VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
03. oktobrī, 2010
Lasīšanai: 9 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Izglītība
4
4

Skolotāju dienā teiksim paldies!

FOTO: Boriss Koļesņikovs, LV

Skolotāja profesija šķiet sena kā pati mūžība, un vienīgais, kas to varējis mainīt un ietekmēt, ir laiks. Par to vēsta konkrēti vēsturiski fakti, atmiņas un arī daiļliteratūra.

Skolotāja fenomens

Skolotāja tēls iemieso konkrētā laika vai sabiedrības daļas vērtības un īpašības, tāpēc tiek bieži izmantots ne vien latviešu, bet arī pasaules literatūrā. Grūti iedomāties vēl kādas profesijas pārstāvjus, kuru dzīve nemitīgi vijas, turpinās (un pat veidojas) leģendās, kā tieši notiek ar skolotāju profesijas pārstāvjiem. Realitātē šīs leģendas ir visaktīvākās, jo dzīvo no dienas dienā, kamēr vien skolās notiek un notiks mācīšanās process.

Tāpat kā politiķiem, literātiem un citiem ietekmīgiem cilvēkiem atver muzejus, tādi ir arī skolotājiem, un muzejs-skola ir viena no biežāk sastopamajām memoriālo muzeju formām Latvijā vispār. Turklāt sarežģīti uzreiz nosaukt kādu no mūsu rakstniekiem vai dzejniekiem, kurš nav savā laikā strādājis par skolotāju, – Vilis Plūdons, Kārlis Skalbe, Fricis Bārda, Jānis Akuraters, Ansis Lerhis-Puškaitis, Kārlis Krūza u.c. Literāti bieži paši savās atmiņās piemin skolotājus, kuriem bijusi izcila nozīme kādā dzīves periodā. Daudz skaistu vārdu skolotājiem dzejā veltījusi Mirdza Ķempe, sevišķi savai pirmajai skolotājai: Ir mātes, tēva vārds mums visiem svēts, / Bet skolotāja vārds tiem līdzās staro, / Jo mūs dvēselēs vislabākais ir sēts, / No sēklām pirmajām nu birzs un druva zaro.

"Skolotājs ir arī kultūras un civilizācijas pamatu veidotājs. "

Skolotāja tēls ne tikai mākslā, bet arī dzīvē ir daudzdimensionāls – tas ietver gan cilvēciskās, gan profesionālās kvalitātes. Patiesībā ne tikai skolotājs kā profesija, arī kā pastāvīga parādība ir fenomenāls. Tas sevī apvieno vecāku, drauga, padomdevēja, ceļabiedra, autoritātes, soģa un citas funkcijas. Diemžēl skolotāji ir arī „izmirstoša suga”, jo kļūst arvien mazāk tādu, kas vēlas uzņemties ”valkāt” unikālo titulu – skolotājs. Un ne jau tādēļ, ka paliek mazāk to, kuri būtu mācāmi un vadāmi dzīvē, nekādā ziņā, bet gan tādēļ, ka valsts skolotājiem ir piešķīrusi askētu veidolu. Atsaucoties uz Seno Austrumu filozofiju, askētu vienīgā dzīves jēga bija reliģija, tie varēja puskaili dzīvot mežā, gulēt uz zemes, ēst visu, ko daba devusi, visu dienu ar nezūdošu entuziasmu audzināt sevi un citus – tik pieticīgas bija to vēlmes un vajadzības.

Ja līdzīgu dzīvesveidu 21. gadsimtā valsts nosaka skolotājiem, par kādām alkām pēc šīs profesijas spozmes var būt runa? Protams, entuziastu un mērķa cilvēku netrūkst arī mūsdienās, tāpēc šajā Skolotāju dienā mums vajadzētu būt desmitkārt pateicīgiem un pazemīgiem tiem cilvēkiem, kas vēl joprojām uzskata, ka skolotāja profesija ir visas sabiedrības pamatbalsts. Atļausimies nebūt pieticīgi, jo skolotājs ir arī kultūras un civilizācijas pamatu veidotājs.

"Skolotājs ne tikai kā profesija, arī kā pastāvīga parādība ir fenomenāls."

Tāpēc nedāvināsim skolotājiem tikai ziedus, bet vārdos pateiksimies par to, ko viņi tik pašaizliedzīgi dara mūsu labā. Ikdienas datorizētajā un materiālajā komunikācijā mēs esam aizmirsuši vārdu patieso spēku un domājam, ka zieds vai atklātne spēj izteikt pateicību, bet tieši izrunāts vārds iemieso patiesumu un atklāj sirds valodu, kurā, starp citu, skolotāji māca mums runāt – ne tikai ar citiem cilvēkiem, bet arī ar sevi un pasauli. Pateiksim paldies, jo, pēc rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa domām, „šis vārds ir paskaņa visiem skaistajiem vārdiem, kas pasaulē minēti tiek. Visas cilvēku izdarības bez paldies ir vai nu tukšas čaulas, vai kaili kodoli bez ietvara. Paldies ir vienīgā valūta pasaulē, kas nav vēl mainījusi kursu”.

Pateiksim paldies par to, ka skolotāji kopā ar mūsu vecākiem veido un nostiprina pamatus, uz kuriem mēs paši celsim savu tālāko dzīvi. Turklāt, lai pateiktu paldies, nav nepieciešams kāds īpašs formāts – piemēram, svētku diena, to var teikt katru dienu, bet tieši Skolotāju dienā šie vārdi iegūs pacilātāku un svinīgāku pieskaņu.

Skolotāju diena Latvijā un pasaulē

Kopš 1994. gada 5. oktobra tiek svinēta Pasaules skolotāju diena, lai atzīmētu UNESCO 1966. gada 5. oktobrī parakstīto Rekomendāciju par Skolotāja statusu. Šajā vēsturiskajā brīdī pirmo reizi starptautiskā līmenī uzmanība tika pievērsta tādiem nozīmīgiem aspektiem kā skolotāju sagatavošanas un nodarbinātības apstākļi, skolotāju līdzdalība lēmumu pieņemšanā un tam, kas katrai valstij būtu jādara, lai uzlabotu mācīšanas kvalitāti un mācīšanās vidi.

Latvijā Skolotāju dienu svin oktobra pirmajā svētdienā. Tāpat šie svētki tiek svinēti Baltkrievijā, Kazahstānā, Ukrainā un Moldovā, bet ir daudz citu valstu, kurās Skolotāju dienu svin pilnīgi atšķirīgos datumos. Ir valstis, kurās šie svētki sev līdzi šodienā nes gadu desmitu un pat simtu vēsturisko kontekstu, un valstis, kur šie svētki kā tradīcija ir pieņemti tikai pāris pēdējos gadus. Pirmie piemēri nenoliedzami norāda uz laikmetiem, kas skolotāja profesiju darījuši par vienu no svarīgākajām (ja ne svarīgāko) visas sabiedrības vēsturē.

Korejā Skolotāju dienu svin 15. maijā, kad dzimšanas diena tiek atzīmēta vienam no ievērojamākajiem monarhiem un garīgajiem iedvesmotājiem, kas darbojies 15. gadsimta pirmajā pusē Čosonu valsts laikā, – karalim Sedžonam, kas ir arī korejiešu alfabēta radītājs. Šodienas kontekstā Korejā šie svētki gan ir zaudējuši savu sākotnējo jēgu un palikuši tikai kā formalitāte, kuru paši skolotāji un arī vecāki labprāt izsvītrotu no svētku dienu saraksta. Tas ir gan skolotāja kā profesijas ietekmes krišanās un cieņas zaudēšanas dēļ, gan arī tādēļ, ka starp skolēniem un skolotājiem arvien rodas un saasinās konflikta situācijas, jo skolās turpina pielietot miesas sodus vidējo un vecāko klašu skolēniem. Interesanti, ka arī paši skolēni atzīst šādus sodus par nepieciešamiem. Neparasta ziņa par to, kā Korejā svin Skolotāju dienu, parādījās 2008. gadā – Seulas vidusskolā skolotāji savā svētku dienā mazgāja kājas saviem skolēniem, tādējādi pasakoties par to, ka skolēni tos ciena1.

Polijā 14. oktobris ir svētku diena un brīvdiena visiem skolotājiem. Šis datums tika izvēlēts saistībā ar Nacionālās izglītības komisijas dibināšanas gadadienu, kas notika 1773. gada 14. oktobrī pēc karaļa Staņislava Poņatovska iniciatīvas.

Dienu vēlāk – 15. oktobrī – svētki, kas nosaukti Dia do Professor, noris Brazīlijā. Šajā valstī Skolotāju dienai ir īpašs vēsturisks konteksts un iemesls – 1827. gada 15. oktobrī tika pieņemts rīkojums–pavēle visā Brazīlijā celt skolas, kurās mācītu lasīšanu un rakstīšanu. Pirmo reizi Skolotāju dienu Brazīlijā svinēja 1947. gadā kādā Sanpaulu skolā, bet oficiālu svētku statusu šī diena ieguva ne tik ātri – tikai 1963. gadā.

"Lai pateiktu paldies, nav nepieciešams kāds īpašs formāts."

Ķīnas kalendārā Skolotāju diena kā svētki ir atzīmēti 10. septembrī, turklāt šī svētku diena tika pieņemta tikai tādēļ, lai palielinātu un vērstu uzmanību uz skolotāja profesijas nozīmīgumu.

Šķiet, Libānā šiem svētkiem ir vislielākā nozīme un rezonanse, jo svētki skolotājiem tiek svinēti veselu nedēļu – tie sākas 3. martā un kulmināciju sasniedz pēdējā dienā – 9. martā, kas tradicionāli Libānā ir Skolotāju diena. Libānieši patiesi augstu vērtē skolotāja profesiju, jo uzskata, ka skolotājs rada cilvēku un tieši šī profesija ir vissarežģītākā un atbildīgākā pasaulē.

Argentīnā Skolotāju diena tiek svinēta 11. septembrī, pieminot Domingo Faustino Sarmiento (1811–1888), septītā Argentīnas prezidenta, nāves dienu. Prezidents savā darbības laikā īpaši svarīgu lomu piešķīra tieši izglītības sistēmai un skolotāju darba pilnveidošanai. Turklāt šī diena skolās vienmēr ir brīvdiena.

Krievijā Skolotāju diena sākotnēji (no 1965. gada 29. septembra) tika atzīmēta pirmajā oktobra svētdienā, bet kopš 1994. gada 3. oktobra Skolotāju dienu Krievijā svin 5. oktobrī vienlaicīgi ar Starptautisko skolotāju dienu.

No 1997. gada Skolotāju un audzinātāju dienu Uzbekistānā pēc prezidenta rīkojuma svin 1. oktobrī. Albānijā – 7. martā, Austrālijā – oktobra pēdējā piektdienā, Armēnijā – oktobra pirmajā sestdienā, Vjetnamā – 20. novembrī utt.  

***

Skaidrs, ka pateicības formu un veidu, kā pateikties skolotājiem, netrūkst. Daudzi no tiem paliek atmiņā uz visu mūžu, un tas jau vien ir pierādījums tam, ka skolotājs mums dod ne tikai gudrību, bet arī dvēseliskumu un dzīvesziņu, turpinot gaitas jau dzīves skolā.

[1] http://southkoreanews.ru/story/365

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU