Publicēts pirms 14 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
"Padomājiet, darba devēji. Jūs nosakāt toni darba tirgū, bet jebkurš no jums var kļūt par darbinieku – mazums, kas dzīvē un jūsu līdzšinējā uzņēmuma darbā mainās. Un ja jau rīt būsi darba ņēmējs? Vai būs viegli ievērot tādus nosacījumus, kādus pats būsi radījis: strādāt neapmaksātas virsstundas un neko neteikt pretī?" saka biedrības "Patvērums "Drošā māja"" vadītāja Sandra Zalcmane.
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Biedrība "Patvērums "Drošā māja"" sniedz valsts apmaksātos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus cilvēku tirdzniecības upuriem. Iekšlietu ministrija par nozīmīgo darbu cilvēku tirdzniecības novēršanā un apkarošanā nupat piešķīrusi pateicību biedrības vadītājai Sandrai Zalcmanei. Zinot cilvēktirdzniecības problēmu smagumu, viņa mudina aizdomāties, vai par tās upuriem nekļūst arī tepat Latvijā strādājošie darbinieki, no kuriem daļa bez atalgojuma vergo garās virsstundās, iztiek nevis no algas, bet darba devēju solījumiem un neredz izeju no šīs absurdās situācijas.
Kas ir cilvēktirdzniecība forma – darba tirdzniecība?
Kādreiz mēs runājām par klasiskām cilvēktirdzniecības formām: cilvēks pārdod cilvēku, bet šobrīd šo jēdzienu izprot daudz plašāk. Tagad runājam par fiktīvām laulībām kā cilvēktirdzniecības formu vai arī par piespiedu darbu, par ko agrāk runājām tikai teorētiskā līmenī.
Cilvēku tirdzniecības galvenais mērķis ir personas ekspluatācija, lielākoties, peļņas gūšanas nolūkos. Personas ekspluatācija ietver personas izmantošanu dažādiem nolūkiem. Tiek nošķirti vairāki cilvēku tirdzniecības veidi: prostitūcija un citas seksuālās ekspluatācijas formas; piespiedu darbs vai pakalpojumi; verdzība; orgānu izņemšana. Cilvēku tirdzniecībai visvairāk pakļautās riska grupas ir cilvēki ar zemu izglītību un personas, kurām ir finansiālas problēmas (kredīti, līzingi u.tml.). Riska grupu vidū ir meitenes un puiši, personas bez izglītības, bez profesijas un nodarbošanās, vientuļās mātes, bāreņi un bezpajumtnieki, ielas bērni. Tomēr jāatzīmē, ka noteiktam riskam pakļauti ir visi iedzīvotāji, it īpaši tie, kuriem ir finansiālas grūtības un kuri meklē darbu ārzemēs.
Cilvēku tirdzniecības pirmsākumi ir meklējami senā pagātnē – verdzībā. Laika gaitā verdzības formas un veidi ir ievērojami mainījušies, bet būtībā mūsdienu cilvēku tirdzniecība nozīmē to pašu, ko pirms tūkstošiem gadu. Jā, šodien cilvēkus neiekaļ važās fiziski, bet vienalga būtiski tiek ietekmēta viņu spēja rīkoties.
"Kamēr pats sev esi vienlaikus šuvējs, frizieris un ginekologs, visas vērtības un pašcieņa izkūp vējā un ar katru brīdi par sevi pastāvēt paliek arvien grūtāk."
Nesen runāju ar kādu pusmūža vīrieti, kas bija devies strādāt uz ārzemēm. Katru dienu viņam bija 16 stundas jāstrādā zirgu stallī, barojot dzīvniekus un tīrot mēslus, bet fermas saimnieki uzraudzīja, lai darbinieks gadījumā neizdomā apsēsties un atpūsties. Naudu ceļam uz turieni bija aizdevuši fermas saimnieki, tātad darbinieks par pirmo mēnesi algu arī nesaņems un nekur aizbraukt viņš nevarēs. Vai viņš nav kā važās? Viņš saprot, ka nauda būs pēc diviem mēnešiem, bet, iespējams, darba devējs tad sāks barot ar solījumiem par to, ka nauda būs nedaudz vēlāk. Tas, ka cilvēks ir svešā zemē, visu vēl vairāk sarežģī. Tomēr nemaz nevajag braukt ārpus Latvijas robežām. Zināmas paralēles var vilkt arī ar situāciju tepat Latvijā: cilvēki strādā arvien vairāk par arvien mazāku samaksu vai vispār bez tās, nekad nezinot, cik naudas viņš par darbu saņems un vai patiešām saņems.
Mēs gan to saucam par darba tiesisko attiecību pārkāpumiem...
Dzirdot tik daudzos stāstus par to, kā darba devēji liek strādāt neapmaksātas virsstundas, kā vispār aizmirst par algas izmaksu, kā liek darbiniekiem gaidīt un baro viņus ar solījumiem, es bieži vien aizdomājos: bet kā viņiem ar sirdsapziņu? Kā tu vari atļauties izmantot savas varas pozīcijas, lai izmantotu un pakļautu otru cilvēku?! Ja esat kaut ko norunājuši, tad kāpēc tu atļaujies šīs robežas pārkāpt?! Ja tu esi darba devējs, tad drīksti no cilvēka prasīt tikai to, par ko esat vienojušies! Un viss.
Ja šī robeža tiek pārkāpta? Tad kā to nosaukt?
Tā jau ir ekspluatācija – otra cilvēka izmantošana savu mērķu sasniegšanai.
Un tam jau ir diezgan cieša saistība ar cilvēktirdzniecību...
Zināmas likumsakarības te patiešām ir atrodamas. Lai runātu par klasisku cilvēktirdzniecību Latvijas iekšienē, protams, būtu jāpievērš uzmanība juridiski precīzu terminu tulkojumam, bet pieļauju, ka arī Latvijā tā būtu pierādāma.
Esmu redzējusi, kas notiek ar cilvēku, kuram, piemēram, ik dienu 13 stundas jāstrādā noliktavā – ledusskapī. Cilvēks acīmredzami mainās, un viņam sāk šķist, ka viss ir normāli – tā ir jābūt, citādi nevar... Ir jāsaprot: 16 stundas diennaktī un nesaņemt par to atalgojumu – nu, nav tas normāli! Tā pilnībā mainās vērtību sistēma. Bērni mājās lai ēd, ko paši redz, sev vispār nav laika, esi noskrējies kā vāvere ritenī, un kāda runa par to, ka varētu kaut kur aiziet ar ģimeni, kaut kur aizbraukt... Jāstrādā!
"Ja darbinieki visi kā viens vai vismaz izteikti lielākā daļa pateiktu: viss, es vairs tā negribu un nedarīšu, situācija uzlabotos."
Reiz dzirdēju Latvijas sieviešu stāstu par darbu tepat Latvijā: viņas visu dienu strādājot kūdras purvā un saņem par to trīs latus. Klausījos, cik smags ir darbs, nespēju noticēt tik smieklīgajai samaksai un jautāju: "Bet, meitenes, kāpēc jūs to darāt?" Atbilde bija pavisam vienkārša: bet mums te nekā cita, ko darīt, nav. Un, kamēr vien būs šāda situācija, kamēr cilvēki būs bezizejā, kaut ko izmainīt būs grūti. Man asaras saskrien acīs, kad es dzirdu mammu stāstus par to, kā bērns veikalā prasa biezpiena sieriņu, bet mamma nevar to nopirkt. Neko jau TĀDU šie apspiestie darbinieki neprasa – tikai lai varētu nostādīt uz kājām bērnus vai sevi elementāri apgādāt. Bet – kamēr pats sev esi šuvējs, frizieris un ginekologs, visas vērtības un pašcieņa izkūp vējā un ar katru brīdi par sevi pastāvēt paliek arvien grūtāk.
Bet latviešiem jau allaž paticis daudz strādāt! Ai, darbiņi, ai, darbiņi – bez darbiņa nevarēju...
Skaistas jau tās mūsu dainas... Protams, ir darba tikums, un darbs var būt prieks, un darbs visos laikos ir bijis un būs dzinējspēks. Ne tikai latvieši ir strādīgi, arī gruzīni, krievi – ļoti daudzas tautas ir strādīgas. Arī man patīk darbs, ko daru, un visos laikos kā piemērs ir rādīti cilvēki, kas ar darbu ir izsitušies un kaut ko sasnieguši. Es nevienā brīdī neatbalstu cilvēkus, kas sēž, rokas klēpī salikuši un to vien gaida kā pabalstus. Neatbalstu tos, kam skatiena attālumā no mājām aug krūmi, bet kas tos nevīžo izcirst un sazāģēt malkā, bet tā vietā tikai prasa palīdzību kurināmā iegādei. Ja jau visi patiešām būtu tik čakli, kā paši par sevi domājam, Latvija nebūtu aizaugusi ar krūmiem.
Man jau šķiet, ka tas tagad tā moderni teikt: es ļoti daudz strādāju. Sak’, citiem bezdarbs, bet es pat paspēt visu nevaru.
Piekrītu, strādāt var daudz un ļoti daudz, strādāt var arī prieka pēc vai pat bez atalgojuma. Runa ir par to, vai strādāšana notiek no brīvas gribas ar abām pusēm pieņemamiem noteikumiem vai piespiedu kārtā. Ja cilvēkam piedāvā daudz darba un viņš grib nopelnīt norunāto naudas summu, protams, lai strādā. Ja cilvēkam darbs sagādā tādu prieku, ka viņš ar mieru celties un iet, protams, lai strādā. Ir darbinieki, kas strādā garas stundas, bet darba devējs par viņiem rūpējas, sarunājas ar viņiem, atbalsta, – un cilvēks patiešām strādā ar prieku!
Runa ir par daudzajām situācijām, kad cilvēkam par darbu nesamaksā, šantažējot uzliek arvien jaunus pienākumus, neapmaksā virsstundas: neļauj nopelnīt, bet izžmiedz kā citronu. Šādos brīžos cilvēks pat pats neaptver, kā viņš pamazām tiek fiziski un morāli salauzts. Un to tikai darba devējam vajag, jo šāds darbinieks kļūst vēl vieglāk ietekmējams un viņu var izdzīt vēl vairāk, ik pa brīdim atgādinot: ja nepatīk – ej prom. Bet uz kurieni tad lai iet!?
Kam tad un kas jādara, lai šī absurdā situācija mainītos?
Paradoksāli: mēdz teikt, ka zivs pūst no galvas, tomēr visas revolūcijas tomēr sākas no apspiestākās tautas daļas. Ja darbinieki visi kā viens vai vismaz izteikti lielākā daļa pateiktu: viss, es vairs tā negribu un nedarīšu, situācija uzlabotos. Bet es jau saprotu, cik grūti ir tā pateikt, ja nav citas iespējas. Lai pamestu darbu, cilvēks simtreiz apdomās, aprunāsies ar sievu un radiem, bet no darba prom neies un par netaisnību neziņos. Jo viņš zina: ja aiziešu, būs kāds cits, kas strādās manā vietā. Tieši tādēļ tik svarīga būtu vienotā darbinieku nostāja: arī es nestrādāšu ar šādiem netaisnīgiem noteikumiem, arī es nē, es arī un es arī nē.
"Kamēr neesi zaudējis spēku un pašcieņu, ļaujoties nekaunīgai ekspluatācijai, varbūt tiešām vajag laikus atjēgties un saprast: arī es varu kaut ko citu."
Priecājos par pašreizējām iespējām cilvēkiem veidot savu biznesu. Arī man savulaik prātā nevarēja ienākt, ka vadīšu savu organizāciju. Diemžēl bieži vien cilvēkam jāgūst tā sliktā pieredze, lai viņš saņemtos un saprastu, uz ko vispār esi spējīgs. Tieši tādēļ: kamēr neesi zaudējis spēku un pašcieņu, ļaujoties nekaunīgai ekspluatācijai, varbūt tiešām vajag laikus atjēgties un saprast: arī es varu kaut ko citu! Arī tev ir savas idejas, tev ir talants, un arī tu vari radīt darbavietas! Ja ar pārslodzi cilvēkam zemapziņā iedzen, ka viņš neko citu nevar, tad ir slikti.
Kas šādā situācijā būtu jādara valstij?
Valstij ir skaidri jāparāda darbiniekiem ceļš savu tiesību aizstāvībai un tas nemitīgi jāatgādina. Valsts darba inspekcijas mājaslapā ir atrodama informācija par uzņēmumiem, kur konstatēta nelegālā nodarbinātība. Cik to ir redzējuši? Šādai brīdinošai informācijai būtu jābūt plašsaziņas līdzekļu redzamākajās vietās, turklāt nevis šad tad kādreiz, bet regulāri un sistemātiski. Ja uzņēmuma vārds regulāri izskanētu šādā melnajā sarakstā, darbiniekus tādam darba devējam atrast būtu arvien grūtāk, līdz ar to padarīt varētu mazāk, peļņa samazinātos utt.
Vēl valstij ļoti uzskatāmi jārāda, kas notiek ar darba devējiem, kuri pārkāpj darba tiesības. Vai viņi saņem sodu? Vai viņi labojas? Ir jābūt šim notikumu secības un attīstības izskaidrojumam un atgādinājumam. Citādi viss beidzas ar fakta konstatāciju: jā, mums ir nelegālā nodarbinātība. Jā, mums ir neapmaksātas virsstundas. Un tālāk?
Ir jārada skaidrība par to, kur cilvēkam meklēt palīdzību, ja viņu piekrāpj ārzemēs. Ir jāaizlāpa likumdošanā tie caurumi, kas ļauj veidot fiktīvas darbā iekārtošanas firmas. Šodien tā ir ar nosaukumu "Ir darbiņš", bet rīt to sauks "Darbiņš ir", un cilvēks var tikt otrreiz piemuļķots tieši tāpat kā iepriekš. Protams, sava vainas daļa ir arī cilvēkiem, kas nelasa līgumus, notic dažādiem absurdiem solījumiem, nepārbauda, vai firmai ir licence.
Un kas būtu jādara darbiniekiem?
Pirmkārt, jāsāk ar to, ka ir godprātīgi jādara savs darbs. Ja darbinieks domās vien par to, kā paslaistīties vai paņemt uz mājām vienu no piecām darba devēja skrūvēm, nekāda tiesību aizsardzība neizdosies. Ir jāpadara savs darbs, lai jebkurā brīdī darba devējam vari teikt: es izdarīju tieši tā, kā bija norunāts – to, to un to, un tagad man, lūdzu, samaksājiet mūsu nolīgto samaksu. Ja šādā brīdī darba devējam būs iemesls teikt: ahā, bet tu man nozagi skrūvgriezi!, tad nekāda saruna neizdosies. Ir jāstrādā, ir godprātīgi jāstrādā.
"Ir jāpadara savs darbs, lai jebkurā brīdī darba devējam vari teikt: es izdarīju tieši tā, kā bija norunāts – to, to un to, un tagad man, lūdzu, samaksājiet mūsu nolīgto samaksu."
Otrkārt, nav jāklusē par negodīgo darba devēju. Problēma ir jānocērt jau saknē. Ir jābūt ļoti kategoriskiem pret darba devēju, kas aizkavē vai tikai daļēji izmaksā jau pirmo algu. Nekas nav jāgaida! Pat ne dienu! Ir skaļi jārunā par to, ka netika samaksāta alga, ka netiek apmaksātas virsstundas, ka strādāt liek arvien vairāk. Par šādiem darba devējiem jāstāsta draugiem, paziņām, plašsaziņas līdzekļiem, kontrolējošajām valsts institūcijām – cik tik vien var!
Un galu galā vēl un vēlreiz jāatgādina: nestrādājiet nelegāli! Izlasiet darba līgumu! Atcerieties, ka tā ir divpusēja vienošanās. Ja darba devējs iedod parakstīt standarta līgumu, kurā ir pateikts viss un nekas, neparakstiet tādu! Pirms darba līguma izstrādes savs vārds jāsaka arī darbiniekam. Un nav jākautrējas līgumu pirms parakstīšanas izlasīt mājās vai pat parādīt juristam. Nevajag atmest ar roku, parakstīt darba devēja pastumto līgumu un domāt: ai, tad jau redzēs. Neko pēc tam vairs neredzēs!
Un – visbeidzot – kas jādara darba devējiem?
It kā ļoti vienkārši: ir jāievēro Darba likums. Turklāt darba devējam jāsaprot, ka gan viņš, gan darbinieks ir tādi paši cilvēki. Ja arī tu esi kļuvis par darba devēju, tu joprojām esi cilvēks, un arī darbinieks ir cilvēks. Tad arī izturies likumīgi un cilvēcīgi. Zini: ja tu uzspied darīt ko tādu, par ko nesamaksā – tā ir ekspluatācija. Un vēl. Ir latviešiem tāds labs teiciens: "Nespļauj akā, no kuras pašam pēc tam būs jādzer." Padomājiet, darba devēji. Jūs nosakāt toni darba tirgū, bet jebkurš no jums var kļūt par darbinieku – mazums, kas dzīvē un jūsu līdzšinējā uzņēmuma darbā mainās. Un ja jau rīt būsi darba ņēmējs? Vai būs viegli ievērot tādus nosacījumus, kādus pats būsi radījis: strādāt neapmaksātas virsstundas un neko neteikt pretī?
