Kāpēc vajadzēja dibināt Latvijas Ārpustiesas parādu piedzinēju asociāciju?
Asociācijas dibinātāji ir kredītmenedžmenta kompānijas SIA ”Creditreform Latvijā”, SIA “Intrum Justitia”, “Lindorff OY”, SIA “Balt Risk” un SIA “Paus Konsults”. Pieci tirgus dalībnieki – tas jau ir gana daudz, lai veidotos kopīgs viedoklis, kaut arī savā starpā joprojām esam un paliekam konkurenti. Par to, ka mums vajadzīga sava asociācija, sākām domāt jau rudenī, jo sapratām, ka apvienojoties varam daudz pārliecinošāk izteikt kopīgo viedokli un nostāju par daudziem jautājumiem, jo īpaši tagad, kad izstrādāts un apstiprināšanai tiek virzīts Ekonomikas ministrijas vadībā tapušais Ārpustiesas parāda piedziņas likumprojekts. Asociācija pārstāvēs parādu piedziņas uzņēmumu kopējās intereses valsts varas un pārvaldes institūcijās, sabiedriskajās un starptautiskajās organizācijās, kā arī informēs sabiedrību par parāda piedziņas tirgus aktualitātēm un uzturēs iedzīvotāju izpratni par Latvijas parādu piedziņas nozares darbības principiem.
Protams, esam atvērti jauniem biedriem. Asociācijas statūtos esam noteikuši, ka par mūsu biedru var kļūt tās ārpustiesas parādu piedzinēju kompānijas, kas nozarē strādā jau vismaz gadu. Neesam pret jauniem biedriem, bet nav noslēpums, ka parādu piedziņas kompānijas līdz ar pieprasījuma pieaugumu saradās kā sēnes pēc lietus. Asociācija apvieno un apvienos nopietnus, ilgtspējīgus tirgus dalībniekus. Pašlaik Latvijā ārpustiesas parādu piedziņu kā pamatdarbības veidu ir norādījuši 67 tirgus dalībnieki. Prognozējams, ka asociācijā kopumā varētu apvienoties apmēram desmit kompānijas, taču aicinātas ir visas, kas atbilst statūtiem un kam ir interese būt asociācijā.
Kādas šobrīd ir ārpustiesas parādu piedzinēju problēmas?
Asociācijai pašlaik ir divi pamatuzdevumi. Pirmais – sekot līdzi topošajam likumam, kas regulēs parādu piedzinēju darbu Latvijā un aktīvi piedalīties tā apspriešanā. Otrais – skaidrot sabiedrībai, ko nozīmē parādu piedziņa, jo priekšstati par mūsu darbu ir ārkārtīgi stereotipiski un tendenciozi.
Tas, ka Latvijas tiesību sistēmā vēl nav tiesiskā regulējuma ārpustiesas parādu piedzinējiem, jums ir ieguvums vai zaudējums?
Šobrīd plānots, ka Ārpustiesas parāda piedziņas likums stāsies spēkā 2011. gada 1. janvārī. Tas, ka līdz šim nav atsevišķa, speciāla likuma ārpustiesas parādu piedzinējiem, nenozīmē, ka mums nebija vai nav jāievēro nekādas tiesību normas. Ievērojam gan Civillikumu, gan visus ar uzņēmējdarbību saistītos likumus. Mēs neesam pret atsevišķu mūsu nozari regulējošu likumu, lai arī saprotam: jebkurš jauns tiesiskais regulējums paredz papildus pienākumus un saistības. Esam gatavi zināmiem ierobežojumiem, jo būsim arī ieguvēji, ja vien tiks pieņemts tāds likums, kas visām iesaistītajām pusēm dos skaidrību par ārpustiesas parāda piedziņas procesu un nevajadzīgi nesarežģīs pašsaprotamas lietas.
Kuras no pašlaik likumā paredzētajām normām parādu piedzinējiem visvairāk noderēs?
Diemžēl pašreizējā likumprojekta redakcijā redzam tikai divas nozīmīgas normas, kas mums atvieglos darbu. Pirmā: parādu piedzinējs, kas būs saņēmis speciālu licenci, būs tiesīgs no Iedzīvotāju reģistra saņemt informāciju par parādnieka deklarēto dzīvesvietu, apstiprinājumu par parādnieka nāvi vai izceļošanu no valsts uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Līdz šim mums ārpustiesas piedziņas procesa ietvaros nebija tiesību noskaidrot parādnieka deklarēto adresi, tādēļ visus rakstiskos paziņojumus nosūtījām uz to adresi, kuru pats parādnieks bija norādījis kreditoram, vai citu adresi, kuru bijām noskaidrojuši piedziņas procesa ietvaros. Jāatzīst, ka cilvēki reti informē kreditorus par pastāvīgās vai deklarētās adreses maiņu, tādēļ bieži vien sūtījumi pie adresāta nenonāk.
"Pašreizējā likumprojekta redakcija liecina, ka tas nerisinās parādu piedziņas nozares problēmas pēc būtības, bet gan uzliks papildu slogu gan kreditoriem, gan parādu piedzinējiem."
Otrs ieguvums: likumā paredzēts noteikt, ka parādniekam ir pienākums sadarboties ar kreditoru un parāda piedzinēju un labprātīgi atmaksāt parādu.
Viss pārējais, kas iecerēts likumā, ārpustiesas parādu piedzinējiem diemžēl uzliek papildu pienākumus vai ierobežo to ierasto darbību, kāda tika praktizēta līdz šim, taču neredzam, kāds no šādiem ierobežojumiem vai papildu pienākumiem būs ieguvums nozarei vai sabiedrībai kopumā.
Jūs taču piedalījāties likuma izstrādes darba grupā. Vai nevarējāt panākt vairāk ieguvumu?
Jau tā esam panākuši gana daudz, jo likuma sākotnējā versija bija vēl skarbāka pret parādu piedzinējiem. Esam sapratuši: ir daudzas lietas, par ko jārunā un kas jāskaidro. Katrā ziņā esam pārliecināti, ka tāds likums, kāds tas ir pašlaik, nerisinās parādu piedziņas nozares problēmas pēc būtības, bet gan uzliks papildu slogu gan kreditoriem, gan parādu piedzinējiem. Tāpat mēs turpināsim aktīvi paust savu nostāju turpmākajā likumprojekta saskaņošanas un pieņemšanas gaitā.
Izskatās, ka pašreizējā Ārpustiesas parāda piedziņas likuma versija izstrādāta, domājot par ļaunprātīgu parādu nemaksātāju, kurš to vien dara, kā meklē vēl kādu iespēju, lai parāda atdošanu pavilktu garumā vai atliktu pavisam. Mūsuprāt, šis uzstādījums likumprojekta izstrādei nav pareizs.
Likumam vajadzētu būt izstrādātam ar mērķi, lai regulētu visām pusēm akceptējamu procesu, kura primārais mērķis ir, lai parādi – nauda ātrāk atgriežas pie kreditoriem, jo tas ir visas sabiedrības interesēs. Mēs visi esam savstarpēji saistīti. Lūk, ļoti vienkāršs piemērs. Ja uzņēmumam ir 2000 klientu un puse no viņiem nenorēķinās par pakalpojumu, kā jums šķiet, kas maksā viņu vietā? Pirmkārt, pārējie pakalpojuma saņēmēji. Parādnieku dēļ uzņēmumam ir jāpalielina cenas, tas nevar piedāvāt atlaides, nevar paaugstināt vai pat samaksāt algas darbiniekiem un pat virzās uz bankrotu, jo no otras puses – konkurences apstākļi cenu palielināšanu nepieļauj.
Kuras likumprojektā iecerētās normas parādu piedzinējus neapmierina visvairāk?
Likumprojektā ir iecerēts, ka gan kreditoram, gan parādu piedzinējam parādnieks par parādu jāinformē rakstveidā. Mūsuprāt, tik striktu normu nevajadzētu paredzēt. Ko saprast ar noteikumu „rakstveidā”? Jebkurš ļaunprātīgais nemaksātājs vai burta kalps uzskatīs, ka tai jābūt pa pastu nosūtītai ierakstītai vēstulei, nevis, piemēram, elektroniskā pasta vēstulei. Ierakstīta vēstule kopā ar drukas izmaksām maksā gandrīz pusotru latu. Parēķiniet, kā tiek sadārdzināts piedziņas process!
Uzskatām, ka vispirms par parādu vajadzētu ļaut atgādināt jebkādā formā, un tikai tālākajā procesā pēc saviem ieskatiem nosūtīt ierakstītu vēstuli. Saprotiet, kreditora, debitora un parādu piedzinēja attiecības jebkurā gadījumā ir trīspusējas pakalpojuma sniedzēja un klienta attiecības. Kādēļ tās jāpadara tik smagnējas, kādēļ nevar vienkāršāk, cilvēcīgāk? Izskatās, ka likums šobrīd top bez dziļas un vispusīgas izpratnes par situāciju un procesiem ārpustiesas parādu piedziņas jomā. Lielākā daļa parādnieku nav ļaunprātīgi nemaksātāji – gadās taču dažādi: piemirstas, saslimst, maina dzīvesvietu, problēmas darbā. Kā justies cilvēkam, kam par dažu latu parādu uzreiz sūta bargu vēstuli?
"Parādnieks nevis atbildēja uz jautājumiem un meklēja risinājumu problēmai, bet gan skaļi skaitīja pātarus."
Bet būtu jāsāk ar to, ka ikvienam pašam ir jārūpējas par savām saistībām un laikus jāsamaksā tas, ko esi apņēmies samaksāt. Iedomājieties situāciju: cilvēks ir piemirsis samaksāt piecus latus par internetu, bet kreditors vai parādu piedzinējs, ievērojot to, ka viņam nav informācijas vai konkrētais cilvēks ir vienkārši aizmirsis vai ļaunprātīgi vilcina samaksu, ir spiests visiem sūtīt ierakstītas vēstules, lai izvairītos no papildu izmaksām vēlāk.
Turklāt likumprojekts paredz, ka vēstulē viņam jānorāda kārtība, kādā var pamatoti iebilst pret parādu, atvēlot tam laiku – divas nedēļas.
Šis, neapšaubāmi, ir krietns trumpis ļaunprātīgu parādnieku labā. Šādu termiņu vispār nevajadzēja atsevišķi paredzēt. Ir taču pilnīgi skaidrs, ka cilvēkam arī tagad – bez atsevišķa likuma – ir tiesības iebilst pret parādu jebkurā procesa stadijā. Kādēļ jānosaka kaut kāds atsevišķs termiņš visiem gadījumiem, turklāt par to īpaši atgādinot? Tas izskatās pēc mudinājuma parādniekam: nu, tomēr labi padomā, varbūt pats vari izgudrot vai kāds gudri pamācīs, kā parādu vēl tagad neatdot.
Lielākajā daļā parādu piedziņas gadījumu strīda pēc būtības nemaz nav – parāds ir, un tas jāatdod. Tādēļ, mūsuprāt, šāds atgādinājums par iespēju iebilst pret parādu ir lieks. Padomājiet par kreditoru! Viņš taču nevar teikt saviem darbiniekiem: es jums tagad algu nemaksāšu, un dodiet man 14 dienu ilgu laiku padomāt iemeslus, kāpēc es to nedarīšu. Algu vajag šodien! Bet kāpēc par parāda atmaksu drīkst padomāt?
Vai atbalstāt domu, ka visiem ārpustiesas parādu piedzinējiem būs jāsaņem speciālas licences?
Akceptējam, ja ar to varam panākt papildu priekšrocības, jo vismaz tik daudz, cik šobrīd par to ir runāts – licences iegūšana nebūs sarežģīta, lai gan kārtība tās saņemšanai vēl nav izstrādāta. Licence būs instruments, kā ierobežot atsevišķu uzņēmumu vai privātpersonu darbību, kas vēlas parādus piedzīt ar visai apšaubāmām metodēm un tā graut sabiedrības uzticību visai nozarei kopumā.
Likumprojektā iecerēts, ka parādu piedzinēji drīkstēs veidot parādnieku kredītvēstures datubāzes. Kas jums sakāms par to?
Jau šobrīd kredītvēstures datubāzes tiek veidotas un ir labs instruments kreditoriem, lai izvērtētu potenciālo sadarbības partneri. Tomēr te atkal vērts minēt likumprojektā noteiktos papildu apgrūtinājumus parādu piedzinējiem. Paredzēts, ka mums būs atsevišķi jābrīdina parādnieks par to, ka viņš par nemaksāšanu tiks iekļauts šajā datubāzē. Kāpēc? Lai sarežģītu darbu un padarītu to smagāku? Ja likums paredz šādu darbību – nemaksātāja iekļaušanu datubāzē pēc noteikta laika perioda –, kādēļ parādnieks par to vēlreiz jāinformē, turklāt atkal norādot sīku pamatojumu? Vai parādniekam pašam nav pienākums zināt par savas neizdarības sekām?
Turklāt būtu jādiskutē arī par to, kas un uz cik ilgu laiku šajās bāzēs iekļaujams. Pašlaik iecerēts, ka kredītvēstures datubāzē informāciju par parādnieku ir tiesības uzglabāt ne ilgāk kā trīs gadus no parāda atmaksas dienas. Mūsuprāt, šis termiņš ir par īsu. Vajadzētu dot iespēju vērtēt kredītvēsturi 5–10 gadu periodā, un tas motivētu parādus atdot ātrāk.
Likums parādu piedzinējiem noteiks arī saziņas kultūru un līdzekļus. Nav noslēpums, ka parādu piedzinēji dodas uz mājām, darbavietām, zvana sestdienu vakaros, informē par parādiem trešās personas...
Es, protams, nevaru atbildēt par visiem nozarē strādājošiem uzņēmumiem, tomēr jau tagad parādu piedzinēji strādā tā, lai nepārkāptu likumus, piemēram, Fizisko personu datu aizsardzības likumu. Ja ir bijis kāds atsevišķs gadījums, kur parādu piedzinējs ir kaut kādus noteikumus pārkāpis, mēs nevaram teikt, ka tāda ir situācija un sistēma kopumā.
Mēs pārzinām spēkā esošos normatīvos aktus un tos savā darbā ievērojam, jo apzināmies, kādas ir neievērošanas sekas. Piemēram, zinām un ievērojam, ko drīkst vai nedrīkst teikt sievai par viņas vīra parādu. Jā, ir atļauts teikt, ka zvana no parādu piedziņas kompānijas, ka gribam runāt ar Jāni, bet nedrīkstam izpaust sīkākas detaļas.
"Viedokli par parādu piedzinējiem kā reketieriem vairumā gadījumu veido tieši ļaunprātīgie nemaksātāji, mēģinot novērst uzmanību no sevis un savas atbildības."
Bet ir kāda cita situācija. Piemēram, nosūtām atgādinājumu par parādu. Parādniece – jauna meitene – ir devusies uz ārzemēm, bet vēstuli izlasa viņas tēvs. Viņš savukārt grib nomaksāt parādu un vēlas ar mums vienoties par parāda atmaksas grafiku. Teorētiski viņš ir trešā persona, kam mēs neko izpaust nedrīkstam. Bet vai tā ir mūsu atbildība, ka viņš ir vēstuli saņēmis un nu grib risināt situāciju? Ir ļoti daudz ģimeņu, kur visas maksājumu lietas kārto viens cilvēks neatkarīgi no tā, kurš no ģimenes locekļiem ir pakalpojuma saņēmējs. Vai būs iespējams šādu situāciju aizliegt? Un vai to vajag aizliegt?
Likumprojektā ir paredzēts, ka nedrīkstēs parādniekam zvanīt agri rītos, vēlu vakaros, kā arī svētku dienās un svētdienās. Iespējams, ka šāds noteikums varētu apgrūtināt atsevišķu piedziņas kompāniju un kreditoru darbu, jo ļoti daudzus strādājošus cilvēkus var sazvanīt tikai šajos laikos. Piemēram, kasiere, arī skolotāja nevar darba laikā atbildēt uz telefona zvaniem.
Kopumā mūsu asociācija ir pret nelikumīgām un nekorektām parādu piedziņas metodēm, tomēr nevaram atbildēt par visiem. Katrā ziņā parādu piedziņas kompānijām vajadzīgi ārkārtīgi gudri un acīgi vadītāji, lai pamanītu un novērtētu, kādus piedziņas paņēmienus izmanto viņu darbinieki.
Ir ļoti daudz dzirdēts par milzīgiem piedziņas izdevumiem, ko uzrēķina parādu piedzinēji. Likumprojektā noteikti šo izdevumu griesti – pieci, septiņi lati.
Par šo nu varam teikt skaidri: ja tiks pieņemta šāda samaksa, cietēji būs gan parādu piedzinēji, gan kreditori un parādnieki. Šādas likumā noteiktas cenas nekādā gadījumā nesegs parādu piedziņas izdevumus, tādēļ kreditoriem par šo pakalpojumu ārpustiesas parādu piedziņas kompānijām būs jāmaksā krietni vairāk. Līdz ar to savukārt sadārdzināsies viņu sniegtie pakalpojumi godprātīgajiem klientiem. Cietīs arī parādnieki, jo samazināsies viņu apkalpošanas līmenis: mums vairs nebūs laika uzklausīt parādnieku bēdu stāstus, jo ar mazākām izmaksām būs jāapstrādā lielāks parādu lietu skaits.
Nez kādēļ daudziem šķiet, ka parādu piedzinēji peld naudā un prāto, kā baseinam apzeltīt vēl vienu maliņu. Tā nav! Ir ļoti daudz izdevumu: datorsistēmas, darbinieki, telefonsarunas utt. Tas ir psiholoģiski smags, atbildīgs un precīzs darbs. Jā, pirms trim gadiem nauda no parādniekiem atgriezās raitāk, bet tad visi dzīvoja labāk. Tagad darba ir vairāk, bet nauda atgūstama daudz sarežģītāk un lēnāk.
Kā jūs paši jūtaties, dzirdot un lasot to komentāru un spriedumu gūzmu par jūsu darbu?
Pati ārpustiesas parādu piedziņas jomā strādāju jau astoņus gadus, un tā īsti acīs neviens neko sliktu nav teicis, jo ikviens, pat visļaunprātīgākais parādnieks, saprot, ka ne jau es vai kāds cits piedziņas nozarē strādājošais ir vainīgs pie situācijas, kurā viņš ir nonācis. Un tāpat viņš saprot, ka parādi, lai kā negribētos, tomēr ir un būs jāmaksā... Tomēr interneta komentāros jau var izlasīt visu ko. Domāju, ka šo sabiedrības viedokli par parādu piedzinējiem kā reketieriem lielākajā daļā gadījumu veido tieši ļaunprātīgie nemaksātāji, kas tā mēģina novērst uzmanību no sevis un savas atbildības. Tai pašā laikā ir ļoti liela parādnieku daļa, kas atrod situācijai risinājumu, nāk ar konstruktīviem priekšlikumiem un savus parādus nokārto, pasaka mums paldies un vēlāk par parādu piedzinējiem sliktu nerunā.
Kas strādā parādu piedziņas kompānijās?
Parādu piedziņas kompāniju darbinieki nav skūtgalvji treniņtērpos. Pārsvarā tās ir jaunas sievietes vecumā ap trīsdesmit gadiem. Viņām ir ģimenes, bērni, viņas maksā rēķinus un kredītus, iet pa ielu mums tepat blakus, runā par saviem kreņķiem, audzē dārzā salātus un rūpējas par mājām – tieši tādas pašas sievietes.
Viņām ir psiholoģiski sarežģīts darbs – pārsvarā tā ir runāšana pa telefonu. Jā, arī uz viņām kliedz, viņām draud. Kāda darbiniece reiz stāstīja, ka viņa nespējusi izturēt smago emocionālo slodzi, jo parādnieks nevis atbildēja uz jautājumiem un meklēja risinājumu problēmai, bet gan skaļi skaitīja pātarus. Ir parādnieki, kas ļoti melo: jā, es jau eju uz banku maksāt, jā, es jau stāvu rindā pie bankas kasieres... Bet maksājums tā arī neienāk.
"Risiniet savu problēmu! Ja nav naudas, lai piezvanītu, aizejiet uz bibliotēku un aizsūtiet parādu piedzinējam ziņu pa elektronisko pastu!"
Parādu piedzinēju kompāniju darbiniecēm nākas uzklausīt ārkārtīgi daudz bēdu stāstu. Un nevajag domāt, ka viņas neko nesaprot. Viņas lieliski pārzina gan situāciju valstī, gan uzklausa parādnieka problēmu, bet... Parādu piedzinēji tomēr nav sociālais dienests, un viņiem ir jādomā pirmām kārtām par savu darbu – parāda sekmīgu piedziņu.
Juristi savukārt atklāti māca, kā nemaksāt parādus. Vai tas ir labs stils?
Atklāti sakot, man ir žēl cilvēku, kas paklausa šādu juristu padomiem un tā vietā, lai atmaksātu parādus, maksā par konsultācijām viņiem. Ir jāsaprot pats galvenais: ja tu zini, ka tu esi parādā, nav pat jādomā par to, kā pierādīt to, ka parāda nav. Ja parāds ir, tas ir, un par to pašam jāatbild. Zinām, kā rīkojas atsevišķi juristi. Māca, kā nerunāt un izvairīties no parādu piedzinējiem, kā neko nemaksāt, kā pavilkt procesu garumā. Galu galā lieta nonāk līdz tiesai, kur nolemj: parāds jāmaksā. Ko gudrais padomdevējs? Plāta rokas un taisnojas: nu jā... tādas jau ir tās mūsu tiesas! Parādnieks ir zaudējis laiku, parāda soda procenti ir izauguši vēl augstāki. Tādēļ ļoti padomājiet, pirms uzticaties šādiem juristiem. Paprasiet uzrādīt kaut dažas lietas, kur līdzīgā gadījumā ir izdevies ne tikai laiku novilcināt, bet uzvarēt!
Cita lieta, ja parāda patiešām nav– ja ir kāds pārpratums, kļūda. Tad situācija jāskaidro parādu piedzinējam: nevienam nav jāmaksā parāds, kura nav.
Bet ko darīt, ja šobrīd nevar samaksāt, bet nu tik ļoti negribas skaidroties ar parādu piedzinēju... Tādēļ kā strauss iebāžu galvu smiltīs un izliekos, ka manis nav.
Ir jārunā! Ja norunāts, ka piezvanīsit, tad arī piezvaniet! Risiniet savu problēmu! Ja nav naudas, lai piezvanītu, aizejiet uz bibliotēku un aizsūtiet parādu piedzinējam ziņu pa elektronisko pastu. Par to taču nav jāmaksā! Bet sadarbojieties, nebēdziet!
Kā jūs uzskatāt: vai situācija parādu piedziņas jomā uzlabojas?
Es nezinu, kā to izskaidrot, bet zināmas pārmaiņas vismaz attieksmes ziņā mēs jūtam. Rudenī liela daļa parādnieku pat paši neticēja, ka reiz spēs atmaksāt parādus, un rūgti smējās par cerību, ka viņiem kādreiz vēl vispār varētu būt darbs un nauda. Tagad cilvēki uz savu parādu atmaksu skatās cerīgāk. Varbūt tādēļ, ka ir vasara un kļuvis priecīgāks prāts, bet varbūt tādēļ, ka ekonomiskā situācija patiešām uzlabojas.
Ja visi samaksās visus parādus, jums nebūs darba...
Tāds laiks diez vai pienāks. Pat Somijā, kur cilvēki ir visapzinīgākie saistību pildītāji un rēķinu maksātāji, parādu piedzinējiem joprojām darba pietiek.
