Pats jautājums "Kāpēc jāmācās matemātika" jau ir tik viltīgi formulēts - tā jautā mazi bērni, kas katrai mūsu atbildei pievieno drausmīgo "kāpēc?"- , ka, neskatoties uz to kādus argumentus es minēšu, vienmēr var sekot – "kāpēc?", tā radot situāciju, kas galu galā noved pie jautājumiem par dzīves jēgu, pasaules uzbūvi un Dieva eksistenci (tāda tipa jautājumi ir visā pasaulē atzīti par visvairāk uzdotajiem). Vēl varu atzīmēt, ka par matemātikas apguves mērķiem un metodēm un nepieciešamību matemātiku arī mācīties ir uzrakstīts tik daudz, ka neko jaunu šajā rakstā pateikt nevaru. Bet tomēr....
1. Matemātiku nav jāmācās, tāpat kā nav rītos jāceļas. Ja domājat, ka rītos nav jāceļas, tad jums ir 100 procentīga taisnība, ka matemātiku nav jāmācās.
2. Ja uzskatāt sevi par personu ārpus sabiedrības, tad arī varat nemācīties matemātiku un, protams, varat nemācīties neko.
3. Teorētiskā un lietišķā matemātika (un nepārprotami arī skolas matemātika) jālikvidē kā šķira, jāaizliedz ar likumu, jo tādējādi mēs pazaudēsim vienu no galvenajām objektīvās realitātes izziņas iespējām un ātri vien pielīdzināsimies mūsu mazajiem brāļiem, kuriem, iespējams, neklājas nemaz tik slikti.
Problēma ir nevis jautājumā "Kāpēc jāmācās?", bet jautājumos, kas saistās ar skolu kā valsts sistēmas sastāvdaļu. Kādā situācijā mēs esam, visiem ir skaidrs. Tāpēc skolotāja darbs jau kļūst par misiju, bet ne visi misionāra darbam ir gatavi. Viens standarts matemātikā visiem skolēniem arī neveicina uztvert matemātiku kā estētisku vērtību, nedod iespēju iemācīt tieši to, kas nepieciešams, lai matemātika kļūtu par skolēna sabiedroto dažādās dzīves situācijās.
"Sākumskolā vairums bērnu nosauc matemātiku par savu mīļāko mācību priekšmetu, bet kas notiek tālāk?"
Sākumskolā vairums bērnu nosauc matemātiku par savu mīļāko mācību priekšmetu, bet kas notiek tālāk? Te jāatceras Dānijas izglītības ministra vārdi: "Matemātika ir skaista, bet kāpēc mēs, to mācot bērniem, darām briesmīgu?" Neaizmirsīsim arī to, ka izglītības sistēma pēc savas būtības ir ļoti konservatīva. Piemēram, ja būtu nolemts ko radikāli mainīt un matemātiku mācīt ar mūzikas palīdzību (kas nebūt nav aplami), tad kur mēs ņemtu katram skolēnam klavieres? Un vai skolotāji prot spēlēt kaut vienu mūzikas instrumentu, par kora diriģēšanu nemaz nerunājot (pirmajā brīvvalsts laikā prata gan!). Tāpēc daudzas lietas notiek tradīciju ietekmē, kas kaut kādā mērā tomēr garantē, ka no apmācāmā iznāks jēdzīgs sabiedrības loceklis.
Arī skolotāju sagatavošanas programmās vēl nav iespējams iekļaut tādus kursus kā klasiskās dejas, mūzikas instrumentu spēle, vizuālā māksla, kas ļautu skolotājam būt ne tikai formālo zināšanu nesējam, bet arī radošai personībai.
Pozitīvas tendences izglītības lauciņa sakārtošanā vērojamas beidzamajās IZM un projekta DZM (dabaszinības un matemātika) aktivitātēs, kas rosina ne tikai apgūt formālo matemātiku, bet gan veidot skolēnos arī matemātisko izpratību. Novēlu, lai neviens no mums nenonāktu tāda tiesneša varā, kas spriestu tā – noziedznieks bija vatenī, personai X ir vatenis, tāpēc persona X ir noziedznieks.
Un, ja jūs esat bērnu vecāki, tad neaizmirstiet, ka jūs varat tieši ietekmēt gan savas atvases, gan skolotāja darbu, palīdzot atrast bērnam ceļu, kā mācīties ar prieku – un ne tikai matemātiku.
