SKOLA. SKOLOTĀJS. VALSTS
Kā domājat šobrīd jūtas skolotājs? Kā jūs pati jūtaties?
Pacilāti. Skolotāji (vismaz mūsu skolā) jūtas pacilāti – ir jaunā mācību gada sākums. Viņi strādā ne tikai ar skolēniem, bet, lai celtu savu pašapziņu, arī ar sevi. Domāju, viņi jūtas labi: visi strādā un nav nobijušies. Mēs dzīvojam pēc principa: ja šodien lietus līst, tad rītdien saule spīdēs. Skolotāji ir daudz strādājuši, lai skolēni un vecāki justos gaidīti. Paldies viņiem par to!
Valstī kopumā gan nav tik optimistisks noskaņojums. Šis rudens daudziem skolotājiem nozīmē darba slodzes samazinājumu, automātiski – arī mazāku algu. Cik skolotāju palicis bez darba, vēl neviens nespēj pateikt, taču atlaižamo skaits mērāms tūkstošos. Latvijā slēgtas 52 skolas, bet vairāk nekā 80 reorganizētas. Vismaz pagaidām.
Es domāju, ka valstij to vajadzēja darīt maijā, nevis augustā. Es nerunāju par valsti kopumā – par to lemj politiķi, bet, ja runājam par Rīgu, šai reformai vajadzēja būt varbūt pirms desmit gadiem, jo – nav nopietni, ja, piemēram, liela, skaista ēka ir pustukša. Uzcelta tūkstoš bērniem, bet tur mācās trīssimt. Tie taču ir milzu līdzekļi, kas tiek tērēti tās apsaimniekošanai! Pašvaldību un skolu vadītājiem jāapzinās, ka no viņiem tiek gaidīta bērnu skološana, nevis pustukšu ēku apsaimniekošana. Mēs neesam tik bagāta valsts, lai 21. gadsimtā klasē sēdētu desmit bērni. Zviedrijā, Anglijā, Vācijā klašu piepildījums ir 30 un vairāk, Latvijā – desmit. Mums ir 32 skolēni, mazākā klase – 22, un tad tikai tāpēc, ka telpas neļauj uzņemt vairāk. Mēs vienkārši neesam raduši skaitīt...
Rīgas Valda Zālīša pamatskola atrodas vienā no vecākajām un skaistākajām ēkām ar ļoti senām tradīcijām. Mēs esam lepni par to un turpinām skolas ilggadējā direktora un rakstnieka Valda iesāktās tradīcijas.
Cik skolēnu mācīsies jūsu skolā 2009./2010. mācību gadā, un cik skolotājiem te būs darbs?
Skolēnu skaits ir pietiekams – šobrīd ir 495, kas ik pa brīdim mainās. Mēs varam uzņemt līdz piecsimt skolēniem. Diemžēl skola ir uzteikusi darbu divām pagarinātās dienas grupas skolotājām, jo valsts šīs stundas neapmaksā. No darba ir aizgājuši arī divi pensionētie skolotāji. Šogad skolā strādās 35 skolotāji.
Kā vērtējat, sevišķi runājot par Rīgu, vecāku centienus savus bērnus iekārtot prestižajās centra skolās?
Ko nozīmē prestiža skola? Manuprāt, katrai skolai ir kas prestižs, tāpat kā ir kas pilnveidojams. Ja kāds teiktu – mēs savā skolā esam sasnieguši visu –, tas nebūtu nopietni. Pirmkārt, skolā ļoti nozīmīgs ir kontingents. Mūsu skolas skolēnu vecāki ir motivēti, lai viņu bērni saņemtu labu izglītību, jo tradicionāli tā bijis: es esmu beidzis 1. ģimnāziju, mans tētis vai brālis ir beidzis 1. ģimnāziju, es arī gribu, lai mans bērns beigtu 1. ģimnāziju. Otrkārt, ļoti svarīgs ir skolotāju kolektīvs un kā tas prot sadarboties ar vecākiem. Piemēram, pie mums vecāku sapulces apmeklē nevis 50%, bet 150% vecāku, jo tajās piedalās tētis, mamma, vectētiņš un vecmāmiņa. Skola savu prestižu un savu efektivitāti var nodrošināt tikai ar pedagoģiskajiem kadriem, sadarbību ar vecākiem un pozitīvu attieksmi pret skolēniem.
Vai vispārējā izglītībā, jūsuprāt, ir krīze?
Ko mēs katrs saprotam ar vārdu „krīze”? Strādājot šajā skolā, es nesaskatu, ka izglītībā ir dziļa krīze. Skolēni ir, skolotāji – arī. Turklāt – kvalificēti skolotāji, ar labu izglītību.
Vai finansējuma samazinājums izglītībai 2009. gada valsts budžetā par 186 miljoniem latu (no tā – 101 miljons mērķdotācijas pašvaldībām) neliecina par krīzi?
Mēs, rīdzinieki, nevaram žēloties. Esam saglabājuši visus 15 interešu izglītības pulciņus. Pagaidām tas ir līdz janvārim, bet esam cerību pilni, ka arī janvārī skolēni varēs turpināt iesākto.
"Mums ir vajadzīgi izglītoti cilvēki, lai tie nākotnē godprātīgi spētu lemt par savas valsts un tās iedzīvotāju labklājību."
Protams, naudas ir daudz mazāk, bet teikt, ka tā ir pilnīga krīze, nevaru. Finansējums ir tik liels, lai varētu realizēt izglītības programmu, kuru Izglītības un zinātnes ministrija ir akceptējusi uz sešiem gadiem. Vienīgais, ko ministrijai vajadzēja laikus izskaidrot, ir princips „nauda seko skolēnam”. Mums ir 495 skolēni, tad visai šai summai vajadzēja būt 1:1, bet diemžēl sākumskolas izglītības programmas realizēšanai budžetu aprēķina, reizinot ar koeficientu 0,75. Skaidrojuma, kāpēc tas tā ir, nav. Līdz ar to mēs nevaram piedāvāt skolēniem izglītības programmas mācību priekšmetu padziļinātai apguvei tik, cik tas būtu nepieciešams.
Dažas dienas pirms 1. septembra IZM valsts sekretārs Mareks Gruškevičs viedokļu cīņā LNT nevarēja nosaukt, cik lielus līdzekļus valsts garantē vienam skolēnam. 31. augusta raidījumā „900 sekundes” ministre Tatjana Koķe minēja, ka tie ir 462 lati, lai gan 22. maijā Latvijas Radio viņa skaidroja: IZM katrai pašvaldībai piešķirs aptuveni 973 latus uz vienu skolēnu gadā. Vai nerodas šaubas par godīgu naudas sadali? Vai jaunais skolu finansēšanas modelis „nauda seko skolēnam” nodrošinās vienlīdz kvalitatīvas izglītības pieejamību gan pilsētā, gan laukos?
Mana pārliecība ir, ka ne vienmēr nauda nosaka izglītības kvalitāti. Es neesmu ekonomiste un nevaru spriest par naudas sadales godīgumu vai negodīgumu – tas nav manā kompetencē. Mani interesē, lai nauda, kas paredzēta skolēnu izglītošanai, būtu pietiekama, lai valsts spētu nodrošināt kvalitatīvu izglītību ikvienam skolēnam. Vecāki taču maksā valstij nodokļus.
Vai nav bažu par skolu finansējumu pēc 1. janvāra, kad būs jauns budžets?
Es laikam esmu liela optimiste. Valsts jau nevar pastāvēt bez izglītotiem cilvēkiem, jo viss valstī sākas ar izglītību un veselības aizsardzību. Kas mums ir vajadzīgs? Izglītoti cilvēki, lai tie nākotnē godprātīgi spētu lemt par savas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Izglītībai naudu vienalga atradīs. Valsts nepastāvēs, ja nebūs skolu.
Skolotāja darbā jūs akcentējat pozitīvo. Jā, skolēniem ir vajadzīgi laimīgi skolotāji.
Es runāju ar saviem skolotājiem – skolotāji ir priecīgi, pacilāti. Lūk, šīs saulainās skolas dienasgrāmatas! Arī mūsu skolas skaistais kalendārs – tas ir mūsu skolotājas Ingūnas darbs. Skolotāji saņēmuši arī darba plānotājus, kas sarūpēti par sponsoru naudu.
Latvija ir maza valsts ar milzīgu – korumpētu un satrunējušu – pārvaldes aparātu, kas tā vietā, lai radītu konkrētu rīcības programmu reģionu atpalicības novēršanai, ir spērusi izšķirošu soli pretī lauku teritoriju attīrīšanai no pamatiedzīvotājiem. Bet skolotāji, lai tikai spētu izglābt savas skolas, gatavi strādāt par niecīgu samaksu. Vai tā ir garīgā un fiziskā verdzībā iedzīta cilvēka reakcija?
Domāju, ka nē. Tā ir skolotāja misija, kas liek tā darīt. Skolotāju salīdzinu ar Māti Terēzi. Kas tādi nav, jau sen skolā nestrādā. Mums ir jauns skolotāju kolektīvs, un varu teikt – viņi visi ir skolotāji pēc aicinājuma. Piemēram, neviens skolotājai Ingūnai nelika veidot šo kalendāru – tā ir viņas iniciatīva.
"Skolotājs nav vainīgs, ka valsts tik zemu novērtējusi viņa darbu."
Protams, sirds sāp, ka varbūt es nevaru aiziet uz teātri vai nopirkt biļeti ceļojumam, kad ir brīvs laiks, bet dzīve ir tāda, kāda tā ir. Es taču izvēlējos šo profesiju, neviens mani nespieda to darīt. Skolotājs jau nav vainīgs, ka valsts tik zemu novērtējusi viņa darbu.
Vai jūsu skola atbalsta pedagogu arodbiedrības 1. septembrī rīkoto piketu?
Nē, mēs neatbalstām! 1. septembris 1. klases bērnam ir vienreiz mūžā. Tāpat kā 6. klases bērnam šī diena kā sestās klases skolēnam arī nebūs otrreiz mūžā. Un, sakiet, pie kā viņš ir vainīgs? Mūsu skolotāji darīs visu iespējamo, lai bērni atrastos skolā un šeit justos labi.
SKOLA. SKOLOTĀJS. IERĒDNIECĪBA
Kā vērtējat IZM darbinieku administratīvās un profesionālās spējas?
Man nav tiesību analizēt augstākstāvošo valsts amatpersonu atbilstību ieņemamajam amatam – to nosaka MK noteikumi un citi normatīvie akti. Bet gribu teikt – es, kā skolas vadības pārstāve un skolotāja, esmu neapmierināta (arī pārējie mūsu skolas skolotāji), ka skolā valda neziņa. Ministrijas sagatavotajām izmaiņām bija jābūt jau 31. maijā vai, teiksim, 15. jūnijā, kad skolotāji devās atvaļinājumā. Šobrīd mēs, piemēram, nezinām, kā vērtēs skolēnu sasniegumus 4. klasē, bet man 1. septembrī ir audzināšanas stunda, 2. septembrī – adaptācijas dienas, un vecāki prasa, kā tad būs. Kaut kad tikai lems Ministru kabinets… Ja ministrijā ir cilvēki, kas par to ir atbildīgi, tam bija jābūt nolemtam maija beigās, lai skolotājs zinātu, uz ko pašam virzīties un virzīt citus.
Es organizēju metodiskās dienas. Par ko lai es tagad ar skolotājiem runāju? Ja 10 ballu skalā būs jāvērtē sociālās zinības, sports, vizuālā māksla, man ir jāsagatavo skolotāji, jo es nezinu, vai pēkšņi spētu novērtēt skolēnu sasniegumus šajos priekšmetos.
Varbūt tāpēc plašsaziņas līdzekļos izskan negatīva attieksme pret IZM darbiniekiem nevis kā pret personālijām vai viņu darbības kapacitāti, bet tieši tādēļ, ka viņi skolām laikus nesniedz svarīgu informāciju.
Būdama pieredzē Vācijā, redzēju: jūnijā, kad bērni vēl mācījās, trīs gadus uz priekšu bija izlikta informācija par skolēnu brīvdienām (šogad pie mums vismaz brīvlaiki bija noteikti laikus!) un visas izmaiņas, kas saistītas ar izglītības darbu kopumā. Sācies 1. septembris, bet es daudzas lietas vēl šodien nezinu. Tas nav pieņemami!
Eksperti uzskata, ka tieši kompetences un konsekvences trūkums valsts pārvaldē un nozaru sadalīšana politiskajām partijām (politiska ierēdniecība) iegrūda Latviju tik dziļā „bedrē”.
Katrs politiskais spēks, kas nāk pie varas, grib ieviest ko jaunu. Es saprotu, ka ikviens grib uzcelt sev pieminekli, taču, ja skola sekmīgi strādā, tad viss ir kārtībā. Visām izmaiņām jābūt pamatotām. Šobrīd mēs nevaram izvērtēt, vai bezatzīmju vērtēšanas sistēma sākumskolā bija laba, vai 10 ballu skala 2. klasē latviešu valodā un matemātikā sekmē vai gremdē, jo mūsu valstī nav nopietnu, argumentētu pedagoģisko pētījumu. Tās ir tikai emocijas, kas laiku pa laikam izskan. Kamēr šādu pētījumu nebūs, par rezultātiem objektīvi spriest nevarēsim.
Kādus pasākumus ir veikusi Izglītības un zinātnes ministrija, lai novērstu nepārtrauktos eksperimentus gan ar izglītības saturu, gan vērtēšanu, gan skolēnu tiesībām un pienākumiem u.c.?
Es domāju, ka mums nav ļoti daudz šo eksperimentu. Piemēram, ar 1027. Ministru kabineta noteikumiem tika noteikti jaunie mācību priekšmetu standarti 1.–9. klasei. Ļoti labi, bet vajadzēja ļaut strādāt ar tiem vismaz 6–7 gadus, lai pēc tam varētu konstatēt, vai izstrādātais saturs atbilst skolēnu vecumposmam un 21. gadsimta tautsaimniecības prasībām. Pēkšņi – jauns eksperiments dabaszinībās 7.–12. klasē. Tad jau vajadzēja ņemt vidusskolas klases, nevis septītās līdz devītās. Vai – ja ir apstiprināts standarts sportā, kāpēc pēkšņi atkal izmaiņas, ja jau bijām pieņēmuši lēmumu, ka sākumskolā ir bezatzīmju vērtēšanas sistēma (Daugavpils Pedagoģiskā universitāte tik daudz darīja, lai iemācītu skolotājus strādāt ar pašvērtējumu). Kāpēc radās ministra rīkojums ieviest 10 ballu vērtēšanas sistēmu latviešu valodā un matemātikā, sākot no 2. klases? Vai arī – kristīgo mācību ieviest 1.–3. klasēs un ētikas mācības saturu „izņemt” no sociālajām zinībām? Un šādu gadījumu ir vairāk.
Vai esat izjutuši, ka birokrātiskā „papīru” rakstīšana kļuvusi mazāka?
Viens piemērs – uzņemot bērnu 1. klasē, vecāki raksta iesniegumu. Ļoti labi. Tad seko dzimšanas apliecība, audzēkņa kartīte, personas kartīte, ieraksti alfabēta grāmatā, klases žurnālā, interešu izglītības žurnālā. Vismaz piecās sešās vietās. Kāds no tā atvieglojums?
"Skola savu prestižu un savu efektivitāti var nodrošināt tikai ar pedagoģiskajiem kadriem, sadarbību ar vecākiem un pozitīvu attieksmi pret skolēniem."
Varbūt skolu akreditācija nav vajadzīga? Ja mēs esam izveidojuši savu izglītības programmu, kuru apstiprinājusi Izglītības un zinātnes ministrija, izstrādājuši skolas nolikumu, ko akceptējusi pašvaldība, ko tad vēl? Ja man valsts ir uzticējusi būt par direktora vietnieci izglītības jomā un man ir atbilstoša izglītība, maniem kolēģiem ir atbilstoša izglītība, mēs pēc labākās sirdsapziņas cenšamies nodrošināt bērnu izglītošanu. Manuprāt, visobjektīvākie skolas darba vērtētāji ir skolēni un viņu vecāki.
„Papīru” rakstīšanu pastiprina arī funkciju dublēšanās. Piemēram, ir divas IZM padotības iestādes – Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un Valsts izglītības inspekcija. Varbūt kļūdos, bet vai šo institūciju funkcijas nedublējas?
SKOLOTĀJS. SABIEDRĪBA
Vai mūsdienu sabiedrība pietiekami izprot skolotāja nozīmi jaunā cilvēka izaugsmē?
Viennozīmīgi – nē. Diezgan bieži dzirdu nievājošas replikas: „Ko tad tas skolotājs dara? Viņš tikai tur sēž!” Sūri skan profesora V. Zelmeņa vārdi: „Ārsta kļūda tiek aprakta, bet pedagoga pieļautā kļūda staigā pa pasauli.” Skolotāja loma ir nepārvērtējama: mēs varam bērnu vai nu „pacelt”, vai „nogremdēt”. Un svarīgi, lai ģimenes un skolas domas par bērna mācīšanu un audzināšanu saskanētu. Ja 1. klasē bērnu „nogremdē”, mācīšanās motivācija ir beigusies. Kāpēc bērni ir uz ielas? Tāpēc, ka bērns ir psiholoģiski iznīcināts. Un tāpēc esmu dziļi aizvainota par sākumskolai algas aprēķināšanai piemēroto koeficientu, jo sākumskolā skolotājs skolēna personības veidošanā strādā trīsreiz vairāk nekā vidusskolā. 1. klases skolēns ienāk skolā pirmo reizi, mācīties uzsāk pirmo reizi. Tas taču ir jāiemācās! Tas nav tas pats, kas divreiz divi ir četri. Varbūt ir pienācis laiks par to padomāt?
Ar kādām domām raugāties nākotnē?
Tikai pozitīvām. Nevar būt tā, ka atnāks 1. janvāris un pateiks – naudas nebūs. Bet, runājot par pedagogu atalgojumu – mums jau nesamaksā vienu desmito daļu no tā, ko mēs darām. Vai var izsvērt naudā skolotāja mīlestību un rūpes? Ja pārdevējs nosver gaļas kilogramu, viņš uzreiz redz taustāmu rezultātu. Skolotājs sava darba rezultātus redz pēc gadiem. Un, lai cik tas skarbi būtu, dažkārt redzam arī „brāķi”.
Kam jūs kā skolotāja ticat?
Protams, pati sev un bērniem. Savam kolektīvam. Ticu kādam augstākam spēkam, kas vada mūsu dzīves. Un, ja kaut ko esmu teikusi jums, tad to darījusi no sirds un visdziļākās pārliecības. Mums nav godīga valsts politika. Diemžēl.
Nobeigumā gribu sveikt visus kolēģus jaunajā mācību gadā. Saulainu un mīļu 1. septembri! Lai mums izdodas palikt mūžam jauniem, jo mums apkārt ir jaunība, mīlestība un spēks!
Vēlējums valdībai un sabiedrībai – ieklausieties profesionāļos! Reizēm, klausoties diskusijas, rodas pārliecība, ka lēmēji nav augstas klases profesionāļi. Lai jums izdodas izvest valsti no krīzes! Novērtējiet skolotājus adekvāti viņu paveiktajam!
