diendienā strādājis. Vēl vairāk, konkrētajā situācijā darbiniekam mēneša vidējā izpeļņa tika aprēķināta pat mazāka par minimālo algu valstī!

Vienotās atlīdzības likumā šis jautājums ir sakārtots

Darba likuma 75. panta 8. daļā ir noteikts, ka izmaksājamās vidējās izpeļņas summu aprēķina, dienas (stundas, mēneša) vidējo izpeļņu reizinot ar to dienu (stundu, mēnešu) skaitu, par kurām darbiniekam izmaksājama vidējā izpeļņa, bet likumā nav norādes, kā, aprēķinot dienas vidējo izpeļņu, var iegūt mēneša vidējo izpeļņu.

Šis likuma robs - atbilstošā tiesiskā regulējuma trūkums - ir aizpildāms analoģijas ceļā, jo vienam vai vairākiem savstarpēji līdzīgiem normas sastāviem paredzētās tiesiskās sekas tiek attiecinātas uz tādu tiesiski nozīmīgu gadījumu, kas nav tieši noregulēts likumā, bet kas ir līdzīgs minētajiem normas sastāviem.

Ar 2009. gada 1. decembri Darba likuma 2. pants tika papildināts ar otro daļu, nosakot, ka tiem valsts un pašvaldību institūciju darbiniekiem, kuriem atlīdzību un citus ar to saistītos jautājumus regulē Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likums (turpmāk – Atlīdzības likums), nepiemēro attiecīgās šā likuma normas. Tas nozīmē, ka Darba likums paliek kā vispārējā norma attiecībā pret Atlīdzības likumu.

"Kamēr tiesību normas Darba likumā un Atlīdzības likumā nebūs samērotas, darbiniekiem nelabvēlīga situācija saglabāsies."

Atlīdzības likuma 3.¹ pantā ir noteikta precīzāka vidējās izpeļņas aprēķināšanas kārtība, ņemot vērā tās problēmas, kas pastāv Darba likuma 75. pantā. Atlīdzības likumā ir teikts, ka mēneša vidējo izpeļņu aprēķina, dienas vidējo izpeļņu reizinot ar mēneša vidējo darba dienu skaitu pēdējos sešos kalendāra mēnešos (saskaitot darba dienas pēdējos sešos kalendāra mēnešos un šo kopsummu dalot ar seši).

Viedokli, ka būtu jāpiemēro Atlīdzības likuma regulējums, ir paudusi arī Valsts darba inspekcija, norādot, ka Darba likuma 75. panta ceturtā daļa tulkojama kopsakarā ar citām šā panta daļām un nav pieļaujama kādas šā panta daļas prioritāra piemērošana visos iespējamos gadījumos bez izņēmuma, nesaistot to ar panta vispārīgo jēgu – aprēķināt objektīvu vidējo izpeļņu. Inspekcija norāda, ka minētā panta daļa ir piemērojama tikai tajos gadījumos, kad darbinieks šos sešus mēnešus ir nostrādājis pilnā apmērā, t.i., darbiniekam šajā periodā nav bijusi darbnespēja vai atvaļinājums utt., pretējā gadījumā šis aprēķins nav objektīvi pareizs un taisnīgs.

Ko mainītu likuma precizēšana?

Darba likuma precizēšana būtiski uzlabotu situāciju darbiniekiem, kuriem aprēķinātu mēneša vidējo izpeļņu par laiku, kad viņiem bijusi pārejoša darbnespēja.

Iepriekš minētajā konkrētajā gadījumā darbiniekam aprēķinātais atlaišanas pabalsts bija 457,35 lati. Ja pabalsta apjomu rēķinātu tā, kā tas noteikts Atlīdzības likumā, izmaksājamā summa būtiski pieaugtu.

Pamēģināsim atlaišanas pabalstu aprēķināt tā, kā to paredz Atlīdzības likums. Saskaņā ar Darba likuma 75. panta 5. daļu aprēķinām minētā darbinieka dienas vidējo izpeļņu: pēdējo sešu mēnešu darba samaksas kopsummu (Ls 914,71) dalot ar nostrādāto dienu skaitu (40), kas ir 22,87 lati.

"Konkrētajā situācijā darbiniekam mēneša vidējā izpeļņa tika aprēķināta pat mazāka par minimālo algu valstī."

Pēc analoģijas piemērojot Atlīdzības likuma 3.¹ panta 4. daļā noteikto, aprēķinām mēneša vidējo izpeļņu (dienas vidējā izpeļņa Ls 22,87  x mēneša vidējais darba dienu skaits pēdējos sešos kalendāra mēnešos – 20,67), kas ir 472,73 lati.

Saskaņā ar Darba likuma 75. panta 8. daļu un Darba likuma 112. panta 3. daļu mēneša vidējo izpeļņu Ls 472,73 jāreizina ar 3. Līdz ar to darba devējam konkrētajam darbiniekam bija jāaprēķina atlaišanas pabalsts nevis Ls 457,35, bet gan Ls 1418,19 apmērā pirms nodokļu nomaksas. Starpība tātad ir 960,84 lati.