Pagājušais gads – liels solis atpakaļ
Lūdzu, raksturojiet savas izjūtas jaunā mācību gada sākumā!
Jaunā mācību gada pirmos četrus mēnešus mēs sagaidām ar zināmu drošības izjūtu. To rada informācija par izglītības finansējumu, kas atbilstoši principam „Nauda seko skolēnam”, kura īstenošana tika uzsākta pagājušajā mācību gada sākumā, saglabāsies tādā pašā apjomā, kāds tas bija 2010. gada pirmajā pusē. Bet tai pašā laikā mācību gadu sākam arī ar zināmām bažām par to, kas notiks ar izglītības finansējumu 2011. gadā: vai tikai to neskars mūsu aizdevēju prasību īstenošana, respektīvi, samazināt valsts budžeta deficītu un turpināt ievērot taupības režīmu.
LIVA pilnībā atbalsta mūsu ministres Tatjanas Koķes stingro nostāju, ka izglītībai vairāk neko atņemt nedrīkst. To, kas notika pirms gada, gaidot septembri, negribas atcerēties – tas bija dramatiski!
Pasaules Bankas un citu institūciju pārstāvju vērtējums par reformu gaitu un situāciju vispārējā vidējā izglītībā, kā arī solījums šajā izglītības posmā vairāk neko nesamazināt dod pragmatisku cerību, ka 2011. gadā līdzekļi patiešām netiks samazināti, jo ir veikta virkne pasākumu, lai efektivizētu līdzekļu izlietojumu un ietaupītu naudu.
Protams, ir žēl, ka no zinātniskā viedokļa skolu reforma ir noritējusi pilnīgi ačgārni – uz cilvēku rēķina (reforma izglītībā sakrita arī ar novadu reformu, tāda reformu noslāņošanās bija). Veicot jebkādas reformas, parasti līdzekļi tiek palielināti, lai redzētu reformu veiksmīgu īstenošanos – mums, gluži pretēji, finansējums tika samazināts.
Vai pašlaik skolotājs ir labi atalgots?
Varu atbildēt ar vienu vārdu – nē. Pagājušā gada septembrī skolotāju atalgojums samazinājās uz pusi un dažviet Latvijā – tur, kur skolotājiem nepiemaksāja pašvaldības, šis samazinājums bija vēl lielāks.
No janvāra, salīdzinot ar 2009. gada septembri, atalgojums palielinājās apmēram par 50-60 latiem, bet tas nav atgriezies iepriekšējo gadu līmenī, kad brīžiem ar lieliem protestiem un cīņām, brīžiem ar atgādnēm un nelielu aizkavēšanos skolotāju atalgojums tomēr sistēmiski tika kāpināts atbilstoši trīspusējiem vienošanās protokoliem ar valdību, darba devējiem un arodbiedrību.
Protams, pašlaik pedagogu atalgojums nav adekvāts ieguldītajam darbam. Ņemot vērā to, ka pagājušajā gadā mūsu valstī nebija jomas, kur atalgojums netiktu samazināts, skolotāji ar valstisku izpratni ir attiekušies pret šo situāciju, bet mēs visi cerīgi gaidām ekonomiskās situācijas uzlabošanos, kas līdzi nestu finansiālās situācijas uzlabošanos arī pedagogiem.
Protams, jo skolotāju un skolēnu savstarpējās attiecības lielā mērā nosaka skolotāju stāvoklis sabiedrībā, kas savukārt ir ļoti cieši saistīts ar skolotāju zemo atalgojumu.
Arī ņemot vērā skolotāju korpusa absolūto feminizēšanos (sākumskolā – 100 procenti, citos izglītības posmos un profesionālajā izglītībā nedaudz mazāk), tas ir viens no iemesliem, kāpēc skolās strādā tik maz vīriešu. Ja vīrietim ir ģimene un bērni, tad ar pedagoga algu uzturēt ģimeni praktiski nav iespējams.
Kas jums kā skolas vadītājai sniedz vislielāko gandarījumu?
Es domāju, ka mazākā vai lielākā mērā katrs cilvēks savā dzīvē cenšas atrast pielietojumu gan savām spējām, gan piepildīt iespējas. Man ir bijusi lieliska izdevība kopā ar domubiedru grupu veidot šo skolu ar nākotnes redzējumu.
Sāku strādāt, pirms vēl šī skola tika izveidota – tā bija celtniecības stadijā, un es tiku uzaicināta darbā par direktora vietnieci. Tas bija 90. gadu sākums – brīvvalsts atdzimšanas laiks, kad dzelzs priekškars kritis un tepat pāri jūrai ir kaimiņvalstis, kurp varēja aizbraukt un ieraudzīt visu savām acīm, un atrast tādu piedāvājumu, kas ļautu bērniem un jauniešiem celt pašapziņu, pašrealizēties, apgūstot vairākas svešvalodas, studējot citās valstīs un pēc tam veiksmīgi konkurējot darba tirgū.
Pirms 16 gadiem esam formulējuši skolas vīziju, kuras moto skan šādi: „Ziemeļvalstu ģimnāzija ir skola, uz kuru skolēni iet ar prieku.” Šis teikums izsaka visu, proti, sabiedrība taču sastāv no indivīdiem, un, ja katrs indivīds būs izglītots, radošs, darbīgs, atbildīgs (tā varētu turpināt vēl un vēl), tad tāda kopumā veidosies visa sabiedrība.
Vai tas ir jāsaprot kā gandarījums par to, ka spējat piepildīt savas radošās un profesionālās ieceres?
Tas, ka es to varu darīt katru dienu un ka man ir lieliski domubiedri – mans pedagogu kolektīvs. Man ir fantastiski tehniskie darbinieki, kuri dara visu to, kas jādara, un ir gatavi darīt vēl daudz ko citu. Man ir radošs un ļoti zinātkārs skolēnu kolektīvs ar fantastiskām idejām, kuras es iespēju robežās cenšos atbalstīt. Mums ir sadarbības partneri gan Rīgas un Latvijas skolās, gan ārvalstīs.
"Šā brīža realitāte ar ļoti dažādo skolu skaitu un skolu apjomu novados rada arī dažādību finansējuma reālajā sadalē uz vietām. Tas ir kā tāds raibais lupatu deķītis: satiekas pedagogi no dažādiem novadiem, un viņu atalgojums par vienu pedagoga likmi krasi atšķiras."
Gandarījumu dod apziņa, ka katru rītu uz darbu varu doties ar prieka sajūtu. Savu vietu darba dzīvē es saskatu tādējādi, ka varu dot kādu ieguldījumu Latvijas valsts stiprināšanā un labklājības celšanā, izglītojot bērnus, kuri to turpinās darīt un nodrošinās arī mums, es ceru, cienīgas vecumdienas.
Skola tiek veidota pēc direktora ģīmja un līdzības... Un cik liela ir skolotāja nozīmība bērna dzīvē!
Tas tā ir. Es aizeju uz sākumskolas ēku, un nāk mazo meiteņu grupiņa, sarunājas, un tad viena, pēc brīža cita ar tādu žestu atglauž matus, ka man uzreiz skaidrs – tās ir meitenes no skolotājas Aijas klases.
Skolotājs – tā ir nozīmīga personība ikviena bērna un jaunieša dzīvē, it īpaši mūsdienu apstākļos, kad diemžēl ir tik daudz nepilnu ģimeņu, kad daudzās ģimenēs viens vai pat abi vecāki aizbrauc strādāt uz ārzemēm, kad ir dažādas sociālas un līdz ar to psiholoģiskas un dvēseliskas kolīzijas, un skolotājam bieži vien nākas būt ne tikai pedagogam, bet reizēm arī mammai, tētim, krustmāmiņai, padomdevējam, draugam utt.
Grūtie un sāpīgie procesi
Pagājuši 20 gadi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kas labs noticis, un kas nav izdevies Latvijas nacionālās izglītības sistēmas un mācību satura izveidē?
Mēs esam oficiāli iekļāvušies Eiropas izglītības telpā un tagad to turpinām darīt stratēģiski un taktiski. Mums ir iespēja sadarboties, daudz ko uzzināt, pedagogiem – tālākizglītoties, skolēniem – mācīties apmaiņas programmās dažādās valstīs. Jā, daudzas lietas ir bijušas lietderīgas, bet negatīvais varētu būt tas, ka, aizgūtnēm ieraugot Eiropu, esam pagrābuši daudz lieka, mehāniski cenšoties pārņemt citu valstu izglītības pieredzi, bet aizmirstot to labo, kas bijis, piemēram, pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Palasot Jāņa Grestes domas, redzam – nekā tāda ārkārtīgi jauna Eiropas izglītības politikā vai metodikā taču nav! Daudz kas no tā jau bijis pateikts krietni agrāk.
Divdesmit gadi nav ilgs laika posms, bet izglītībā ir bijušas situācijas, kas radījušas ilgākas sekas. Viena no tādām bija izvēles priekšmetu princips 90. gadu sākumā. Obligāti bija jāapgūst četrpadsmit mācību priekšmeti, daudzi jaunieši labprāt izvēlējās pat līdz divdesmit, tā ka reizēm mācību stundas beidzās ap četriem pieciem pēcpusdienā.
Izglītības sistēma tiek kritizēta gan objektīvi, gan dažkārt arī neobjektīvi. Kad kritika bijusi tikai kritikas pēc?
Neatbalstu tos, kas tagad saka: skolā nemācīja fiziku, ķīmiju un matemātiku. Tā nekad nav bijis, ka skolā nemācītu matemātiku! Ja bija izvēles iespējas un varēja neapgūt fiziku vai ķīmiju kā atsevišķu mācību priekšmetu (tajā laikā bija pamatkurss un profilkurss ar atšķirīgu mācību stundu skaitu un arī apgūstamo apjomu), tad matemātika bija jāapgūst visiem. Izvēles iespējas, protams, mazināja jauniešu interesi par eksaktajiem priekšmetiem.
Tagad situācija ir mainījusies – pilnīgi visi skolēni apgūst pilnīgi visus mācību priekšmetus, un arī dabaszinātņu projekts ir devis pozitīvu artavu. Lēnām, bet neatlaidīgi palielinās to jauniešu skaits, kuri, vidusskolu beidzot, izvēlas kārtot valsts pārbaudījumu fizikā, bioloģijā un ķīmijā. Tāpat lēnām palielinās reflektantu skaits inženiertehniskajās specialitātēs, bet nedaudz mulsinoši ir tas, ka vēl arvien ir ļoti liels reflektantu skaits humanitārajās un sociālajās disciplīnās, kur šodien jau valda visai liels bezdarbs.
Man šķiet – kaut neliels nākotnes redzējums mums vēl arvien neiet kopā ar realitāti, un noteikti vajadzētu sakārtot jautājumu, ka joprojām daudzi (varētu pat teikt – ļoti daudzi) jaunieši iegūst pedagoga kvalifikāciju, taču par pedagogu nestrādā. Īpaši šajā laikā, kad ar finanšu līdzekļiem būtu jārīkojas taupīgi, tas ir svarīgi.
Kādas problēmas saredzat pedagoģijas augstskolu piedāvājumā?
Augstskolas varētu elastīgāk reaģēt uz situācijas izmaiņām. Respektīvi, skolēnu un klašu komplektu skaits samazinās, tāpēc skolotājam būtu nepieciešamas vairākas kvalifikācijas, kā tas ir daudzās pasaules valstīs, kad viens skolotājs var mācīt vairākus mācību priekšmetus. Līdz ar to cilvēkam būtu lielāka iespēja pretendēt uz darbu un iegūt to, bet skolai kā izglītības iestādei vieglāk atrisināt kadru komplektācijas problēmas.
Kā vērtējat strukturālās reformas ministrijā un skolu tīklā?
Par reformām ministrijā, manuprāt, ir pāragri spriest – daudzas izmaiņas ir notikušas, daudzas turpinās. Izglītības un zinātnes ministrijā notikusi padotības iestāžu apvienošana, tāpēc dažbrīd kolēģi jautā viens otram, kurā institūcijā vērsties neskaidrību gadījumā. Vienlaikus tiek grozīts ļoti daudz normatīvo aktu – daudzi jau izstrādāti, vairāki ir dažādās virzības stadijās. Ir situācijas, kad šķiet – šie jauninājumi, kurus daļēji noteica finansējuma samazinājums, bet daļēji arī vēlme efektivizēt darba organizāciju, ir sevi attaisnojuši, bet ir situācijas, kad rodas neskaidrības.
"Kaut neliels nākotnes redzējums mums vēl arvien neiet kopā ar realitāti."
Savā ziņā interesanti, kā skolu tīkla optimizācija būtu notikusi, ja nebūtu šīs krīzes valstī, bet novadu reforma, protams, būtu notikusi? Domāju, ka līdz ar novadu reformu arī skolu tīkla sakārtošana lielākā vai mazākā mērā tomēr būtu veikta. Protams, tagad tas bija daudz sāpīgāk, un pagājušais mācību gads bija vieglāks tiem novadiem, kas bija stratēģiski īstenojuši savu taktiku ar tālāku redzējumu un jau pēdējo gadu laikā bija slēguši mazās skolas vai pievienojuši tās kā filiāles citām mācību iestādēm. Bet tiem novadiem (no vienas puses, cilvēciski saprotami), kas cerīgā paļāvībā bija domājuši – varbūt šī ļaunā diena nepienāks un finansējums netiks tik ļoti samazināts –, viena gada laikā veiktā optimizācija, protams, bija daudz sāpīgāka. Ne par velti tagad Ministru kabineta noteikumos ir ierakstīts, ka par skolas slēgšanu vai reorganizāciju ir jāpaziņo vismaz sešus mēnešus iepriekš. Nu jau process ir nedaudz nostabilizējies, un, cerams, ka, ņemot vērā pieļautās kļūdas, noritēs daudz veiksmīgāk.
Tur kalna galā mana skola (ne)stāv
Ir skolas, kas pēdējos trīs četrus gadus dzīvo neziņā – pastāvēs skola vai nepastāvēs. Vai, jūsuprāt, izglītības finansēšanas modelis „Nauda seko skolēnam” nepalīdz iznīcināt mazās skolas?
Pirmkārt, gribu uzsvērt, ka, izņemot internātskolas, kuras pilnībā uztur valsts, un vēl dažas speciālās izglītības iestādes, skolas atver, aizver, reorganizē, apvieno pašvaldība. Pašvaldības ir skolu dibinātājas, un pašvaldības pieņem lēmumus par skolu slēgšanu vai reorganizēšanu. Tas, ka ministrija atbalsta vai atsevišķos gadījumos iebilst, no vienas puses, ir tikai formāls process.
Jā, varētu likties, ka šis princips „Nauda seko skolēnam” ir tāds, kas jau savā būtībā nosaka to, ka mazās skolas nespēs izdzīvot. Gluži tā nav, jo, turpinot šo frāzi, ir jāsaka tā: nauda seko skolēnam uz pašvaldību, respektīvi, uz novadu, kas nozīmē, ka nauda neseko skolēniem tiešā veidā uz katru skolu, bet katrs novads nosaka kārtību, kādā šis finansējums tālāk tiek sadalīts.
Skolu uzturēšanas izmaksas, izņemot pedagogu atalgojumu, ir nodotas pašvaldību rīcībā, taču valsts ar dažādiem normatīvajiem aktiem stingri reglamentē pašvaldību līdzekļu sadalījumu (Finanšu ministrijā atrodas Pašvaldību finanšu uzraudzības departaments). Varbūt pašvaldībām jādod pilnīga patstāvība lēmumu pieņemšanā un finansējuma sadalē skolām?
Šeit ir jānošķir dažas lietas. Pirmkārt, Izglītības likums nosaka valsts un pašvaldības funkcijas izglītības jomā. Piemēram, skolēnu teritoriālā blīvuma koeficients, kas saskaņā ar MK noteikumiem ir 1,3 novadiem ar ļoti zemu skolēnu skaitu, ir pašu pašvaldību izcīnīts, lai gan pētījumi liecina, kas šāds koeficients būtu jāpiemēro 80% Latvijas skolu.
Tagad izveidojusies interesanta situācija, ka pašvaldības ļoti atšķirīgi lemj par savu izglītības iestāžu tīklu: ir novadi, kuri kā savu svētu pienākumu uzskata saglabāt skolu saviem bērniem, savukārt otri skaudrāk veic optimizāciju. Vieni to dara varbūt emocionāli, citi – vairāk pragmatiski un konstruktīvi. Šā brīža realitāte ar ļoti dažādo skolu skaitu un skolu piepildījumu novados rada arī dažādību finansējuma reālajā sadalē uz vietām. Tas ir kā tāds raibais lupatu deķītis: satiekas pedagogi no dažādiem novadiem, un viņu atalgojums par vienu pedagoga likmi krasi atšķiras. Izglītības un zinātnes ministrija uzsver – būtu pareizāk, ja visa nauda, ieskaitot mērķdotāciju pedagogu algām, uzreiz nonāktu pašvaldību budžetā, bet kādreiz droši vien tā arī notiks.
Vai pazīšanās saites un citi subjektīvi kritēriji, jūsuprāt, ietekmē pašvaldību lēmumus skolu jautājumos?
Es ļoti ceru, ka tik ikdienišķi un vulgarizēti tas nenotiek.
Izglītība individuālā „es” attīstībai
Kurš, pēc jūsu domām, izglītības sistēmā ir vājākais posms?
Viena no izglītības vājākajām vietām ir izglītības saturs, kas noteikti ir jāpārskata gan dziļumā, gan apjomā. Mēs taču zinām, kāda informācija nāk klāt katru dienu, katru stundu, katru minūti ikvienā nozarē, un mēs nevaram prasīt no bērniem bezgalīgu jaunas informācijas apguves apjomu. Mūsdienās daudz svarīgāka ir šī kritiski analītiskā pieeja – iemācīt skolēniem zināt, kur atrast informāciju, orientēties šai informācijā, atlasīt būtiskāko, atmest sēnalas, loģiski redzēt, strukturēt – tas, manuprāt, ir viens no izglītības uzdevumiem. Protams, virsuzdevums tam ir ikviena bērna personības attīstība. Un izglītību es saredzu nevis kā pašmērķi, bet kā līdzekli personības attīstībai.
Vai ir kādi būtiski jaunumi izglītības jomā 2010./2011. mācību gadā?
Šajā gadā atšķirībā no iepriekšējiem ļoti būtisku jaunumu nav. 1. septembrī stājas spēkā Ministru kabineta „Noteikumi par valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijām”. Joprojām aktuāla ir diskusija par sešgadīgo apmācību.
Kāds ir jūsu viedoklis par IZM centieniem Latvijas skolās atjaunot sešgadīgo apmācību?
Lēmums par skolas gaitu uzsākšanu no sešu gadu vecuma vēl nav pieņemts. Pašlaik ir uzsākta sešgadīgo apmācību programmu aprobācija 35 izglītības iestādēs.
Es domāju, ka par sešgadīgajiem tiks pieņemts pareizs lēmums, un tas notiks tad, kad būs sagatavoti mācību līdzekļi, apmācīti pedagogi un nolemts, kurā – pirmajā vai otrajā – vispārizglītojošās skolas klasē iekļausies sešgadīgie, un kad sabiedrība šo domu un nostādni būs pieņēmusi. Tas, ka vidusskolu pabeidz jaunieši 19 gadu vecumā, arī nav pārdomāti.
Mācību grāmata – izdevniecību konkurences rezultāts
Gadiem ilgi tiek runāts par dārgajām mācību grāmatām, kuras jāiegādājas skolēnu vecākiem. Mana kolēģe, kuras meita mācās 8. klasē, aprēķinājusi, ka ģimene mācību grāmatu un darba burtnīcu iegādei šoruden iztērējusi ap 40 latiem. Kā varētu racionāli sakārtot skolu apgādi ar mācību grāmatām? Latvijas Republikas Satversmē ir noteikta bezmaksas izglītība.
Ir bijušas interesantas diskusijas par jēdziena „bezmaksas izglītība” izpratni. Viena daļa izglītības darbinieku redz šajā formulējumā to, ka valstij ir jānodrošina iespēja bērnam apmeklēt skolu un bez maksas apgūt izglītības programmu, bet par mācību grāmatām ne Satversmē, ne Izglītības likumā tiešā veidā nekur nav rakstīts. Šāda domāšana varbūt nāk no padomju laikiem, sevišķi, ja salīdzinoši paskatās uz mācību grāmatu cenām toreiz un tagad.
Mūsu valstī diemžēl, sākot no 1918. gada, nav izveidota precīza un visā sabiedrībā viennozīmīga izpratne, ko tad mēs saprotam ar formulējumu „bezmaksas izglītība”. Esmu kādreiz atļāvusies teikt attiecīgā perioda izglītības ministram (-ei), ka valstij beidzot vajadzētu godīgi pateikt – finansējums ir nepietiekams un mācību grāmatas valsts nespēj nodrošināt.
"Mūsu valstī nav izveidota precīza un visā sabiedrībā viennozīmīga izpratne, ko mēs saprotam ar formulējumu „bezmaksas izglītība”."
Izpratnes trūkums sabiedrībā un nepietiekamais finansējums gadu desmitiem ļauj spekulēt ar šo jēdzienu un tur neziņā arī vecākus. Tai pašā laikā, es, piemēram, iedomājos – diez vai kādam no vecākiem ienāktu prātā prasīt savam bērnam bezmaksas krekliņu un biksītes sporta stundām, jo arī tas ietilpst izglītības procesā.
Varbūt par skolu bibliotēku nodrošinājumu ar mācību grāmatām būtu jāatbild pašvaldībai?
Finansējumu mācību grāmatām, daiļliteratūrai un uzziņu literatūrai (vārdnīcām, enciklopēdijām u.c.) piešķir gan valsts, gan pašvaldība. Zinu, ka ļoti, ļoti daudzas skolas pilnībā nodrošina skolēnus ar mācību grāmatām. Citādi ir ar darba burtnīcām, kuras jāiegādājas vecākiem.
Vecāki sūdzas, ka nopirktās darba burtnīcas bieži netiek izmantotas.
No vienas puses, varbūt darba burtnīcas nav sevišķi veiksmīgi izveidotas, no otras – tas varētu būt pārmetums arī skolotājiem, kuri kādu reizi efektīvi neizmanto darba burtnīcas. Arī ministrija pēdējos gados aicinājusi skolas izvērtēt darba burtnīcu izmantošanas lietderību. Saskaņā ar MK noteikumiem vēlākais aprīļa beigās skolai jāsagatavo mācību grāmatu un darba burtnīcu saraksts nākamajam mācību gadam un jāievieto savā mājaslapā vai jāizliek vecākiem redzamā vietā.
Kāpēc mācību grāmatu vienā priekšmetā ir tik daudz?
Tas, ka skolas un skolotāji var brīvi izvēlēties grāmatas, ir pareizi un labi, jo brīva izvēle veido brīvu apziņu. Mācību līdzekļu izdošana pamazām normalizējas, bet vēl ir daudz jautājumu, kuri jāsakārto, jo mācību līdzekļu autori un izdevēji ne vienmēr ievēro visus nosacījumus, veidojot grāmatas bērniem un jauniešiem. Cenas ir tādas, kādas tās šobrīd ir. Protams, te arī var būt varianti – ar mīkstiem vai cietiem vākiem, ir taču arī papīrs ar dažādu svaru… Šogad ministrija ir aicinājusi skolas, izvēloties jaunas mācību grāmatas, pārliecināties, vai šis mācību līdzeklis ir ministrijas akceptēto mācību līdzekļu sarakstā.
Vislielākie sarežģījumi grāmatu iegādē rodas tad, ja tiek mainīti izglītības standarti, kā tas bija pirms vairākiem gadiem pamatizglītībā un kā tas notiek tagad vidusskolā, kad, piemēram, kultūras vēstures vietā ir nākusi kulturoloģija. Ja tiek pārskatīts mācību saturs, jārēķinās, ka nākamais likumsakarīgais solis ir jaunu mācību grāmatu radīšana.
Tuvāko piecu gadu laikā atkal notiks diezgan liela mācību grāmatu nomaiņa, un tad vienīgi ir jācer, ka finansējums palielināsies, ka valsts atkopsies un ies uz labklājību, lai skolas varētu iegādāties mācību līdzekļus. Vai arī ir otrs variants – skaļi jāpasaka, ka valsts nevar nodrošināt mācību grāmatas, lai vienreiz beigtos šī duālā situācija.
Kāds ir jūsu vēlējums Latvijas izglītībā iesaistītajiem cilvēkiem jaunajā mācību gadā?
Saviem Rīgas kolēģiem jautāju, vai viņi atceras, kad 1. septembrī ir lijis. Saulainais 1. septembris ir pierādījums, ka Dievs mīl bērnus. Un, ja Dievs mīl bērnus, tad viņš mīl arī tos cilvēkus, kas nodarbojas ar bērniem. Svētajos Rakstos ir šādi vārdi: „Ja Dievs par mums, kas būs pret mums?” Vēlējums visiem izglītībā iesaistītajiem: „Lai visi ir ar mums un par mums!”
