Par to, kā paredzēts pašvaldību finanšu avotus dažādot un bagātināt, saruna ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas valsts sekretāres vietnieku Arti Stucku.
Priekšlikumu izstrāde – ne bez sarežģījumiem
Kādēļ priekšlikumi iesniegti tikai tagad, kad valdībai atvēlētais laiks tuvojas beigām?
Ar šo deklarācijas punktu saistītajā valdības rīcības plānā bija noteikts, ka tas jāizdara līdz šā gada 1. jūnijam. Pirmkārt, uzdevuma izpildi apgrūtināja iniciatīva par RAPLM reorganizāciju. Šīs idejas autoru plānos bija pašvaldību finanšu pārraudzību nodot Finanšu ministrijai. Līdz ar to mūsu aktivitātes iekavējās par diviem mēnešiem. Otrkārt, kad izveidojām darba grupu priekšlikumu izstrādei, kurā bija iesaistīti pārstāvji no Latvijas Pašvaldību savienības (LPS), kā arī atsevišķām lielo pilsētu un novadu pašvaldībām un Finanšu ministrijas (FM), mums neizdevās panākt vienotu viedokli: saskārās triju grupu – novadu, republikas pilsētu pašvaldību un FM – intereses. Veidojot informatīvo ziņojumu, nonācām līdz daļējai kompromisa redakcijai.
Pašvaldības lielā mērā ir apmierinātas ar to, kas rakstīts ziņojumā, bet no FM puses jau izskanējis, ka esam sagatavojuši briesmīgu dokumentu, ka neko nesaprotam no valsts fiskālās politikas un tamlīdzīgi. Darba grupā bija divi galvenie aplūkojamie jautājumi – nodokļu dažādošana un otrs smags jautājums, pie kura turpinām darboties, – jaunais likums par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu. Ar to mēs uz priekšu netiekam, un šis informatīvais ziņojums aplūko iespējamās izmaiņas nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) un iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN), kas ir finanšu izlīdzināšanas pamats, no kura veidojas finanšu izlīdzināšanas fonds, administrēšanā. Šobrīd esam gājuši parasto kārtību – ar izsludināšanu Valsts sekretāru sanāksmē, lai noskaidrotu viedokļus šajos jautājumos. FM savu attieksmi jau paudusi darba grupā, pasakot, ka priekšlikumus saistībā ar nodokļu politiku neatbalstīs, jo par galveno dokumentu nodokļu lietās uzskata ministrijas izstrādātās nodokļu politikas pamatnostādnes.
Nekustamā īpašuma nodokļa likmes – pašvaldību kompetencē
Tieši par ko ir lielākās domstarpības?
Mēs izskatījām visu nodokļu sistēmu un meklējām tos aspektus, kas varētu būt piekritīgi pašvaldībām. Protams, tas ir NĪN, IIN un kā trešais – uzņēmumu ienākumu nodoklis (UIN).
Jau šobrīd NĪN ir īstenais pašvaldību nodoklis, jo simtprocentīgi nonāk pašvaldību budžetos. Bet mums rūp situācija, kas pašlaik ir Jūrmalā un citās pašvaldībās, kur ievērojama daļa iedzīvotāju šo nodokli nespēj nomaksāt. Jautājums ir par to, ka nodoklis it kā visā pilnībā attiecas uz pašvaldībām, bet valsts stingri reglamentē tā likmi. Mūsu piedāvājums ir tāds, ka pašvaldībām būtu jādod tiesības pašām noteikt šo likmi atbilstoši reālajiem apstākļiem. Piemēram, valsts nosaka minimālo likmi 0,3 vai 0,5 procentu apmērā, dodot tiesības pašvaldībām atsevišķos gadījumos to piemērot līdz pat 1,5 procentiem. Pašvaldībās ir teritorijas plānojums, un uzskatām, ka vietējā vara uz tā pamata varētu noteikt, cik augstai nodokļa likmei katrā vietā jābūt. Ja ir tā dēvētais biezo rajons, tur NĪN likme varētu būt augstāka, bet vietās, kur mīt cilvēki ar mazākiem ienākumiem un pieticīgu īpašumu, varētu noteikt zemāko likmi.
Tas jau “velk” uz progresīvā nodokļa likmes noteikšanu, tiesa, bez skaļas deklarēšanas, tā pa klusām...
Tieši tā – atkarībā no reālajiem vietējiem apstākļiem. Vēl ir jādomā par to, ka pašlaik pašvaldības nesaņem NĪN maksājumus par mājokļa daļu, ko tikko sāk iekasēt, un mūsu nolūks ir panākt, lai arī tā nonāk pašvaldību budžetā, iekams valdība nav izdomājusi atkal kaut ko pārdalīt. Informatīvajā ziņojumā ir stingri noteikts, ka pašvaldību finanšu izlīdzināšanā nonāk gan nodokļa ieņēmumi gan par mājokļiem, gan par zemi. Tas atkal ir saistīts ar iepriekš minēto finanšu izlīdzināšanas likumu, jo pašreizējā likumā par to nekas nav teikts. Katrā ziņā mūsu galvenā ideja ir dot pašvaldībām lielāku patstāvību lēmumu pieņemšanā un nodokļu iekasēšanā.
"Mums neizdevās panākt vienotu viedokli: saskārās triju grupu – novadu, republikas pilsētu pašvaldību un FM – intereses."
Informatīvā ziņojuma veidošanas gaitā tika pieaicināts plašs ekspertu loks. Piemēram, darba grupā piedalījās Rīgas un Valmieras finanšu departamentu vadītāji, novadu pašvaldību vadītāji, ziņojuma saturu izvērtēja Latvijas Universitātes ekonomikas eksperti, tā ka idejas nav no gaisa pagrābtas, bez izpētes un pamatojuma.
Vai pašvaldībām tik droši varētu ļaut pašām noteikt NĪN likmes - vai te atkal virsroku nevar ņemt pazīšanās saites, kuru dēļ nodokļa maksājumus varētu nepamatoti pazemināt, vai pretēji – kādam, kurš deputātiem nepatīk, tos nepelnīti paaugstināt?
Bet uz NĪN visu laiku ir bijis neobjektīvs skatījums. Kā citādi to lai nosauc, ja Saeimā cilvēki, kam pieder lieli nekustamie īpašumi, nolobēja to, ka šā nodokļa likme netika paaugstināta?
Bet pašvaldībās viss tomēr ir vairāk redzams un zināms – cik daudz kurš maksā nodokļos, kādas korporatīvās saites pastāv; turklāt ar šo nodokļu likmju variēšanu nebūtu vienkārši – lēmumiem jābūt plaši apspriestiem un publiskiem. Vērojot cīņas Saeimā ap NĪN un tā progresivitātes piedāvājumu, skaidri redzams, ka vienoties nekādi nevarēja, un tagad ir neapmierināti gan jūrmalnieki, gan rīdzinieki, bet dažas pašvaldības vispār nesaprot, ko īsti gribētu. Kad nosūtījām pašvaldībām informatīvā ziņojuma projektu, tad dzirdējām arī šādu viedokli: tagad visu nosaka valsts un neapmierinātie iedzīvotāji savu neapmierinātību izgāž uz to. Ja lēmumi par NĪN būs jāpieņem mums, tad lamās pašvaldību. Vai mums to vajag? Arī šeit ir viedokļu dažādība, tomēr domājam, ka jaunā kārtība tomēr būtu labāka. Turklāt Eiropā ir tikai divas valstis – Latvija un Malta -, kur nav vietējās varas regulēta NĪN.
IIN - galvenais pašvaldību ieņēmumu avots ar daudzām problēmām
Nākamais svarīgais pašvaldību ieņēmumu avots ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Ar to ir sarežģīti: gan ar pašvaldībām piešķiramās daļas noteikšanu, gan valdības lēmumiem par kompensāciju piešķiršanu pašvaldībām, ja ieņēmumu prognozes nepildās.
Šis nodoklis faktiski ir galvenais pašvaldību nodokļu ieņēmumu (un arī visu ieņēmumu) avots. Tas pašvaldībām veido aptuveni 90 procentu no nodokļu ieņēmumiem un 40 procentus no pamatbudžeta ieņēmumiem.
Ik gadu LPS ar Ministru kabinetu (MK) notiek pārrunas par to, cik liels šā nodokļa ieņēmumu apjoms procentuāli tiks piešķirts pašvaldībām. Šogad pēc lielas cīkstēšanās tika panākts, ka pašvaldībām tiks 80 procentu, bet atlikusī daļa - valsts budžetam. Piemēram, 2005. gadā pašvaldībām tika atvēlēti 73 procenti, līdz 2009. gadam šī daļa ik gadu pieauga, sasniedzot 83 procentus. Tā ir dīvaina situācija, ka pašvaldības nevar laikus plānot savus nākamā gada ienākumus saistībā ar IIN, zinot to, ka valsts budžeta sagatavošanas gaitā būs sarunas, kur par to vienosies. Tādēļ mūsu priekšlikums ir tāds, ka pašvaldībām noteikti jāzina, kāds procentuāli būs IIN ieskaitījums, un turpmāk pakāpeniski nonākt līdz tam, ka tās šā nodokļa ieņēmumus saņems simtprocentīgi un IIN kļūst par pašvaldību nodokli.
"Informatīvā ziņojuma veidošanas gaitā tika pieaicināts plašs ekspertu loks."
Bet ir jau vēl cita problēma – lielās pilsētas un visvairāk, protams, Rīga protestē pret to, ka IIN ieņēmumi nonāk tikai tajās pašvaldībās, kur nodokļa maksātāji dzīvo, bet pilsētām, kurās viņi rada pievienoto vērtību, kuru infrastruktūru izmanto, netiek ne santīma. Pēdējos gados ļoti daudzi Rīgas iedzīvotāji pārcēlās uz dzīvi Pierīgā, tādējādi izveidojās situācija, ka lielākie IIN ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju un attiecīgi bagātākās pašvaldības ir tās, ko dēvējam par Pierīgas guļamvagoniem, kurām nauda plūst ar straumi, kaut arī saimnieciskā aktivitāte tur ir zemāka nekā galvaspilsētā. Līdzīga situācija vērojama arī ap citām lielajām pilsētām. Piemēram, Carnikavas un Garkalnes novadā vairāk nekā 70 procentu IIN ir nopelnīti Rīgā, bet Jūrmalā, Babītes un Ādažu novadā – vairāk nekā 60 procentu. IIN ieņēmumi tiek ņemti vērā arī pašvaldību finanšu izlīdzināšanas aprēķinos, bet arī pēc izlīdzināšanas Pierīgas pašvaldību, kuru ekonomikas balstās uz darbavietām Rīgā, izlīdzinātie nodokļu ieņēmumi uz vienu iedzīvotāju ir augstāki nekā galvaspilsētā. Tas nav normāli.
Kādi ir jūsu priekšlikumi, lai kaut ko mainītu?
Ir piesardzīgs piedāvājums mēģināt ar īpašu kritēriju un koeficientu palīdzību izdarīt tā, lai kāda daļa IIN ieņēmumu nonāktu arī tajā vietā, kur cilvēks strādā, kuras vietējās pašvaldības pakalpojumus viņš izmanto. Bet ir ļoti precīzi jāizpēta, kā to darīt, cik lielai proporcijai jābūt. Ar IIN mēs vispār mēģinām darboties ļoti uzmanīgi, jo uzstādījumam ir ļoti precīzi jāatbilst pašvaldību vēlmēm un jābūt tādam, lai šīs izmaiņas varētu ieviest arī nodokļu politikas pamatnostādnēs. Nav tā, ka mēs tagad gribētu visu nodokļu sistēmu sagraut un sabojāt.
Kā ieinteresēt pašvaldības rosināt uzņēmējdarbību
Vai kaut kādā veidā vēlaties pastiept pašvaldību roku arī uz uzņēmumu ienākuma nodokļa (UIN) pusi? Tas visā pilnībā tagad pieder valstij.
Mēs saskatām ļoti ciešu saikni starp IIN un UIN. Viena no pašvaldības funkcijām ir sekmēt uzņēmējdarbības attīstību savā teritorijā. Tajā pašā laikā nekāds finansējums pašvaldībai šim nolūkam nav paredzēts. Ja palūkojamies uz dažādām pašvaldību aktivitātēm, piemēram, kaut vai ar tām pašām NĪN likmju atlaidēm mēģināt piesaistīt komersantus, tad daudz loģiskāk būtu sākt skatīties, kā sākotnēji vismaz nelielu UIN daļu piesaistīt tām pašvaldībām, kas pēc noteiktiem kritērijiem ir izvērsušas uzņēmējdarbību. Ja, piemēram, gada laikā pašvaldība sekmējusi, ka tās teritorijā sākuši darbību pieci jauni uzņēmumi, tad atbilstoši vērtēšanas kritērijiem tai iespējams saņemt noteiktu UIN ienākumu daļu.
Tas jau izskatās pēc smagnējas administrēšanas sistēmas...
Tādēļ mēs ļoti uzmanīgi izturamies pret UIN: šī pašvaldībām piešķiramā daļa sākumā varētu būt ļoti maza, domājam, kā līdz tai nonākt, kādiem vajadzētu būt šiem kritērijiem. Bet nenoliedzami IIN un UIN ir līdzīgi tādā ziņā, ka tādiem komercdarbības veidiem kā individuāliem komersantiem un zemnieku saimniecībām, veicot saimniecisko darbību, ir iespējas izvēlēties maksāt IIN (likme 26 procenti) vai UIN (likme 15 procenti). Līdz ar atskaišu procedūru atvieglošanu arvien vairāk mazo komersantu izvēlas maksāt UIN. Tādējādi arī samazinās pašvaldību iespējamie ienākumi no uzņēmējdarbības. Protams, tas nav loģiski.
Ekonomiski aktīvo individuālo komersantu un komercsabiedrību skaits uz 1000 iedz. 2008.gadā (karte no pārskata „Reģionu attīstība Latvijā 2009”, VRAA, 2010).
Nupat, šķiet, no Valsts ieņēmumu dienesta saistībā ar ēnu ekonomikas apkarošanu nāca iniciatīva, ka pašvaldībām arī vajadzētu ziņot par uzņēmumiem, kuri maksā algu aploksnēs. Pašvaldībās patiešām labi redzams, kā strādājošajiem tiek maksāts, vai ne?
To var redzēt pēc tā paša IIN maksājumiem. Tas taču ir zināms, ka lielākās šā nodokļa maksātājas novadu pašvaldībās ir valsts un pašvaldību iestādes. Kā liecina vērojumi, no privātajiem uzņēmumiem nodokļu maksājumi lielākoties tiek aprēķināti no minimālajām algām, pārējo atalgojumu cilvēki saņem aploksnēs. Šī atšķirība ir biedējoša. Apkarot ēnu ekonomiku ir labi, bet, manuprāt, efektīvāk būtu kaut daļēji nodokļu administrēšanu uzticēt pašvaldībām, un, ticiet man, tās tiks labāk galā!
Jā, ja pašvaldības saņem lielāku daļu ienākumu, tad tās būs vairāk ieinteresētas par to cīnīties...
Tieši tā. Tādēļ mēs mēģinām piedāvāt kādu loģiskāku sistēmu.
Jaunas nodevas – bet ar sabiedrisko apspriešanu
Ziņojumā ir priekšlikums pašvaldībām papildus likumā noteiktajām nodevām ieviest arī jaunas vietējās nodevas. Tas dara piesardzīgu – kādas vēl nodevas?
Patstāvīgs budžets un tiesības noteikt vietējos nodokļus un nodevas ir viena no pašvaldību būtību raksturojošām pamatpazīmēm. Eiropas Vietējo pašvaldību harta paredz, ka vismaz daļa no vietējo varu finanšu resursiem ir jāiegūst no vietējiem nodokļiem un maksām, kuru likmes tās ir tiesīgas noteikt likumā paredzētajās robežās. Tas ļauj iespēju pieskaņot izdevumu līmeni vietējām vajadzībām, bet, protams, tādējādi paaugstinās arī vietējās varas pārstāvju atbildība par ieņēmumu izlietojumu.
Likumā „Par nodokļiem un nodevām” ir minēti 11 pašvaldību nodevu veidi. Taču, tā kā situācija, iespējas un vajadzības pašvaldībās ir ļoti atšķirīgas, ieteicams būtu paplašināt pašvaldību ieņēmumu autonomiju jaunu nodevu ieviešanā, nenosaucot tās likumā, bet paredzot obligātu sabiedrisko apspriešanu par kādas nodevas radīšanu.
"Pašvaldībās viss tomēr ir vairāk redzams un zināms – cik daudz kurš maksā nodokļos, kādas korporatīvās saites pastāv, turklāt ar šo nodokļu likmju variēšanu nebūtu vienkārši – lēmumiem jābūt plaši apspriestiem un publiskiem."
Piemēram, Šveicē vietējām pašvaldībām ir tiesības lemt par jauniem nodevu veidiem, kuri likumos nav noteikti. Par to tiek lemts referendumā. Tādējādi var nolemt, ka papildu nodeva jāmaksā tiem iedzīvotājiem, kuru īpašumā ir kādas ekstras, kas pārsniedz vidusmēra līmeni. Piemēram, pie mājas izbūvēts peldbaseins vai privātās mājas platība pārsniedz teritorijas plānojumā noteikto, vai ēkas stāvu skaits ir lielāks. Tā rīkoties nav aizliegts, bet ir jāsamaksā papildu nodeva. Tādā veidā iegūto naudu pašvaldība var ieguldīt infrastruktūrā, piemēram, uzbūvējot bērnu rotaļu laukumu. Tā ka arī mēs savos priekšlikumos pieļaujam iespējas pašvaldībām iekasēt jaunas nodevas saistībā ar kaut kādām šādām ekstrām. Protams, nav ne mazākās domas papildu nodevas piemērot cilvēkiem ar pieticīgiem ienākumiem. Neko radikālu un revolucionāru mēs nepiedāvājam – ārvalstīs šāda prakse ir jau sen. Ja ir nodrošināti pietiekami kontroles mehānismi, ja iedzīvotāji tam piekrīt – kāpēc gan nē?
Ja vairāk patstāvības, tad arī vairāk atbildības
Bet kā tomēr būs iespējams pārbaudīt, cik pārdomāti un pareizi pašvaldības tērē sava budžeta naudu? Ziņojumā ir minēts, ka plānots nodrošināt ērti pieejamu analītisku informāciju par pašvaldību finanšu un darbības rādītājiem, kas dotu iespēju sabiedrībai, pašvaldībām un valsts pārvaldes iestādēm izvērtēt katras pašvaldības darbību. Kas ar to domāts?
Pašvaldību ieņēmumu un izdevumu struktūru pašlaik nav viegli izprast. Pašvaldību konsolidētā budžeta pārskats nav tik detalizēts, lai to izmantotu finanšu avotu analīzei. Lai to izdarītu, ir jāizmanto atsevišķi pārskati par pašvaldību pamatbudžeta un speciālā budžeta kopsavilkumu. Šāds budžetu dalījums, kas pastāv kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma, vairs neatbilst mūsdienu situācijai un padara gan atsevišķu pašvaldību, gan visa šā sektora finansiālo situāciju nepārskatāmu, grūti izsekojamu un kontrolējamu. Ieteikumi par to, ka sistēma jāmaina, ilgstoši ir saņemti gan no starptautiskajiem, gan vietējiem finanšu ekspertiem. Dažas pašvaldības no speciālajiem budžetiem ir atteikušās pašas.
Taču pašvaldību finanšu uzraudzības departaments tagad atrodas FM, un ir izveidojies neloģisks stāvoklis, ka pašvaldību budžeta analīze, finanšu izlīdzināšana, pārraudzība, kontrole un plānošana atrodas tur, visas datubāzes ir tur, un FM mūs pat īpaši neinformē, kas šajā jomā notiek.
Iniciatīvas saistībā ar nodokļu jautājumiem lielā mērā ir mūsu pašu izvēlētas, jo saņemam signālus no pašvaldībām un nevaram tos neņemt vērā.
Vai tad neveidojas tāda kā konfrontācija?
Veidojas gan.
Kādu paredzat šā ziņojuma tālāko likteni?
Tas jau zināms, ka saņemsim negatīvu atzinumu no FM, toties pozitīvu – no LPS, iespējams, no citām ministrijām. Domāju, ka septembrī virzīsim dokumentu uz Ministru kabinetu, un, ja mūs uzklausīs, ja panāksim to, ka šis pašvaldību aspekts parādās nodokļu politikas pamatnostādnēs, ja FM piekritīs tomēr tālāk sadarboties, domāju, tas būs liels ieguvums. Mēs vienkārši piedāvājam nedaudz pamainīt skatupunktu – runājot par valsts interesēm, šajā sistēmā ir ievērotas arī pašvaldības.
